Cerības: Jaunā Nākotne, [GM][PZP][fantasy] Vampīru, vilkaču cīņas Opcijas

[Zōzā zač zač]

Saule jau rietēja un debesis iekrāsojās sārtā, dzeltenīgā un violetā tonī. Un no austrumu puses nāca milzīgi un melni mākoņi, kas aizsedza debesis. Romantiska ainava, ja vien apkārtnē, kur atradās Metjū, nebūtu daudz un dažādu līķu un to ekstremitātes, kas lēnām sadalījās šajā purvājā. Viņš nekur nesteidzoties vēroja kā saule pazūd horizontā.

Tikmēr no Dienvidpola lielās bāzes pacēlās slepeno operāciju Helikopters, kurā iekšā sēdēja Katerina, Nakamura, Kirils un Bleiks, katram bija pie kājām milzīga mugursoma, kurā iekšā bija saliktas visas viņu mantas. Viņi dzirdēja kā pilots nosauc dažādus vārdus, jeb komandas un tad uzņēmis lielāku augstumu ar spēcīgu grūdienu aizsāka savu straujo lidojumu uz noliktajām koordinātām. Caur helikoptera loga rūtīm bija redzama saules maza maliņa, kas zaigoja koši sarkana, spēlējoties ar krāsām debesīs.

Sempera Heila kopā ar Taniju Leiko stāvēja pie pietiekoši jaunā, jeb mazlietotā 22. gs armijas auto. Tas bija ļoti labi saglabājies, jo vilkačiem bija vairākas slepenas noliktavas, kur atradās visādas noderīgas lietas. Acīmredzami šīm sieviešu kārtas vilkatēm bija atvēlēta šī mašīna. Leia, trešā vilkate pēdējā ielika savas mantas šīs mašīnas bagāžas nodalījumā un iesēdās aizmugurējā sēdeklī. Mašīnā tieši panalī bija iestrādāts GPS, kurš norādīja cēļu, kā tikt līdz vietai, kur vajadzēja. tagad atlika izvēlēties šoferi, kas tur aizbrauktu.

Vampīriem, gan vajadzēja gaidīt, kad saule norietēs, lai varētu aizbraukt uz tikšanās vietu, bet dēļ tā, ka viņus aizturēja dienas gaisma, vampīri jau bija netālu no noteiktās satikšanās vietas. Vismaz Bens, Džeroms un Džeikobs. Viņi visi trīs uzturējās speciāli atvēlētā ‘vietā, kur pārlaist dienu. Un ārpusē pie pašām durvīm viņus gaidīja Džips. kurā aŗi bija GPS, kurš rādīja ceļu.

Metjū pagriezās ar muguru pret sauli un vieglā solī devās uz vecas trīsstāvīgas mājas pusi, kura atradās burtiski purvā un uz to veda tikai viens ceļš, kas bija nobērts ar akmeņiem un smiltīm. Netālu no šīs vecās mājas bija milzīga nosēšanās platforma, kura bija apaugusi ar sūnām, krūmiem un nezālēm, bet uz šo vakaru bija ieslēgtas mirgojošas brīdinājuma lampas, kas rādīja nosēšanās platformas atrašanās vietu. Tās bija pavisam jaunas. Acīmredzami nesen uzliktas. Māja izskatījās veca un sabrukusi, vismaz trešais stāvs. Pāris logi bija izsisti un aiznagloti. Visa māja bija apaugusi ar vīnstīgām un dēļ purvainās apkārtnes neizskatījās droša. Bet Metjū nostājās mājas priekšā un palūkojies sev aiz muguras nopētīja šo ceļu, kas veda pie mājas. Viņš ievilka dziļu elpu un palūkojies uz rietumiem vairs neredzēja sauli, tikai tā krāsas spēli ar debesīm. Bija laiks gatavoties viesu uzņemšanai un sevis sakopšanai, jo Metjū bija apaudzis, mati izspūruši, bārda, kas bija pagara un nedaudz saķepusi, kā arī viņa drēbes, kas bija saplēstas un smaržoja pēc trūdošām lapām un purva.

[Moriartijs]

Paķēris savu mugursomu, Džeroms devās nopakaļ pārējiem iekšā mājā. Labāk spēlēt vēsi, pagaidām nav saprotams, kas gaidāms. Vismaz neviens nav atklāti naidīgs. Galu galā vampīrus un vilkačus kopā salaist nav pārāk prātīgi - ļoti jau nu dažādas sugas. Un ja vēl cilvēkus klāt pievieno, tad jau nu vispār nav saprotams ar ko viss beigsies, Džeroms nodomāja ejot.

[Zōzā zač zač]

Drū, vilkate, kas sagaidīja pārējās savas rases pārstāves ar smaidu uz lūpām novēroja, kā visi vampīri iegāja mājā un tad pagriezusies pret visām sievietēm visai dzīves priecīgā balsī ierunājās.
-Labi, tagad mēs varētu iet iekšā.-
Drū pagriezās un devās uz durvju pusi, kur visi vampīri nozuda.

Kad Skārleta ar visiem vampīriem jau bija iekšā majā, tā no iekšienes neizskatījās diez ko drošāka, kā ārpusē. Bet cik noprotams, Skārleta viņiem neizrādīja māju, bet devās tālāk. Tieši pretī galvenajām durvīm, pa kurām visi ienāca, bija citas durvis, kas izskatījās pēc skapja durvīm. Tās atvērās un pavērās skats uz pagaru gaiteni, kas slīpi veda uz leju. Izejot cauri šim gaitenim, visi nonāca pie vēlvienām durvīm, kuras pašas atvērās. Izgājuši caur sīm durvīm Skārleta veda visus vampīrus pa kreisi, tad pie nākamā stūra pagriežoties pa labi, visiem pavēras skats uz vairākām durvīm, kas bija katrā sānā un vienas durvis, kas b9ija atvērtas. tās atradās gaiteņa galā, kur bija redzams liels koka galds, kuram apkārt bija krēsli. Un tas bija gala mērķis.

Tādu pašu ceļu veica arī Drū ar pārējām vilkatēm. Un tagad atlika visiem ieņemt vietas un sagaidīt kad atbrauks cilvēku grupiņa.


Tieši tajā mirklī, kad visi bija iegājuši iekšā mājā, virs mājas apstājās helihopters. Tam nebija skaņas, tpaēc tas radīja spēcīgas gaisa plūsmas, kad tas nosēdās. Un tad , kad helohopter sbiaj nolaidies uz platformas pilots skaļā balši ierunājās.
-Jums ir piecas minūtes laika izrausties ārā no šīs grabažas.-
Tie izklausījās pēc draudiem. Iespējams, ka tā aŗi bija, bet viens gan bija skaidrs - viņi bija galamērķī.

Acīmredzami Gabriels bija jau pametis savu istabu un aizgājis kaut ko apspriest ar Metjū, jo,kad viņš izgāja no mājas ārā, viņs tad tikai pamanīja, ka ir atbraukuši jau vampīri ar vilkačiem. Puisis ģērbies garā mētelī, kas nosedza visu viņa ķermeni apstājās redzamā vietā un vēroja, kā helihopters nosēžas un nedaudz piemiedzis acis no propelleru radītā vēja vēroja, kā atveras helihoptera durvis, kur bija cilvēki.

[Malduguns]

Tavedusi visus uz sapulču zāli, Skārleta pasmaidīja.
-Klāt esam. Ieņemiet vietas, patērzējiet. Mūsu galvenais dīdītājs un pasākuma iniciators vēl nav atnācis uz šo burvīgo vietu, tomēr domāju, ka viņš drīz ieradīsies, jo viņam bija pāris lietas nokārtojamas,-Skārleta sacīja un smaidīja. iņa pati vēl neapsēdās, bet slaikiem soļiem pārvietojās par telpu.

[Ķipītis amonjakā]

Letīcija un pārējie vampīri beidzot bija majā. Pēc viņiem sekoja arī vilkaču grupiņa. Sekojot Skārletai šo ceļu, meitene nedaudz apjuka. Tikai durvis, un durvis,un vēl vienas durvis, kur pagriezās pa labi, un re, tur atkal bija daudz daudz durvju. Bet viņas labā atmiņa nepievils nekad, un atpakaļ ceļu, ja nu kas, viņa vienmēr atradīs.
Ienākdama telpā, kas izskatījās pēc konferenču zāles, ar lielo galdu pa vidu, un daudzajiem krēsliem tam apkārt, satraukums un neaprakstāmā vēlme izzināt lika manīt.
Pēc Skārletas teiktā, Letīcija negaidīdama apsēdēs un nolūkojās pārējos. Nu ko, vēl tikai cilvēki jāsagaida!
Patērzēsim?

[Malduguns]

Cilvēki... Skārleta pie sevis nedaudz noskurinājās. Viņas cilvēciskās puse bija aizmirsta pat pārāk sen, tomēr tas netraucēja izbaudīt visu, ko dzīve sniedz.
-Šķiet, ka arī cilvēki drīz ieradīsies, vismaz spriežot pēc skaņas, noteikti,-Skārleta sacīja, patbalstīdamās pret kāda krēsla atzvelni.

[Ķipītis amonjakā]

ooc: šķiet helikopters bija bez skaņas [?]

Dzirdēdama, ka vismaz kāds atsaucās uz viņas teikto, jo laikam Letīcija nebija iemīļots obkejts, atbilldēja nevilcinoties-
Prieks, patiess prieks par to, ka lietas sāk kustēties straujāk. Un šī visa rīkotājs, cerams arī nekavēsies.
Gan satraukumā gan garlaicībā viņa šūpināja kāju, kas bija pārlikta otrai pāri, un ar pirkstiem tikšķināja pret galda virsmu.

[Eņģeļu gūstekne]

Seviete bija lúgusi, nē, drīzāk aicinājusi vilkatēm ienākt, ko protams Leia arī darīja. Tomēr viņa palūkojās uz mašīnu ar bažīgu skatienu, visas mantas palika tur, tomēr fakts paliek fakts, galvenais bija pie viņas.
Noskurinājusies Leia devās iekšā mājā, spožās, tumšās acis šaudījās no vienas sienas pie otras, smaka cirtās degunā, sejas izteiksme bija īgna un pats galvenais- lai cik arī veca kā vilkate viņa bija, vēlme ieņemt orģinālformu un paretināt vampīru skaitu bija neiespējami spēcīga.
Noņurdējusies, izīgņojusies un pārburkšķējusies Vilcene beidzot nomierinājās, kad, protams, cauri gaiteņiem no izejas puses uzvēdīja vēl viena stipra, spēcīga tomēr salda smarža.
Skaisti, uzkodas.
Viņa nosmīkņāja. Protams Leia bija informēta par līguma noteikumiem, bet sakiet ko gribat, vēlmes šai vilkatei bija galvenais. Leia šķērsoja pēdējo durvju aili un nevienu negaidot ieņēma viņasprāt labāko vietu.

[washulis]

Bija nācies bieži satikties ar tādiem vilkačiem, kas ir vientuļnieki, vai pat degradējušies līdz zvēru līmeni, bet Semperai bija prieks apzināties, ka sādu te nav. Leia, Tanija un Drū. Visas likās savas rases vērtas. Un tas Semperu iepriecināja.

Viņa devās cauri daudzajām durvī, gaiteņiem, atkal durvīm un vēl durvīm, līdz ienāca pieticīgā apspriežu zālē. Tur arī viņa, bez liekām ceremonijām, nosēdās, lai varētu redzēt visus klātesošos. Soma ar visām mantām bija pie viņas, tā kā nebūtu jāuztraucās, ka ar tām kaut kas varētu notikt vecajā tarataikā.

Cilvēku ierašanos viņa arī nojauta. Ak šausmas... Četri vilkači pret kaudzi cilvēku un vampīru. Lielāka konkurence? Lai tā būtu!
Piekūns turpināja visus nopētīt ar caururbjošu skatienu, kas bija neuzticības pilns

[Moriartijs]

Iedams cauri mājai, Džeroms apkārt pārāk neskatījies. Nonācis pēdējā telpā apsēdās pie galda. Pagaidām nekas interesants nebija noticis. Samanījis helikoptera vibrāciju, viņš pasmaidīja zobainu smaidu - tiešām, uzkodas ieradušās. Ja nu viss beidzas slikti, tad varēs uzkost kādu saigu personu.

[Semijs]

Izgājis cauri tik daudz durvīm, ka pilnīgi aizmirsis, kur ir tualete, Bens papētīja apkārt visu mājas dizainu un secināja, ka nav tik traki. Nekur labāk vismaz nebija uzturējies. Paskatījies uz Skārletu, vampīrs droši iejautājās.
-Skārlet, vai te ir kaut kur duša un varbūt kādas tīras drēbes?-
Viņš nopētīja sevi un varēja secināt, ka vampīrs nebija diez ko tīrs.

[Malduguns]

-Domājams, ka duša kaut kur būs, par drēbēm neko nezinu, tas drošāk Drū prasāms, jo arī es šeit esmu tikai viesis. Tiesa, namatēvam zināmāks viesis,-Skārleta atzina un pasmaidīja. Smaids bija glīts, patīkamas un tā laikā varēja redzēt mazos, smailos acu zobus.

[Hworang666]

Visbeidzot! Bleiks paskaļi iesaucās un izleca no helikoptera vēl pirms tas bija nolaidies lēciendrošā attālumā zemei. Pēkšņi ārkārtīgi spēcīgi uzsita paranoja, viņš sajuta visus sev pievērstos acu skatienus un ar lielu piespiešanos neķēra pēc ieroča, granātas vai zušiem. Bet - palūkojies uz lidaparātu, viņš ar interesi palūkojās, vai viņam pievienosies vēl kāds, vai arī viņam nāksies vienam pašam līst čūsku un... Ermmm - vampīru un vilkaču midzenī.

[semo]

Nakamura uzreiz pamodās, taču vēsu prātu nogaidīja, līdz helikopteris nosēžas, tad tikpat vēsā mierā izkāpa no tā, pagājās nostāk un nopētīja apkārtni. Nāsīs sitās pazīstama smaka, atgādināja, kā viņš kopā ar saviem kolēģiem Okinavā dzina pēdas vampīriem un vilkačiem, kuri aiz sevis atstājuši pūstošus līķus. Tas, ka māja bij riktīgs grauzts, viņu īpaši neuztrauca, jo galugalā uz darbu viņš te ieradies, ne atvaļinājumā, kā arī ar pieczvaigšņu apartamentiem nebij īpaši lutināts nekad, patiesībā pieradis pie jebkuriem apstākļiem, darbs pirmajā vietā. Visā visumā būs ļoti dīvaini atrasties kopā ar vampīriem un vilkačiem, un atstāt viņus dzīvus, šādā situācijā Nakamura bij pirmoreiz. Lai nu kā - mēs cilvēki viņus tikai izmantosim savā labā, viņš nodomāja, jo nekā citādi nespēja pieņemt šādus apstākļus.

[Pūķēns Sāra]

Lidaparātam nosēžoties, sieviete izkāpa pēc Nakamuras, pieturot mapīti padusē ar visu klātesošo dosjē un melno mēteli, lai tas nelidinātos apkārt viņai kā kabatslakatiņš, kuru uz atvadām mīļotā māj kareivim.
Lidojuma laikā tumšmate nebija īpaši runīga, tikai pateica savu vārdu - Katerīna, ko gan šiem vīrišķiem, ja viņi draudzējās ar savām smadzenēm un bija iepazinušies ar iedoto informāciju, vajadzēja saprast - viņa bija vienīgā sieviete, kas pārstāvēja cilvēkus.
Patipinot krietni tālāk no lidaparāta un aplūkojot apkārtni, uz Katerīnas lūpām parādījās pieklājīgs smaids un nākamos soļus viņa jau veica pie vīrieša melnajā mētelī. -Laba diena vai precīzāk nakts,- viņa joprojām pieklājīgi smaidot, tik pat pieklājīgi bilda, kad pasniedza roku vīrieša virzienā, -Katerīna.-

[mr Bl@ck]

Džeiks nolēma ignorēt Benu, galu galā nebija jēgas ar viņu kaut kā strīdēties. Nolaidis platmali zemak pār acīm viņš deas iekšā mājā rūpīgi pratā atcerēdamies ceļu pa kuru bija nākuši. Viņa karavīra instinkti šobrīd strādāja ar pilnu jaudu. Viņš neuzbruktu sarunu dalībniekiem, ne arī pilnība atslābinatos, tas būtu bīstami.
Ienacis telpā viņš noskatīja ēnainako nostūri pie galda un apsēdās tur nepievērsdams gandrīz nekādu uzmanību sarunām.

[semo]

Jāpiebilst, ka, kā jau minēts aprakstā - pildot kādu uzdevumu, saistībā ar savu profesiju(tātad arī šobrīd), Nakamura vienmēr bij tērpies modernizētā samuraju bruņutērpā, kas ir standarta ekipējums 29. gadsimta Japānas armijā. Bez šaubām, pirms helikopteris bij piezemējies viņš pārliecinājās arī vai visi ieroči ir darba kārtībā. Pēc tam, kad Nakamura bij pārlaidis acis pār tuvējo apkārtni, viņš pievērsās Gabrielam - acīmredzot šis cilvēks pagaidām būs mūsu gids. Viņš iekšēji priecājās, ka starp vietējiem ir arī kāds cilvēks, lai gan ārēji šo prieku neizrādīja.

Šo rakstu rediģēja semo: 17.03.2009 07:34

[Zōzā zač zač]

Drū stāvot telpā, kur visi jau bija sanākuši, vismaz vampīri un vilkači, nostājās tieši galda galā. Viņas acis lēnām pārgāja pāri visiem, kas te atradās, tos nopētot. Viņa bija dzirdējusi, katru izteikto vārdu, tiklīdz bija iegājusi mājā. Ko jūs gribējāt, dzirde tač ir ļoti labi attīstīta.
Sieviete ar savām interesantajām acīm palūkojās uz Benu. Gan brūnā, gan zilā acs bija pievērsta viņam. Un neviļus viņa saoda asins smaržu.
-Ben, ja nemaldos..- Viņa iesāka nedaudz apdomājoties, jo viņa nevēlējās kļūdīties nosaucot nepareizo vārdu. Tas nu gan nebūtu labi. -Pēc tam Tu un jūs visi...- Viņa ierunājās skaļāk, lai pievērstu savu uzmanību, jo uz šo brīdi viņa bija namamāte, -Tiksiet pie iespējas sakārtoties.-
Drū acis nenolaidās no Bena, bet kā gan varēja, ja viņš iskatījās tā it kā būtu izdzīvojis kādu cīņu ar mielastu beigās. -Laikam izskatās, ka es blenžu uz viņu.- Drū nodomāja un iztaisnojās nedaudz piekārtojot savu balto kleitu, kas gandrīz saplūda ar viņas bālo ādu un matiem. pagriezusi galvu uz durvju pusi viņa viegli pievērusi acis ievilka caur degunu gaisu un līdz ar to visas smaržas, kas virmoja te apkārt. Tā bija interesanta smaržu buķetīte, ko šī vilkate neaizmirsīs.


Gabriels noraudzījās, kā viens izlec no helihoptera un piezemējies jau bija gatavs izvilkt ieroci, bet to neizdarīja. Vīrietis viegli ieliekdams galvu uz labo pusi lūkojās šajā vīrietī. Viņš lēnā solī piegāja tuvāk Bleikam un ierunājās pietiekoši skaļā balsī.
-Atslābsti, visi jau ir iekšā.- Viņš to noteica nosvērti un bez jebkādiem zemtekstiem. Vējš, ko radīja helihoptera propelers, spēlējās ar gabriela matiem un drēbēm, tās plivinot.
Vīrietis pievērsa savu acu skatienu helihopterim un tiem, kas bija iekšā un kāpa ārā no tā. Viņš apmanīja, kā pēdējais, kas izkāpa bija Kirils, kas bija gulējis un pilots viņu brutāli pamodināja un gandrīz vai izmeta ārā no lidaparāta. Tiklīdz visi bija izkāpuši Helihopters pacēlās un aizlidoja prom. Uz dienvidiem.
Gabriels noskatījās kā lidaparāts aizlido un tad pievērsās visiem cilvēkiem, kas bija izkāpuši. Ieklausījies apkārtējās dabas klusumā vīrietis palūkojās uz sievieti, kas bija pienākusi pie viņa un pasniegusi roku. Viņš viņu vispirms nopētīja un tad palūkojās uz viņas roku. -Tātad, pieklājība.. Viņš pie sevis nodomāja un ar savu roku satvēra sievietes roku. Viņš to mēģināja satvert pēc iespējas maigāk, bet lai vai kā viņš censtos, tas vienalga bija spēcīgs satvēriens.
-Jā, Labs vakars.- Viņš noteica ieskatoties Katerīnai acīs, -Gabriels.- Atlaidis rokas Gabriels pievērsās pārējiem.
Nopētījis katru indivīdu atsevišķi viņš ierunājās.
-Visiem sekot man, ja ir kādi jautājumi, jautājiet.-
Viņš pagriezās, mētlim noplīvojot, un devās uz vecās mājas pusi. Apstājies pie durvīm viņš pagreizās un palūkojās vai viņam seko.

[Semijs]

Bens ievēroja, ka Drū uz viņu blenž, to nemaz nebija grūti ievērot, jo visi kā nekā pievērsās runātājam un vampīrs redzēja, ka visa uzmanība veltīta viņam. Uzsmaidījis vilkatei, viņš strauji ar acīm nobrauca pāri viņas ķermenim.
-Nav slikti...
Nenovērsis acis no Drū, Bens teica.
-Tieši tā, Bens.. Kad ieradīsies namatēvs?-

[Hworang666]

Bleiks ar acīm pavadīja ikkatru vampīra kustību viņam tuvāk un tuvāk, bet roka nenolaidās zemāk, tuvāk ierocim, ne par milimetru un uz vampīra teikto viņš atbildēja vienkārši - būs jau labi, neuztraucies... Šī atvere nav domāta tev... Šodien... Un ar skatienu viņš pavadīja helikopteru, kura pilotus vajadzēja uzmanīt visvairāk. Kad runa gāja par nodevību, cilvēki krietni ielika pat vampīriem un vilkačiem. Tad, acis nepamirkšķinājis viņš atkal pievērsās vampīram. Skatiens bija patiesi neitrāls, viegli uzspēlēti garlaikots. Tiesa, mirkli, kad vampīrs pieskārās sievietei, Bleiks viegli pieliecās tuvāk viņai. Ja nu viņas smarža padara viņu traku? Skāde liela, bet nelaimes gadās...

[Eņģeļu gūstekne]

Kluss ņurdoņai līdzīgs troksnis izlauza ceļu uz brīvību, Leia vēroja vampīru, kuru baltā vilkate bija dēvējusi par Benu, viņa "gribošais" skatiens Vilceni šķebināja. Sieviete klusībā apdomāja dzīvi ar cerību, ka nebūs jāpavada pārāk ilgs laiks ar šīm personām, vienīgā vēlme bija doties atpakaļ uz Holandi, vismaz vietu kur tā reiz bija bijusi. Jā... diez kā bordelim sokāsLeia čukstus noteica, atcerēdamās aizvien vēl dzīvo biznesu, kas plauka un zēla Amsterdamas pievārtē, blakus narkotiku tirzniecībai. Sievietei nekad nebija trūkusi nauda, jo neierobežotais laiks, līdzekļi un patika pret aizliegto augli pārspēja robežas. Roka nevilšus saņēma vienu no duncīšiem, kā resns runcis, kurš uz krāsns mūrīša patikā murrā, viņas asajos vaibstos ielija kas maigs, līdzīgs mīlestībai, jāatzīst gan, ka pret aukstajiem ieročiem.