Cerības: Jaunā Nākotne, [GM][PZP][fantasy] Vampīru, vilkaču cīņas Opcijas

[Zōzā zač zač]

Saule jau rietēja un debesis iekrāsojās sārtā, dzeltenīgā un violetā tonī. Un no austrumu puses nāca milzīgi un melni mākoņi, kas aizsedza debesis. Romantiska ainava, ja vien apkārtnē, kur atradās Metjū, nebūtu daudz un dažādu līķu un to ekstremitātes, kas lēnām sadalījās šajā purvājā. Viņš nekur nesteidzoties vēroja kā saule pazūd horizontā.

Tikmēr no Dienvidpola lielās bāzes pacēlās slepeno operāciju Helikopters, kurā iekšā sēdēja Katerina, Nakamura, Kirils un Bleiks, katram bija pie kājām milzīga mugursoma, kurā iekšā bija saliktas visas viņu mantas. Viņi dzirdēja kā pilots nosauc dažādus vārdus, jeb komandas un tad uzņēmis lielāku augstumu ar spēcīgu grūdienu aizsāka savu straujo lidojumu uz noliktajām koordinātām. Caur helikoptera loga rūtīm bija redzama saules maza maliņa, kas zaigoja koši sarkana, spēlējoties ar krāsām debesīs.

Sempera Heila kopā ar Taniju Leiko stāvēja pie pietiekoši jaunā, jeb mazlietotā 22. gs armijas auto. Tas bija ļoti labi saglabājies, jo vilkačiem bija vairākas slepenas noliktavas, kur atradās visādas noderīgas lietas. Acīmredzami šīm sieviešu kārtas vilkatēm bija atvēlēta šī mašīna. Leia, trešā vilkate pēdējā ielika savas mantas šīs mašīnas bagāžas nodalījumā un iesēdās aizmugurējā sēdeklī. Mašīnā tieši panalī bija iestrādāts GPS, kurš norādīja cēļu, kā tikt līdz vietai, kur vajadzēja. tagad atlika izvēlēties šoferi, kas tur aizbrauktu.

Vampīriem, gan vajadzēja gaidīt, kad saule norietēs, lai varētu aizbraukt uz tikšanās vietu, bet dēļ tā, ka viņus aizturēja dienas gaisma, vampīri jau bija netālu no noteiktās satikšanās vietas. Vismaz Bens, Džeroms un Džeikobs. Viņi visi trīs uzturējās speciāli atvēlētā ‘vietā, kur pārlaist dienu. Un ārpusē pie pašām durvīm viņus gaidīja Džips. kurā aŗi bija GPS, kurš rādīja ceļu.

Metjū pagriezās ar muguru pret sauli un vieglā solī devās uz vecas trīsstāvīgas mājas pusi, kura atradās burtiski purvā un uz to veda tikai viens ceļš, kas bija nobērts ar akmeņiem un smiltīm. Netālu no šīs vecās mājas bija milzīga nosēšanās platforma, kura bija apaugusi ar sūnām, krūmiem un nezālēm, bet uz šo vakaru bija ieslēgtas mirgojošas brīdinājuma lampas, kas rādīja nosēšanās platformas atrašanās vietu. Tās bija pavisam jaunas. Acīmredzami nesen uzliktas. Māja izskatījās veca un sabrukusi, vismaz trešais stāvs. Pāris logi bija izsisti un aiznagloti. Visa māja bija apaugusi ar vīnstīgām un dēļ purvainās apkārtnes neizskatījās droša. Bet Metjū nostājās mājas priekšā un palūkojies sev aiz muguras nopētīja šo ceļu, kas veda pie mājas. Viņš ievilka dziļu elpu un palūkojies uz rietumiem vairs neredzēja sauli, tikai tā krāsas spēli ar debesīm. Bija laiks gatavoties viesu uzņemšanai un sevis sakopšanai, jo Metjū bija apaudzis, mati izspūruši, bārda, kas bija pagara un nedaudz saķepusi, kā arī viņa drēbes, kas bija saplēstas un smaržoja pēc trūdošām lapām un purva.

[Zōzā zač zač]

Vilkate pagreiza galvu uz Bena pusi un ievilkusi dziļu elpu atspiedās pret krēsla atzveltni. -Drīzumā jābūt, bet nemāku teikt cik drīz.- Viņa noteica un palūkojās uz vilkati, kura oda pēc dūmiem un izrādīja savu nepatiku, ka bija šeit. pacēlusi vienu uzaci, tieši kreiso, viņa palūkojās šīs sievietes sejā. Klusums. Drū skatiens bija nedaudz izaicinošs, bet viņa tagad nevēlējās pārbaudīt Leias robežas, cik tālu varētu iet.


Tikmēr Gabriels klusēdams veda cilvēkus sev līdzi uz telpu, kur visi jau bija sanākuši. Iegājuši mājā iekšā, bija aplūkojama māja no iekšienes, bet tik un tā tas nebija galamērķis. Viņi devās uz atvērtām durvīm, kas veda taisni uz priekšu pa gaiteni lejā uz pagrabu. Gaitenis bija gaišās krāsās. Nonākuši gaiteņa galā, viņu priekšā bija durvis, kas atvērās pašas. Un cilvēkiem bija iespēja ieraudzīt garmaitanu, garu slaidu vīrieti ar ļoti labu veidotu augumu, jo ķermeņa augšdaļu sedza tikai veste, kurā bija visādas lietas. Sākot no ieroču aptverēm, beidzot ar granātām. un pie jostas, tieši aiz muguras, bija redzami divi ieroči ieroču makstīs. Kājās bija tumšas bikses un armijas zābaki. Tas bija Metjū, kurš vienā rokā turēja savu mēteli un ar otru roku pie rokas stiprināja aproci, kur atradās duncis. Pievērsis acu skatienu visiem cilvēkiem viņš pagrieza galvu un straujā solī devās uz telpu, kur jau atradās vampīri ar vilkačiem. Gabriels viņam sekoja, kā arī visi cilvēki. pagriezušies pa kreisi, tad pa labi un nonākot gaitenī, kur gar sāniem bija daudz durvis un vienīgās, kas bija vaļā atradās gaiteņa galā, kas arī bija galamērķis.

Kamēr Gabriels vēl gāja telpā ar drošiem un pašpārliecinātiem soļiem ienāca Metjū. Vīrietis bija sakopies, acīmredzami nesen bijis dušā, jo no viņa neplūda nekāda smarža un viņa tumšie mati bija mikli. Viņa acis nopētija visus un ja kāds tajās ieskatījās neko nevarēja redzēt. Bija tāda sajūta, ka tajās bija tukšums. Piegājis pie Drū, kas atradās galda galā un bija atspiedusies pret krēsla atzveltni, viņš viegli pamājis ar galvu nolika savu mēteli sev priekšā un apsēdās krēslā. Drū smaidīja, lakam tapēc, ka Metjū bija sakārtojies.
Un tad istabā ienāca Gabriels, kas piepludināja visu šo telpu ar ļoti saldenu un reibinošu smaržu, katram vampīram un vilkatim. Tās bija viņa asinis. Katra vampira un vilkača "saldā uzkoda". Gabriels pagriezies pret cilvēkiem ierunājās.
-Atrodiet brīvu vietu un apsēdieties.-
Viņš noteica un piegāja pie Drū. Nostājies blakus Drū un aiz Metjū, nopētīja visus apkārtējos.

Metjū pieliecās nedaudz un uzlicis savus elkoņus uz galda viņš nedaudz paberzēja savu zodu. Tas bija tikko noskūts un bija bišķi neierasti sajust savu ādu nevis sejas apmatojumu. bet pie tās domas viņš ilgi nekavējās, jo viņš pētīja visus, kas bija šajā telpā. Viņš uzmanīja visus, piefiksēja katru viņu darbību. Un, lai visi novērstos viens no otra, Metjū uzlika plaukstu uz galda un galda vidū esošajai metāla plāksnei nedaudz iemirdzoties, tieši vidum, kas bija ovāls, kā arī plāksnei, kas bija tāda pati griestos, parādīja hologrammu dabīgās krāsās, bet tā nedaudz raustījās - vietām izplūda. Hologrammā bija redzams cilvēks, kurš stāvēja, bet tajā pašā laikā griezās, lai visi viņu varētu redzēt. Tas bija parasts cilvēks, sieviete ap gadiem 30, ļoti slaida un izskatīga priekš sava vecuma. Dēļ apģērba varēja pateikt, ka ir nākusi no ļoti turīgas ģimenes. Varētu būt kāda sieviete, kas strādā kādā ietekmīgā industrijā.

[Eņģeļu gūstekne]

Drú pievērsa savu dīvaino acu skatienu Leiai, tas bija nedaudz izaicinošs, bet visā visumā ieturēts. Šķita, ka otra vilkate tā vien centās novērtēt Vilcenes pacietības mēru. Viņa novērsa tumšzilās acis.
Mieru, tikai mieru.
Un tad jau no liela attāluma jūtama smarža caurauda telpu, kurā viņi atradās, bet brīdī kad vainīgais ienāca telpā vilkate gandrīz pamira, smarža bija tik salkana un spēcīga, ka grūti bija iedomāties gardāku asiņu buķeti. Leia strauji piecēlās, neizsakāmais izsalkums un vēl šis bija par daudz viņai vienai, nelielas uzkodas un tad Leiai nebūtu problēmu tomēr attiecīgais stāvoklis lika vēderam uzlaist riņķa danci.
Atvainojos.
Sieviete nomurmināja un devās uz gaiteņa pusi, vēl attāli redzēdama hologrammu. PAgājusi tālāk no telpas viņa atspiedās pret sienu roku aizvien turot priekšā mutei.

[Semijs]

Bens gāja ieņemt sēdvietu tieši pretī Drū. Vampīrs gribēja nedaudz pakaitināt šo vilkati(labā nozīmē), bet pirms viņš apsēdās, neizskadrojama asins smaka piepildīja telpu. Strauji pagriezis savu asiņaino seju, pret Gabrielu, Bens nolaizīja savas lūpas uz kurām vēl bija kaut kādas asinis.
-Labi, ka es nesen paēdu..-
Vampīrs paspēja iedomāties kāds asinspirts te būtu izcēlies, bet savaldījies apsēdies tieši pretī Drū(Nu galda otrajā galā) un censdamies apslāpēt asins smaku, kā arī parasto cilvēku smaku, Bens atstutējis zodu pret pirkstiem ar mierīgu acu skatienu lūkojās Drū.

[Malduguns]

Skārleta ieņēma vietu uz tā krēsla, pret kura atzveltni bija atspiedusies. Viņa īpaši neiesaistījās sarunās un arī sēdēja mierīgi un nosvērti, ik pa laikam nopētot kādu no klātesošajiem. Visilgāk viņas skatiens pakavējās pie Džeika. Vampīrs likās nedaudz savāds, tomēr arī no viņa pietiekoši ātri aizklejoja projām.

[mr Bl@ck]

Džeiks sēdēja klusēdams ieklausīdamies sarunās, viņš bija gandŗiz vai sastindzis savā krēslā. Bet tad ieradās cilvēks un viņa asiņu smarža piiepildīja telpu. Uz mirkli likās, ka Džeikoba ais iemirdzas, bet tad tas arī pazuda. Viņš tikai pabīdīja platmali mazliet augstāk lai labāk varētu aplūkot cilvēku.
Tad viņš sajuta sktienu veltītu viņam, vampīrs ievēroja sievieti, bet neteica neko, tikai viens lūpu kaktiņš noraustījās tādos kā klusos smieklos.

[semo]

ooc: Hworang666, Gabriels taču ir cilvēks

Nakamura klusēdams sekoja Gabrielam. Visas maņas maksimāli sasprindzinātas, prātā gatavi rīcības plāni dažādām situācijām, viņš pamatīgi nopētīja visu, kas acīm saskatāms un paturēja prātā - Nakamura bij pilnā gatavībā reaģēt uz jebkādiem draudiem. Tomēr ārēji neko nevarēja manīt, neviena muskuļa šķiedra neietrīsējās, sejas vaibsti un acu skatiens mierīgi, sirds pukstēja mierīgi un arī elpa bij mierīga, vārdu sakot - absolūta paškontrole, itkā viņš atrastos mājās, drošībā starp pazīstamiem cilvēkiem. Ieraugot Metjū Nakamura instinktīvi bij gatavs nogalināt, taču apvaldīja sevi tā, ka uz āru nekas no tā neparādījās.
Sapulces telpā viņš iegāja uzreiz pēc Gabriela drošiem, bet piesardzīgiem soļiem, pārlaida veiklu, bet vērīgu skatienu pār telpu un tad apsēdās tuvāk izejas durvīm, tad vēlreiz nopētīja katru indivīdu atsevišķi. Ne pirmo reizi Nakamura sastopas aci pret aci ar vampīriem un vilkačiem, taču pirmo reizi viņš sastopoties necenšas viņus nogalināt - nekad agrāk viņš šādā situācijā nebij nonācis un arī tagad nespēja noticēt, ka viņam būs jāsadarbojas ar tiem izdzimteņiem, tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, kāds jelkad ir bijis. Viņam nelikās tik daudz bīstami tas, ka jāatrodas vienā telpā ar šiem radījumiem, cik tas, ka oficiāli nav pieļaujama nekāda vardarbība starp grupas biedriem, bet Nakamura zināja, ka satrakojies vilkatis un izbadējies vampīrs nespēj sevi kontrolēt un adekvāti domāt - tādiem pie vienas vietas kaut kāds tur līgums, viņš bij redzējis, kā tādā stāvoklī esoši vampīri un vilkači nogalina pat savējos vistuvākos sugasbrāļus, par citiem nemaz nerunājot. Lai nu kā - ja šie sāktu slaktēt viens otru, Nakamura neiejauktos, bet ja kāds kaut pirkstiņu piedurtu vienam no cilvēkiem, tad pilnīgi droši, ka saņemtu veselu pistoles aptveres saturu galvā. Ja klātesošajiem cilvēkiem viņš vienkārši neuzticējās, tad vampīrus un vilkačus uzskatīja par potenciālajiem nodevējiem, kuri tikai gaida izdevību. Līgums ir viena lieta, tomēr viņš apzinājās savu vietu barības ķēdē un perfekti zināja, par ko vampīri un vilkači domāja brīdī, kad telpā ienāca cilvēki, ka viņi to acīs bij tikai barība un nekas vairāk.
Siekalojieties vien, nelieši - Nakamura nodomāja - citos apstākļos vismaz daži no jums jau būtu iznīcināti. Un Pat tagad Nakamura gan ārēji, gan iekšēji bij pilnīgi mierīgs, vampīrs varētu sadzirdēt mierīgus sirdspukstus. Viņš ievēroja Benu - patiešām, ja man tagad būtu jāpilda tiešie darba pienākumi, tad šis te mirtu pirmais, nez cik līķus atstāja aiz sevis.
Tad Nakamura pievērsās Metjū un hologrammai

[Hworang666]

ooc: man bija KONDĪCIJA! Tādēļ jūtos tīri priecīgs, ka tik sakarigs raksts sanāca... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Neuztraucaties - palabošu, ja sanāks... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Bleiks gluži vienkārši sekoja Gabrielam. Cilvēks, kurš viņus sagaidīja arvien nebija vampīru skarts. Diezgan dīvaini. Viņš pieņēma, ka smarža, kādu viņš izdala - viņa asiņu smarža noteikti bija diezgan traucējoša lielai daļai vampīru un vilkaču sapulču telpā, bet ja jau viņi bija savaldījušies, varbūt pastāv izredzes uz labvēlīgu sanāksmes iznākumu - t.i. viens otru neapslaktēs pirmajās sešās minūtēs. Bet ieejot telpā kurā atradās agrāk tik nīstie pretinieki, paranoja uzmācās mazliet spēcīgāk. Bet noskaitījis parupju mantru viņš atrada vietu, kur piesēst un, ar kājām izveidojis 90 grādu leņķi attiecībā pret grīdu, viņš bija pilnībā gatavs ko nu hologramma teiks.

[Zōzā zač zač]

ooc: Nu, viņa tēls tā domā. Un lai domā. Vismaz Gabrielam būs iespēja papriecāties ar Zušiem (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Visi jau bija ienākuši telpā un ieņēmuši vietas. Metjū tikai ar acīm nopētija vienas vilkates reakciju uz Gabriela ienākšanu telpā. Tapēc viņš pacēla nedaudz labo roku un Drū pakāpusies nedaudz atpakaļ arī izgāja no telpas. Ar ķircinošu smaidu uz lūpām, vērojot Benu, pazuda durvīs. Drū iegāja savā telpā, atverot durvis viņa ātri paķēra mazu paciņu ar sarkanu šķidrumu, kas stāvēja uz maza galdiņa pie durvīm, un aiztaisījusi durvis aiz sevis, devās uz šīs vilkates pusi. Piegājusi Pie Leias viņa mierīgā balsī ierunājās vērojot viņu ar savām unikālajām acīm. Brūno un zilo.
-Paņem šo. tas apslāpēs tavas alkas pēc asinīm.- Viņa viņai pasniedza mazu paciņu un bija saprotams, ka tur ir asinis. -Iztukšo sev to mutē un uzreiz rij nost. Tam ir specifiska garša, tapēc pamēģini neizspļaut to ārā.-
Drū vēljoprojām runāja mierīgā balss tonī. Un tās paciņas satura garša bija tiešām savdabīga, jo tas garšoja pēc kaut kāda asiņu mikslojuma kopas. tur bija gan cilvēku, gan dzīvnieku asinis. Lai gan garša nebija tā labāka, tās bija ļoti barojošas, bet ne tik, kā cilvēka asinis.

Tikmēr Metjū piecēlās kājās un ar šo darbību viņš bija izvilcis savas abas nobružātās un modificētās pistoles. J, viņš bija ātrs, bet viņš negrasījās šaut, jo pistolas tika noliktas viņam priekšā uz galda. Un viņš ierunājās pietiekoši skaļā balsī, lai pievērstu sev uzmanību.
-Kā jau Jūs visi zināt, Mēs šeit esam sapūlcējušies, lai apvienotos un kļūtu par komandu. Mūs visus vieno viens mērķis...-
Metjū apklusa un hologrammā redzamā sieviete lēnām pārvērtās, jeb puva un sakņupa. Tas nebija no patīkamajiem skatiem, jo mati izkrita, daļa ādas nokrita, bija redzams, kā viņa lēnām saplēš savas drēbes, jo tās viņai bija neērtas, vismaz pēc sejas to varēja rezēt. Un beigu beigās viņa bija pārvērtusies, jeb sapuvusi līdz tādai robežai, ka viņai bija palikuši gandrīz tikai kauli un ļoti sīksti muskuļi, kas arī nebija pa visu ķermeni. Viņas iekšas knapi turējās viņas ķermenī, jo bija redzamas, kā zarnas karājās , jeb ir izspiedušās caur kādu sapuvušu vietu vēdera muskuļos. Kopskatā, viņa izskatījās, kā staigājoša dzīva miroņa parodija. Un Metjū turpināja.
-Kā jau Jūs visi tikāt informēti, šis roku darbs ir Profesora Bleika, kurš bija apsēsts ar savu eksperimentu un kad viņa projektu apturēja viņš sevī injekcēja nepārbaudītu serumu, kas tika uztaisīts no vampīru asinīm. Šis serums saturēja arī kādu neindificētu bioloģiska ieroča formulu, kas, Jūs jau redzat, nodara postījumus dzīvam ķermenim. Cilvēku valdība centās kaut ko atrast par šo bioloģisko ieroci, bet Profesoram Bleikam vēl bija pieeja visiem bioloģiskajiem pētījumiem, pirms viņa pieeja visiem datiem tika liegta, un viņš likvidēja jebkādus failus un informāciju par šo ieroci, kā arī savu pētījumu. Profesors Bleiks nozuda no valdības acīm, kamēr viņā plūda viņa serums, kas padarīja viņu līdzīgu tikko redzētajai sievietei. Bet, kad valdība atklāja, kas notika ar Profesoru Bleiku, bija jau par vēlu, jo šadas būtnes, jau bija izplatījušās un iesaistījušās Profesora Bleika radītajā "Sektā". Pēc amnām domām šī Bioloģiskā otra blakusparādība ir prāta un apziņas kontrole, ka visi, kas ir saskārušies ar šo serumu pakļaujas Profesoram Bleikam bez ierunām. Un tas dod viņam ļoti lielu plusu, jo neviens no viņa nenovērsīsies un neviens pret viņu nesacelsies.- Metjū palūkojās zīmigi uz visiem klātesošajiem, gluži radīdams no sevis auru, kas brīdināja, ja kāds uzdrošinātos sacelties un izjaukt šo dīvaino grupu. -Neilgi pēc Bleika nozušaas tika atrasta viņa pirmā apmešanās vieta. Viņa primitīvā labarotorija, kurā bija visādi pieraksti, dažādi video un viņa piezīmes audio formātā. Viņš līdz pēdējam pierakstīja un filmēja visu. bet sasniedzis šādu stadiju...- Metjū norādīja uz hologrammu. -Viņš kļuva dzīvniecisks. Instinkutu vadīts viņš devās pēc asinīm, bet viņš apzinājās ko dara, jo viņš arī dokomentēja savu pirmo maltīti.-
Šīs sapuvusī sieviete pazuda no hologrammas un viņas vietā parādījās taisnstūra attēls, kurā bija redzama kāda radība, kas injekcēja kādā sievietā kaut ko. Visticamāk, tas bija kaut kas tāds, kas uzturēja šo nabaga kailo sievieti pie samaņas, jo viņa bija burtiski pienaglota pie sienas un tad ierunājās šī radība, kas izskatījās līdzīgi tikko redzētajai sievietei, kas sapuva. Bet šī radība bija savādāka, jo viņa ķermenis bija mutējies un izskatījās vairāk "miesīgs". Un tad tā radība ierunājās. Viņa balss izkalusījās šņācoša.
-Šššodien, ššš, ešš nobaudīšššu pirmo maltīti ššāvā mūžššā. Ššavā jaunajā dzššīvēē.-
Un šī radība ietrieca savu roku viņai vēderā un iegrūda šīs sievietes krūskurvī. Viņa kliedza no sāpēm, bet nespēja paģībt, pat ne no sāpēm. Viņš iesmējās un viņa smiekli izklausījās dīvaini, jo smieklu vietā skanēja pārsvarā šņākšana. Tad viņš izrāva no viņas krūtīm sirdi, sadragājot viņas krūskurvi. Viņš pacēla roku sev virs galvas un atliecis savu galvu viņš izspieda sev mutē no sirds asinis. kameras objektīvs tika nostiešķs ar asinīm, kad tika izrauta sirds un sieviete dēļ adrenalīna, kas pēkšņi pārņēma viņas ķermeni, jeb no bailēm vai sāpēm bija izrāvusi savas labās rokas plecu un atdalījusi to no rokas, kas bija pienaglota pie sienas ar vairākam naglām, tā pat, kā otra roka un viņas kājas. Šī radība notiesāja sirdi un tad ķērās pie pašas sievietes. Nepagāja ne divas minūtes, ka pie sienas vairs bija palikušas pienaglotās rokas un kājas.
Tad šī radība pazuda aiz kameras. Nepagāja ne dažas sekundes, kad kamera tika pacelta un tika noslaicīts tās objektīvs. Un tad ierunājās kāds vīrietis. Balss vairs nešņāca.
Tā bija mana pirmā barošanās. Es biju domājis, ka tas notiks tā pat, kā vampīriem, ka es tikai izsūkšu sausu šo nevainīgo sievieti, bet tā vietā es apēdu viņu un tā vietā, lai justos vainīgs vai nosodītu sevi. Es.... Es nejūtu neko, izņemot sātu sevī, apmierinātību. Un nekādas žēlsirdības. Tagad es saprotu, kā jūtās vampīri pēc tādas mielošanās.. Es saprotu... Beidzot es saprotu ko nozīmē dzīvot... Un es izbaudīju ko es daru, jo es.. Es to darīju pats, pats pēc savas vēlmes....- Iestājās klusums. Bija saprotams, ka šis video materiāls ir bojāts, jo parādījās avirāki attēli bez skaņas, bet tad bija viens mirklis, kad atkal varēja dzirdēt balsi.-Piezīme sev - Jāatklāj veids, kā pārvērst cilvēkus par sev l'dizīgiem, jo šis upuris arī nomira. Bet piecdesmit septītajam kaut kas parādījās, kad es iebaroju viņā savas asinis. Iepriekšējie, pirms viņa, nomira un...- Hologramma parādīja švīkas un bija saprotams, ka video ir beidzies.
- Kā Jūs redzējāt, video tika bojāts, jo spevienība Profesora Bleika mītē aktivizēja lamatas,kas iznīcināja lielāko daļu informācijas un šis bija viss ko varēja saglābt.- Metjū pārtrauca runāt un ievilka dziļu elpu. Tikmēr hologrammā parādījās kāda ēka, kas izskatījās pēc cietuma. Metjū pārlaida acu skatienu pāri visiem un ieturēja pauzi, ja nu kāds kaut ko vēlas uzzināt. Un šoreiz hibrīda pienākums bija viņus informēt.

[Eņģeļu gūstekne]

Leias burvīgo semināru, savaldi savus nagus, iztraucēja Drū, kura pasniedza viņai kādu paciņu. Sieviete mirklīgi uzsmaidīja.
Mjā, labāk būtu bijis nedaudz nokavēt nekā pataisīt sevi par apsmieklu visas šīs auditorijas priekšā, paldies.
Leia paņēma piedāvāto šķidrumu un uzplēsusi stūri izdzēra to. Noskurinājusies par ne īpaši izmeklēto garšu, sieviete jutās labāk.
Tiešām paldies.
Viņa pateicās vēlreiz un beidzot jusdamās kaut nedaudz drošāka par sevi devās atpakaļ zālē.
Piebiedrosies,vai tev ir nosūtījums uz citurieni?
Leia droši jautāja atkal jau izskatīdamās pēc visparastākās sievietes, nevis suņa, kurš sāk palikt traks no pusbada.

[Malduguns]

Kādam bija palicis nedaudz nērti cilvēku klātbūtnē. Skārleta mazliet pasmīnēja. Tas vairāk izskatījās pēc lūpu kaktiņu noraustīšanās, tomēr iekšējais smaids bija diezgan plats. Vilkači un jaunuļi, ko padarīsi, ne visi ir tik savaldīgi, kādiem tiem vajadzētu būt. Galu galā, ļautiņi ir jāizbauda, jāizgaršo.
Hologramma un Metjū stāstījums uz Skārletu neatstāja īpaši dramatisku iespaidu, viņa bija redzējusi arī daudz trakākas lietas un skaidri zināja, kāpēc šeit ir ieradusies.
Atglaudusi gaišos matus no bālās sejas viņa plūkojās uz Metjū.
-Bioloģiskais karš ar mūsu pašu ieročiem. Tagad mums vien nāksies radīt tādus, kādi viņiem nav,-Skārleta pasmīnēja.-Lai gan esmu pārliecināta, ka arī mums vēl bez visa kā ir daži trumpji paslēpti peidurknē,-vēl viens neliels smīniņš. Seja kļuva glītāka, tomēr tajā pašā laikā arī nedaudz šausminošāka.

[semo]

Neredzu īpašu atsķirību starp Bleiku un jebkuru citu no klātesošajiem izdzimteņiem, esmu pats savām acīm redzējis, kā vilkači un vampīri dara to pašu - nodomāja Nakamura un atcerējās, kā vampīrs izsūc viņa māti sausu viņa acu priekšā, kad viņam bij vēl tikai 10 gadi - nez, kā Metjū iedomājies vadīt šo grupu, ja dažs labs knapi spēj savaldīt savus instinktus, acīmredzot nevar uzticēties nevienam, tomēr ar nožēlu jāatzīst, ka vampīri un vilkači mums būs nepieciešami, taču ceru, ka valdībā cilvēki ir pietiekami guri, lai saprastu, ka mums šie izdzimteņi tikai jāizmanto savā labā un pēc problēmas, vārdā "Bleiks", atrisināšanas jālikvidē arī šie....ieskaitot Metjū - šādas domas rosījās Nakamuras galvā.
Tad nu kāds būs rīcības plāns? Nakamura uzreiz ķerās pie lietas būtības

[washulis]

Kad ieradās smaržīgais cilvēks, Sempera paiecās nedaudz uz priekšu un saknieba lūpas. Viņa centās iztikt bez tād aveida maltītēm - kas vēl skrien un bļaustās -, bet šis cilvēks lika viņai nedaudz pasvīst, lai viņa tomēr nosēdētu krēslā mierīgi.

Sempera, kad parādījās hologramma un sāka pūt, kārtīgi nopētīja katru detaļu. Pretīgi. Neko teikt.

Kad klāstīja, kas un kā un arī otro videofailu, Sempera secināja, ka Bleiks ir vēl vairāk nojūdzies, nekā viņai bija licies. Burvīgi. Kas gan var būt trakāks par mutētiem psihopātiem?

Radīt tādus, kādi nav viņam? Varbūt ar cēlu mērķi, bet var izvērsties līdzīgi, kā pašam Bleika. Sempera ieminējās. Ja Bleiku nogalinās, tad vai šo viņa pārvērsto šausmoņu kontrole pazudīs? Tas ir, vai viņu saprāti kļūs normāli?

[Semijs]

Bens ar mierīgu sejas izteiksmi noskatījās hologrammā. Viņš neredzēja neko tādu, kas liktu viņam slikti justies, jo vampīrs ir piedzīvojis un izdarījis daudz briesmīgas lietas savā mūžā. Kāds no klātesošajiem ieminējās par Bleika novākšanu un Bens uzreiz teica.
-Nogalināt Bleiku, būs nogalināt visus viņa ''bērnus'' pa ceļam, jo es šaubos, ka viņš viens pats kaut kur sēž un dzer tēju..-

[washulis]

Sempera palūkojās uz vampīru Benu. Ja tā būtu jānogalina Bleiks, pa ceļam arī visus tos šausmoņus, tad man nekas pret to nebūtu iebilstams. Ģenētika nav sodāma, kad tai ir savas robežas, bet tā, viņa norādīja uz hologrammām, jau ir māžošanās un slimīga tieksme pēc varas. Derētu attīrīt Zemi vismaz no šādiem šausmoņiem. Ja ne no vampīriem...

[Malduguns]

-Vismaz?-Skārleta pārvaicāja, lūkojoties uz Semperu. Gaišmatainās sievietes acis bija pilnas ar viegu uzjautrinājumu, puskrēslā nozibsnīja baltie zobiņi, kuri principā bija vienīgais, kas vizuāli atšķīra Skārletu no parasta cilvēka.
-Jādabū rokās Bleiks, tas būtu kā viens no galvenajiem un primārajiem darbiņiem. Ja šamējais vēl aizvien ir dzīvelīgs un pietiekoši saprātīgs, mēs viņu varētu patērpināt un uzzināt ko vairāk. Tad arī pēc tam rīkoties tālāk,-Skārleta sacīja.

[Hworang666]

Bleiks neuzkrītoši slīdēja zemāk un zemāk savā sēdamvietā. Cerams, ka viņiem nav izveidojušās apātijas pret vārdu Bleiks vien tā pat. Varbūt vajadzēs nakamreiz painteresēties, kam pakaļ es braucu, un tad pamainīt vārdu, lai nesanāk, ka kāds izdomā pašaut pa mani tāpat vien - profilaksei... Kādas sešas minūtes pacīnījies ar vēlmi atklāt, ka arī viņu sauc par Bleiku un viņi varētu beigt lietot viegli aizvainojošus teicienus, vīrietis tomēr palika kluss. Kā nekā - lietišķas darba attiecības. Vārda izpaušana šobrīd ir vājības pazīme no kuras var izvairīties.

[mr Bl@ck]

Manuprāt, jūs visi aizmirstat vienu svarīgu lietu, Džeiks klusi sacīja no sava stūra, Mutagēniem ir nejauka īpašība, tie mutējas, līdz ar to, Ja mēs novācam to plānprātiņu, mēs zadējam izejas formulu. Mošķi turpina vairoties evolucinejot, vai man vajag turpināt? Džeiks jautaja. cerot ka pārējie uzķers viņa domu.

[Ķipītis amonjakā]

Letīcija skatījās video ierakstu bez nekādam emocijām. Viņa bija gaidījusi kaut ko biedējošāku un intriģējošāku, nevis vienkārši brutālu kanibalismu. Lai kā arī nebūtu video ierakstā redzamā sieviete izskatījās briesmīgi, viņa iekšēji puva, rezultātā radās jautājums- Bet jau jau šis serums rada tādu iedarbību, uz sievieti es domāju- kā profesoram izdevies izdzīvot un vienīgajam mutēties? Hmm.. viņas prātā bija tukšums sakarā ar šo visu. Un neizpratne. Tas viss būtu ļoti svarīgi, jo, lai pārējie nekļūtu "tādi" vajadzētu uzzināt kāpēc tas notiek ar dažiem, bet ar citiem ne, tas būtu nozīmīgs faktors.
Un tad sāka izskanēt apkārtējo viedokļi un rīcības plāns, o jā, tas pašlaik ir galvenais.
Letīcija vairs nešūpināja kājas un netikšķināja ar pirkstiem pa galda virsmu, viņa sāka saspringti klausīties. Saņēmusi garos, melnos matus zirgastē, salocījusi rokas krusteniski pāri krūtīm, viņa atlaidās krēsla atzveltnē Jā, mēs varētu izveidot bīstamākus bioloģiskus ieročus, bet vai tad tas būtu izdarāms vienas nakts laikā? Manuprāt zinātnieki to tik vien dara kā katru dienu cenšas izgudrot ko jaunu un pasaulei bīstamu!! Un pat ja mēs kaut ko tādu izveidotu, tas jau nenozīmēs, ka pastāvošā problēma izzudīs, mēs varam rast tikai jaunas.
Un nogalināt viņus visus? Tas arī nav nemaz tik vienkārši. Pieņemu, ka sapulcināt visus inficētos laukumā un tad apšaudīt no visām pusēm arī neizdotos. Viņa iesmējās. Un daļa tikko inficēto to sākumā varētu arī nenojaust, tāpēc pilnīga iznīcināšana varētu neizdoties.
Ja jau būtu tik vienkārši iznīcināt kādu rasi, kāpēc gan mēs ātrāk neko tādu neizdarījām ar vilkačiem? Viņa ļauni nosmīnēja. Tikai, lūdzu, bez apvainošanās.

Šo rakstu rediģēja Ķipītis amonjakā: 23.03.2009 15:09

[Eņģeļu gūstekne]

Atguvusi "mugurkaulu" Leia uzturējās durvju ailē un uzmanīgi klausījās viedokļos, nevainīgs smaids dzirkstīja vilkates sejā, vairs nebija ne miņas no iepriekšējā bada nelabuma. Lai gan vēdera saturs aizvien bija tukšs kā muca, smadzenes vairs neurdīja instinktus. Viņa aizgāja līdz savai iepriekšējajai sēdvietai, klusītēm apsēdās un pauda arī savu viedokli.
Vilkačus, vampīrus vai clvēkus izskaust būtu neiespējami, tāpat kā pilnīgi visu pasaules ūdeni vai zemi, bet mutantus kas radušies pilnīgi nereālā procesā, respektīvi žestikulējot ar DNS, iznīcināt nebūtu grūti, ja vien mums ir līdzekļi, vēlēšanās un kaut nedaudz laika.
Runājot par laiku tumšzilās acis pievērās. Laika nebija, jo ar katru sekundi radības vairojās arvien lielākā skaitā, tikai nebija vēl zināms cik ātri notika mutācijas process.
Pieņemu,ka radot injekcijas, vai attiecīgas ierīces, kas izsmidzinātu sekojošo vielu ārējā vidē, tā nekaitētu neinficētajām personām. Tas taču būtu saprotami? Respektīvi, ja cilvēkam ir klepus un viņš dzer sīrupu tas pāriet, bet ja klepus nav tad tam nav nekādas reakcijas. Tiesa?
Sieviete šķita domīga, viņa pētīja te telpu, te personāžus kas tajā bija sasēdušies. Vairs nemaz i nenāca prātā doma kādam uzklupt. Vīpsnādama viņa tikai pārslāņoja idejas, kā iegūt mutanta DNS, lai attiecīgi iegūtu pretindi, injekcijai, kas radīja mītiskas būtnes un zombija kopproduktu.

[mr Bl@ck]

Khem, šķiet es neskaidri izteicos. Džeiks gurdeni novilka, tiešam, vai viņam nāksies strādāt ar bariņu idiotu? Pretindi kuru jūs te apsverat iegūt teorētiski varētu iegūt arī no radījumiem,bet, te ir mazs bet, mans minējums ir tāds, ka vīruss ar ko ir inficēts Bleiks ir citādāks, un jo arhaiskāks vīruss jo vieglāk pret to radīt pretlīdzekli nevis veidot pretlīdzekli pret velns viņu zina cik variācijām kas jau pastāv. Tā ir ideāla bāze cīņai pret visām citām variācijām. Džeiks aplaida skatienu, no platmales apakšas, kas tāvien teica: Vaijums beidzot pielec?