Atlantīdas bērni, [C] [PZ] Neparastas spējas, vajāšana un pagātnes noslēpumi. Opcijas

[Elony]

Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.

[Sindra]

Maikls atspiedies pret sienu un pavisam nekaunīgi blenza kā meitenes pārģērbjas.
"Pat ja tā, tad es daudz labprātāk kalpoju Lielbritānijas armijai nekā krievu. Viņi vismaz man maksās normālu algu.
Es vienkārši nevaru tā visu pamest un pārvākties uz dzīvi mežā. Lai tikai mani neviens neatrastu.
Tas būtu tas pats, kas nomirt. Un tad jau tiešām labāk nomirt nekā visu atlikušo mūžu nīkt kaut kur slēpjoties.
Es neesmu tā pieradis. Iespējams, ka jums to grūti saprast.
Taču es neredzu iespēju kā izkļūt no šīs situācijas, ja mums nav ne naudas, ne pases un mēs nedrīkstam sazināties ar personām, kas vismaz kaut kā var mēģināt mūs aizstāvēt."

[Ungaarijas ragas...]

— Varbūt mēģināt atrast citus tādus kā mēs, pirms armija tos atradusi? Un palīdzēt citiem tādiem kā mēs, kuri jau ir armijas ķetnās, palīdzēt no tām izrauties? — Alina nedomājot izteica un tad saka smieties pati par savu domu.
— Jā iedomājieties tik, mēs varētu nodibināt paši savu komūnu kaut kur… Aizsargāties spējīgu… Hmm… Šizīga ideja.
Nu takš dodies uz savu Lielbritāniju, manis pēc. Tikai vai viņi vispirms tevi nepakļaus visādiem eksperimentiem?

[Roviela]

Nikola neko pārāk neuztraucās, ka Maikls skatās. Ja skatās, lai skatās.
- Vispirms ir jātiek ārā no šīs valsts, - viņa teica.
- Es gribu mājās. Tikai mani no turienes nolaupīja, tāpat kā tevi, Maikl, no tavējām, tā kā arī tur nav īpaši droši.
- Vispirms tiekam prom, un ko darīt, domājam pēc tam.
Viņa bija pārģērbusies.

[Sindra]

Nikolas runa Maiklam šķita daudz sakarīgāka nekā otras meitenes.
Kura laikam bija stiprio nobijusies un pārāk emocionāla. Tādēļ runāja pārspīlējumos.
"Ha! It kā krievi nepakļaus eksperimentiem." puisis pasmīkņāja.

"Jā, jātiek prom no valsts un es nesaprotu kā mēs to varam izdarīt, ja reāli nevaram šķērsot robežu.
Es domāju, ka vēstniecība mums varētu palīdzēt tikt atpakaļ uz savām valstīm.
Jā, taisnība. Nolaupīja. Bet tas nebija pārāk grūti izdarāms. Man nebija apsardzes."
Katrā ziņā, ja viņš atklātu, ka viņam piemīt spējas un ir aizsargājama persona, diez vai krieviem viņu izdotos nolaupīt vēlreiz bez starptautiska skandāla.

[Roviela]

- Visādā ziņā, ja neizbēgt no eksperimentiem, tad tikai ne te un ne Japānā, - Nikola ar pārliecību noteica.
- Paši redzējāt, cik te bija labi apstākļi.
- Ko tagad darām? Mēģinām iet kaut kur?

[Sindra]

"Vai nu ejam visi vai sūtām vienu mēģināt nopirkt mašīnu." Maikls noteica.
Par to vai vajadzētu iet visiem, puisis nebija pārliecināts. Galu galā viņa apģērbs vēl joprojām bija atpazīstams.

[Malduguns]

-Vai arī iet ar kājām,-Nika sacīja, bakstīdama ar zābaka purngalu kaut kādus akmentiņus uz ceļa.
-Mēs varētu aizņemties kaut ko uzkožamu un mēģināt atkal brist iekšā mežā,-meitene nopietni sacīja.
-Cik tālu no šejienes ir līdz tuvākajai pilsētai?

Šo rakstu rediģēja Malduguns: 02.02.2010 15:06

[Miervaldis Gotiņ...]

Var iet arī kājām, tikai vajadzēs vairāk apģērba. Šis, kas mums ir, ir pietiekoši labs, lai mēs uzreiz nedurtos acīs ar armijas formām vai tiem kombinezoniem, tomēr nepietiekoši labs, lai mēs izskatītos gana ikdienišķi. - Rināts teica. - Es tomēr esmu par dzīvokli un naudu. Tev nāksies pārkrāsot matus, šitie baigi krīt acīs.

Cik atceros, tad Maskavas apgabals ir visai blīvi apdzīvots, - viņš smaidīdams piebilda, - tuvākās pilsētas nevarētu būt baisi tālu. Vienīgais, ka arī tajā pilsētā būs tās pašas naudas un apģērba problēmas.

[Malduguns]

-Vēl mēs varam mēģināt atrast pārējos. Es zinu, ka to varētu,-Nika blēdīgi pasmaidīja.
-Bet no matu krāsas šķirties es negribu. Nogriezt, jā, bet pārkrāsot, to gan es negribētu,-viņa piemetināja.

[Miervaldis Gotiņ...]

Jā, tā ir laba doma, par pārējo atrašanu, - Rināts pasmaidīja, - 7 galvas tomēr ir gudrākas, nekā 3. Uz priekšu, rīkojies.

[Džea]

Te jau tik pat kā nav iespējams tikt no pilsētas ārā. Tos pašus kraviniekus gan jau arī pārbauda. Te varētu mēģināt dabūt no kāda telefonu un piezvanīt kādam kam uzticas.
Žeņa atbildēja. Iespējams ka Rinātam taisnība, taču velns parāvis. Kaut kādai iespējai taču bija jābūt lai tiktu no šejienes prom.
Tuvākās ja nekļūdos ir Kaluga un Rjazaņa. Man liekas.
Pa, tu tiešām vēlies atrast adatu sienas kaudzē? Mēs taču nepajautājām ne uzvārdus ne dzīvesvietu neko. Vienīgi to Maiklu varētu mēģināt atrast.

[Malduguns]

Nika nedaudz noslēpumaini, nedaudz blēdīgi pasmaidīja.
-Klau, mani jau arī šamējie nepaņēma ciet tāpat vien no zila gaisa vai tāpēc, ka man ir pārāk koša matu krāsa. Un arī ne tādēļ, ka es būtu izrādījusi neparastu apdāvinātību medicīnā,-viņa noteica un sāka vērot apkārtni.
-Ejam,-Nika noteica.

[Miervaldis Gotiņ...]

Ja viņi mūs izzaga no mājām, visdrīzāk ka šobrīd arī tos, pie kā mēs varētu vērsties pēc palīdzības, novēro. - Rināts atbildēja Žeņai un, kad Nika bija sākusi iet izvēlētajā virzienā, devās viņai pakaļ. - Jā, es nojaušu, ka mūs bija nolaupījuši ne tāpēc, ka mums ir glītas acis. Un ko vari tu? - Viņš atkal pievērsās Žeņai.

[Elony]

Rināts, Nika, Žeņa

Nika viņus veda pa ielu, kas bija ja ne gluži galvenā, tad tomēr lielāka kā parastās, uz ziemeļiem. Arī gājēju uz tās bija vairāk, tāpat kā mašīnu uz braucamās daļas.

Maikls, Nikola, Jirži , Alīna.

Kad viņi atgriezās pagalmā, tad redzēja pie BMW mašīnas, kura pirms brīža varēja kļūt par iespējamo braucamrīku, stāvam divus tipiņus ādas jakās. Pamanījuši bēgļu pulciņu, viņi tos aizdomīgi nopētīja

[Ungaarijas ragas...]

— Mūsu vidū nav kāds, kurš būtu labs apvārdotājs? — Alīna pavaicāja pārējiem, — Domāju, ka tas arī varētu labi nokārtot mašīnas pirkšanu.

Ādas tipiņu skatienus meitene likās nemanām, it kā būtu parasta strādniece, kura dodas prom no darba.

[Roviela]

- Es nē, - Nikola papurināja galvu.
Viņa arī daudz nelikās zinis par tipiņiem pie mašīnas. Ko nu tur vairs! Zagt viņa negribēja. Brukt virsū un klapēt pa pakausi? Tā tikai vēl trūka.
Ko darīt, viņa nezināja, bet vismaz pagaidām bija noskaņota nerīkoties pret savu sirdsapziņu.

[Malduguns]

Nika raitā solī devās uz ziemeļiem. Viņa gāja pietiekoši ātri, tomēr ne uzkrītoši steidzīgi, lai apkārtējiem cilvēkiem nevajadzētu atskatīties uz steidzīgo pulciņu. Pie viena Nika arī vēroja apkārt esošos cilvēkus, lai ieraudzītu, vai viņus kāds pēta.
-Un tu pats?-viņa iejaucās abu līdzgājēju sarunā.

[Džea]

Es? Es varu nosaukt datumus ar notikumiem kādi ir notikuši.
Klusi īsi smiekli. Protams ka viņa vel varēja uzlauzt mašīnas bet to šobrīd labāk teikt.
Es gan nezinu kas tajā tik īpašs, ņemot vērā ka studēju vēsturi.
Nudien, ja kādam likās, ka tas bija kas īpašs tad tā nu reiz bija viņa problēma.
Pa, tu mēģināsi viņus atrast? Mēs taču nepaņēmām ne adreses, ne telefonus un vārdus zinam tikai. Bez maz vai adata siena kaudzē.

[Miervaldis Gotiņ...]

Arī Rināts skatījās apkārt - viņš meklēja gan tādus personāžus, kas par nelielo grupu izrādītu neveselīgu interesi, gan arī nebija atmetis cerību satikt kādu narkomānu vai citu padibeni.

Es pats? - Viņš paskatījās uz Niku. - Nu, ātrāk skrienu, augstāk lecu, man ir drusku vairāk spēka kā parastam cilvēkam... tādā garā. Nekas īpašs. Klau, - puisis atkal pievērsās Žeņai, - bet kaut kādas detaļas par mūsu dakteri tu neatceries? Nu, piemēram, vārds, uzvārds, adrese?

[Sindra]

"Nē" Maikls atteica. "Man nav nekādu runas spēju. Manā vietā parasti runājas citi cilvēki. Es varbūt varu viņus tikai piekaut.
Tikai diez vai mums tas līdzēs. Lai gan... no otras puses. Šie te izskatās visai aizdomīgi un blenž mums virsū." viņš mainīja iešanas virzienu un devās pie abiem tipiem ādas jakās.
"Ei! Tā kā jūs uz mums blenžat, mēs nolēmām aizņemties jūsu mašīnu." Maikls uzsauca iedams viņiem klāt.