Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Roviela]

- Sniegpulkstenīte! - Endrjū iesaucās, balansēdams pirkstus uz pulksteņa sāniem.
- Nabaga mazā puķīte, kā viņa nav smiltīs saberzusies pagalam? Cienījamā džine, lūdzu, izbur sniegpulkstenīti laukā no pulksteņa un sagādā viņai vāzīti ar ūdeni, lūdzu, - puisis palūdza, nemaz neskatoties, kas apkārt notiek.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Sniegpulkstenīte tiešām izskatījās sveika un vesela, it kā būtu tikai pirms mirkļa noplūkta.
— Baidos, ka pulkstenis man to neatdos, — Jašma mierīgi pavēstīja, tomēr varēja skaidri just, ka viņa knapi valdās, lai nepasmaidītu.

Tikām ziediņš pats jau bija iegrimis smiltīs, it kā kāds tam ko smagu būtu piekāris klāt.

[Roviela]

- Ei! Tā nav godīgi! - puisis iesaucās, redzot, kā ziediņš "slīkst" nost smiltīs. Tas bija izsauciens, kas nebija tēmēts nevienam un nevienai īpaši.
Endrjū vienkārši patika puķes.

- Kāpēc neatdos? Tad man to palūgt pulkstenim, vai kā?

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
— Šaubos, ka vari palūgt, — Jašma domīgi nopētīja pulksteni, — Tas jau ir tikai priekšmets. Tātad paliek variants "vai kā".
Nu jau gan džine atplauka nevainīgi platā smaidā. Viņai patika nodarboties ar cilvēku izvešanu no pacietības.

[Roviela]

- Interesanti! - puisis palaida vaļā vienu roku, ļāva pulkstenim apmesties otrādi, un tad atkal to apstādināja. Puķītei kaut kad vajadzētu atkal parādīties virspusē.
- Tu neatbildēji uz jautājumu - kāpēc pulkstenis neatdos sniegpulkstenīti, un kā tas var neatdot, ja nav dzīvs, un, ja ir dzīvs, tad tam var palūgt, lai atdod, bet tu saki, ka nevar palūgt, bet palūgt var, tikai nebūs labuma, ja tas nav dzīvs, - viņš aizrādīja, vienā elpas vilcienā noberot loģiskos secinājumus.
- Un man palika interesanti - kas ir pārējos pulksteņos? Lūdzu, atbrīvo no smiltīm visus pulksteņus, kas te ir, lai izskatās tā, kā bija, kad es te pirmo reizi ierados.

[Pūķēns Sāra]

-Nu... mēs varam pamēģināt atrast kādu, kas mums palīdzēs. Piemēram - magoņu laukā bija salamandras.- Trēla centās pati sevi pārliecināt, pārliecinot Simonu. Nepacietīgie vīrieši, viņa vēl tikai prātā nošķendējās, pirms turpināja skaļi domāt. -Tie pauguri... šķiet ļoti aizdomīgi. Pie katra pulksteņa pa vienam...- Blondīne pabakstīja ar pēdu kāpas smiltis.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Jašma ievilka elpu un sāka pacietīgi skaidrot, kā mazam skolaspuikam: — Es teicu, ka man pulkstenis to neatdos. Neatdos tāpēc, ka nav dzīvs. Tā kā tas nav dzīvs, tad tam neko nevar palūgt. Tiktāl saprati?

— Jā, tavu lūgumu varu izpildīt, — džine pasmīnēja un savēcināja rokas. Apkārt Endrjū sacēlās vējš, uzvirpuļoja smiltis un pēc brīža norima.
Tagad tālāk bija redzami pārējie smilšu pulksteņi, ar smilšu uzkalniņiem blakus, tiesa, bija pazudusi Amanda un tauriņš.

Trēla un Simons.
Kaut kur, kādu gabalu tālāk un vairāk uz tuksnesīgā dārza vidu, gaisā pacēlās smilšu vērpete, kas pēc neliela brīža atkal nozuda.
Trēlas pabakstītās smiltis bija siltas un neko vairāk, izņemot apakšā esošas smiltis, neatklāja.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 13.05.2009 13:15

[Mattiass]

Skatīdamies uz smilšu vērpeti, Simons atklāja kādu jaunu domu.
— Jā, smilšu tā kā par daudz, — viņš domīgi noteica un apsēdās kaut kur nostāk, neaizdomīgākas kāpas galā.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 13.05.2009 13:31

[Roviela]

- Nu, bet paklau! - Endrjū aiz pārsteiguma palaida vaļā rokas, un pulkstenis atkal apmetās otrādi.
- Jā, atzīstu, tagad ir tā, kā bija sākumā, bet tagad, lūdzu, pulksteņus un smiltis atstāj tā, kā sākumā, bet Amandu un savu māsu, erm, tauriņu, lūdzu, atgādā atpakaļ. Ja nu vēl te bija ieradies kāds, ko tu nupat aizpazudināji, tad to arī. Un dabū laukā no pulksteņa sniegpulkstenīti, lūdzu. Bez lūgšanas nedzīvam pulkstenim, kurš neko nevar atdot tāpēc, ka nav dzīvs. Pulksteni nesaplēšot.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 13.05.2009 13:40

[kukainis ragaini...]

Sigvards sabijies izrāva roku no spoguļa. ````, te kaut kas pilnīgi noteikti nebija kārtībā. Bet vai gan šajā ````ajā vietā vispār bija kaut kas kārtībā. Viņš dziļi ievilka gaisu plaušās un elpu aizturējis un acis aizmiedzis iebāza spogulī galvu un plecus.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
— Ar Amandu viss ir kārtībā, es tikai viņu mazliet apsedzu, lai meitēns neapdeg saulē, — Jašma paskaidroja, — Un par tauriņu dienas gaitām es neatbildu.
Tad džine uzmeta vērtējošu skatienu pulkstenim.
— Es jau minēju, bet varu pateikt vēlreiz, — Jašma noteica, vērdamās apkārt, — Man nav lietišķas darījuma attiecības ar šo pulksteni, bet tu ar pacietīgu rīcību gan varētu šo to panākt.

Sigvards.
Puisis sajuta siltumu un vieglu vējiņu, kas iepūta viņam sejā smilšu riekšu.

[Roviela]

- Ā! Nu labi, bet tad, lūdzu, nepiemirsti Amandu atsegt vēlāk, labi?
Viņš vēlreiz apskatīja pulksteni.
- Pacietīgu rīcību? Tu taču negribi, lai es to salaužu? Visu šo laiku neko neesmu lauzis, un man negribas sākt ar pulksteni. Vai taisu vaļā, ko? Bet ko tad tur var darīt? Sniegpulkstenīte grimst smiltīs, vienīgā vietā, kur tā negrimtu, it pats pulksteņa viducītis. Starp citu, es jau reiz mēģināju novaktēt tieši šo brīdi, bet Tu mani aizmidzināji. Lūdzu, palīdzi man palikt nomodā, nevis spēlē skaistu, bet gauži iemidzinošu meldiju.
Labi vismaz, ka šoreiz viņš zināja, kurā pulksteņa daļā atrodas puķīte. Pagriezis to augšpusē, pusis pacietīgi sāka gaidīt.

[kukainis ragaini...]

Nu moins. Šitas spogulis bija vārti uz paralēlo realitāti, piedevām uz siltāku paralēlo realitāti. Nu tā kā pirmīt tā zīle vai ugunskurs. Sigvards neko daudz neprātodams spēra soli uz priekšu un atvēra acis.

[Pūķēns Sāra]

Redzot Simona rīcību, sievietes uzacis jautājoši savilkās kopā un skatiens pateica priekšā, ko viņa nepateica skaļi: tiešām izkūkojis pēdējo prātiņu.
Atšķirībā no vīrieša, Trēla piegāja klāt pulkstenim un klusu piesita pie tā, -Tuk-tuk, vai kāds šeit dzīvo?- Gaišmate pilnvērtīgi ņirgājās - par ko? Laikam jau pati par sevi. Kaut kā jau izklaidēties vajadzēja.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Smiltis lēnām un pacietīgi bira. Saule karsēja, pat nelielais vējš, kas bija nez no kurienes uzradies neko daudz neatvēsināja, vien pūta smiltis virsū.

Sigvards.
Priekšā rēgojās smilšu lauks un gabalu tālāk slējās milzīgs, tā ap metriem trim augstumā, smilšu pulkstenis. Aiz muguras varēja redzēt jau laika zobu mazliet pagrauztu smilšakmens skulptūru sienu.

Simons un Trēla.
Simona meģinājumi nodoties meditācijai vedās visai grūti. Likās, it kā apkārt tītos smaga auduma lakats.

Jau pēc pirmā Trēlas pieskāriena, pulkstenis sakustējās, apgriezās ap savu asi un smiltis no augšējā kupola sāka birt apakšējā.

[Roviela]

Endrjū pacietīgi gaidīja, šoreiz neļaujot nekam novērst savu uzmanību. Var jau būt, ka tas nebija tas, ko džine bija domājusi ar vārdu "pacietība", bet viņš vienkarši neko citu nespēja izdomāt.

[Pūķēns Sāra]

-Simon...- Trēla pagriezās pret vīrieti, to īsu brīdi uzlūkojot kā jukušu: Šādā vietā un vēl meditēt? Vēl vajadzēja tikai izmesties kailam un sākt sauļoties. Blondīne pašūpoja galvu, kad pavīpsnāja: Vispār jau nav slikta doma.
-Simon... Mēs te turpināsim sēdēt? Vai centīsimies...- sieviete apklusa, apskatoties apkārt un mēģinot ieraudzīt kaut ko, kas iepriekš nebija, cerot ieraudzīt pārmaiņas, kuras varētu rasties dēļ pārmaiņām pulkstenī.

[Mattiass]

Simons uz brīdi pārtrauca meditāciju.
— Ko tieši centīsimies? Tev ir konkrētas idejas?

Pēc tam viņš atgriezās pie savas nodarbes, it kā nekas nebūtu noticis.

[Pūķēns Sāra]

-Vai sēdēšana un meditēšana, īpaši ko mainīs?- Trēla noignorēja jautājumu, kas varēja nozīmēt, ka vai nu viņai ir plāns, vai viņai nav, vai arī, ka viņa ir gatava darīt visu, lai tikai tiktu laukā no šīs garlaicīgās vietas, lai aizdzītu garlaicību, kas bija sākusi uzmākties šeit parādoties.
Tuksneši... pie visiem svētajiem, tas nu nekādi neatbilst dārza standartiem un nestandartiem arī! Blondīne, skaļi nopūšoties, apmetās blakus Simonam un garlaikoti uzlūkoja pulksteni, Nekāda jēga. Ieslēgtas smiltis stiklā, kuras birst pa mazu caurumiņu. Bezjēdzīgi un stulbi. Jā, Trēla tiešām bija paspējusi nogarlaikoties pa pāris minūtēm tā, it kā vairāk kā gadu būtu dzīvojusi bez pārsteigumiem, interesantiem notikumiem utt., visu zinot jau uz priekšu.

[Mattiass]

Simons atkal uz mirkli palūkojās skaidrāk apkārt.

— Es varētu tos pulksteņus sašķaidīt. Nav pulksteņu — nav problēmas, vai ne tā? — viņš nosmīkņāja. Taču kājās vēl necēlās, domīgi pētīdams smilšu pārvietošanos.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 10.09.2009 15:39