Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[essy]

Amanda vairs neko nesaprata. Viņa dārzu neredz, bet Endrjū redz. Nu tas vēl būtu saprotams. Bet, ka viņa neko nav sajutusi - tas gan bija dīvaini.

Vai nav vieglāk džini vienkārši pasaukt?

[Roviela]

- Nu, tu taču viņu redzi? - Endrjū noteica.
- Iesim vien.

[essy]

Neesmu droša, vai redzu, vai arī man sākas halucinācijas. Labāk ejam tur, kur tavuprāt viņa ir.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū un Amanda.
Amanda redzēja, ka džine tiešām turpat aiz Endrjū muguras atrodas. Levitē virs zemes pusotra metra augstumā guļus pozā izlaidusies, nu gluži kā sauļojoties pludmalē.
Endrjū skatienam Jašmu aizsedza rožu krūms, kuram tur pirms brīža nevajadzēja būt.

Sāra.
Sāra ieraudzīja spoguli, kurš labi iederētos kādas parastā cilvēka mājas koridorā. Un spogulī bija Sāra. Tai vajadzēja būt Sārai, vismaz pēc sejas varēja viņu atpazīt, ja ne mugurā dzeltena blūze, gari puķaini lindraki, apsiets rūtains priekšauts un ap galvu apsiets sīkām puķītēm rotāts kokvilnas lakatiņš, kas sedza nevērīgā astē saņemtu matu ērkuli. Kājas slēpās aiz spoguļa apakšējās malas, kas vīdēja kādu gabaliņu virs zemes — spogulis karājās gaisā. Labajā rokā Sāras atspulgs turēja lielu pavārnīcu un plati smaidīja.
— Sveika, mīļā!

[essy]

Amanda ieskatījās ciešāk, izberzēja acis. Tā, es laikam tiešām viņu redzu. Ejam! Un pārliecinoši sāka soļot džines virzienā.

[Massacre]

"Sveika." Sāra ar interesi nopētīja spoguļattēlu. Protams, tas bija dīvaini redzēt sevi tādā paskatā un redzēt, ka spogulī esi tu pati tikai tāda tā kā cita personība, taču viņa centās pārāk nebrīnīties. Bija jāsāk domāt racionāli, jo galu galā šajos dārzos vai nu kur viņa tagad bija, notika visādi brīnumi - pie tiem jāsāk pierast. Un pa daļai viņai jau arī bija mazliet pieradusi. "Tu izskaties kā es, bet vai Tu esi es?" jā, jautājums nebija no tiem labākajiem, bet jautāt tik triviālo "kas tu esi" nelikās pareizi.

[Roviela]

- Man tur ir krūms, - Endrjū pažēlojās.
- Būs jāiet apkārt. Tu ej taisni, labi?
Viņš gāja turp, cenšoties ievērot virzienu, kādā kopumā gāja Amanda.

[Pūķēns Sāra]

Saruna iebīdījās visai savādā gultnē - njā, bija jāsāk domāt, ko darīt lietas labā, lai vecumdienās nebūtu tik... hem, aizmāršīga.
Trēla neteica vairāk neko, atejot nedaudz tālāk no spoguļa un sākot pētīt citus spoguļus tuvumā.

[Mattiass]

— Izeja no dārza, — Simons pieklājīgi atgādināja.

Simons noteikti zināja, ka pastāv kaut kādi augi, kas palīdzēja vecumdienās nenonākt līdz marazmam… taču viņš tos neatcerējās. Un viņu arī maz interesēja, godīgi sakot.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 13.02.2009 01:40

[Ungaarijas ragas...]

Amanda un Endrjū.
Kamēr puisis gāja apkārt krūmam, Amanda jau bija paguvusi iziet tam cauri (no Endrjū skatupunkta). Endrjū ieraudzīja, ka jā, tiešām otrā pusē ir džine, kura pavēra vienu no acīm un ieinteresētā balsī uzprasīja: — Tava draudzene, jā?

Sāra.
— Nu, bet protams, mīļā, — spoguļSāra labvēlīgi nodudināja, — Kas gan es cita varētu būt!

Trēla un Simons.
Trēla dažos citos spoguļos varēja ievērtēt, kā viņai piestāv pieguļoša, koši sarkana ādas minikleita, ar rāvējslēdzēju priekšpusē visā tās garumā, uzkasīti mati, riņķis degunā, sarkanas mākslīgās skropstas un koši sarkanas lūpas. Dažos tam tuvākajos spoguļos, viņa redzēja to pašu, tikai krāsas variēja no neonzaļas līdz koši dzeltenai.

— Ko tu, dēliņ, tur teici? Runā skaļāk, tāds brašs tēvainis, bet pīkst kā pelīte! — večiņa, Trēlai attālinoties no spoguļa, attiecīgi saruka augumā un nu stāvāja kādu gabaliņu aiz Simona spoguļattēla muguras, tāpēc nav brīnums, ka arī dzide viņai "pasliktinājās".

[Massacre]

"Tu neesi es, jo tā, kā tu uzvedies, tā es noteikti neuzvedos." Sāra stingri paziņoja būtnei spogulī. Jā, izskats var būt maldinošs - pat tad, ja tas ir tavējais.

[Mattiass]

Nu, i ko ar tādu pasākt? Simons palūkojās, kur palikusi Trēla, un, ieraudzījis šo ar riņķi degunā, nosmīkņāja vien. Buļļacilvēki parasti viņu uzjautrināja — īpaši, ja viņu pričindālus varēja izmantot kā kaut ko, aiz kā pieķēdēt.

— Klau, negribi pakāpties atpakaļ? — viņš teica īstajai Trēlai, — Citādi tavs atspulgs kaut kā kurls sāk palikt, bet tas varētu kaut ko zināt. Ā, smuka kleita.

Kleita īstenībā bija vienīgais, kas viņam tajos pārējos atspulgos patika.

[Ungaarijas ragas...]

Sāra.
— Jā?! — Sāras spoguļattēls iespieda sānos brīvo roku, un iepriekš sirsnīgais smaids piepeši palika pagalam nejauks, — Un kā tad es tavuprāt uzvedos, KO?

[Roviela]

- Jā. Un, lūdzu, neizliecies, ka tu viņu neesi redzējusi, - Endrjū bija mazliet sapīcis.
- Kāpēc tu mānies? Te nav dārza. Tu būries, būries, bet viss, ko es te redzu, nav īsts. Es prasīju īstu dārzu. Man rodas kārdinājums vēlēties, lai Tu sasienies septiņos pēc iespējas neērtos mezglos un iesprūsti lampas snīpī uz gadiem septiņsimt. Jauka būtu vēlēšanās, vai ne?

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū un Amanda.
Jašma atkal iekārtojās lotosa pozā un vērīgi nopētīja Amandu.
— Jā, ir gan laikam redzēta, — džine joprojām lotosa pozā apslīdēja apkārt meitenei, — Vismaz izskatās līdzīga, un ja vēl mugurā būtu tās turku bikses, un koši dzeltenā blūze, tad varētu teikt, ka ir viena un tā pati persona.
— Klausies, tu gribēji dārzu, es tev sagādāju dārzu. Patausti pats, cik īstu! — Jašma dusmīgi atbildēja Endrjū, — Un nav mana problēma, ja citiem ir problēmas ar krāsu un apkārtējās vides uztveri. Bet, ja tāda ir tava vēlme, varu arī vairs tavas vēlēšanās neizpildīt! Tev starp citu bija palikušas vēl tieši pieci simti un trīspadsmit iespējas!
Jašma, izskatīdamās pagalam aizvainota, savērpās dūmu strūkliņā un ieslīdēja atpakaļ savā lampā.

[Massacre]

"Kā mana māte." Sāra atbildēja skatoties uz spoguli ar slēptu sarkasma dzirksti skatienā un valdījās, lai nesmīnētu atklāti. Jā, kā tad, viņa jau nu, protams, uzvedās kā veca ķēkša - ātri nokaitināma un mētājot visādas dārgas frāzes...

[essy]

Noklausījusies Endrjū strīdiņā ar džini un noskatījusies, kā viņa pazūd lampā, Amanda satraucās: Ko nu darīt? Atstāsim viņu tepat? Bet..Kā ir ar to dārzu? Tu viņu redzi visapkārt, cik vien tālu sniedzas skatiens?

[Roviela]

- Nē, tāda nav mana vēlme, tā kā būs vien jālien ārā un jāpilda atlikušās, kā tu tur teici, pieci simti trīspadsmit iespējas, lai gan man nav ne jausmas, par ko tu runā, - puisis noteica dūmu strūkliņai.
- Neko! - viņš paraustīja plecus.
- Iebāzīšu viņu kabatā, un pastaigāsim, pameklēsim, kas te ir. Es teikšu, kur redzu dārzu, bet tu teiksi, kas tur patiešām ir. Jā, es viņu redzu visapkārt un trakākais, ka varu arī sataustīt. Un tieši tāpat es redzu, kā Tu staigā pa taisno visam cauri.

[Pūķēns Sāra]

Trēla viegli patrina degungalu, lai pārliecinātos, ka tajā tiešām nav riņķis - kur, kur, bet seju viņa caurdurt nemaz nevēlējās. Simonam uzrunājot viņu, gaišmate tikai paraustīja plecus - tā norādot, ka viņai ir vienalga - un atgriezās pie spoguļa tik tuvu, lai spētu sevi vecumdienās aizskart ar roku.
Dzīvo laimīgs, prātā vēl tika nodomāts, kad viņa neapmierināta sakrustoja rokas uz krūtīm.

[essy]

Varbūt tad žigli izdomājam, kurā virzienā soļojam. Vienkārš - ziemeļu, dienvidu, austrumu, rietumu? Amanda vērsās pie Endrjū. Tad varbūt ceļā būs kas tāds, ko abi redzēsim.