Cerības: Jaunā Nākotne, [GM][PZP][fantasy] Vampīru, vilkaču cīņas Opcijas

[Zōzā zač zač]

Saule jau rietēja un debesis iekrāsojās sārtā, dzeltenīgā un violetā tonī. Un no austrumu puses nāca milzīgi un melni mākoņi, kas aizsedza debesis. Romantiska ainava, ja vien apkārtnē, kur atradās Metjū, nebūtu daudz un dažādu līķu un to ekstremitātes, kas lēnām sadalījās šajā purvājā. Viņš nekur nesteidzoties vēroja kā saule pazūd horizontā.

Tikmēr no Dienvidpola lielās bāzes pacēlās slepeno operāciju Helikopters, kurā iekšā sēdēja Katerina, Nakamura, Kirils un Bleiks, katram bija pie kājām milzīga mugursoma, kurā iekšā bija saliktas visas viņu mantas. Viņi dzirdēja kā pilots nosauc dažādus vārdus, jeb komandas un tad uzņēmis lielāku augstumu ar spēcīgu grūdienu aizsāka savu straujo lidojumu uz noliktajām koordinātām. Caur helikoptera loga rūtīm bija redzama saules maza maliņa, kas zaigoja koši sarkana, spēlējoties ar krāsām debesīs.

Sempera Heila kopā ar Taniju Leiko stāvēja pie pietiekoši jaunā, jeb mazlietotā 22. gs armijas auto. Tas bija ļoti labi saglabājies, jo vilkačiem bija vairākas slepenas noliktavas, kur atradās visādas noderīgas lietas. Acīmredzami šīm sieviešu kārtas vilkatēm bija atvēlēta šī mašīna. Leia, trešā vilkate pēdējā ielika savas mantas šīs mašīnas bagāžas nodalījumā un iesēdās aizmugurējā sēdeklī. Mašīnā tieši panalī bija iestrādāts GPS, kurš norādīja cēļu, kā tikt līdz vietai, kur vajadzēja. tagad atlika izvēlēties šoferi, kas tur aizbrauktu.

Vampīriem, gan vajadzēja gaidīt, kad saule norietēs, lai varētu aizbraukt uz tikšanās vietu, bet dēļ tā, ka viņus aizturēja dienas gaisma, vampīri jau bija netālu no noteiktās satikšanās vietas. Vismaz Bens, Džeroms un Džeikobs. Viņi visi trīs uzturējās speciāli atvēlētā ‘vietā, kur pārlaist dienu. Un ārpusē pie pašām durvīm viņus gaidīja Džips. kurā aŗi bija GPS, kurš rādīja ceļu.

Metjū pagriezās ar muguru pret sauli un vieglā solī devās uz vecas trīsstāvīgas mājas pusi, kura atradās burtiski purvā un uz to veda tikai viens ceļš, kas bija nobērts ar akmeņiem un smiltīm. Netālu no šīs vecās mājas bija milzīga nosēšanās platforma, kura bija apaugusi ar sūnām, krūmiem un nezālēm, bet uz šo vakaru bija ieslēgtas mirgojošas brīdinājuma lampas, kas rādīja nosēšanās platformas atrašanās vietu. Tās bija pavisam jaunas. Acīmredzami nesen uzliktas. Māja izskatījās veca un sabrukusi, vismaz trešais stāvs. Pāris logi bija izsisti un aiznagloti. Visa māja bija apaugusi ar vīnstīgām un dēļ purvainās apkārtnes neizskatījās droša. Bet Metjū nostājās mājas priekšā un palūkojies sev aiz muguras nopētīja šo ceļu, kas veda pie mājas. Viņš ievilka dziļu elpu un palūkojies uz rietumiem vairs neredzēja sauli, tikai tā krāsas spēli ar debesīm. Bija laiks gatavoties viesu uzņemšanai un sevis sakopšanai, jo Metjū bija apaudzis, mati izspūruši, bārda, kas bija pagara un nedaudz saķepusi, kā arī viņa drēbes, kas bija saplēstas un smaržoja pēc trūdošām lapām un purva.

[mr Bl@ck]

Dodamies. Džeiks sacīja ar tādu kā nopūtu. Gan jau panāks, ja nē, pats vainīgs. viņš piebilda iedarbinādams motoru un ielikdams to pirmajā robā.
Un jā, ja nu kas, mani sauc Džeikobs, Džeikobs Aleksandrs Bleks.

[Moriartijs]

- Džeroms Pīters Ridlijs, - Džeroms katram gadījumam nosauca savu vārdu vēlreiz. Tad pievērsās ceļam un gaidīja kad nonāks galā.

- Man tāda sajūta, ka Benijs sagribēja ierasties ar grand entrance, nevis kā parastie "mirstīgie". Atvainojos par kalambūru. - viņš iesmējās.

[mr Bl@ck]

Atgādini lai ielaizu viņam lodi pēcpusē, ja mēs plānojam kaut ko lielu labāk lai nav nekādu aušību. Džeikobs sacīja uz mirkli atlaisdams stūri un atbīdīja savas pistoles aizslēgu lai pārbaudītu kādas lodes tur bija ielādētas, jā, sprāgstošās, būs jauki skatīties kā viņš mēģinās atreģenerēt pusi pēcpuses.
Tagad mašīna traucās pa iezīmēto ceļu krietni virs atļautā ātruma. (It kā ātruma ierobežojumi pastāv postapokaliptiskā pasaulē?) Vadoties pēc GPS vēl bija vismaz desmit minūtes braucamas.

[Moriartijs]

- Noteikti atgādināšu. Nav ko aizlaisties. Pusdienas šis sagribēja, - Džeroms sarkastiski noteica, - Lai gan būtu jauki redzēt viņa seju, ja šis aizies atpakaļ gaidīt mašīnu! - vampīrs iesmējās.

[Zōzā zač zač]

Kad SKārleta atvēra durvis, viņas sejā un visas viņas ķermeni pārņēma viegla eiforija. viņa izjuta saldenu smaržu un tās nebija tās eļlas, kas te smaržoja, tā bija patīkamāka un uzbudinošāka smarža. Gabriela asinis.
Tikmēr pats Gabriels stāvēja pie galda ar muguru pagriezies pret durvīm. Viņam pretī stāvēja galds uz kura atradās viņa snaipera ierocis, pāris lodes, vīraks un šķīvis, kurā pa vidu bija deglis un kas bija piepildīts ar kādu šķidrumu un acīmredzami tā bija tā smarža, ko no sākuma bija sajutusi Skārleta pirms viņa iegāja istabā, kas bija piesūkusies ar reibinošu asins smaržu. Gabriels uz abām rokām uzlika savas metāla aproces un uzvilka džemperi, jo pirms tam viņš bija tikai pelēcīgās auduma biksēs. Protams, viņš dzirdēja, ka kāds kaluvēja, tapēc tagad viņš pagriezās un viņam no labās rokas aproces iznāca divi gari asmeņi, kurus apspīdēja zilganvioletas gaismiņas. Acīmredzami UV. Pacēlis labo roku pie krūtīm asmeņi ievilkās aprocē un gaismas nodzisa.
-Metjū atsūtija?-
Viņš pajutāja skatoties tieši Skārletai acīs.

Džeikobs un Džeroms, jau bija ļoti tuvu, bet tomēr bija gabals ko braukt. Viņi jau bija nonākuši mežā, bija grūti saprast, kas kur ir, jo apkārt bija koki, krūmi un mežs bija gandrīz vai necaurredzams.
Vilkatēm gan bija lielāks gabals ko braukt, nemaz nerunājot par cilvēkiem, kas bija nobraukushi tikai pusceļu.


Tikmēr Benu kāds novēroja. Tumsā iemirdzējās gaisma un tad mazs sarkans punktiņš vien palika, kas zaigoja koši srkanā krāsā. Tad tas palika nedaudz blāvāks un nolaidās nedaudz zemāk.

[Malduguns]

Ja pēc pieklauvēšanas neviens akurāt nebļauj, ka iekšā iet nedrīkst, jāiet tur, kur bija domāts. Skārleta tieši tā arī darīja un pirmais, kas pārsteidza vampīru sievieti ienākot bija smarža. Asins smarža, kura teju vai deva dullumu galvā. Daudz jau nevajadzētu, vien pāris lāsītes un alkas būtu apmierinātas kā pēc kāda našķa. Skārleta pie sevis pasmīnēja un nokratīja šo domu. Cilvēku jaunulis bija Metjū draugs, turklāt arī nevarēja zināt, vai viņš gadījumā nav kāds īpašs un visiem nepieciešams eksemplārs.
Skāleta uzbūra naivāko un piemīlīgāko smaidiņu. Viņa apzinājās savu skaistumu un valdzinājumu, kā arī apzinājās to, ka vēlas būt draudzīga pret šo cilvēku. Kāpēc gan, galu galā, ēdājs nevarētu sadarboties ar savu ēdienu un gastronomiskās izvirtības neatlikt uz citu laiku?
-Tieši tā, Metjū sūtīja,-Skārleta pamāja un ļāva, lai cilvēku jaunulis uzņemas vadību, arī viņa skatījās Gabrielam acīs. Bez kauna, nožēlas vai asinskāres. Tā vienkārši.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 10.03.2009 16:16

[Zōzā zač zač]

-Skaidrs..-
Puisis gari novilka it kā domādams, ko teikt. Novērsis acu kontaktu un pagriezis galvu uz sāniem puisis paņēma atslēgu, kas stāvēja blakus viņa snaipera ierocim. Un atkal ieskatīdamies Skārletai acīs laipni pasmaidīja. Smaids viņam piestāvēja un bija redzams, ka viņš nav no tiem, kas visu laiku smaida.
-Tātad, Tu būtu Skārleta. Ja kļūdos, tad izlabo.-
Viņš uzreiz pārgāja uz Tu, lai būtu vieglāk komunicēt. Puisis nopētīja šo vampīru no galvas līdz kājām, neslēpjot, ka to dara, protams , neuzmācīgi, bet pietiekami uzkrītoši.
Nolaidis labo roku gar sāniem viņš paspēris pāris soļus uz priekšu nostājās Skārletai tieši pretī. Acu kontakts. Asins smarža.
-Un, ko viņš lika man tev ar tevi izdarīt?-
Viņš uzdeva vēlvienu jautājumu un gaidīja Skārletas atbildi. Acīmredzami puisim bija kāds nodoms, ko viņš vēlas panākt ar savu mierīgo uzvedību un savu asins īpatnēji spēcīgo smaržu.

[Malduguns]

Skārleta atbalstījās pret sienu un pētoši noraudzījās Gabrielā. Dots pret dotu, jo arī viņa nesteidzīgi nopētīja cilvēku jaunuli, kurš bija pietiekoši drosmīgs, lai viņu izaicinātu. Viņa nezināja, cik daudz Metjū Gabrielam bija pateicis par viņu, vai viņš vispār kaut ko zināja, tomēr tas vienmēr bija izpētāms.
-Jā, es esmu Skārleta. Prieks iepazīties, Gabriel,-viņa sacīja, pasmaidīdama vieglu lūpu kaktiņu smaidu. Viņa gaidīja. Viņa varēja gaidīt vien mūžību, ja tas būtu nepieciešams, jo ne jau viņas dzīve aizritēja garām degunam. Bet kā kāds gudrs cilvēks bija teicis, laiks ir tikai vēl viena ilūzija, kuru rada prāts.
-Metjū teica, ka tavs uzdevums būtu mani iepazīstināt ar apkārtni. Es te skaitos kā vecs draugs, tā teikt,-Skārleta pasmaidīja vēl mazliet un vēl aizvien lūkojās Gabrielam acīs.

[Bizii van Dope]

Mašīna, kuru vilkaču pārstāvjiem tika atvēvēlēta ceļam, bija kaut kāds labi saglabājies, tomēr nemoderns antikvariāts. Nekaunība, ja jau gribēja, lai labākie palīdz, taču, ja labāku transporta līdzekli viņām nedeva, tad nevajadzēja arī. Tas nebija gluži vienalga. Varbūt kādam būs jāieminās, ka Tanija Leiko ir Tanija Leiko galu galā, taču pašreizējo situāciju tas nemainīja. Kas bija, tas bija. Ko jau nu…
Vismaz GPS tai bija. Ha! Vismaz kaut kas! Rudmatainās vilkaces sejai pārslīdēja viegla smīnsmaida atblāzma.
Patiesībā Tanija būtu gribējusi, lai gan vairāk vienkārši varējusi vadīt mašīnu, taču tikai paraustīja plecus. Būtībā viņai jau bija vienalga. Ar vieglu, neapzinātu graciozitāti sieviete pagrieza muguru pārējām vilkatēm. Koši sarkanie mati novizēja gaisā kā ugunīga blāzma. Viņa iekārtojās aizmugurējā sēdeklī un sakrustoja pārsteidzoši slaidās rokas uz krūtīm, izskatīdamās nopietna un bezkaislīga. Bet pie reizes brāzmaina ar dzirkstošajām kaķes acīm un dzīvīgajām kustībām, kas jāatzīst viņai pašai nenozīmēja itin neko. Tanija Leiko nekad sevi īpaši neievēroja un nenovēroja.
Patiesībā jau visi varenie pasaules vēstures gaitā ir sēdējuši tikai aizmugures sēdekļos.
Sieviete ar vienu lielu aci iešķībi palūrēja uz abām pārējām vilkatēm, viņām mazliet nelaipni pārmainot vārdus. Tanijai nebija noskaņojuma kaut ko īpaši runāt un arī uz mēles nekas neniezēja sakāms.
Rudmate no malas novērtēja abas pārējās sievietes un atzina, ka Sempera Heila ir skaista vilkate. Toties jau viņas abas bija acīmredzami pieradušas dominēt. Tanija gan sevi negrasījās padarīt par muļķi… bet tas tā.
Mani sauc Tanija Leiko. Viņa ierunājās smalkā, uzsvērtā balsī. Tā bija pirmā reize, kad vilkate ierunājās abu sieviešu sabiedrībā.
Tad te nu bija trīs labākie vilkači pārstāvji. Acīmredzot katrs no savas pasaules malas. Tanijai likās, ka gaiss piesātināts trīs dažādu smaržu…

Viņa sakrustoja arī kājas un pavērās ārā pa logu.
Jā, man arī. Tanija piekrita Heilai par ceļiem, kas izbraukāti.
Metjū, Metjū… Viņa reizē prātoja par mapītes personu saraksta savādāko vilkaci un pārcilāja prātā parakstītā līguma nolādētos noteikumus. Griežot zobus, Tanija bija uzlikusi tam savu parakstu. Bet tas nebija labi. Tomēr pašlaik tur neko nevarēja padarīt. Tikai tas bija dīvaini. Jau otrā vilkace no viņu dzimtas iesaistās nopietnā darbiņā. Jau otrā, kas izvēlēta tādai kā pasaules glābšanai.



Šo rakstu rediģēja Bizii van Dope: 10.03.2009 22:38

[Semijs]

Bens jau tāpat bija uz kavēšanas robežas, tā kā viņš negrasījās veltīt savu laiku, lai uzzinātu, kas pa spožu gaismiņu viņu novēroja, bet drošības labad, Beretta jau bija stingri satverta vampīra rokā. Puisim pa ceļam nekas nesagādāja pārlieku liekas problēmas, pārvietoties no jumta uz jumtu bija jau ieradums.
-Sarkanā gaisma nozīmē stāt, bet šoreiz es nestāšos.
Vampīrs noprātoja un paātrināja savu gaitu, apzinoties to, ka būs diezgan piekusis, kad nonāks galā, bet Benam vienmēr pie sirds ir gājis teiciens ''Jo ātrāk, jo labāk.''

[Moriartijs]

Džeroms turpināja ceļā garlaikojoties. Skarabejs toties izlīda no kabatas un ložņaja pa mašīnu. Nolēmis paasināt nagus, kaķis izvēlējās aizmugurējā sēdekļa polsterējumu tam par atbilstošu. Pat sāka murrāt kādā brīdī.

[washulis]

Sempera pamāja ar galvu, tā sasveicinoties ar trešo vilkati. Visas sieviešu pārstāves! Interesanti. Laikam vilcači vīrieši mūsu laikus palikuši vairāk nīkuļaini. Ja neskaita tos dažus, kas bija pieminēti papīros. Nē, tas laikam bija tikai viens. Eh, vienalga...

Pie Tanijas piezīmes par ceļiem un to sūdainību, Sempera pasmaidīja. Jā... mūsdienās ceļi lielākoties tādi ir. Vai arī ceļu nav nemaz un tie jāveido pašiem.

Varēja dzirdēt uz jumta grabināšanos. Tur Semperas piekūns bija piezemējies, lai lieki nenogurdinātu spārnus. Tā varbūt nevar tik viegli apskatīt apkārtni, bet mašīnu un kas tur iekšā, gan. Sveika Hadža. Sempera klusi teica, pieliecoties pie nedaudz atvērtā loga, kur vīdēja putna galva.

[Zōzā zač zač]

Puisis nebrīnījās, ka šī sieviete zināja viņa vārdu. Galu galā visiem bija tā iespēja redzēt, katra īsu aprakstu. Jeb arī vārdus, ko pārstāv, jeb kas ir, un īsu aprakstu par šo indivīdu.
Novērsies no Skārletas Gabriels uzlocīja džempera labo piedurkni atsedzot metālisko aproci viņam ap roku. Vērojis sevi darbojamies viņš ierunājās.
-Skaidrs, tātad viņš atsūtīja tevi pie manis.-
Viņš sāka iet un viņa galva vēl joprojām bija noliekta. kad viņš bija ļoti tuvu sievietei, puisis pacēla galvu un bija ar seju pret seju ar Skārletu. viņa Varēja sajust viņa elpošanu, saldu un kārdinošu smaržu un mierīgus sirds pukstus.
-Labi, tad seko man, izrādīšu visu nepieciešamo...-
Gabriels pagrieza galvu uz durvju pusi un izsoļoja ārā pa tām. Pat neuztraukdamies vai sieviete seko vai nē viņš apstājās gaiteņa vidū un ar viegli paceltu roku norādīja uz durvīm, kas bija gaiteņa galā.
-Tur notiks visa pieņemšana un no turienes var vadīt visu, kas ir šajā bāzē, protams, tikai caur DNS un bals pārbaudi. Seko-
Viņš ar roku norādīja komandu, pats pat to nepiefiksējot. Viņš kustējās uz durvju pusi, kas bija tieši blakus durvīm, kuras norādīja Gabriels Skārletai. Pirms kāda brīža tajās durvīs uz kurām viņš devās skanēja metināšanas skaņa. Apstājies pie durvīm viņš skaļi ierunājās.
- Drū, iepazīsties Skārleta. Drū ir mūsu zinātniece, mehāniķe un vienīgā sieviešu kārtas pārstāve šeit.-
Viņš pagrieza galvu, lai redzētu Skārletu, bet viņš sajuta, ka kāds uz viņu blenž. Un tad ierunājās vilkate ar smaidu sejā.
-Saldumiņ, esmu tev parādā.-
Sieviete pieliecās tuvāk un ieelpoja Gabriela reibinošo asins smaržu. Un ar vieglu reibumu galvā viņa ar smaidu sejā ieskatījās Skārletas acīs.
-Andromēda, jeb vienkāršāk Drū.-
Pacēlusi roku viņa viegli pamāja. Bija acīmredzami, ka no viņas staro pozitīvisms. Vismaz tagad.
Pati sieviete bija slaida un baltiem matiem, pat uzacis un skropstas, un ļoti bālu sejas ādu un visvairāk kas piesaistīja šajā sievietē bija viņas acis, tieši to krāsas. Viena bija tumši zila otra brūna. Tagad meitenei mugurā bija milzīgs priekšauts, kuram bija daudz kabatu un visas pilnas ar visādiem rīkiem. Sākot no skrūvgriežiem beidzot ar urbjiem. Viņai mati tagad bija saņemti astē un viņas apaļā seja padarīja viņu mīlīgu.
Istaba, kas bija vilkatei aiz muguras, bija piepildīta ar visādām tehnikām un metāliem un pie tālākās sienas, kas bija pretī durvīm stāvēja kaut kāda ierīce, kuras viens metāliskais sāns kvēloja, acīmredzami to viņa bija metinājusi, vai arī karsējusi.


Vēl viens pagrieziens un mašīna kurā bija vampīri izbrauca ārā no meža un viņu priekšā parādījās milzīgs purvs un ceļš, kas veda uz vecu visai nedrošu trīsstāvīgu māju, šķērsoja tieši purvu pa vidu. Vēl dažas minūtes un mašīna būs apstājusies. Vampīri sajuta kā mašina piepildās ar trūdošu smaržu kāda ir raksturīga purvam un pūstošiem ķermeņiem.

Tieši tagad vilkatēm bija jaatrodas desmit minūšu intervālā no vampīriem. Un drīzumā viņas arī ieraudzīs ceļu, kas vedīs uz vecu māju, kura bija ieskauta purvainā apkārtnē.

Bens jau bija nonācis pie meža, kur bija tikko aizbraukusi mašina, kurā viņam vajadzētu būt. Tagad vajadzēja sekot ceļam un viņš panāktu savus kompanjonus,lai līdz ar viņiem ierastos pie vecās trīsstāvu mājas.



Tikmēr Dienvidpolā, galvenajā zālē, kur apspriedās pasaules galvenie.

- Mums tas Nav jāapspriež ar mūsu tagadējiem sabiedrotajiem -
Melnādains vīrietis, ar izteiktiem pleciem un kārtīgi koptu sirmu bārdu un pliku galvas vidu uzsvēra vārdus "Nav" un "sabiedrotie". Visi saprata, ka viņš runā par Vampīriem un vilkačiem. Kājās piecēlās vīrietis uz gadiem 70 un ieklepojoties mierīgā balss tonī ierunājās. Viņš bija visvecākais un pēc izskata visvairāk pieredzējušākais. To nebija iespējams nepamanīt.
-Bet es neuzskatu, ka mums nevajadzētu izsūtīt Tās atombumbas uz neapstirpinātām koordinātēm. Tas vilkatis teica...-
Vecais vīrs tika rupji pārtraukts, kad zālē ienāca kāda sieviete un ar riebumu ierunājās, kad vecais vīrs bija izteicis vārdu vilkatis.
-Jūs varētu apsēsties, mister Vērdžer...-
Viņa bija sieviete uz gadiem 40, vismaz vairāk viņai nevarēja dot. No viņas plūda vara un viņa pēc dabas bija valdonīga sieviete. Viņa bija savam vecumam ļoti slaida ar izteiktiem gurniem. Tas liecināja, ka viņa ir māte.
-Šādus jautājumus vajadzēja pārrunāt, kad Mēs visi šeit bijām.-
Viņa stingri iesāka un apsēdās. Atvērusi mapi, kas bija uz galda to ātri pārlasīja. Un kad sieviete apsēdās, tad arī apsēdās Vērdžers.
-Atvainojos, Miss Dhēva, bet mums būtu jāpaklausa šis vilkatis - Metjū. Viņam ir jāļauj izpētīt tā zona, pirms mēs rīkojamies. Apdomājiet to visi, jo tas var izšķirt visas pasaules likteni.-
Vecais vīrs piecēlās un nopētija kādu jaunekli, kas pienesa krūzes ar dzeramajiem pie galda. Vecais vīrs papurināja galvu, atteikdamies no šī cienesta un visai raitā solī izgāja ārā no istabas, bet bija manāms, ka vecums ietekmē viņa raito gaitu. Pārējie palika lielajā zālē runādamies.
Turpinājis iet pa gaiteni pie Vērdžera pienāca kāds viņa vecuma vīrs. Pēc izteiktajiem pleciem un milzīgajām rokām varēja pateikt, ka viņš ir bijis kareivis.
-Jauniesaucamie, cerams uzķersies kā zivis uz āķa, lai varētu uzzināt, kurš no viņiem būs tas kurš salūzīs pirmais-
Visi vārdi no jaunpienācēja skanēja nosvērti un daži uzsvērti. Vērdžers palūkojās uz sava saruna biedra un smagi nopūties ierunājās.
-Cerēsim, ka nebūs neviena, kurš salūzīs, jo savādāk viņš novilks savu vienību līdz ar viņu.-
Viņš cerīgi un tai pašā laikā skumji noteica. Viņi izlika lamatas, ja kāds no valdības būtu "Kurmis", jeb inficētais, un ziņotu visu Bleikam. Visa informācija ko viņi aplūkoja bija farss, un ja Vērdžers kļūdās, tad viņu izmetīs no valdības, bet viņš bija vecs jau un viņu tas neuztrauca.

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 12.03.2009 01:25

[Malduguns]

Kad Gabriels pagāja garām, Skārlea vien pasmīnēja. Viņa saprata cilvēku jaunuļa ķircināšanos. Viņš viņu pārbaudīja nezinot, kas viņa tāda ir. Vēl viens mazs smaidiņš. Tas nozīmēja, ka Metjū nav izpļāpājies. Tas priecēja.
Skārleta pārvietojās klusi un vingri, ja Gabriels neatskatītos, viņš nemaz neapzinātos vampīru sievietes klātbūtni.
Daiļava ar interesi klausījās tajā, ko Gabriels stāsta un rāda. Jautājumu pagaidām nebija, tie parādījās vien tad, kad viņi nonāca pie Drū.
-Sveicināta, esmu Skārleta, kā jau te tika minēts, varētu teikt, ka sena Metjū paziņa,-Skārleta silti pasmaidīja. Atrast te jebkādu sieviešu kārtas pārstāvi bija labi. Tas nekas, ka viņa nesmaržoja tā kā šis cilvēks vai kā jebkurš vampīrs, ar to laika gaitā allažiņ varēja samierināties. Turklāt šī vilkate bija savādāka... pārāk balta? Albīne?
-Kās vēl ieplānots dienas kārtībā līdz sagaidam pārējos?

[Zōzā zač zač]

Drū ar pozitīvu smaidu sejā viegli nosvērus galvu uz kreiso pusi uzlūkoja Gabrielu.
-Manu Saldumiņ, tagad ej un sakopies, pie reizes arī pasaki, lai to izdara Metjū. Viņš teicās, ka to šodien izdarīs.-
Viņa nedaudz koķeti to pateica Gabrielam, un bija saprotams, kapēc viņa viņu sauc par saldumiņu. Nostājusies taisni pret Skārletu Drū smaidot viņu uzrunāja.
-Tā, tagad mēs - meitenes, divatā paliksim.-
Viņa novilka savu priekšautu un zem tā bija gaiša kleita, kas izcēlas un tajā pašā laikā apsedza visas meitenes aprises. pagriezusies sānus viņa nolika priekšautu uz pakaramā, ka sbija iekšā telpā. Gabriels tikmēr ar acīm vērodams Skārletu pagriezās un aizgāja uz istabu, no kuras viņš nāca. Pazudis durvīs no viņa bija palikusi tikai patīkama smarža.
-Tulīt es tev parādīšu, kur mēs visi sapūlcēsimies...- Aiz sevis aiztaisījusi durvis viņa turpināja. -Tātad, nekādas grūtības tev nesagādāja šīs vietas atrašana?-
Vilkate smaidot centās uzturēt sarunu, kaut aŗi klusumam arī nebija ne vainas, bet viņu interesēja šī Metjū paziņa. Viņa izjuta nelielu uztraukumu, jo nevēlējās neko sabojāt, vismaz savu pirmo iespaidu.
Meitene paspēra trīs soļus un jau stāvēja tieši pretī aizslēgtām durvīm. Aplikusi plaukstu ap durvju rokturi viņa nedaudz pieliecās un bišķi pacēlusi savus svārkus un labo kāju uz augšu, šī vilkate atklāja melnu lenti, jeb precīzāk somiņa, kas aplikta ap meitenes labās kājas augšstilbu. Viņa izņēma no vienas kabatiņas atslēgu un izslējusies nogludināja svārkus sev priekšā. Ielikusi atslēgu slēdzenē viņa attaisīja durvis kolīdz noskanēja knapi dzirdams signāls otrā istabā.
Durvīm atveroties, tur parādījās plaša telpa, kura smaržoja pēc svagas krāsas. Bija saprotams, ka šī telpa ir nesen izremontēta. Telpas vidū bija gaumīgs koka galds, kam apkārt bija koka krēsli ar sarkanu polsterējumu. Izskatījās, ka šie galdi būtu veidoti pēc gotikas stila. uz galda atradās metāliska plātne ar ovālu iedobumu tajā un greistos bija tāda pate plāksne. Pati istaba bija gaiša un gar sienām bija visādi monitori un rādija visādus attēlus. Acīmredzami tā bija video novērošana apkārt mājai. Un tālākajā istabas galā bija grāmatu plaukts. Istaba bija milzīga.
-Jā, Metjū nekur nevarēja atrast normālu galdu, tapēc viņš palūdza, lai es viņam palīdzu kādu uztaisīt.-
Viņa to sakot palūkojās uz Skārletu. Un tad piegājusi pie galda viņa dziļi ieelpoja.
-Jauka smarža...- Viņa aizvēra acis, tad tās atvēra un strauji pagreizās pret Skārletu. -Starp citu, tava telpa ir šeit.-
Viņa uzlika roku uz metāla plāksnes, kas bija uz galda, un galda otrā pusē siena nedaudz izkustējās un tajā ievilkās sienas daļa, kas bija durvju platumā.
-Tur ir speciālie apartimenti. Sienas ir izklātas ar gaumīgām tumši srkanām tapetēm un melniem smalkiem ornamentiem. Kā aŗi īsta luksusa gūlta. Un piebilstos vēl vēlos pateikt, ka ja gadījumā kas tad tavās rokās paliek arī slepenā eja. Ārkārtīgos gadījumos. No grāmatu plaukta izņem sarkanos vākos tērptu anatomijas grāmatu.
No sejas smaids nebija pazudis, tas bija kļuvis pozitīvāks. Vilkate atspiedās pret krēslu un lūkojās uz Skārletu.

Letīcija tikmēr bija nonākusi līdz vietai, kur viņa bija sajutusi asinis. Kur Bens bija pamielojies. Šī, pēc skata jaunā būtne, pārstaigāja līķus telpā. Trīs vīrieši un divas sievietes. Vissmagāk bija cietuši vīrieši, bet acīmredzami sievietes bija tikai izsūktas sausas. Viņai ārpus šīs ēkas gaidīja motocikls ar kuru viņa bija pate izvēlējusies braukt.

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 12.03.2009 16:03

[Malduguns]

Ķircināšanās starp Gabrielu un Drū nebija nemanām, lai ko arī viņi necentās to īpaši afišēt. Skārleta par to tikai pasmaidīja.
Vilkates apģērbs zem priekšauta lika Skārletai uzraut uzacis. Neviena sieviete, cik nu Skārleta ar šiem radījumiem bija iepazinusies, nevaklātu kaut ko tādu tad, kad strādātu ar netīrām lietām. Tomēr katram jau savas īpatnības. Tāpat nedaudz pārspīlēta likās atslēdziņas glabāšana, tomēr Skārleta ar laiku attapās. Viņa tak bija vecāka par jebkuru šīs mājas iemītnieku un bija skaidrs, kāpēc viņai tas viss liekas nedaudz savādi. Pierast pie pārlieku jaunas kultūras bija pagrūti un šeit, Baltijā, viņa bija pirmoreiz. Vismaz vairāku gadismtu laikā jau nu noteikti.
-Jā, ar atrašanu nebija nekādu problēmu, man ir iekšējas radars,-Skārleta atjokoja un sekoja Drū, kura bija aizvedusi uz galveno sapulču telpu.
-Iskatās labi,-Skārleta sacīja, ievilkusi nāsīs smaržu.-Smaržai arī nav ne vainas, pēc manas saprašanas mazliet par stipru, bet var iztikt,-viņa noteica, pastaigādamās pa telpu.
Personīgie apartamenti skanēja labi. Varēs nolikt somu un tamlīdzīgus krāmus.
-Slepenā eja? Uz kurieni tā ved?-Skārleta interesējās, pakustinājusi vajadzīgo grāmatu.

[Zōzā zač zač]

-Tas ir sava veida bunkurs. Tur glabājas visāda veida ieroči, kurus Metjū ir savācis no ziņtkāŗigajiem, kas te ir lozņājuši, kā arī te jau esošie ieroči, ka sno sākuma te atradās. Visi tiek kārtīgi tīrīti un uzterēti darba kārtībā. Tā sakot, tur ir visādas puišu mantiņas.
Drū paberzēja nedaudz savu labo roku un novēroja, kā grāmtu plaukts atveras tieši pa vidu. tieši pa vidu , kādus 5 metrus no durvīm stāvēja milzīgs ierocis, kas sakustējās un ar lāzeri iespīdināja skārletai sejā. Tas sei uzlādēja un iepīkstējās. Tā stobrs sāka griesties un bija dzirdami daudzi klikšķi. Acīmredzami šis ierocis šāva pa "tukšo".
-Neuztraucies, tas ir bijis pielādēts tikai vienu reizi un darbojās perfekti.-
Drū noteica jau stāvēdama Skārletai aiz muguras. Un uz milzīgo angāru zem zemes veda pagarš gaitenis, kas gāja vairākus metrus aiz šī ieroča.
Ja kāds iekliegtos , tad dzirdētu tur atbalsi.

[Malduguns]

-Man patīk puišu mantiņas,-Skārleta daudznozīmīgi noteica un palūkojās uz atvērtajām durvīm. Ierocis. Interesanti. Tas, ka ierocis bija notēmēts uz viņu, bailes neiedvesa. Dzīvē vēl trakākas lietas bija piedzīvotas.
Skārleta pasmaidīja.
-Es nemaz nedomāju uztaukties, puišu lietas, kas var būt labāks par to,-vēlreiz plats smaids. Pēc mirkļa jau Skārleta bija pievērsusies bibliotēkas izpētei.

[Ķipītis amonjakā]

Letīcija palūkojās apkārt, bija ideāls laiks, lai dotos ceļā. Debesīs jau sāka iespīdeties pa zvaigznei, un nekādi saules stari nedraudēja. Viņa izlaida matus, kuri vējā noplīvojā kā melns zīds. Debesis sāka krāsoties tumši zilas, un šis laiks bija viņas mīļākais brīdis, kad sākās vampīru nakts. Gaisā virmoja saldena smarža, tā bija asiņu smarža, un Letīcija nolēma sekot tai.
Viņa nonāca kādā mājā, kur bija pieci līķi.
Kāds pasteidzies pirms manis. Mjām, vampīrēns bija pamatīgi izsalcis.
Pie šāda skata meitene jau bija pieradusi. Saprazdama, ka te vairs nav ko darīt, vņa devās ārā atpakaļ pie sava moča, lai beidzot dotos ceļā.
Ārā tas bija, skasitais spīdīgais motocikls.
Motors skaļi ierūcējās, un viņa sāka braukt. Ātrums sasniedza 180km/h, vējš plivināja viņas matus, tā bija lieliska adrenalīna sajūta.

[washulis]

Sempera jau sāka garlaikoties. Ja šis vāģis varētu uzraut lielāku ātrumu un iztuēt lielākus pagriezienus, tad viņa to izmantotu, bet baidījās, ka braucamais varētu izjukt pa detaļām.

Nonākot pie purvainā ceļa, viņa pie sevis nodomāja. Šie droši vien būs tie sūdu ceļi. Un ož tā pat. Viņa piebrauca mašīnu pie nolaistā nama un izslēdza motoru. Īss moments un viņa jau izkāpa no transporta līdzekļa, nopētot trīsstāvīgo graustu. Nu gan viņi sev vietiņu izvēlējusieš.

Piekūns nolaidās sievietei uz pleca, neuzticīgi nopētot namu.

Šo rakstu rediģēja washulis: 12.03.2009 20:53