Absolventi dzelteno štrumbanšu gaumē, [GM][PZP][gandrīz HP] Opcijas

[Beppo]

Cūkkārpas Ekspresis — šoreiz gan saīsinātais sastāvs — nosvilpās un sāka braukt Londonas virzienā. Skolēni, nē, nu jau absloventi un pilntiesīgi burvju sabiedrības locekļi sēdēja kur nu kurais, bet pārsvarā tomēr kupejas bija pārpildītas un pa vienam vai diviem sēdēja tikai dažs labs iepriekšējā vakarā pārballējies jaunietis, kuram vilciena šūpošanās izraisīja vēlmi turēt pie deguna papīra maisiņu un kurš bija pietiekami neaptēsts vai pietiekami nemākulīgs, lai neattaptos savu pašsajūtu uzlabot ar zižļa palīdzību.

Taču vairumā kupeju valdīja jautra murdoņa. Daži apsprieda savus nākotnes plānus, daži kavējās atmiņās par skolas laiku, daži tenkoja par iepriekšējā vakara notikumiem… Tā tomēr bija jauka tradīcija braukt mājās ar vilcienu, gluži ka pirmajā skolas dienā. Nebija gan nekāds retums, ja kāds izvēlējās teleportēšanos vai Knakts autobusu, taču šie izlēcēji savu izvēli nepopularizēja un burvju sabiedrībā valdīja uzskats, ka visi svaigi izceptie absolventi sēžas vilcienā un brauc uz Londonu.

Labi, ka septiņus gadus Cūkkārpas un Raganības skolā nomācījušamies burvjiem un raganām smagu lāžu pārvietošana nebija problēma, citādi itin siltajā, kaut arī mākoņanajā laikā, viņi krietni iesvīstu.

Ir jūnijs, jūs esat nule kā no izlaiduma. Kupejas varat izvēlējušies paši, taču tie, kas tur jau sēž, drīkst arī pasūtīt jūs trīs mājas tālāk.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 07.02.2009 00:08

[Beppo]

Pēc Endijas burvestības griestos caurums neuzradās vis.

Saldumu tantiņa, padzirdējusi Endijas (tās otras Endijas) komentāru manāmi satraucās.
— Ei nu ei, bērni, vilcienu gan nedemolējiet, ar ko tad citi skolēni nākamgad uz Cūkkārpu brauks? Kurš tur ar demolēšanu nodarbojas?
Tikmēr jau arī meitenei tika pasniegtas divas porcelāne tases ar kūpošu brūnu šķidrumu.
— Viens sirps, lūdzu. Un pasaki, kur notiek tā vilciena demolēšana?

Ja kāds arī pievērsa uzmanību aiz loga esošajai ainavai miglai, viņš varēja manīt, ka vilciens pilnīgi noteikti joprojām traucas caur biezu egļu mežu. Neko citu saskatīt arī nevarēja.

[Ļipa]

Forši, forši, forši. Viņām būs silts dzēriens.
Vispār, jā... Ja, kaut kas notiks tad taču mums nebūs nekādu izredžu pabeigt šo ceļojumu braucot vilcienā.
Par citiem nebija pārlieku lielas bēdas, jo, kamēr Efijas bērni sāks iet šajā skolā būs vajadzīgi kā minimums 11 gadi, kuru laikā daudz, kas vēl varēja mainīties. Protams, pēc vilciena sajukšanas pa detaļām viņi visi varēja teleportēties, bet atklāti sakot teleportēšanās vienmēr izraisīja vieglu nelabuma vilni. Nu gluži kā lidu tīkla izmantošana.
Mēs nedemolējam!
Efija vientiesiski uzsmaidīja saldumu tantiņai ar acīm nomērīdama saldumu kalnus un prātodama vai pietiks ar šokolādi vai tomēr nē. Atklāti sakot viņa dažkārt spēja pārvērtēt savas spējas un dažkārt pārāk ātri mainīja domas. Interesanti vajadzēja tēlot sūdzambībeli un pateikt, kas vai tomēr nē? Varēja jau, protams, pateikt „to dara citi”, bet vai tad arī tas nelīdzinātos sūdzmaņošanai? Galu galā tie bija viņu ģimenes locekļi veselus 7 skolas gadus. Pat ar savu asins ģimeni pēdējo 7 gadu laikā tik daudz laika nebija pavadīts kopā.

[~SweetIrony~]

Endijai beidzot izdevās izmakšķerēt no mantijas kabatas monētiņas kuras viņa pasniedza saldumu tantiņai un pretī saņēma kūpošās krūzes un vienu no tām padeva Efijai.

Pēc Efijas tektā meitene pamāja ar galvu, Nē, nē viss kārtībā, absolventi tikai satraukušies par aukstumu, bet tiklīdz sajutīs karstās šokolādes aromātu, gan jau nomierināsies. Nu cerams..

Varbūt kādu dienu šokolāde izglābs pasauli? Endija paraustīja plecus un lēni iemalkoja gardo dzērienu. Viņi tiešām nezina, ko palaiž garām.

Šo rakstu rediģēja ~SweetIrony~: 14.02.2009 14:26

[Pūķēns Sāra]

-Hmmm,- Elizebet domīgi novilka, noņemot galvu no partnera pleca un apsēžoties tā, lai Daniels spētu ērti iekārtoties uz krēsla un ielikt savu galvu viņas klēpī - uz pleca tāpat nebija pietiekoši ērti, lai spētu iemigt braucošā vilcienā, kurā daļa pasažieru nedraudzējas ar smadzenēm.
-Skan visai traģiski - es biju cerējusi uzlikt kupejai kādu burvestību, lai mums nepievērš uzmanību,- teikuma sākumā neviltoto nopietnību sakāmā beigās bija nomainījis visai divdomīgs smaidiņš.

[Ļipa]

Efija un Endija viena otrai tik bieži šo to šad tad izmaksāja, ka Efija nemaz neizjuta sirdsapziņas pārmetumus par to, ka šoreiz ir tikusi pie bezmaksas karstās šokolādes.
Paldies, tev!
Sirsnīgs smaids draudzenei.
Ja, ne izglābs, tad vismaz padarīs laimīgākus!
Tāds silts, saldi tīkams šķidrums savādāk nemaz nedrīkstēja darīt.
Ejam atpakaļ uz kupeju?
Tas bija tikai piedāvājums, ne obligāti pildāma darbība.

[Mattiass]

Daniels arī iekārtojās.

— Varbūt nevajadzētu. No ratiņu tantiņas derētu dabūt ko dzeramu, tas ir tad, protams, ja viņa te novazāsies garām, — viņš prātīgi noteica.
— Man derētu šokolāde.

[Beppo]

Saldumu tantiņa ar aizdomām nopētīja meiteni, kura apgalvoja, ka neviens neko nedemolējot, bet paņēma naudu un neko neteica. Nudien, ja postījumi būs lieli, viņa pamanīs tos pati, ja mazi, tos viegli varēs salabot. Ne jau saldumu pārdošana vien bija viņas darbs, galu galā.

Tagad viņa tikai virzījās pa aiteni uz priekšu, palielinādama esošo kņadu, ielūkodamās katrā kupejā, no kuras pretī nevēdīja vēmekļu smaka:
— Vai kāds vēlas saldumus, mīļie?

[Massacre]

Svāfa kļuva nopietna gandrīz vai tajā pašā mirklī kā Stefans pabeidza jautājumu un piecēlās kājās, uzburdama viņam jaunu segu, lai pašreizējo varētu paturēt sev uz pleciem un pastaigās pa kupeju, acīmredzami domādama kā viņam labāk paskaidrot. Vairākas reizes viņa pat iesāka runāt, taču aprāvās, palūkojās ārā pa logu, kur viss rādījās spokains un redzēt neko nevarēja un turpināja staigāt turp un atpakaļ.

Pēc laba brīža viņa nostājās priekšā Stefanam un acīs bija redzama sakāve:
"Es nezinu kā es Tev uz to varu atbildēt, Stefan. Tā vienkārši ir. Man nekad nav padevies izpaust savas izjūtas pret cilvēkiem, kur nu vēl paskaidrot kāpēc tā ir. Man pietiek ar to, ka es zinu, ko jūtu, ko jūt mans ķermenis, prāts, sirds un visi pārējie orgāni, kas par to atbild. Es Tev to nevarēšu paskaidrot... Tu man esi ļoti dārgs, tā nu es to jūtu un viss, viss, kas esi Tu, man patīk tik ļoti, ka es varētu, tā kā mēs sēdējām, sēdēt mūžīgi un man neko vairāk nevajadzētu." Svāfa nopūtās un novērsās, lai Stefans neredzētu, ka viņai acīs sariesušās asaras "Piedod, ka man atbilde ir tāda... Es sapratīšu, ja tā Tevi neapmierina."

[Džea]

Neraža.
Meitene nomurmināja.Kāds acīmredzot rūpējās par to, lai dueļu laikos vilciens neciestu. Censdamās nepievērst uzmanību notirpušajai rokai zizlis tika pārlikts kreisajā rokā. Visai neērti, tomēr bija vērts mēģināt, tādēļ tā pati burvestība tika izpildīta pret logu, aiz kura joprojām atradās migla. Kur pie velna viņi bija nonākuši?

[Roviela]

Aludra ar interesi vēroja, kā nekas no griestu cauruma nesanāca. Un tagad vēl Endija pārņēma zizli otrā rokā.
Oho! Kas te notiek? Tie, galu galā, nav nekādi pirmkursnieki, kas šoreiz brauc! Viņi visi ir jauni, bet mācības pabeiguši pilntiesīgi burvji, un daudzas prasmes tālākā dzīvē tā arī nekad neuzlabos.

[Malduguns]

Stefans kādu laiku vēroja Svāfas nemierīgo un uztraukto staigāšanu.
Meitenes vārdos viņš klausījās uzmanīgi un ar interesi. Kad parādījās asras, Stefans iekoda lūpā. Viņš piecēlās un devās pie Svāfas, lai viņu apskautu.
-Piedod, lūdzu, man nevajadzēja ko tādu jautāt,-gan acīs, gan balsī bija jaušama nožēla.

[Massacre]

"Nē, viss ir kārtībā!" Svāfa gandrīz iesaucās "Es pati esmu vainīga, ka nevaru atbildēt, Tavs jautājums ir tikai normāls, es pat tādu uzdotu, ja nebaidītos tagad pati, vai tas būtu godīgi, kad es nevaru atbildēt. Ja man kādreiz būs vārdos izliekama atbilde - pirmais to uzzināsi." viņa pasmaidīja un ciešāk apskāva Stefanu.

[Pūķēns Sāra]

Elizabete par atbildi tikai viegli pasmaidīja, pievēršoties ainavai aiz loga, cik nu miglu var saukt par ainavu.
Vispirms viņa centās atcerēties vai lādē no pēdējā Cūkmiestiņa apmeklējuma nebija palikusi vēl kāda šokolāde, bet nonākot pie slēdziena, ka nevar atcerēties un pārbaudīt arī nav vēlmes, jautājums tika slēgts. Nākamā doma, kas ienāca prātā bija daudz smagāka - bija jāizdomā kā vecākiem paziņot viņas izvēli izvākties no mājām. Vecāki bija pilni cerības beidzot meitu vest pie prāta un cerēja, ka viņa iestāsies kādā vientiešu augskolā...
Paralēli domu gājienam, Elī automātiski bija sākusi spēlēties ar Daniela matiem. Smalkie pirksti slīdēja caur puiša matiem, tos virpināja un jauca. Tikai saldumtantiņas parādīšanās izrāva viņu no nepatīkamajām domām.
Elī uzsmaidīja tantiņai. -Lūdzu, divas tāfelītes šokolādes un krūzi kāda siltāka dzēriena,- ne īpaši skaļi meitene noteica, uzmanīgi, lai netraucētu Danielam, no kabatas izvelkot jau iepriekš šim nolūkam/brīdim noliktas monētas.

[Malduguns]

Stefans piekļāva Svāfu sev tuvāk klāt un glāstīja viņas matus.
-Es neapvainošos, ja atbilde nekad nebūs pilnīga,-viņš noteica un noskūpstīja meitenes pieri.
Pie sevis klusi dungodams, Stefans vadīja Svāfu dejā, tepat kupejā. Tā bija lēna, mierīga un ļoti, ļoti intīma deja. Kaut vai tādēļ, ka tā bija domāta tikai viņiem abiem.

[~SweetIrony~]

Endija ar pieku izmaksāja draudzenei dzērienu, jo zināja, ka citreiz, kad viņas finanses būs devušās uz citiem medību laukiem, tas atmaksāsies.
Meitene vēlreiz domīgi palūkojās apkārt, Jā, labāk ejam gan, šeit tik un tā nav ko darīt.
Endija vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt līdz kupejai, kur varētu lēnām izdzert šokolādi.
Kur palika Kraukļu Endija?

[Massacre]

"Paldies Tev." viņa čukstēja klusus pateicības vārdus Stefanam ausī, kamēr viņi dejoja un apvija rokas ap puiša kaklu un pieglaudās viņam tik tuvu cik iespējams.. Ar katru brīdi pavadītu kopā ar Stefanu šādi, Svāfa jutās arvien laimīgāka.

[Malduguns]

-Drīzāk paldies tev, ka esi,-puisis nočukstēja un turpināja dungot kādu melodiju, kuras pavadījumā maigi vadīja meiteni pa diezgan nelielo kupeju. Viņas tuvums bija jauks, patīkams un pavisam noteikti reibinošs.

[Ļipa]

Kraukļnagu Endija nu reiz bija tā, kas vienmēr domāja pati ar savu galvu un Efijas idejām vispār nekad nepakļāvās. Efija ļoti bieži prātoja par to kāpēc no visiem Kraukļnagie par savu vislabāko draudzeni ir izvēlējusies tieši šo meiteni. Toties šādi prātuļojumi nekad neradās Grifidoru Endijas klātbūtnē. ‘Piedevām, lai gan viņas bieži bija manāmas trijatā, Efija ļoti labi zināja, ka Kraukļnagu Endijai nevisai patīk Grifidoru Endija, Efija tikai neparko nespēja vai negribēja izprast šo nelielo antipātiju iemeslus, jo Grifidoru Endija taču bija vienkārši burvīga!
Nezinu... Man liekas, ka viņa aizgāja palīgā Aludrai...
Efija paraustīja plecus un iegājusi vecajā, labajā kupejā, apsēžoties gandrīz izlēja daļiņu siltā dzēriena.
Ak, esmu gan es neveikla!
Un laime, ka gudra un spējīga izmantot vismaz veco labo „tiro” neaizdedzinot kādu mantiju. Ā... Nē, mantijas viņa reiz bija dedzinājusi ar to burvestību, kas lietas izžāvē!
Oho... ārā gan ir kokaina migla!
Šķiet beidzot Efija bija pamanījusi gan miglu, gan kokus, kurus daži bija pamanījuši jau sen. Tiesa tie daži nebija joņojuši pa gaiteņiem meklējot piedzīvojumus un karstu šokolādi.
Nav brīnums, ka te ir tik pavēss!
Re, secinājums rokā! Turklāt nebija Efijai pat domas, ka temperatūru vajadzētu pārbaudīt ar termometra vai kā cita palīdzību, lai atrastu šajā procesā kādu dīvainību.

[Seratna]

Pīters Mailo ignorēja. Kāpēc viņa nebrīnījās?

Mēs esam nolaupīti! jau paskaļāk viņa atkārtoja, tā lai tie gaitenī, kas nav krituši uz ausīm viņu sadzird. Tiesa par spīti šaušalīgajam fakta konstatējumam, pati meitene smaidīja tā, it kā Ziemassvētki būtu pienākuši pusgadu ātrāk.

[Beppo]

Endija, tā, kura vilcienu mēģina demolēt, pēc kārtējā buršanās mēģinājuma iekliedzās un nometa zizli uz grīdas. Viņas roka gan izskatījās kā parasti, taču meitene to turēja tā, it kā zizlis būtu bijis nokaitēts, un apmēram tādas paša bija arī izjūtas.

Elizabete dabūja kārotos saldumus un šokolādi baltā milzīgu apmēru porcelāna tasē, un saldumu tantiņa turpināja apstaigāt vilcienu.

Efijas mantija tā arī palika slapja un netīra, neraugoties uz viņas tīro. Piedevām delbnā iemetās dīvaina sajūta, tāda kā tirpoņa vai.

Pīters bija aizņemts diskusijās par konkrētas burvestības izvēli, un Mailo jautājumu pirmīt tiešām nebija dzirdējis.
— Ko? — viņš izklaidīgi noprasīja, — Kas par blēņām, — un viņš jau atkal bija aizņemts, runādams ar vērā ņemamiem cilvēkiem.

Visādi citādi nekas īpaši nemainījās. Aiz loga joprojām bija migla un mežs, šaipus logam joprojām bija auksti, nē, patiesībā kļuva vēl aukstāks.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 16.02.2009 18:23