Cūkkārpas Ekspresis — šoreiz gan saīsinātais sastāvs — nosvilpās un sāka braukt Londonas virzienā. Skolēni, nē, nu jau absloventi un pilntiesīgi burvju sabiedrības locekļi sēdēja kur nu kurais, bet pārsvarā tomēr kupejas bija pārpildītas un pa vienam vai diviem sēdēja tikai dažs labs iepriekšējā vakarā pārballējies jaunietis, kuram vilciena šūpošanās izraisīja vēlmi turēt pie deguna papīra maisiņu un kurš bija pietiekami neaptēsts vai pietiekami nemākulīgs, lai neattaptos savu pašsajūtu uzlabot ar zižļa palīdzību.

Taču vairumā kupeju valdīja jautra murdoņa. Daži apsprieda savus nākotnes plānus, daži kavējās atmiņās par skolas laiku, daži tenkoja par iepriekšējā vakara notikumiem… Tā tomēr bija jauka tradīcija braukt mājās ar vilcienu, gluži ka pirmajā skolas dienā. Nebija gan nekāds retums, ja kāds izvēlējās teleportēšanos vai Knakts autobusu, taču šie izlēcēji savu izvēli nepopularizēja un burvju sabiedrībā valdīja uzskats, ka visi svaigi izceptie absolventi sēžas vilcienā un brauc uz Londonu.

Labi, ka septiņus gadus Cūkkārpas un Raganības skolā nomācījušamies burvjiem un raganām smagu lāžu pārvietošana nebija problēma, citādi itin siltajā, kaut arī mākoņanajā laikā, viņi krietni iesvīstu.

Ir jūnijs, jūs esat nule kā no izlaiduma. Kupejas varat izvēlējušies paši, taču tie, kas tur jau sēž, drīkst arī pasūtīt jūs trīs mājas tālāk.

Stefans kopā ar savu vienaudzi un torņa biedreni Svāfu sēdēja divatā. Īpaši noburtā tumšlogu kupeja abiem bija pa prātam, jo gan viens, gan otrs vēlējās mieru un klusumu no apkārtējās kņadas un burzmas.
Stefans ik pa laikam palūkojās ārā pa logu, uz garām slīdošo ainavu un pie sevis pasmaidīja. Tas bija tikko manāms lūpu kaktiņu smaids, kuru nevarētu saskatīt par rūpīgs vērotājs. Lai ieraudzītu šo smaidu vajadzēja būt īstam Stefana pazinējam, bet tādi bija ļoti nedaudzi cilvēki. Vai pareizāk sakot, tikpat kā neviens. Smaids bija radies par iepriekšējās dienas atmiņām. Absolvents. Vectēvs priecāsies. Pirmais Skotu absolvens Cūkkārpā. Tas priecēja. Tas sniedza gandarījumu un lika mazliet pasapņot arī ar acīm vaļā.
Klusi un mazliet līksmi nopūties, Stefans palūkojās uz Svāfu. Biedrene bija piekļuvusi puisim neparasti tuvu. Vismaz tuvāk nekā citi skolas biedri.
-Nu, kādas sajūtas?-puisis klusi vaicāja, savā ierastajā, nedaudz piesmakušajā, bet tajā pašā laikā patīkamajā balsī.

ooc: Ar Massacri saskaņots, ka sēžam divatā aptumšotajā kupejā. Vienkārši viņa sacījās, ka pastāv iespēja, ka nevarēs iepostot uzreiz.

Efija joprojām jutās neizgulējusies. Nē, alkoholu viņa nelietoja un paģiru viņai nebija, tomēr nogurumu šis fakts itin nemaz negribēja mazināt. Ja, ir tava pēdējā diena skolā, kurā bija nodzīvoti veseli septiņi gadi, tad no skolas ir jāatvadās godam un tā, lai pašai prieks. Tad atmiņas var ierāmēt zeltītā rāmīti un pakārt savā nākotnes dzīvē pie sienas.
Mantas kā šajos septiņos gados bija ierasts ielādējās vilcienā un arī pati Efija ieradās tur. Šķiet kā reiz savā pēdējā ceļojumā. Protams, ja vien reiz viņa nekļūs par profesori un neatgriezīsies šajās sienās.
Katrā ziņā tagad plati nožāvājusies Efija ieslīga kupejas krēslā. Iespējams, savam pēdējam braucienam un iespējams puse no braucienam tiks nogulēta.

Mailo. Mailo galvu atgāzusi pētīja griestus un to pleķi, kas atgādināja dīvaina paskata suņa galvu. Nē, nudien! Tas bija kā zīlēt kafijas biezumos! Interesanti, ko nozīmē, ja griestos redz suņa galvu? Meitene pielieca galvu uz citu pusi, gandrīz ieliecoties blakus sēdētāja papīra tūtā, kas gan viņu maz uztrauca, ņemot vērā, ka bija interesantākas nodarbes, ko darīt kā nekustīgi blenzt papīra tūtā ar zaļi pārgrieztu ģīmi, piemēram, varēja pētīt pleķi, kas atgādināja suņa galvu.

No blakussēdētāja skatpunkta dīvainais pleķis sāka izskatīties pēc Anglijas kartes. Dīvaini! Meriditai bija dzimumzīmīte, kas izskatījās pēc Anglijas kartes! Viņai jāredz šis pleķis! Diemžēl Meridita bija bijusi viena no tiem dīvaiņiem, kas bija devusies mājup ar Knakts autobusu un tāpēc dīvaino pleķi nekādīgi redzēt nevarēja. Žēl. Mailo gribēja salīdzināt viņas dzimumzīmi ar pleķi griestos.

Tā kā laiks bija mākoņains, tad arī kupeja bija diezgan miglaina, vismaz Mailo izpratnē, jo pleķi papildināja visādas ēnas, ka ilgstoši skatoties viņa tajā jau sāka saskatīt nāves zīmes, nodrebinājās un novērsās. Tad pašķielēja vēlreiz un vēlreiz novērsās, lai vismaz uz laiku pārtrauktu dīvainā pleķa pētīšanu.

Kupejā visi bija šausmīgi nepazīstami cilvēki. Mailo arī īsti nebija pazīstamu cilvēku, tikai tik cik nodarbībās dzirdēja, ka to sauc tā via šito šitā. Un tāpat Mailo pamanījās aizmirst gandrīz visu sava gada cūkkārpiešu vārdus. Meriditas viņa neaizmirsa, jo viņai bija fotogrāfija ar viņu un Meriditu un tās aizmugurē Meridita bija pašrocīgi uzrakstījusi savu vārdu. Mailo nebija slikta atmiņa, vienkārši, viņasprāt, bija būtiskākas lietas, ko atcerēties, piemēram, cik pakāpienu ir kāpnēs uz viņu koptelpu. Viņu bijušo koptelpu..

Tas bija jocīgi. Neatgriesties. It kā būtu atrauts kaut kas ļoti piederīgs. Cūkkārpa viņu vairs negaidīs atgriežamies. Un viņai vēl arvien nebija ne jausmas, ko iesākt tālāk. Tēvs gribēja, lai viņa mācās par baņķieri, māte teica, ka viņai vispār nav jāmācās un visu laiku prasīja, vai Cūkkārpā arī tagad mācās smuki puiši. Un pati Mailo nezināja, ko iesākt, jo vienam klausīt neļāva sirds, bet otram — prāts. Tikai ne sirds, ne prāts nespēja pateikt, ko tad meitene īsti grib pati. Iespējams bija jāpaiet kādam laikam, lai viņa beidzot aptvertu, ka viss tas notiek pa īstam un, ka viars nav laika domāt, bet jāsāk rīkoties. Jā, jā, jā. Mailo patika rīkoties. Tā arī tagad, pārbaudījusi, ka knutas ir pie viņas, nevis lādē, meitene izcilpoja gaitenī saldumu ratiņu meklējumos, metodiski ielūkojoties visās kupejās, lai pārbaudītu vai tie nav kaut kur noslēpušies.

Saldumu ratiņi, ū-ū.. Saldumu ratiņi..
Jaunā nu jau ex-elšpūte klaiņoja pa kupejām, te domās, te skaļi dungodama kādu dziesmu no vienas vientiešu filmas, ko reiz rādīja vientiešu mācībā, meklēdama saldumu ratiņus un pie reizes nopētīdama griestus vai vēl kaut kur neredzēs vēl kādu dīvainu pleķi. Jo viens dīvians pleķis ir nejaušība, bet vairāki dīvaini pleķi — tā jau ir zinātne!

You are 16 going on 17
Baby its time to think.
(ietērps.)

Mirabellai gribējās dziedāt no laimes. Viss, beidzot viņa sevi uzskatīja par pilntiesīgu burvi, lai gan protams mācīties varēs vēl visu turpmāko mūžu. Meitene notrauca dažus neredzamus puteklīšus no savas zaļās svētku mantijas ar sudrabainajām čūskām gar apakšmalu, laimīgi smaidīdama devās uz vilcienu. Lai ieceltu smago mantu lādi vilcienā nebija pat vajadzīgs zizlis — pāris vīrieškārtas absolventu paši pieteicās palīdzēt smukajai slīdenei. Un Mirabellai nekas nebija pretī, viņa pat pec skolas turpināja uzturēt savu jaukās meitenes tēlu, kam nav vieta Slīdenī un apveltīja abus puišus ar draiskām bučām uz vaiga.

Likdama lādei sev sekot pa gaiteni, Mirabella lūkojās apkārt pēc tukšākām kupejām. Kamēr viņa sadzirda kādu meitenīgu balsi saucam pēc saldumu ratiņiem? Ieraudzījusi, ka tā, acīmredzot ne īsti savā ādā esošā, persona tuvojas, Mirabella iespruka ar visu lādi tuvākajā kupejā, pat nemēģinādama noskaidrot, kura no skolasbiedrēm tā ir. Redzot, kā šamējā ielūkojas visās kupejās tapa skaidrs, ka Mirabella to tāpat drīz uzzinās.

Kupejā jau sēdēja kāda meitene, ko Mirabella atcerējās esam no kraukļanagiem.
— Čau! Es ceru, ka tu neesi rezervējusi visas vietas šajā kupejā, jo citādi man vairs nebūs kur palikt, — Mirabella savilka seju amizanti bēdīgā izteiksmē un, nesagaidījusi atbildi, noslīga krēslā pie loga un stādījās priekšā, — Mirabella. Atvaino, es zinu, ka mēs nomācījāmies septiņus gadus, bet izskatās, ka ar tiem knapi pietika, lai es apgūtu savus torņa biedrus.
Meitene iesmējās. Izturies jauki pret apkartējiem un viņi tāpat izturēsies pret tevi.

Endija pat nedomāja kaut cik sevi piepūlēt un tieši tādēļ, ar pavisam vienkārso burvestību viņa lika savai lādei lidot sev pa priekšu. Ejot pa gaiteni, Endija ik pa laikam ielūkojās kādā kupejā, taču īsto viņa atrada tikai pēc mirkļa, kad pamanīja kādu bruneti. Lāde tika ielidināta kupejā un novietota tai paredzētajā vieta.
Ar īsu galvas mājienu pasveicinājusi Efiju, Endija devās ieņemt vietu pie loga, kas atradās pretī draudzenei. Meitene īsti neatcerējās, kā viņas kļuva par labākajām draudzenēm, taču šķiet, ka tas bija kopš trešā kursa.
Taču tagad viņas brauca pēdējo reizi. Tas savā ziņā skumdināja, toties tai pašā laikā arī priecēja.

(OOC - Ragaste, vai es varu uzskatīt, ka Mirabella ieradās pie manis? Aludra arī ir no Kraukļanaga)

Meitene gāja pa peronu un viņas lāde un soma līgani slīdēja viņai aiz muguras, un pat skolasbiedru centieni ko šajā lietu kārtībā mainīt, izgāzās, Aludrai tikai draiski nozibinot acis pie katra šāda mēģinājuma.
Viņas mantija bija pilnīgi balta. Sniegbalta un mazliet mirdzēja, un nekādas ēnas nemainīja žilbinošo baltumu, itin kā kustoties nerastos neviena krociņa, kas, protams, nebija tiesa. Vispār pati meitene izskatījās tā, itin kā spētu reizē reklamēt visus tīrīšanas, kopšanas, kosmētikas, balināšanas u.tml. līdzekļus, cik nevainojami spodri tas bija. Varbūt viņa tieši to arī darīs nākotnē. Un kāpēc nē?
Meitene iekāpa vilcienā un pa taisno tieši pretī esošajā kupejā iekšā. Mantu lāde novietojās savā vietā, un soma tīklā virs sēdvietas. Pagaidām te vēl neviena nebija, jo Aludra nebija no tām, kas elsdama, pūsdama kaut kur ierastos dažas sekundes pirms notikuma. Viņa vienmēr bija laicīgi, un šis nebija izņēmums.

Vilcienam sākot braukt, skolnieki, kas ieradušies vēlāk, kā jau ierasts, sāka stumdīties gaiteņos, un Aludra nopriecājās, ka nav spiesta tur pārvietoties.
Kupejas durvis diezgan strauji atvērās, un iekšā iespruka meitene no Slīdeņa, kuru Aludra bija ievērojusi glītā izskata un kārtīgā apģērba dēļ, bet to, ka viņa ir no slīdeņiem, skaidri vēstīja sudrabaino čūsku rotājums gar mantijas apakšējo malu.

- Čau! - viņa atbildēja. Galu galā, vai nav vienalga, ar ko braukt kopā, ja vien ceļabiedrs izrādās patīkams?
- Droši. Pagaidām te ir pilnīgi brīvs.
- Aludra. Taisnība vien ir, - meitene pasmējās, - savu torni vēl puslīdz, bet pārējos stipri sliktāk.

Svāfa ļāvās tik pazīstamajam sentimentam un bija nobūrusi savu solu tā, lai tam tieši vidū būtu jauna atzveltne perpendikulāri kupejas logam. Viņa pati bija atspiedusies pret to tādejādi baudīdama tik pazīstamās ainavas, kurām vilciens traucās cauri un viņas lūpās rotājās viegls smīns. Savas augstapēžu kurpes viņa bija novilkusi, novietojot tās lejā pie sola, savas basās kājas saliekusi ceļos pie krūtīm un neuztraucās par to, ka violetā kleitiņa atklāja vairāk nekā parasti. Viņa bija Svāfa, viņa izskatījās perfekti un par tādām lietām neuztraucās. Un Stefans to zināja diezgan labi.
Kad puisis uzdeva viņai šo tik triviālo jautājumu, Svāfa palūkojās uz viņu plati smaidot. Pirms atbildēt viņa viņu nopētīja, it kā atmiņās gribētu saglabāt Stefanu tieši tādu un atkal pievērsās ainavai:

"Jocīgas. Es esmu pabeigusi Cūkkārpu ar izcilību, par to es nešaubos," te viņa pasmīnēja "Labi pavadījusi septiņus dzīves gadus un it īpaši vakardienas balli..." Svāfa acīm dzirkstot iesmējās, atceroties vakardienu. Viņa bija parūpējusies par to, ka vakar izskatījās vēl satriecošāk kā citus gadus un bija iztrakojās uz deju grīdas bez jebkādas nožēlas un tā it kā pasaule apkārt neeksistētu un ar visu to viņa bija manījusi pārāk daudz skaudības un iekāres pilnus skatienus. Atceroties to vien cik daudz ielūgumus nācās noraidīt, lai viņa varētu izklaidēties pati par sevi, nācās saviebties:
"Man tomēr nav tās skumju sajūtas atstājot to visu pagātnē, jo tagad tik sāksies viss kam esam mācījušies!" viņa priecīgi paziņoja un palūkojās uz Stefanu.
"Un Tavas sajūtas?"

Stefans pašķielēja uz Svāfu. Iepriekšējā vakarā viņš bija parādījis to, ka varbūt nav tāds vecs īgns ūpis ar noziedznieka karjeru kā visi domāja, bet gan ir spējīgs arī graciozi un iznesīgi dejot, noturot meiteni un arī perfekti viņu vadot. Tomēr neraugoties ne uz ko, daudz viņš nedejoja. Galvenokārt tādēļ, ka viņam labāk patika būt novērotājam un viņam arī nepatika iejukt burzmās.
-Es priecājos, ka esmu projām no tās iestādes un visu skatieniem, kuri parasti vēsta, ak dievs, kāpēc viņš vēl nav izmests mūsu visu drošībai,-Stefans pasmīnēja, jo vismaz Svāfai vajadzēja zināt, ka viss, kas bija saistīts ar baumām par Stefanu, puisi ārkārtīgi uzjautrināja. Šo smīniņu gan varēja redzēt katrs. Gan tas, kurš gribēja, gan arī tas, kurš negribēja.
Puisis izstaipījās un izkrakšķināja elkoņu kaulu. Izstiepis kerzainās kājas uz priekšu zem galda viņš ērti zvilnēja krēslā.
-Izcilība, brīnišķīga padarīšana,-Stefans sacīja.-Tagad vien jādomā, kur to likt lietā,-puisis piemetināja.

"Ak, neuzraucies, Stefan, visi tāpat zina, ka mana mafijas ģimenīte nolīga Tevi Cūkkārpas bērnu biedēšanai un tāpēc Tu esi neaizskarams. Svāfa velnišķīgi pasmīnēja. Dažkārt cilvēku izplatītās baumas bija vienkārši uzjautrinošas.
"Viss jau ir izlemts. Viņi taču zina, ka es kļūšu par mafijas klana galvu un Tu par manu galveno izpalīgu biznesa konkurentu likvidēšanā. Mūsu izcilības panākumu pielietojums ir skaidrs, nav par ko uztraukties." viņa zobgalīgi piebilda.
"Dažkārt es brīnos, ko pāris glāzes sviestalus izdara ar citu smadzenēm un spriešanas spējām. Es vēl saprastu, ja sviestalus būtu īsts alkahols..." Svāfa nosodoši pašūpoja galvu. Jā, bija daudzi, kas bija uzņēmuši uz krūts ugunsviskiju, bet muldēt muļķības sviestalus dēļ... Vairāk kā amizanti.
Pēkšņi Svāfa iesmējās:
"Zini, Tu taču vakar izskatījies satriecoši labi un galanti, Stefan! Tās sejas izteiksmes! Nabaga meitenes!" viņa iesmējās skaļāk. Sliktais zēns Stefans vakar parādīja kā dzīvot ar stilu...

Pavisam neilgu brīdi pirms atskanēja vilciena motora rūkoņa un dūmu mutuļi pācēlās debesīs, pa vilciena durvīm, vilkdama aiz sevis smago lādi, iebrāzās Endija. Es zināju, ka lādi vajadzēja sakravāt jau vakar! Un lūk, meitene jau atkal kavēja, un ne jau ierastās mikstūras, par ko Strups viņu īpaši neieredzēja, vai Maģijas vēsturi, kurā profesors Bijs pat nebūtu pamanījis viņas ierašanos, nē, šoreiz viņa gandrīs nokavēja savu pēdējo braucienu uz Londonu Cūkkārpas vilcienā. Man tiešām kaut kas ir jāmaina, man ir jāiemācās būt precīzai, man ir.. Bet meitene ilgāk neprātoja, jo nu bija jāatrod kāda kupeja. Endija nezināja, kur ir palikuši visi pārējie Grifidori, kas uz vilcienu aizsteidzās vēl pirms viņas, tāpēc ielūkojās pēc kārtas dažās kupejās. Vakarnakts ballētājs.. Meitene no Elšpūša.. tumši slikti, labi tur laikam nevajag skatīties.. Endija visbeidzot atrada kupeju, kurā sēdēja tikai divas meitenes no Kraukļanaga.
Nedaudz aizselsusies Endija atvēra kupejas durvis un ielūkojās iekša, uzrunājot abas meitenes - Hei! Efij, Endij, neiztraucēju? meitene nedroši iesmējās uzrunājot savu vārda māsu, atcerēdamās, kā profesors Zibiņš bieži mēdza jaukt meiteņu uzvārdus un torņus. Vai drīkstu pie jums, nezinu kur visi manējie palikuši..- Endija nopūtās, savelkot seju nedrošā smaidā, smagās lādes rokturis vilka meiteni atpakaļ un viņa gribēja pēc iespējas ātrāk lādi nomest kādā nostūrī ar visām mācību grāmatām un mantām, ak, kā viņa ienīda visu kravāšanos, mantu stiepšanu, steigšanos, bet nu vismaz brauciens vilcienā un galamērķis parasti atsvēra visas grūtības, vienīgi šoreiz par šī ceļojuma glamērķi nebija ne nojausmas.

[ooc]Spriežot pēc Roviealas ooc es laikam Ragasti izliekos nelasījusi. Ja? [/ooc]

Čau!
Uzsmaidījusi savai nerunīgajai draudzenei, Efija atņēma Endijas sveicienu ar veselu vienu vārdu.
Kāda pašsajūta?
Arī tas šķita uzdošanas vērts jautājums piedevām runājot bija vieglāk cīnīties ar uzmācīgajām žāvām, kas kopš šī rīta bija pielipušas Efijai tā it kā viņa būtu mazliet apslimusi. Gadās.
Čau!
Uz mata tāds pats sveiciens tika arī šai Endijai. Galu galā, ja vārdi bija vienādi, tad kāpēc sveicieni nevarēja būt vienādi.
Tu jau zini, ka man vienmēr ir prieks tevi redzēt!
Efijas smaids gan tieši par to liecināja, bet uz kaut kā pateikšanu vārdos šī Kraukļnadze bija vairāk nekā naska.
Un tā kā šajā kupejā joprojām ir dažas brīvas vietas, tad sēžot tieši šeit tev ir arī izredzes sagaidīt kādu savējo!
Efijai gan šķita, ka šī Endija pilnīgi droši arī abas sava gada kraukļnadzes varētu uzskatīt par savējām tā, ka vismaz Efija nepaŗdzīvotu, ja vēl vairāk Grifidoru te nesarastos.
Starp citu, mēs trīs gadījumā šurp vienā kupejā nebraucām arī mūsu pirmajā gadā?
Efija domīgi sarauca pieri un centās atcerēties. Patiesībā tas bija kaut kas tik sens, ka grūti gāja.

Stefans nenoteikti paraustīja plecus un viņa lūpās atkal uzradās tikko manāmais smaidiņš. Kompliments par vakardienu kaut kā sildīja sirdi un lika apjaust kaut ko tādu, par ko puisis līdz šim mirklim nebija domājis, kur nu vēl apzinājies par tādu sajūtu esamību.
-Vienreiz jau var,-viņš sacīja. Stefans nebija no runīgākajiem. Tomēr Svāfas klātbūtnē mēle vienmēr raisījās mazliet vairāk.
-Protams, turklāt viņi visi arī zina to, ka mēs beigu beigās pēc kaislīga un asiņaina mīlasstāsta nobeigsim viens otru,-viņš caur smīnu sacīja.-Vismaz tie, kuri ir mācījušies pareģošanu par to zina.
Stefans virpināja pirkstos zīmuli un ik pa laikam palūkojās ārā pa aptumšoto logu. Puiša mati bija izlaisti, kā allaž, tā viņam likās ērtāk, mugurā bija melns vientiešu krekls un arī melnas bikses, kā arī vienmēr esošie armijas zābaki. Tumšzilās acis bija modras un vērīgas. Neviens nespētu pateikt, ka Stefans Skots nav visu iepriekšējo nakti gulējis.

Svāfa pasmīnēja un tad atkal sāka smieties.
"O jā, man pilnīgi velk, katru reizi kad esam pavadījuši nakti kopā, Tevi pēc tam nožmiegt. Kā piemēram tagad." viņa sarkastiski attrauca, piecēlās kājās un tēlotā nopietnībā aplika savus smalkos pirkstus ap Stefana kaklu žņaudzošā manierē. Brīdi palūkojusies uz viņu no augšas, Svāfa pasmīnēja un atgriezās savā sēdvietā:
"Es pārdomāju. Tu man vēl noderēsi." šādi bezrūpīgi pajokot viņai vienmēr ir paticis.
"Tu man pietrūksi, Stefan." atskārtusi, ka šādi jokot drīz vairs tik brīvi nevarēs, Svāfa nopietni un skumji paziņoja.

Kad Svāfas smalkie pirksti apvijās ap Stefana kaklu, viņš dorši un mazliet izaicinoši ieskatījās viņas brīnišķīgajās acīs. Stefans nebaidījās, viņš pirms kāda laika bija apzinājies, ka šai meitenei būtu gatavs atdot savu dzīvību un nemaz nenožēlotu to. Protams, meitene to nezināja. Viņa to nedrīkstēja zināt. Tas būtu pārāk necienīgi. Apmēram tā, it kā ganiņš pretendētu uz princesi.
Kad meitene apkal bija atgriezusies savā vietā, Stefans uz viņu palūkojās vēlreiz. Šoreiz vairāk kā draugs, ar kuru pavadīti gari vakari pie viena mācību galda.
-Man arī tevis pietrūks, Svāfa,-Stefans atzina. Tu pat nezini, cik ļoti.
Jūtas Stefanam bija svešas. Vismaz tām vajadzēja būt svešām, jo tās bija... nepieņemamas. Savā ziņā.

Izdzirdējusi Stefana atzīšanos, Svāfa atkal uzspurdza kājās un apsēdās puisim blakām, ieķerdamās viņa elkonī un galvu novietoja uz Stefana pleca, lūkodamās ārā pa logu.
"Tādā gadījumā, mēs nedrīkstam zaudēt saziņu. Laiku pa laikam jātiekas un jāsarakstās arīdzen. Lai arī cik jocīgi tas šķiet." Svāfa draudzīgi paziņoja. Šādi apsēdusies viņa bija impulsa vadīta, un tagad priecājās par to, jo diez vai viņa spētu šoreiz noslēpt visas savas emocijas, kas atspoguļojās acīs. Tas bija tik negodīgi, ka šādu draugu, domu biedru un simpātiju viņa bija ieguvusi tikai pēdējā gadā un emocijas atklājusi tikai... Tagad.

Kad Svāfa teju ar lēcienu bija atkal nokļuvusi Stefana tuvumā, viņš teju vai viegli notrīsēja. Atturīgais puisis, kurš bija bezkaislīgs kā klints nu teju vai izkusa meitenes tuvumā? To no gan nedrīkstēja pieļaut. Īpaši neizkustējies no savas ļoti ērtās pozas, viņš viegli pieskārās Svāfas plaukstai.
-Jā, protams, to vajadzētu gan. Tikai viss droši vien agrāk vai vēlāk izplēnēs. Tā lielākoties noteik,-Stefans negribēja raisīt cerības, viņš gribēja palikt savā ierastajā ampluā, lai arī kāds tas būtu.

Svāfa palūkojās Stefanam acīs, tagad nospļaudamās par to emociju klāstu, ko atspoguļoja pašas acis:
"Tas neizplēnēs, ja vien Tu to negribēsi." viņa pavisam nopietni paziņoja.

-Es nezinu, vai tas būtu pareizi,-Stefans atbildēja, apņēmīgi lūkojoties uz Svāfu. Viņš lielsiki saprata, ka viņu attiecībām, ja tāda iespējamība pastāvētu, nebūtu nākotnes. Kaut vai viņu abu atšķirīgo izcelsmju dēļ.

"Kas tieši būtu nepareizi?" Svāfa neizpratnē pārjautāja. Protams, viņai ne prātā neienāca kaut kādas izcelsmes, pat viņas ģimenei nebūtu tādas blakusdomas. Viņuprāt, Svāfa varēja kaut vai ar Voldemortu2 draudzēties un tā tālāk, ja vien viņa tā gribēja.

Mailo atrada saldumu ratiņus pašā vilciena sākumā, pirmajā kupejā. Ragana, kuru visi atcerējās jau no paša pirmā brauciena Cūkkārpas Ekspresī, gan likās makten izbrīnīta par tik steidzīgu vēlmi piepildīt kuņģi un saldināt dzīvi, taču, protams, Mailo pie kārotā tika.

Diena likās pagalam jūnijam neraksturīga. Bija rīts, taču varētu padomāt, ka drīz būs vakars. Vai arī negaiss. Vilcienā sēdošie manīja vien to, ka uz logiem sāka parādīties lietus lāšu švīkas un kļūst auksts. Ļoti auksts. Ceturtdaļstundas laikā temperatūra nokrita nedaudz virs divdesmit līdz labi ja piecpadsmit grādiem pēc Celsija.

Taču visādi citādi viss likās kārtībā. Vilciens traucās uz priekšu, aiz loga varēja manīt laukus un pļavas, brīžiem kādu pilsētiņu un tālumā sniegotas virsotnes.

-Pārmērīga kontaktēšanās,-Stefans īsi paskaidroja un iekoda lūpā. Viņš vēl aizvien raudzījās uz meiteni.
Uznākušais vēsums lika puisim nedaudz noderbināties, toties lietus viņam patika, vienmēr bija paticis.
Stefans atcerējās kā tad, kad viņa vecāki bija nomiruši, viņš bija stundām ilgi klejojis pa salijušo mežu pie vectēva mājām un nebija iespējams Stefanu atvilkt mājās. Tas bija sen un likās kā noticis citā dzīvē. Arī Svāfa pēc kāda brīža liksies kā cita dzīve. Vismaz Stefans tā gribēja un negribēja.
Puiša pirksti zīmēja vieglus apļus uz Svāfas plaukstas, Stefans īsti neapjauta, ko dara, viņš bija aizdomājies.
-Mēs... mūs.. vienkārši es negribētu sagandēt tavu dzīvi,-Stefans klusi nomurmināja.

"Neatceros gadus, bet bija viena mūsu ģimenes sieviete, kas bija labākajos draugos ar vientiešu katoļu mācītāju. Tad vēl vienam mūsu ģimenē bija ārkārtīgi daudz ārlaulības bērnu - vietējais donžuāns, zini. Viņus visus, pasmejoties par tādām izdarībām, ģimenē pieņēma bez jautājumiem. Tad meitenīte ap četrpadsmit mantoja visu mafijas krusttēva impēriju, jo viņam mazā knīpa patika. Pēc diviem gadiem viņa apprecējās ar desmit gadus vecāku izsitēju, riktīgu bandītu. Tev vajadzētu redzēt cik raiba un milzīga kompānija salasās Ziemassvētku vakariņās! Sākot ar mājas elfiem, apkalpotājiem un sētniekiem, beidzot ar mafiju, nopietniem biznesmeņiem un ekstravagantām rokerēm, kā arī manu māsu ar draugu, kuri dzīvo uz vientuļas salas un lieto narkotikas. Un viņi visi satiek fantastiski!
Jā, Stefan, es saskatu to kā Tu varētu man bojāt dzīvi..." Svāfa pasmīnēja.
Samanījusi, ka paliek aukstāks, viņa uzlika kupejai siltināšanas burvestību un palūkojās uz Stefana pirkstu zīmētajiem simboliem sev uz plaukstas. Viņa argumenti tomēr bija muļķīgi.

Stefans nodūra skatienu. Viņš piepeši ievēroja to, ka visu laiku ir kaut ko zīmējis uz meitenes plaukstas un atrāva pirkstus.
-Ziemassvētku vakariņas?-Stefans klusi atkārtoja. Visus Ziemassvētkus viņš pavadīja Cūkkārpā. Vectēvs nebija no viesmīlīgākajiem.
-Es nebiju pat aizdomājies līdz tādam līmenim, vienkārši, redzi es labprāt uzturētu draudzīgas attiecības ar tevi, bet es tajā pašā laikā apzinos, ka nespētu to paveikt,-puisis taisnojās.
Muļķis.

Svāfa neļāva Stefanam tik vienkārši atraut pirkstus. Saņēmusi viņa roku, meitene tagad ar saviem pirkstiem sekoja Stefana dzīves līnijām uz plaukstas, pati par kaut ko smaidot.
"Un kāpēc Tu to nevarētu paveikt? Līdz šim Tev izdevās gluži labi." viņa palūkojās uz lietus lāsēm, nepārtraucot savas pirkstu kustības un joprojām smaidīja.

Stefans vēlreiz iekoda lūpā. Nu jau tas patiešām sāpēja. Viņš labprāt būtu atrāvis plaukstu no Svāfas rokām, jo viņas pieskārieni dedzināja. Ne tā kā dezina uguns, bet mazliet savādāk. Stefans novērsās un vienkārši blenza ārā pa logu.
-Tāpēc, ka tur tu satiksies arī ar citiem cilvēkiem, tev būs jāveido ģimene un jādomā par visu pārējo, es vienkārši neiederēšos tur, un es nespēšu noskatīties kā tu attālinies,-viņš nobēra, vēl aizvien lūkodamies ārā pa logu. Izteicis šos vārdus Stefans saprata, ka labāk būtu ļaut zemei atvērties un viņu aprīt. Bet, par nelaimi, tas nenotika.
Nu jau lūpa tika kodīta pat ļoti sāpīgi.

Svāfa palūkojās uz Stefanu pavisam nopietni:
"Man nekas nav jādara, ja es to nevēlos un neviens man to pat nemēģinās aizliegt. Es varētu dienām neiziet no šīs kupejas, ja vien mēs abi tā gribētu. Un es noteikti negribu no Tevis attālināties." viņa domīgi pieskārās Stefana lūpām ar pirkstu galiem. "Tas izskatās sāpīgi, nedari tā."

Stefans pagriezās pret meiteni, viņa skatiens bija puisim tik ļoti neierasts - maigs un pat bikls. Mutē bija jaušama asins garša. Viņš norija siekalas, tomēr vēl aizvien lūkojās Svāfas acīs. Tajās, kuras vienmēr puisi bija tik ļoti apbūrušas.
Stefana pirksti slīdēja pa meitenes zoda līniju, nedaudz piepaceļot to.
-Piedod,-viņš nomurmināja un viegli, mazliet neveikli noskūpstīja Svāfu uz lūpām.
Pēc mirkļa viņš jau bija pielēcis kājās teju kā dzelts un teju vai paniski centās tikt pie savas mantu lādes, lai dabūtu to lejā.

ooc:Endija ir no Elšpūša

Nekāda. Labrāt atrastots kur citur, tikai ne vilcienā.
Endija nomurmiāja palūkodamās uz draudzeni. Nu protams, Efijai vienmēr par visiem bija jāpajautā. Viņas abas bija tik atšķirīgas un tomēr bija labākās draudzenes.
Ienāca vel viena Endija un meitene saviebās. Šī kraukļnadze viņai nepatika. Nemaz. Un ne jau tikai tādēļ, ka viņām bija vienādi vārdi, bija arī daudzi citi iemesli. Taču ja reiz Efija piekrita, tad Endija neiebilda.
Nedomāju, man liekas, ka tas bija trešajā kursā.
Meitene atbildēja uz Efijas jautājumu un vairs neko nesakot pievērsāa logam

Te tev nu bija! Beidzot viņš saņemās un noskūpsta viņu, bet pat tas ilgst tikai sasodīti mazu mirkli, lai paspētu to izbaudīt!
Svāfa arī piecēlās kājas un nostājās priekšā kupejas durvīm, atspiedusi muguru pret tām, un sakrustoja rokas zem krūtīm.
"Stefan, ko Tu dari?" viņa jautāja saldā balsī ar tikko manāmu smīnu un dzirkstošu acu skatienu, skatīdamās uz puiša darbībām.

Stefans pusceļā nolaida rokas un lāde būkšķot atsitās pret grīdu, sāpīgi sasitot Stefanam ceļgalu. Dažas parpalas un grāmatas nolidoja uz grīdas. Stefans klusi nolamājās un veikli visu salasīja atpakaļ.
-Es tinos no šīs kupejas,-viņš noteica un palūkojās uz Svāfu, kura, acīmredzot, šo uzdevumu apgrūtināja.
-Vai tu, lūdzu, pabīdīsies malā?-viņš vaicāja, pienācis pie kupejas durvīm kopā ar visu lādi.

"Protams." jā, Svāfa pagāja nost no durvīm, taču pakāpjoties pretim Stefanam, un noskūpstīja puisi, ilgāk kā viņš to bija atļāvies un ar mazliet vairāk emocijām. Pārtraukusi skūpstu, Svāfa ielūkojās Stefanam acīs un pakāpās sānis, ar roku norādīdama, ka tagad redz' ceļš ir brīvs. Neko neredzošām acīm viņa lūkojās ārā pa logu un tagad bija viņas kārta iekost sev lūpā līdz asinīm.

Stefans klusībā lamājās. Viņš lamājās uz Svāfu, uz savu dzīvi un visvairāk uz sevi. Pat neatvēris kupejas durvis, viņš apsviedās riņķī un, ilgi nedomādams, vienā lielā solī bija pie meitenes.
-Man būtu sāpīgi skatīties uz tavu aiziešanu tālāk, tāpēc, ka man visu laiku būtu jāmokās greizsirdībā, apzinoties, ka pati karstākā vēlēšanās ir būt tev blakus, bet es to nevaru, saproti? viņš noteica, apgriezis meiteni ar seju pret sevi un ieskatīdamies viņai acīs. Stefana roka atglauda matus no Svāfas sejas un acīs varēja redzēt kaut ko satrp sāpēm, naidu un gavilēm.

Svāfa palūkojās uz Stefanu ar neizprotamu skatienu.
"Bet es negribu iet tālāk bez Tevis! Kas ir tas kāpēc Tu nevari? Kāds spēks tagad vēl var pastāvēt, ka Tu saki tādus vārdus?" viņa pieglauda savu vaigu Stefana plaukstai, kuru bija saņēmusi savā, un vienkārši lūkojās uz viņu. Ar neizpratni, bet nenosodoši.

-Tāpēc, ka es gribu, lai tev tiek tas labākais. Un es jau noteikti neesmu tas, ko tu esi pelnījusi,-Stefans sacīja, saņēmis otru Svāfas plaukstu savējā. Viņa skatiens bija skumjš. Tumšzilās acis atgādināja naksnīgu debessjumu, kurš mācas uz lietu.
Stefans mazliet nodrebinājās no aukstuma, neraugoties uz to, ka Svāfa bija uzbūrusi kupejas apsildi.

Svāfa pasmaidīja un vēlreiz noskūpstija Stefanu.
"Tieši otrādi. Neko labāku par Tevi es nevaru iedomāties. Ja Tu domā, ka tā nav, Tu maldies. Es drīzāk domāju vai nebūšu Tev par sliktu ar visu savu dīvaino ģimeni..." viņa klusi piebilda.

Stefans neticēja savām ausīm.
-Tu nevari iedomāties neko labāku par īgnu mizantropu, kurš nespēj pat normāli parunāt ar cilvēkiem, kur nu vēl ar viņiem kontaktēties regulāri?-puisis iepleta acis un neticīgi raudzījās uz Svāfu.

"Nē, nevaru gan, it īpaši, ja īgnais mizantrops esi Tu. Turklāt ar mani Tu kontaktējies itin labi - man ar to pietiek.
Bet varbūt Tu vēlies, lai es izvēlos kādu bezsmadzeņu idiotu no Grifidora, piemēram?" Svāfa smaidot pajautāja.

Stefans neatbildēja. Vismaz ne vārdiski. Viņš piekļāva Svāfu sev cieši klāt un sniedza viņai kaislīgu skūpstu. Nelikās, ka Stefans taisītos meiteni laist vaļā no savām skavām. Nelikās, ka viņš jebkad pārtrauks skūpstu.
Stefans bija noreibis. Noreibis no emocijām, no Svāfas burvīgās klātbūtnes un viņas lūpu saldmes.

Svāfa pasmaidīja un priecīgi nopūtās pirms piekļāvās klāt Stefanam un atbildēja viņa skūpsam tikpat kaislīgi, apvijot savas rokas puisim ap kaklu un viņas pirksti maigi spēlējās ar viņa matiem.
Svāfa pārtrauca skūpstu pēc ļoti ilga laika tikai, lai varētu atgūt elpu un mīļi, kā pateicoties, noskūpstīja puiša kaklu un pieglauda galvu viņa plecam, ieelpojot Stefana smaržu.
Viss, kas šeit notika pārsātināja Svāfas emocijas un viņai vajadzēja mirkli atgūties un aptvert, ka viss šeit notiekošais ir īstenība, nevis ļoti labs sapnis.

Endija ievilka smago lādi kupejā un pati apsēdās. Viņai bija nojauta, ka mājupceļā nevienu sava torņa pārstāvi vairs nesatiks, bet meiteni visvairāk biedēja tas, ka pēc mācību beigšanas visi cūkkārpā iegūties draugi un skolasbiedri tā arī izklīdīs pa visu plašo maģijas pasauli un pazaudēs kontaktus.
Hm.. Nu ja tā padomā, man šķiet, ka bijām gan , atcerieties, kā mēs spriedām par torņiem, kuros būsim, ārprāc, cik mēs toreiz visi bijām mazi, nobijušies...
Endija ar smaidu sejā atbildēja.

Stefans viegli piekļāva meiteni sev klāt un turēja tā apskautu. Svāfas klātbūtne reibināja kā visstiprākās narkotikas. Tā lika aizmirst visu un visus, tādējādi atklātjot puiša pasaulei jaunas krāsas, skaņas un smaržas.
Noskūpstījis meitenes matus, viņš viegli pasmaidīja.
-Tikai atceries, ka es tevi brīdināju,-šoreiz tas tika teikts caur smaidu.

Nē, tev ir jāatrodas tieši vilcienā un jāizbauda ceļot prieks!
Galvenokārt laika jau tieši Efija bija tā, kura dēļ Kraukļnagu Endija atradās vilcienā nevis bija jau sen kā aizteleportējusies mājās. Vismaz tā labpatika domāt Efijas mazajam egoisma velniņam, kurš reti par kaut ko tīksminājās skaļi, bet tas nenozīmēja, ka tā kaut kur viņas sirdī nebija.
Tad jau laikam mēs esam tā braukušas bieži!
Kupeju piepildīja sirsnīgi, uzjautrināti smiekli. Kāds tur brīnums, ja viņas visas trīs šo septiņu gadu laikā (kraukļnadzes prāts teica, ka šis ir 14. brauciens) būtu braukušas vienā kupejā ne tikai šīs divas, jau pieminētās reizes.
Jā, es atceros! Un man toreiz bija šausmīgi bail, ka mani varētu vispār neiešķirot, jo pirms iekāpšanas vilcienā es nejauši uzgrūdos kādam vecāko gadu audzēknim un viņš nikni man uzšņāca, ka tādus nejaukus skuķus šķirmice ēdot pusdienās!
Jā, tas bija sanācis tāds nepatīkams brauciens, jo sevišķi, ja esi tāda, kas dažkārt spēj noticēt arī tam kam ticēt nevajadzētu.
Un tad vēl es atceros tos baisos stāstus par kalmāru, kurus man stāstīja kāda otrziemniece...
Kāpēc vienmēr gadījās kāds, kas vēlējās pabaidīt jaunos vēl nepieredzējušos pirmziemniekus?
Turklāt tā pļāpājot Efija pat nepamanīja, ka viņi bija sākuši braukt, kur nu vēl gaisa siltumu maiņas. Meitene tikai automātiski ietinās savā jakā.

"Protams, ka aizmirsīšu! Kādas gan tad būtu asās izjūtas, ja par tām viss jau būtu zināms?
Tikai neaizmirsti kāda man ģimene nāk komplektā..." Svāfa pasmīnēja un saņēma Stefanu aiz rokas, pati apsēzdamās uz sola un novilkdama viņu sev blakus. Tagad meitene iekārtojās tā, lai būtu saritinājusies pēc iespējas tuvāk un joprojām Stefana skavās, kā arī uzbūra abiem plānu segu. Tā šķita omulīgāk.

— Aludra, prieks iepazīties, — Mirabella nerimās smaidīt, pats draudzības iemiesojums.
— Kādi ir tavi nākotnes plāni? — meitene nevainīgi painteresējās.

Tikmēr bija palicies vēsāks. Mirabella nodrebinājās, bet tā kā bija pierasts pie Slīdeņa pazemes apartamentu vēsuma, tad meitene tikai pameta nu jau drūmu skatienu pa logu, vērojot lietuslāšu švīkas uz loga.
— Eh, un diena iesākās tik jauki, laikam jāpriecājas, ka mēs sēžam vilcienā.

Brīdi meitene turpināja skatīties pa logu, līdz piepeši domīgi paskatījās uz kraukļanadzi:
— Klau, Aludra, vai pa ceļam uz vai no Cūkkārpas tu kādreiz tiki ievērojusi sniegotas virsotnes?

Kopš vilciens bija sācis kustēt, Moda garlaikota klīda pa vilciena gaiteni, meklēdama kādu normālu, pazīstamu cilvēku, ar ko pavadīt laiku. Vai tiešām nāksies kontaktēties ar kādu nožēlojamu neveiksminieku no laukiem? Moda nepatikā nodrebinājās. Nav jau tā, ka viņa to nekad nedarītu, bet īpašu patiku tas meitenei nesagādāja. Taču beidzot Moda caur kādas kupejas puscaurspīdīgajām durvīm ieraduzīja, šķiet, pazīstamu stāvu. Viņa atvieglota iegāja kupejā, teikdama:
— Tad redz, kur tu esi, Mirabella. Kur tu pazudi? Es nekādīgi tevi nevarēju atrast.
Tad viņa pamanīja torņabiedrenes kupejas biedri.
— O, čau. Šķiet, ka mēs neesam pazīstamas. Esmu Moda no Slīdeņa. Liekas, ka tu mācījies Kraukļanagā?

Pēkšņi kļūstot vēsākam, Kraukļanadze mazlietiņ nodrebinājās.
- Brrr... negaiss būs vai sniegputenis?
Viņa mazlietiņ pabūrās, lai kupejā paliktu siltāks, pirms atbildēja:
- Vēl nezinu, neesmu nopietni domājusi, bet gan jau! Varbūt kādu firmu atvēršu, vai ko tādu, bet tu?

Saruna pārtrūka, kad kupejā ienāca vēl viena meitene, kas stādījās priekšā kā Moda.
- Sveika! Kraukļanagā gan. Mani sauc Aludra.

- Kur? - meitene paskatījās pa logu.
- Sniegotas virsotnes? Būt nevar! Uz kurieni mūs ved? Kaut kā līdz šim nemanīju, ka mūs būtu veduši cauri kalniem.

— Čau, Moda! — Mirabella iesaucās ar savu vislabāko kā-es-tevi-priecājos-redzēt intonāciju.

— Tur, redzi! — Mirabella parādija ar roku pa logu kalnu virzienā, lai arī Aludra var apskatīties.
— Nē, nu sniegotas virsotnes Lielbritānijā var redzēt, bet es neatceros, ka tādas būtu redzējusi pa ceļam uz Cūkkārpu.

Moda, neprasīdama atļauju, ērti iekārtojās kupejas sēdeklī.
— Kalni? Aiz loga? Moda vienaldzīgā tonī apjautājās. Tu gribi teikt, ka vienmēr pa ceļam uz skolu pēti ainavu ārā? Meitene neticīgi vērsās pie Mirabellas. Mani jau nu gan tas absolūti neinteresē.

Aludra brītiņu pētīja sniegotos kalnus tur, ārā. Tik balts sniegs kā viņas talārs gan tur nebija redzams.
- Dīvaini. Jums tā nešķiet?