Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Roviela]

- Laiku atstāsim tādu, kāds tas ir, - puisis piekrita.
- Mums vajadzētu to mantu, kas ir smiltīs, pulksteni nesasitot un neapstādinot. Tieši tāpēc vajag burvīgu palīdzību.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū un Amanda.
— Burvīga palīdzība ir pēdējais, kas jums vajadzīgs, — džine pasmaidīja, bet acis palika nopietnas. Tajās pat bija vērojama raižpilna izteiksme. Lai nu ko, bet taurenis laikam nebija atnesis labas ziņas.

[Roviela]

- Hmmm... - Endrjū piegāja pie pulksteņa un atspieda degunu un abas plaukstas pret ārējo stiklu.
- Bet kā tad to dabūt laukā? Man negribas plēst pulksteni. Visu šo laiku neko neesmu plēsis, un labi vien bijis. Nu, tad vajag padomu, kā mantu dabūt laukā parastā veidā. Cienījamā džine?

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Brīdī, kad Endrjū pieskārās pulkstenim, tas atkal apgriezās un nu tas nelielais daudzums smilšu, kas bija sabiris apakšējā kupolā (kas tagad atradās augšā) sāka birt lejā.
Jašma pasmaidīja vēl platāk un arī acīs šoreiz iemirdzējās prieks: — Pacietība ir atbilde uz tavu jautājumu.

[Roviela]

Tagad Endrjū "ķēra momentu". Viņš gribēja pulksteni mēģināt apgriezt tieši tajā brīdī, kad savādais priekšmets, lai kas tas nebūtu, atrastos tieši pulksteņa tievākajā vietā.
Neizdodas ar pirmo reizi, griež atkal apkārt un mēģina vēl.

[Mattiass]

Simons palaida vaļā Trēlu un pakāpās uz priekšu, ievilkdams gaisu abās nāsīs. Mazliet par sausu, bet te ir silts! Zobaini nosmaidījis, viņš palūkojās apkārt un devās pie smilšu pulksteņa.
— Un tas te būtu… ?

Smilšu pulkstenis, kā zināms, ir Nāves simbols.
— Nez, ko ar tik lielu iesākt. Varbūt sadauzīt?

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Smiltis tecēja ļoti ļoti lēni un to bija daudz. Pa pusstundu apakšējā kupola daļā bija sakrājusies pavisam niecīga kaudzīte un tas kaut kas joprojām nebija saskatāms.

Simons un Trēla.
Pieejot pie smilšu pulksteņa, kļuva redzams, ka tālāk tuksnesī ir vēl vismaz četri tādi un visi blakus smilšu pauguriem.

[Roviela]

Endrjū stāvēja un gaidīja, acis no pulksteņa nenolaidis. Viņam šķita, ka kaut kas nav pareizi - pirmīt, kopš Amanda pievērsa uzmanību smiltīs esošajam kaut kam, pagāja mazāk laika. Bet Efija teica - pacietība palīdzēs, un puisis bija pacietīgs, ja vajadzēja.

[kukainis ragaini...]

Sigvards izbijies parāva kāju atpakaļ. Kas tie par pekstiņiem, ````? Viņš palūkojās pa labi un kreisi, vai tik kaut kur tuvumā nerēgojas tas nāpslis Simons. Viņš uz tādiem pekstiņiem vaētu būt spējīgs.
Pārliecinājies, ka neviena, izņemot spoguļu rāmjus, tuvākajā apkārtnē nav, viņš uzmanīgi pabikstīja spoguļa virsmu ar roku.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Ieraudzījusi, ka puisis blenž uz pulksteni, Jašma moži ierunājās: — Tad jūs tagad vērosiet to pulksteni, jā?
Nesagaidījusi atbildi, džine uzbūra sev dīvaina izskata mūzikas instrumentu, kas izskatījās pēc raibas stabules ar uzpūstu augšdaļu un, iekārtojusies gaisā lotosa pozā, sāka to spēlēt.

Sigvards.
Sajūtas bija kā pabakstot sausu šķidrumu — roka ieslīdēja spoguļa virsmā kā ūdenī, bet slapja nepalika.

[Roviela]

Endrjū samirkšķināja acis. Viegli pamainīja pozu. Nevar tā, nekustīgi blenzt kaut kur vienā punktā! Var nohipnotizēties vai aizmigt. Viņš iztēlojās, ka tās ir medības, kur jātup slēpnī un jāgaida. Modri jāgaida!
Tas palīdzēja.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Bija ļoti grūti sēdēt un modri vērot smiltis, kas bira tik sasodīti lēni! Radās sajūta, ka pagājusi jau vesela mūžība. Fonā turpināja skanēt gandrīz vai hipnotizējoši vienmuļa flautas melodija. Vienā brīdī Endrjū attapās, ka galva gluži negribot noslīgst uz leju. Amanda pa kaut kuru brīdi jau bija ērti iekārtojusies smiltīs un saldi gulēja. Smilšu kaudzīte pulksteņa apakšējā daļā bija kļuvusi prāvāka nekā iepriekš, lai gan teorētiski pa tik īsu laiku tam nevajadzēja tā notikt.

[Roviela]

Tāaaks... Endrjū izberzēja acis. Ak tu Efija, blēde!
- Cienījamā džine, kurā pulksteņa daļā, apakšējā vai augšējā, tagad atrodas tā manta, kuru es gribu sagaidīt?
Viņš ļoti laipni pavaicāja.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Jašma pavēra acis (viņa bija spēlējusi ar aizvērtām, kā izrādās) un jautājoši paskatījās uz puisi: — Kādu mantu tu gribi sagaidīt?

[Roviela]

- To, kuru redzēja Amanda, - Endrjū atbildēja.
- Es neredzēju, tāpēc nevaru pateikt, kas tas ir.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
— Tad es nevaru tev pateikt, vai tā manta atrodas augšā vai apakšā, — džine smaidīdama kā kaķis pie peļu alas pavēstīja un paskatījās uz pulksteni, kurā pavisam īsā brīdī jau apmēram puse smilšu bija satecējusi apakšā, — Tikpat labi tā varētu atrasties kā augšā, tā apakšā.

[Roviela]

Elndrjū mazliet padomāja, tad piecēlās, piegāja pie pulksteņa un pieskārās tam ar vienu roku. Brīdī, kad pulkstenis bija horizontāli, viņš pielika arī otru roku - tikai otrā pusē šaurākajai vietai. Kas notiks tagad?

[Pūķēns Sāra]

-Tev tikai visu sadauzīt!- Sieviete pasvieda gaisā rokas, dodoties pie pulksteņa. Interesanti, kādēļ gan viņai visi vīrieši atgādināja milzīgus bērnus? Visu dabūt ar vienu vārdu, bet ja nepadodas - sadauzīt!
Vismaz viena laba lieta bija - te bija silts, ļoti silts, bet siltumu Trēla mīlēja.

[Mattiass]

— Piedāvā citu iespēju, ko ar šiem krāmiem darīt. Redzi — ar spoguļiem šī metode palīdzēja, — Simons aizstāvēja savu viedokli, taču koceni nolaida.

[Ungaarijas ragas...]

Engrjū.
Milzīgais pulkstenis brīdi neizlēmīgi pasvārstījās, tad palika horizontālā stāvoklī. Toties puisis, smiltīm zvalstoties pa kupolu iekšpusi, pamanīja tajās mazu puķīti ar zaļu kātu un sniegbaltu pusplaukušu ziediņu — sniegpulkstenīti.