Cerības: Jaunā Nākotne, [GM][PZP][fantasy] Vampīru, vilkaču cīņas Opcijas

[Zōzā zač zač]

Saule jau rietēja un debesis iekrāsojās sārtā, dzeltenīgā un violetā tonī. Un no austrumu puses nāca milzīgi un melni mākoņi, kas aizsedza debesis. Romantiska ainava, ja vien apkārtnē, kur atradās Metjū, nebūtu daudz un dažādu līķu un to ekstremitātes, kas lēnām sadalījās šajā purvājā. Viņš nekur nesteidzoties vēroja kā saule pazūd horizontā.

Tikmēr no Dienvidpola lielās bāzes pacēlās slepeno operāciju Helikopters, kurā iekšā sēdēja Katerina, Nakamura, Kirils un Bleiks, katram bija pie kājām milzīga mugursoma, kurā iekšā bija saliktas visas viņu mantas. Viņi dzirdēja kā pilots nosauc dažādus vārdus, jeb komandas un tad uzņēmis lielāku augstumu ar spēcīgu grūdienu aizsāka savu straujo lidojumu uz noliktajām koordinātām. Caur helikoptera loga rūtīm bija redzama saules maza maliņa, kas zaigoja koši sarkana, spēlējoties ar krāsām debesīs.

Sempera Heila kopā ar Taniju Leiko stāvēja pie pietiekoši jaunā, jeb mazlietotā 22. gs armijas auto. Tas bija ļoti labi saglabājies, jo vilkačiem bija vairākas slepenas noliktavas, kur atradās visādas noderīgas lietas. Acīmredzami šīm sieviešu kārtas vilkatēm bija atvēlēta šī mašīna. Leia, trešā vilkate pēdējā ielika savas mantas šīs mašīnas bagāžas nodalījumā un iesēdās aizmugurējā sēdeklī. Mašīnā tieši panalī bija iestrādāts GPS, kurš norādīja cēļu, kā tikt līdz vietai, kur vajadzēja. tagad atlika izvēlēties šoferi, kas tur aizbrauktu.

Vampīriem, gan vajadzēja gaidīt, kad saule norietēs, lai varētu aizbraukt uz tikšanās vietu, bet dēļ tā, ka viņus aizturēja dienas gaisma, vampīri jau bija netālu no noteiktās satikšanās vietas. Vismaz Bens, Džeroms un Džeikobs. Viņi visi trīs uzturējās speciāli atvēlētā ‘vietā, kur pārlaist dienu. Un ārpusē pie pašām durvīm viņus gaidīja Džips. kurā aŗi bija GPS, kurš rādīja ceļu.

Metjū pagriezās ar muguru pret sauli un vieglā solī devās uz vecas trīsstāvīgas mājas pusi, kura atradās burtiski purvā un uz to veda tikai viens ceļš, kas bija nobērts ar akmeņiem un smiltīm. Netālu no šīs vecās mājas bija milzīga nosēšanās platforma, kura bija apaugusi ar sūnām, krūmiem un nezālēm, bet uz šo vakaru bija ieslēgtas mirgojošas brīdinājuma lampas, kas rādīja nosēšanās platformas atrašanās vietu. Tās bija pavisam jaunas. Acīmredzami nesen uzliktas. Māja izskatījās veca un sabrukusi, vismaz trešais stāvs. Pāris logi bija izsisti un aiznagloti. Visa māja bija apaugusi ar vīnstīgām un dēļ purvainās apkārtnes neizskatījās droša. Bet Metjū nostājās mājas priekšā un palūkojies sev aiz muguras nopētīja šo ceļu, kas veda pie mājas. Viņš ievilka dziļu elpu un palūkojies uz rietumiem vairs neredzēja sauli, tikai tā krāsas spēli ar debesīm. Bija laiks gatavoties viesu uzņemšanai un sevis sakopšanai, jo Metjū bija apaudzis, mati izspūruši, bārda, kas bija pagara un nedaudz saķepusi, kā arī viņa drēbes, kas bija saplēstas un smaržoja pēc trūdošām lapām un purva.

[Bizii van Dope]

Tā nu visu ceļu pēc Heilas piezīmes bija valdījis klusums. Tanija bija tinusies savās pārdomās un lūkojusies ārā pa logu, ja nu vienīgi pāris ziņkārīgus mirkļus par gabalu pētījusi Semperas piekūna lidojumu un izskatu, bet tad arī beigu beigās novērsusies. Būs tik daudz citu reižu, kad visu izpētīt… Skatīties ir gluži tāpat kā ēst.
Mašīna nepatīkami kratījās bedrēs. Tanija vairākas reizes ar roku atsitās pret durvju rokturi un nelielā aizkaitinājumā iekoda lūpā, taču viņas ātri bija galā, ceļa pēdējo posmu pavadot kratoties vēl trakāk.

Stulbās 22. gadsimta grabažas. Tanija nodomāja, kad viņai, aizciršot mašīnas durvis, tās vienkārši ņēma un izkrita. Viņa palūkojās uz abām pārējām vilkatēm ar mazliet niknu skatienu. Sieviete gan nezināja vai grib viņas tā brīdināt, lai nejautā par to kā tas ir iespējams. Labāk, lai palasa programmiņas, kur rakstīts, ka Tanija Leiko ''bieži par ieročiem pielieto dārza mājiņas.'' Bet, ja jautās, tad jau būs jāatbild.
Sarkanmate nosvieda mašīnas durvis zemē un stoiciskā mierā piegāja pie bagažnieka. No tā viņa izņēma milzīgu somu un vēl milzīgāku zobena formas ieroci. Tanija sakārtoja abu piederumu lences sev pār pleciem. Zobens garumā un soma resnumā gandrīz pārsniedza viņu pašu, bet vilkatei ne viens, ne otrs nesagādāja nekādas problēmas.

Viņa paspēra malā izlauztās durvis un nostājās blakus Semperai Heilai. Vispār Sempera Tanijai simpatizēja.
Neko labāku gaidīt tā vai tā nebūtu bijis jēgas. Sarkanmate nīgri nopurpināja, blenžot uz apaugušo graustu. Visapkārt tam bija purvs.

[Zōzā zač zač]

Pirms piebrauca vilkates, vampīru mašina jau stāvēja pie mājas. Bija jūtams, ka viņi arī bija tikko apstājušies, jo vēl neviens nekāpa ārā. Varbūt baidījās, jeb arī kādu gaidīja. Un tas bija visticamākais variants.

Tikmēr telpā, kurā atradās Andromēda, jeb Drū, un Skārleta, iedegās divas dzeltenīgas gaismiņas virs monitora, kas rādīja mājas priekšpusi. Un monitorā bija redzams kā piebrauc divas mašīnas. Un kameras režīms pārslēdzās uz siltumu meklējošo. Bija redzams, kā divi izplūduši sarkanīgi zaļi pleķi izkāpj no mašīnas un kāds vēl tur iekšā sēdēja. Tad kameras režīms pārslēdzās uz vēsākiem punktiem. Tā kā zeme vēl bija diezgan silta, tad otrā mašīnā bija redzami divi melni tēli. Pēc dāzām sekundēm kamera atslēdzās normālā režīmā un varējaredzēt, kā kaut kādi tēli ārā pie mašinām kustas.
Drū pasmaidīja un ierunājās paskatījusies uz Skārletu.
-Tā, mums ir ciemiņi. Aizver grāmatu plauktu un visas savas svarīgākās mantas noliec uz galda, jo mēs pēc šīs sanāksmes dosimies izlūkot pāris vietas. Un pārējās mantas noliec savos apartimentos.- Sieviete pagrieza galvu uz durvju pusi un nonākusi līdz durvju ailei, viņa pagriezās pret Skārletu un ierunājās.
-Tev būs tas gods nogādāt šeit mūsu puisīšus.-
Viņa viegli iesmējās, gluži vai ieķiķinājās un drošā solī gāja pie savām sugas māsām - vilkatēm.

nočīkstēdamas atvērās šīs nedrošās ēkas durvis un pa tām iznāca ārā gara, slaida un bāla sieviete ar baltiem amtiem, kā aŗi uzacīm un skropstām. Viņa smaidīja, pat viņas acis, kas bija divās dažādās krāsās. Viena brūnā un otra tumši zilā.
-Sveikas Meitenes...- Viņa iesāka tuvojoties mašīnai ar kuru piebrauca vilkate -Mani sauc Andromēda, jeb vienkāršāk - Drū. Uz neilgu laiciņu es būšu jūsu pavadone.- Viņa to noteica laipnā balsī nopētot katru savas sugas māsu no galvas īdz kājām.
-Interesanti, viņas izskatās daudzsološas. Ātrums, spēks un dzīvnieciskais vilinājums..-
Viņa nodomāja lūkodamās uz katru no šīm sievietēm. bet viņa uzlūkoja vīriešus, kas bija otrā mašīnā un viņa smagi nopūšoties piekrita sev.
-Tieši tā. Visi smukākie par nelaimi ir vampīri.- bet viņa ilgi uz vampīriem neskatījās. Viņa tikai viņiem uzmeta acu skatienu, gluži kā uzmanītos, ja nu viņi izdomā uzbrukt. Bet Drū zināja, ka tā nebūs, šī tagad ir viena komanda un komandā nav vietas nodevībai, jo savādāk būs nepatikšanas visiem.

Tikmēr, tiem kam bija spēcīgāka dzirde varēja dzirdēt tālumā vienmērīgu rūkoņu. Tur brauca vēl viena sieviete, bet uz motocikla. Un tā bija Letīcija. Viņa strauji tuvojās, lai paspētu uz šo satikšanos.

[Moriartijs]

Mašīnai apstājoties, Džeroms sajuta mašīnu piepildāmies ar trūdošu smaržu, kas bija ne ar ko nesajaucama purva un pūstošu ķermeņiem smaka.

- Tiešām. Vietiņu jau varēja izvēlēties labāku. - viņš nokomentēja izkāpjot no mašīnas.

[Malduguns]

Skārleta izdarīja kā likts un drošiem, vingriem soļiem devās pakaļ Andromedai. Jānogādā puiši, ko? Tas būs interesanti.
Gaišmatainā vampīru sieviete ar teju vai pārdabiski daiļajiem vaibstiem atlauda matu škipsnas no sejas un piekārtoja nedaudz nosmulēto bezpiedurkņu armijas stila kreklu un pārvilka tam pāri melnu blūzi, kuru gan ciet netaisīja. Zābaki, tāpat kā bikšu staras, bija nedaudz netīri, tomēr to varēja pieciest.
Izgājusi ārā, viņa ātri vien noprata, kurš bija vampīrpuišu braucamais, tādēļ tikpat drošiem un vingriem soļiem viņa turpināja ceļu pie atbaucējiem.
-Sveiki, es esmu Skārleta,-vampīru lēdija pasmaidīja. No viņas teju vai bija jūtams fizisks strāvojums, kurš vēstīja par pievilcību, mieru un draudzīgumu.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 13.03.2009 15:08

[Ķipītis amonjakā]

Letcīcija brāzās kā vējš. GPS sistēma rādija, ka viņa jau ir gandrīz klāt, un tālumā jau varēja saskatīt nelielu ļaužu bariņu un pāris mašīnas.
Tuvojoties, viņa ātrumu samazināja un tad strauji piebremzēja. Motocikls nedaudz nosvērās uz vienu pusi, bet pēc tam veikli apstājās. Letīcija veikli nokāpa no motocikla, papurināja galvu un pieglauda vējā izspūrušos, melnos matus.
Nopētījusi visus klātesošos, nopietni noteica- OUh, es taču neesmu neko nokavējusi?? Saprazdama, ka visi tikai iepazīstās, ar neveiklu smaidiņu uz lūpām vēl piebilda- Redzu, ka nē. Es esmu Letīcija. Meitene uzlūkoja visus.
Vampīri, kā vienmēr likās tik pievilcīgi. Savējos viņa atpazina uzreiz.

Apkārtne nav diez ko patīkama, arī tā smaka. [?]

[Bizii van Dope]

Tanijas nāsis iepletās.
Jā, un tur jau ārā kāpa vampīri.
Ko tur daudz. Tanija ar viņiem īpaši daudz nekontaktējās, bet, ja gadījās, tad problēmu nebija. Lai arī viss, protams, atkarīgs no attieksmes. Vampīri vienmēr bija bijuši visu zemes cilšu cietēji un nekādi nebeidza cildināt sevi par to, ka ir tik apbrīnojami daiļi. Bet Tanija nebija neapmierināta. Viņa bija pat ļoti apmierināta. Tieši ar sevi. Un izskatījās, ka vismaz Sempera Heila nedarīs vilkačiem kaunu. Par otru vilkaci nevarēja neko daudz spriest. Varbūt mazliet negatīvi. Bet cerams, ka viņas trīs spēs sastrādāties. Savējiem jāturas kopā.
Vai ne?
Tanijas zaļo acu skatienu notvēra balss, kas pēkšņi ieskanējās tepat blakus. Viņa vienā acu mirklī pagriezās pret runātāju un ieraudzīja neparastu vilkaču albīni. Tieši viņa bija atsūtīta pretī vilkaču cilts pārstāvēm. Interesanti. Viņai bija fascinējošas acis.
Sarkanmate sakrustoja bālās rokas uz krūtīm.
Tanija Leiko. Viņa ierunājās pirmā no visām un spēra soli uz priekšu, pasniedzot roku sveicienam.
Ceru, ka šeit neviens mani nepazīs un neliks uzpeldēt Rūbijas iesaukai. Sarkanmate prātoja un, diezgan spēcīgi saspiezdama Drū roku, pameta skatienu uz moci un tumšmataino braucēju, kuri bija pievienojušies viņu pulciņam pagalmā.

[washulis]

Vilkate apgriezās apkārt, dzirdot kaut ko nograbam un nokrītam. Mašīnas durvis. Tas tā pat nebūtu izvilkušas mēnesi ilgāk. Viņa smejoties piezīmēja.

Sempera smaidot pallūkojās uz Taniju. Tur nu jums, Tanij, ir taisnība. Biju gan cerējusi kaut ko kaut vai nedaudz spožāku. Jācer, ka visaz aprīkojums iekšpusē šiem brašāks. Viņa ziņkārīgi nopētīja Tanijas Leiko saiņus, kas bija visai iespaidīja izmēra. Vai man vajadzētu skaust? Viņa sev jautāja, izņemot no bagāžnieka savas tašas. Divi šaujamie jau bija pie sāniem un viens duncis zābakā. Bet piekūns Hadža nolaidās uz vilkates pleca.

Es jūs neipazīstināju ar savu draugu. Tas ir Hadža. Viņa teica abām sugasmāsām.

Tuvojoties gan mašīnā, gan ar motociklu, Sempera sarauca degunu. Cik viņu te ir? Neviļus viņa paspēja soli tuvāk abām vilkatēm, bet, pieklājības pēc, iepazīstināja klātesošos ar sevi. Sempera Heila. Viņa kārtīgi nopētīja klātesošos, lai, pēc vajadzības, varētu atcerēties viņu sejas.

Laikam mūs jau gaida iekšā. Viņa vēl ierunājās, pamazām soļojot trīsstāvu grausta ieejas virzienā. Pamazām prātu pārņēma ziņkāre. Vēlme uzzināt, ko tieši šī kompānija grasās stādīt priekšā un vai tā nebija liela kļūda parakstīties uz tā papīra gabala.

Šo rakstu rediģēja washulis: 14.03.2009 00:30

[Semijs]

-Čaļi gan bremzē.-
Bens pie sevis noteica un turpināja skriet tālāk pa ceļu, izmantodams jebkuru īsāko ceļu, kas gadījās viņam pa ceļam. Drīz vien, uz horizonta parādījās norunātā tikšanās vieta. Paātrinājis gaitu, Bens tuvodamies mašīnai, sāka bremzēt ar kājām, sļūčot pa smiltīm un tā stāšanās punktu izmantoja mašīnu, pret kuru vampīrs atspiedās ar rokām. Parādījies visiem, diezgan asiņainā skatā, viņš nolaizot lūpas katkiņus, ievaicājās.
-Vai kaut ko nokavēju?-

[Malduguns]

Kad ieradās kāds vampīrs, kurš, kā likās, visu ceļu bija skrējis, Skārletai nebija ne mazāko šaubu,. ka tieši viņš ir Bena pāctecis. Metjū bija kaut ko teicis par ātrumu, ja Skārletas atmiņa nevīla un te nu viņš bija.
-Sveiki, nekas vēl nav nokavēts,-viņa sacīja un vēlreiz mazliet pasmaidīja.
-Nu ko, iesim iekšā?-viņa vērsās pie visiem sanākušajiem vampīriem.

[Ķipītis amonjakā]

Neko negribīgi viņa stāvēja un gaidīja, kas sekos tālāk, kādas norādes un tas viss šaudījās viņai pa galvu. Pētīdama visus klātesošos, viņas acis pievērsās puisim, kas tikko bija ieradies, un bija klāts vienās asinīs. Tad varbūt viņš bija tas kārais uz asinīm??
Uz Skārletas jautājumu meitene atbildēja ar nepacietību- Jā, varētu gan. Un smaidā pavērās žilbinoši balti zobi.
Viņa vismaz gribēja būt nedaudz draudzīga.

[Hworang666]

Bleiks neizturēja un pēkšņi iesaucās: vai patiesi vēl ilgi jālido? Viņš jau bija nosēdējis visus savas pēcpuses muskuļus un tagad jau viņš nepacietīgi sāka knibināties ap lielo somu, kas viņam pie kājām. Vēl vaļā varēja nevērt, bet kaut ko jau gribējās padarīt. Ja būs ilgāk par piecpadsmit minūtēm, es sākšu spēlēt zoli... viņš klusi pie sevis norūca. Un tas nepavisam nebūtu labi...

[Eņģeļu gūstekne]

Kā pēdējā no mašīnas izkāpa Leia, izsmēķējusi vēl divus ar marihuānu jauktos papirusus viņai bija sācis nākt miegs, minimāli un tomēr. Galu galā sieviete bija vilkate nevis kaut kāds asinssūcējs, kam miegu nevajag nemaz. Viņa kā pēdējā izkāpa no mašīnas, automātiski piekārtojot savus tumšos karē griezuma matus. Leia bija pārgurusi, izsalkusi un jebkurā gadījumā ļoti neapmierināta. Sieviete paķēra savu rokassomiņu un uz augšu savilkusi savas šaurās, tumšās uzacis devās uz mājas pusi, bet tur kā pārsteigums priekšā stāvēja sieviete, šķietami vilkate un pie tam balta, Leia noskurinājās. Viss viņai likās nekam nederīgs, pavisam vienkārša izsalkuma un medību kāres dēļ.
Sveiki.
Viņa noņurdēja iepretim gaišajai sievietei un tad nevērīgi palūkojās uz vīrieti kas ar diezgan manāmu būkšķi ieskrēja mašīnā, lai nobremzētu. Vampīru salkanā asā smaka lika Leijai sašķobīties, tomēr nebija laiks būt egocentriskai, iedomīgai kazai, galu galā viņa tāda nemaz nebija, tā bija tikai maska. Tikai mūžīgo ienaidnieku smaka uzsita vēl nevaldāmāku neomu, nek tā bija jau pirms tam. Vilcene notrīsēja un domās teju vai lūdzās, lai beidz viņu mērdēt badā.

[mr Bl@ck]

Džeiks nobremzēja un dziļi ievilka elpu tad atbildēja kompanjonam. Heh, tur tev taisnība. Džeks sķībi pasmaidīja, ievērojot Benu, Un lūk mūsu pazudušais biedrs. Džēiks nolaida mašīnas logu un izvilka savu pistoli. Benij, ja tu vēlreiz sadomāsi šitā uz savu roku aizlaisties, tad esi drošs, ka es tev ielaidīšu lodi pēcpusē. vēl joprojām smaidīdams vampīrs sacīja kompanjonam, kas tikko bija nobremzējis pie mašīnas.

[Moriartijs]

- Benijs neizskatās pārāk labi, - Džeroms teica Džeikam vērodams trešā vampīra pārvietošanos. Sasveicinājies ar Skārletu un Letīciju, paskatījās uz vilkatēm.

- Sveiki. Džeroms Ridlijs, ja kāds vēl nezina. - viņš nosauca savu vārdu pārējiem tuvāk stāvošajiem.

Pēc pauzas pajautāja, - Mums jādodas? -

[washulis]

Sempera pamāja ar galvu visiem klātesošajiem, kad tie nosauca savus vārdus, bet neuzrunāja viņus. Viņai nebija personisku pretenziju pret vampīriem, bet viņiem nevarēja ticēt. Pārāk asinskāri un patmīlīgi, kas sevi iedomājušies par nez kādiem arisokrātiem.

Kad viņa beidzot novērsās no vampīriem, kas apkārt netrūka un lika viņai sajusties ne diezko patīkami, vilkate palūkojās uz sievieti ar divkrāsainām acīm. Interesanti. Mani sauc Sempera Heila, bet to jūs noteikti jau zināt. Viņa pieklājīgi iesāka. Man ir tas prieks zināt, ka vismaz kāds no šī pasākuma vadības ir arī vilkatis, skatoties uz to, cik te to nedzīvo ilknaiņu savācies.

[Semijs]

-Tikai tad ''Džeikij'', kad būsi spējīgs tikt līdz manam dupsītim.-
Bens gāja garām Džeikam, sev ieperot pēcpusi, ar ļoti nogribējušu acu skatienu. Protams, ja radījums bija ar humoru izjūtu, tad viņam vajadzēja uzreiz saprast, ka Bens tik joko. Vampīrs sveica Skārletu, graciozi paklanoties un nemaz neprasīdams atļauju, un izmantodams savu ātrumu, viņš noskūpstīja vampīres roku.
-Cik noprotu Skārleta.. mans vārds ir Bens.-
Sasveicinājies, viņš iztaisnojās ar cerību, ka visi sadzirdēja viņu vārdu(Jā, Benam ir slinkums atkārtoties). Kaut vai no malas skatoties, likās dīvaini, ka tāds mežonīga paskata vampīrs, zina šo to no manierēm, bet tie, kas pazina Benu, zināja, ka viņā mīt arī neliels džentelmenis.
Pievērsies Džeromam, Bens teica.
-Nav tik traki, tik tie sū.da cilvēki sāk taisīt tizlas lamatas, kas pamatīgi var sačakarēt garoni, bet tiklīdz upuri ir rokās, tad ir lāāābi..-
Pēdējo vārdu Bens novilka. Jā, kā viņš tās abas sievietes ņēma priekšā..

Bens laida gar ausi visu, ko vilkates teica. No viņām nebija pārlieku liela jēga, izņemot gultā.. nu tur derēja jebkuras rases pārstāve.

Šo rakstu rediģēja Semijs: 15.03.2009 01:12

[Malduguns]

Skārleta nopētīja sanākušo kompāniju ar visai skeptisku skatienu. Smaids gan viņas sejā nepazuda, tomēr acīs varēja jaust nopietnību un tieksmi šo to izzināt.
-Nu tad savāciet nepieciešamās mantiņas un nāciet,-Skārleta sacīja, jau atlak atglaužot matu šķipsnas no sejas.
Viņa pameta skatienu uz vampīru pusi un lēnā garā devās atpakaļ uz māju, pagaidot visus pie sliekšņa.

[Ķipītis amonjakā]

Beidzot kaut kas virzījās uz priekšu, beidzot varēs uzzināt ko vairāk par notiekošo, beidzot varēs ieiet mājā. JĒ.
Letīcijai patika noslēpumainās Skārletas pelēkzaļās acis, tās kaut ko zin, bet noklusē.
Labs ir, jāsavāc mantas. Tikai meitenei tādu nebija daudz. Varētu teikt, ka nebija vispār.
Tikai maisveidīga soma pārsviesta pāri plecam, tas arī bija viss.
Visi bija sadalījušies pēc rases, nu protams, kā gan savādāk.
Letīcija vēlreiz parlaida skatienu uz vampīriem, aizpogāja savu tumši zilo jaciņu un sekoja Skārletai.

[washulis]

Ko atbildēs citi, to Sempera uzzinās vēlāk. tagad ziņkārība ņēma virsroku un viņa sekoja Skārletai, lai dotos iekšā graustīgajā namā. Ko gan viņi stādīs priekšā?

Viņa soļoja uz priekšu, bet uzticīgais piekūns sēdēja uz pleca, nopētot visus ar neuzticīgu skatienu. Ejot iekšā namā, viņš sāka klusi čiepstēt, tā sakot, ka viņam šis nams it ne maz nepatīk.

[Semijs]

Benam visa viņa mantas bija pie viņa, nkeas cits lieks viņam nebija līdzi, tādēļ viņš nopētīdams apkārtni, devās līdzi Skārletai, mierīgā gaitā. Vampīrs bija noskrējis pieklājīgu gabalu, tādēļ viņš gāja ar lēniem soļiem, atgūstot savus spēkus.
-Laikam vajadzēs ieiet dušā un atrast tīras drēbes..-