Atlantīdas bērni, [C] [PZ] Neparastas spējas, vajāšana un pagātnes noslēpumi. Opcijas

[Elony]

Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.

[Roviela]

Nikola mazliet nobolīja acis, tikai gaiteņa tumsā to nevarēja redzēt. Viņa šobrīd bija piemirsusi, ka pati zina mazu kripatiņu vairāk par pārējiem. Lai gan, vispār jau, neko nezina no tā, kas būtu būtiski.
- Visu ar uzreiz gribat znati! - beigu beigās Nikolas balsī varēja saklausīt uzjautrinājumu.
- Es esmu no Hrvatska. Doktor ir tur, manā cellē. Guļ. Hloroforms. Aizmidzināju, ključi paņēmu. Tāpēc vaļā.

[Miervaldis Gotiņ...]

Hrvatska? - Rināts izbrīnījās. - Ko tad tu dari te, Kazaņā? Un kas ir aiz tām durvīm, skatījies? - Viņš pamāja ar roku uz tām durvīm, kas veda no gaiteņa uz ārpasauli (respektīvi, uz tām durvīm, kas javna nav kameras durvis - tādām gaitenī principā ir jābūt, vai ne?) un lēnām devās to virzienā. Doktoru apskatīt varēs pagūt arī vēlāk.

[Sindra]

Kad meitene izsteidzās ārā, Maikls lēnām piecelās un vēlreiz pametis skatienu apkārt, devās virzienā, kur bija pazudusi viņa jauniegūtā paziņa.
Pabāzies ārā no kameras, puisis noskatīja pārējos ieslodzītos un domīgi klausījās viņu sarunās.
Viņš varēja viņus saprast, lai arī tā pati Nikola runāja dīvainā krievu valodā. Tikai, kad beigās viņa nosauca savu dzimto vietu, vīrietis apjauta, ka laikam tā īsti nebija krievu valoda, kurā viņa runāja, bet gan meitenes dzimtā valoda. Un tomēr... Hrvatska? Kazaņa? Nolaupīšana? par ko ga viņi runā?
Kurš gan vēlētos nolaupīt tādu neveiksminieku kā viņš? Par viņu neviens neko nemaksās. Daudz izdevīgāk būtu bijis šantažēt un izspiest naudu.

Viņš stāvēja klusēdams pie kameras, atspiedies pret sienu un vēroja.
Ko lai viņš jautā? Un arī negribējās pāriet uz krievu valodu. Savā ziņā, visu, kas Maiklu saistīja ar Krieviju, viņš bija atstājis pagātnē.
Un tik viegli vis doties atpakaļ nebija vēlmes.

[Roviela]

- Kazaņa? - tagad bija Nikolas kārta brīnīties.
- Kā es tur varēju tikt? Nē, aiz tām durvīm no gledati. Zinu, tur sargs.

[Ungaarijas ragas...]

Alīna atmodās lēnām un brīdi gulēja vienkārši acīm ciet. Izdzirdējusi gaitenī saucienu, jauniete lēnām piecēlās, lēnām izstaipījās, ignorējot nepatīkamo sajūtu uz kakla. Viņa jutās pārāk apjukusi, lai domātu ko konkrētu un cerēja, ka ikdienišķās darbības ļaus ieviest kādu skaidrību.

Balsis gaitenī tā kā pieklusa un jauniete riskēja palūkoties laukā no cietumam līdzīgās telpas. Viņa pagājas uz cilvēku pusi, kuri bija tērpti tāpat kā Alīna un izskatījās ne vairāk zinoši kā viņa.
— Labdien, — viņa klusām noteica, nopētot gaitenī esošos.
Nevar taču būt, ka uzrāvos, jaunietes skatienā iezagās piesardzība vērojot abu Niku un Rināta sarunas.
Pamazām Alīnas prātā sāka viesties kāda skaidrība.
— Kā tu zini, ka esam Kazaņā? — viņa klusām noprasīja Rinātam, kurš jau bija devies pa gaiteni tālāk.

[Miervaldis Gotiņ...]

Gaitenī parādījās aizvien jauni un jauni cilvēki, tāpēc Rināts pārtrauca gājienu uz durvīm un atkal pievērsās likteņa biedriem.

Kad es aizmigu, es atrados Kazaņā, - puisis paziņoja, - nedomāju, ka pa miegam mani kāds pārvietoja nezin kur prom.

[Roviela]

- Bet es biju Omišā, - Nikola paziņoja. Tad, piegājusi pie Kazaņas puiša, jo viņa vārdu vēl nezināja, ar pirkstu norādīja uz viņa kakla pusi.
- Un kas tas? Man arī tāds uz kakla.
- Ejam, prasām tam doktor, ko tas znači!
Viņa pagriezās un gāja uz savas ieslodzījumu vietas pusi, lai apskatītos, vai ārsts nav nomiris. Tas nebūtu labi.

[Ného]

Jirži izspērās gaitenī un gandrīz uzskrēja kādam no cilvēkiem, kas staigāja šeit. Viņš bija neapmierināts, ka šis sapnis turpinājās, tāpēc atkal kaut ko čehiski nobubināja - Velns parāvis, kas te notiek, tam visma tak vajadzēja beigties!
Pēc tam Jirži ieklasījās, ko teica citi un atļāvās izteikties - Es gan domāju, ka šis ir viens sasodīts sapnis un joprojām saldi guļu savā dzīvoklī Karlovi Varos.

[Elony]

Ārsts Nikolas kamerā bija turpat, kur viņš atstāts, ar lupatu uz sejas un bezsamaņā.

Tie, kas bija gaitenī, labi dzirdēja ārpus ēkas skaļu troksni, kas nepārprotami atgādināja lielas lidmašīnas nosēšanos.

[Ungaarijas ragas...]

Alīna vairs neteica neko. Acīmredzot Maskavā viņas vairs nebija. Vai varbūt laimīgas likteņa sagadīšanās pēc viņas nolaupītāji bija jauki iekārtojušies tieši kaut kur Maskavā.
Nekas, viņai tik vajadzēja tikt laukā no šejienes un aizkļūt mājās tad būtu mazākā bēda. Kāpēc gan cilvēkiem ir tāda necieņa pret otru, lai savu ambīciju dēļ pamanītos citiem sagandēt dzīvi! Alīna kaut ko tādu ienīda un centās apvaldīt savas fantāzijas, kurās viņa saskrāpē nolaupītājiem sejas.
— Varbūt mēs varētu mēģināt tikt no šejienes laukā? Varbūt kāds jau pamanījis, ka dakteris ilgi nerādās?

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 06.01.2010 15:34

[Roviela]

Nikola nopētīja ārstu. Dzīvs ir. Kur viņi vispār atrodas? Lidostā kādā? Tādas domas neviļus nāca prātā, kad ēku atkal satricināja kaut kas līdzīgs lidmāšīnu trokšņiem.
Sieviete, kā nu prata, mēģināja sasiet ārstam rokas un kājas arī, un tad noņēma hloroforma masku no deguna. Mosties! Eu! Mēs gribam zināt, kas te notiek!

[Miervaldis Gotiņ...]

Rināts aptaustīja savu kaklu un aplūkoja arī likteņbiedru kaklus, censdamies ieraudzīt/atrast/saprast, kas gan tur tāds varētu būt.

Doma, ka viņš varētu arī nebūt Kazaņā, bija diezgan satraucoša. Arī lidmašīnas nolaišanās visdrīzāk ka neko labu nesolīja.

Puisis sekoja Nikolai nolūkā ieraudzīt dakteri un būt klāt brīdī, kad tas sāk runāt.

[Elony]

Pēc kārtīgiem centieniem, dakteris, apmēram 50 gadīgs tipiņš ar apaļīgu vēderu, netīru džemperi zem baltā halāta un ģīmi, kura maisiņi zem acīm un apsārtušais deguns liecināja par ciešu draudzēšanos ar grādīgajiem dzērieniem, pamodās, lai gan negribīgi, tāpat kā viņi paši.

[Roviela]

Nikola šamo mazlietiņ iebukņīja, lai atjēdzas ātrāk. Pat pavicināja plaukstu šim acu priekšā, lai redzētu, vai acis jau spēj koordinēties uz kaut ko.
- Klusu! Ja kliegsi, labi nebūs! Stāsti! - viņa klusi un skaidrā balsī pavēlēja, neko vairāk nepaskaidrojot.

[Ungaarijas ragas...]

Divi aktīvisti, viena, kura runāja ar akcentu, čehu akcentu, otrs — vīrietis, kurš bija lavījies uz izejas durvīm, aizgāja pratināt jauko dakteri, kuru jauniete nebija ne acīs redzējusi.
Lai nebūtu pēc tam viss jāklausās no trešajām personām, viņa arīdzan aizdevās uz to telpu. Neuzkrītoši nostājās blakus durvīm un klausījās, ar skatienu veroties uz to pusi, kur bija durvis uz "ārpasauli", ja nu kāds sadomā negaidot nākt iekšā, varēs pabrīdināt.
Roka pati pusneapzināti aizceļoja līdz kaklam beidzot aptaustot sāpošo vietu.
Kur gan tu iekūlies, Aļa, ko?

[Džea]

Tas viss bija pārāk nesaprotami. Lai zinātu ko vairāk, sieviete bija izgājusi gaitenī, kur kā rādās bija līdzīgi kā viņa pati. Tikai kas lika viņiem visiem būt šeit? Katrā ziņā. Tā bija realitāte. To noliegt nevarēja. Un tas viss bija pārāk īsts.
Kā tas nākas ka tu tik daudz zini?
Skatiens uz sievieti kura sēja tam tā saucamajam doktor rokas.

[Ného]

Jirži sekoja straumei līdz kādam noslēpumainajam dakterim. Nostājies pie durvīm blakus kādai meitenei viņš jautāja - Kas te īsti notiek? Tas taču ir tik kāds nepatīkams sapnis, kaut gan viss šķiet tik reāls.

[Elony]

Ārsts aptvēris, ka atrodas nepatīkamā situācijā, likās visai sabijies.
"Es neko nezinu! Man maksā, es izpildu darbu. Es te esmu tikai tāpēc, lai uzmanītu, lai jūs guļat, kamēr sagatavo lidmašīnu!" viņš ātri teica. "Es jums neko sliktu nedarīju, tie ir tie kareivji, kaut kāda specvienība."

[Malduguns]

Nika bija sekojusi bariņam līdzi uzdakterīša guļvietu un palikusi starp celles iekšpusi un ārpusi, atbalstījusies pret durvīm. Lidmašīnas nolaišanās vai pacelšanās skaņa darību Niku nedaudz tramīgu. Galvenokārt tāpēc, ka viņa bija pārliecināta,ka katrs no klātesošajiem vienkārši fiziski nevarēja atrasties savā dzimtajā pilsētā, tāpēc tas lika domāt par patiešām nopietnu iemeslu, lai savāktu viņus visus kopā un aizvestu kaut kur. Tikai kāpēc? Ar ko viņi atšķīrās no citiem cilvēkiem? Ko viņi tādu bija izdarījuši vai kas viņos bija tāds, lai veiktu nolaupīšanu?
Nika nopētīja tuvāk stāvošos. Bez tā, ka visiem bija neparastās pēdas uz kakla, viņus nekas nesaistīja.
-Un kam viņiem to lidmašīnu vajag? Mūsu transportēšanai? Uz kurieni?-Nika isi vaicāja.

[Elony]

"Es nezinu, viss ir slepeni!" ārsts atsaucās. "Jūs tikai pirms dažām stundām vienu pēc otra atveda, dažus ar mašīnām, citus ar lidmašīnām. Man neteica neko, varbūt otrs ārsts zina ko vairāk, vai sargi, bet neko nezinu, man vispār te nevajadzēja atrasties, es tikai... man naudu apsolīja, tāpēc piekritu."