Atlantīdas bērni, [C] [PZ] Neparastas spējas, vajāšana un pagātnes noslēpumi. Opcijas

[Elony]

Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.

[Sindra]

Maiklam doma par pēkšņi uzspiestā kariņa spēlēšanu nemaz nepatika.
Sadzirdējis, ka tuvojas vēl nepatikšanas, viņš īgni nometa zemē cigareti un piemina to ar kāju.
Pasmaidījis par Nikolas reakciju pret viņa netikumu, puisis devās ārā no cietuma uz mašīnas pusi.
"Nu iespējams varu aizbraukt ar to mašīnu." Maikls pamāja uz kravas mašīnas pusi.
"Ja man to izdodas iedarbināt varat lekt iekšā." viņš neko vairāk neapspriežot devās uz kravas mašīnas pusi tā, lai nācēji viņu nepamanītu.

[Roviela]

Nikola aiz muguras parādīja Maiklam mēli. Tāds glīts, nekauņa! Bet sieviete necieta cigarešu smaku, un tur neko nevarēja darīt.
Viņš brauks? Ō! tas būtu labi. Prātīgs priekšlikums. Visādā ziņā labāk, nekā "apšausim visus un tad redzēs!"

Nikola aizslēdza durvis, kuras varēja aizslēgt, un lavījās uz mašīnas pusi, lai viņu nepamana, un lai tiktu mašīnas kravas kastē.

[Miervaldis Gotiņ...]

Trakie! - Rināts paklusām uzsauca karstgalvjiem, kad tie gāja viņam garām. - Jūs gribat aizbraukt prom šiem tieši deguna priekšā!?

[Sindra]

Maikls uz mirkli apstājās.
"Un Tu gribi viņus visus nošaut?
Vienkārši ar to," puisis pamāja uz mašīnas pusi "es saprotos labāk nekā ar šaujamajiem.
Man ir lielākas izredzes visus nobraukt nekā nošaut. Lai gan patiesībā es vēlos aizbraukt nevienu nenogalinot."

[Roviela]

- Mēs esam karabāzē! - Nikola papildināja Maikla teikto.
- Tikko sāksies šaušana, mēs būsim pagalam. Ja var iztikt, tad tā ir jādara. Un varētu padomāt, ka viņi zinās, kas tur brauc! Ja ieraudzīs, tad gan, citādi tā ir parasta mašīna.

[Miervaldis Gotiņ...]

Rināts brīdi apdomāja Maikla un Nikolas teikto.

Ja viņi redzēs, ka es atstāju posteni, mums tāpat pievērsīs uzmanību. Un nē, es negribu viņus nošaut, tomēr izskatās, ka nāksies to darīt, un ja tā, tad es vislabāk daru to tādā veidā, lai pats paliktu maksimāli dzīvs!

[Sindra]

"Tu vari mani piesegt, lai varu iedarbināt mašīnu." Maikls ierosināja.
"Pēc tam ielec kulbā un brauksim ārā. Vai arī tāds plāns neder?"

[Roviela]

- Tu vari izlikties, ka mūs pavadi un apsargā! Te taču bija karavīri, un pēc kaut kā sūtīti. Nu, tad viņi joprojām ir te un dara to, kas pavēlēts. Tikai nešauj uz šiem, kas nāk, ja vien viņi nesadomā šaut! Tāda pavēle nekadi nevar būt.
Nikolai pavisam noteikti patika plāns bez šaušanas.

[Miervaldis Gotiņ...]

Jā, labi. Bet tas strādās tikai tik ilgi, kamēr mūs neapturēs un nesāks uzdot jautājumus, uz kuriem es nezinu, ko atbildēt. No daktera tak nekādus uzvārdus neuzzinājām? - Rināts attrauca Nikolai, pagaidām gan vēl nekur neiedams.

[Ného]

Jirži sekoja tiem,kas devās uz mašīnu un ieklausījās biedru diskusijā. - Bet jautājums vai viņi nepazīst viens otru un neatpazīs, ka tas nav viņu biedrs, kas mūs pavada. Tā diezgan riskanti.

[Ungaarijas ragas...]

Alīna vēroja rosību ap nu jau nekaitīgajiem kareivjiem un ieklausījās plāniņā. tas bija labi, ka vismaz kāds zināja, ko darīt, vai vismaz domājās zinām.
Jauniete lieki negaidīdama lavījās uz kravasmašīnas pusi, lai paslēptos kravas kastē. Tāpat nebija laika čammāties, ja viņa nevēlās kļūt par ložu glabātavu.

[Roviela]

- Jo ilgak mēs apdomāsim, piesargāsimies un čammāsimies, jo ātrāk viņi atnāks, un tad nekas cits, kā kauties, mums nemaz neatliks, - Nikola konstatēja.
- Nu taču! Darām kaut ko, lai attālinātu kaušanās mirkli.

[Sindra]

Maikls paraustīja plecus un devās mašīnas virzienā.
Viņš mēģina iekļūt kabīnē un meklē vadiņus aizdedzes palaišanai, ja vien pēkšņi kāds labdaris nav aizdedzē atstājis atslēgas.

[Miervaldis Gotiņ...]

Paraustījis plecus, Rināts nostājās tā, lai nācēji viņu nevarētu redzēt un arī devās mašīnas virzienā. Nonākot līdz tai gan viņš iekšā nekāpj, vismaz, kamēr mašīna nav iedarbināta.

[Malduguns]

Nika bija piekārtojusi košos matus zem cepures tā, lai viņu tik viegli nevarētu ieraudzīt. Jau iepriekš mati bija viņu nodevuši, tāpēc meitene šoreiz bija piesardzīgāka. Un, izlavījusies no cietuma, viņa veikli slēpdamās čāpoja uz mašīnas pusi.

[Elony]

Visi tātad bija tikuši līdz kravas mašīnai, pirms viņus pamanīja, arī Rināts. Viņam gan bija jāstāv tās aizmugurē, pie kravas kastes, jo sānos nevarēja, pamanītu kareivji, kas gāja garām. Maiklam bija jāaizver aiz sevis durvis, citādi tas arī durtos acīs.

No mašīnas aizmugures varēja labāk apskatīt lielās ēkas tālāk, nekas īpašs, parastas, pelēkas padomlaika būves, kurām pirms dažiem gadiem veikts eiroremonts, vismaz daļējs. Lielu rosību šeit nemanīja un tas bija labi, jo varētu pamanīt, kā kravas kastē rāpjas bariņš ļaužu.

Visi seši aizgāja līdz cietuma durvīm un tur konstatēja, ka kaut kas nav kārtībā.
Ap to laiku arī Maiklam izdevās panākt, ka mašīnas dzinējs iedarbinās, jo tā tiešām bija vienkārša vadība - ne signalizācijas, ne sarežģītas aizdedzes.

Kareivjus tas uzreiz darīja aizdomīgus un pēc virsnieka pavēles, viņi metās skriet uz kravas mašīnas pusi.

[Miervaldis Gotiņ...]

Rināts, ja vien tas ir iespējams, apiet apkārt mašīnai tā, lai visu laiku tā atrastos starp viņu un kareivjiem un, ja/kad tas ir iespējams, iekāpj kabīnē blakus Maiklam.

[Roviela]

Nikola ierāpās kravas kastē un izlikās, ka viņas tur nav. Ja ir kāda šķirbiņa, pa ko palūrēt, tad viņa skatās, kas notiek ārā.

[Sindra]

Maikls ierāpās kabīnē un klusi aizvēra durvis. Iespējams, ka tās ne līdz galam kārtīgi aizvērās, taču tas nebija svarīgi.
Viņš pastiepās un atvēra blakussēdētāja durvis Rinātam.
Mašīnu iedarbināt bija pavisam viegli.

Nepievēršot uzmanību kareivjiem, Maikls sāka braukt uz auto stāvvietas pusi. Viņam likās, ka uz labo pusi vajadzētu būt izbraukšanai no teritorijas.
Ja jau tepat bija auto stāvvieta. Katrā ziņā braukt uz lidlauka ārā, puisim nešķita pareizi.

[Elony]

Starp ēkām bija ceļš, kas veda pretējā virzienā no lidlauka. Starp citu, no aizmugures kabīnes varēja redzēt, ka tur tiešām gaida liela lidmašīna. Kareivji, kas dzinās pakaļ, izšāva gaisā, bet virsū nešāva un atpalika.
Renāts varēja paspēt ierāpties kabīnē pie Mihaila. Pa aizmugures lodziņu varēja arī redzēt tos, kas kravas kastē un sazināties ar viņiem.

Neviens nepaspēja pagalmā arī reāģēt, kad mašīna jau izbrauca cauri ēkām un nonāca laikam objekta priekšpusē, jo šeit bija bruģēts celiņš un uzvilkti karogi (viens no tiem, Krievijas, otrs likās piederam kādai armijas vienībai). Tālāk priekšā bija manāms betona žogs un vārti, kas bija aizvērti, turpat bija sarga būdiņa. Mašīna bija pamatīga, tāpēc pastāvēja iespēja vārtus izgāzt, ja bija tāda vēlēšanās.