Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Roviela]

Endrjū izstieptā rokā apbrīnoja savu veikumu.
- Būs jābāž kabatā, tad šī tava vēlme varētu piepildīties drīzāk.
Ko viņš arī izdara. Tad pieceļas un paskatās apkārt. Viņš sāka raizēties - kur palikuši visi pārējie? Citos dārzos viņi nemaz tik ļoti nekavējās. It īpaši Amanda.

[Mattiass]

Simons tikai nosmējās un tajā pašā spogulī sāka ar interesi pētīt savu spoguļattēlu. Nez, kā viņš izskatītos, nodzīvojis nevis pārdesmit gadus, bet gan dažus gadsimtus… gadu tūkstošus… mūžības?

[essy]

Nu gan sāka palikt karstāks. Amanda tikai soļoja pa smiltīm. Līdz pacēla acis - un tur bija Endrjū! Tikai ko viņš tur darīja?
Apziņa, ka nu viņa nav viena, Amandu spārnoja un jaunā sieviete metās skriet Endrjū virzienā, pa ceļam saucot: Endrjū! Endrjū!

[Massacre]

Hmm.... Es atkal guļu tikai šoreiz man ir... "Auksti?" Sāra ātrumā piecēlās un apjukumā palūkojās sev apkārt, meklējot iemeslu kāpec kļuvis tik auksti pirms aizmigšanas tik siltajā dārzā...

Šo rakstu rediģēja Massacre: 06.02.2009 14:36

[kukainis ragaini...]

Greizie spoguļi Sigvardam patika. Jā, jā, viņā joprojām mājoja bērns. Neuztraukdamies, kur palika Simons - ha, Sigvards domas par jaunās kārtas uzrašanās veidu pagaidām bija izmetis no galvas, un Simona klātbūtne atkal tās varētu izraisīt, kas būtu visai nepatīkami - puisis lēnām apskatīja visos spoguļos pēc kārtas, tīksminādamies par attēliem. Greizie spoguļi ir forši.

[Pūķēns Sāra]

-Lai nu paliek,- Trēla uzsmaidīja sev.
Pašai par pārsteigumu viņa pieņēma sava spoguļattēla sacīto mierīgi un nosvērti, it kā to būtu gaidījusi. Viņa pat prātā īpaši atlika šo notikumu pavērsienu - šo tematu būs jāpasviež kādam labam draugam - scenāristam un sanāks visai laba filma. Jādabū tikai labs režisors un...
Blondīne palūkojās uz taciņu, pa kuru viņi ar Simonu gāja.
-Vai Jūs mums palīdzētu tikt uz dārza centru, ja to spējat? Tad mēs spētu vairāk nodoties apkārtnes pētīšanai un nebaidītos apmaldīties un pazust šajā labirintā.-

[Mattiass]

— Vai varbūt drīzāk, — iesāka Simons, atbalstījies uz savas kocenes, — tu uzreiz varētu mums pateikt, kā tikt no šejienes projām?

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū un Amanda.
Skatienam visu aizsedza krāšņais dārzs, tāpēc Endrjū vienā brīdī tikai izdzirda, ka kāda balss, kas izklausījās nu gluži kā Amandas balss, sauc viņu.
Amanda savukārt ieraudzīja, ka Endrjū pieceļas kājās un sāk lūkoties apkārt. Trakākais bija tas, ka viņa skatiens paslīdēja meitene garām kā tukšai vietai.

Sāra.
Sievietei strauji pieceļoties apkārt uzvirmoja sniegs. Izskatījās, ka viņa bija gulējusi sniegā.
— Labrīt, guļava! Kamēr tu snaudi, jau ziema sākās! — kāds viņai aiz muguras iesaucās.

Sigvards.
Spoguļi rādīja apbrīnojamas lietas. Viens gan puisim pielēca, moderni spoguļi rādīja viņu modernās drēbēs, veclaicīgiem spoguļiem savukārt labāk patikās Sigvardu attēlot kā karali, vai kā baroka vai rokoko laika galma ākstu.

Simons un Trēla.
— Nu, man labpatiktos apgalvot, ka jūs jau atrodaties dārza centrā, jo es esmu visai centrāla persona, — vecenīte ieķiķinājās, — taču diez vai jums palīdzēs atrašanās šeit. Jo tikpat labi, jūs interesējošā lieta atrodas kaut kur tuvāk malai.

[Mattiass]

— Tu būsi visai centrāla persona, — Simons nevainīgi pārlaboja, — Un kas tā ir par lietu?

[Roviela]

Endrjū sadzirdēja Amandas balsi, bet aiz krūmiem un kokiem nevarēja viņu saskatīt.
- Amanda! - viņš pasauca.
- Tā esi tu? Kur tu esi? Aiz kura koka paslēpusies? Nāc šurp!
Viņš sāka iet balss virzienā, rūpīgi apejot krūmiem un skatoties, vai sieviete nav tur.

[essy]

Amanda skrēja arvien tuvāk Endrjū un nu viņas saucieniem pievienojās arī enerģiska žestikulēšana un māšana ar rokām. Kāpēc viņš mani nepamanīja? šaudījās viņas prātā.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) (Atvainojiet, vairs nevarēju noturēties.)

Endrjū un Amanda.
Amanda Endrjū redzēja un dzirdēja un pēc visa spriežot puisis arī viņu dzirdēja, bet viņš uzvedās dīvaini — pārvietojās pa līkumotu trajektoriju, vietā, kur nekā nebija izņemot smiltis.
Endrjū apgāja krūmam un ieraudzīja enerģiski žestikulējošo Amandu, kas nupat iznira no sniegbaltu rožu krūma mazliet tālāk priekšā, noraujot ziedus un aplaužot zarus.
Jašma tikmēr sauļojās, gulēdama savā rožu krūmā un smaidīdama kā Češīras kaķis.

Simons un Trēla.
— Tā ir… — vecenīte piepeši mulsi paskatījās uz Simonu, — Par ko es te, dēliņ, nupat runāju?

[Roviela]

- Tu nesadūries? - Endrjū raizējās, bet acīmredzami priecīgs, ka sastapis Amandu.
- Skat, ar roku tieši rožu krūmā!

[essy]

Rozes? Kādas rozes? Amanda sāka satraukties. Kaut kas ar Endrjū bija noticis, kamēr viņa bija meklējusi savu spoguli. Iespējams, puisis bija dabūjis saulesdūrienu.
Nomierinies! Nomierinies! Kas ar tevi? Man nekas nekaiš. Un te nekādu rožu nav! sieviete mierināja puisi. Mums apkārt ir tikai tuksnesis.
Un ja nu zemenes palīdzētu? Vēl dažas viņas somā bija aizķērušās. Amanda atrada tās un sniedza Endrjū.

[Roviela]

- Nav? - puisis neticīgi novilka. Viņš skatījās apkārt - bija taču dārzs!
- Džine uzbūra dārzu. Tu saki, nekā nav? Bet es redzu. Ilūzija, varbūt?
Viņš paņēma zemeni.
- Paldies, brīnums, ka tev tās vēl saglabājušās.
Apēdis pāris ogas, puisi izvilka no kabatas lampu.
- Skaties. Es nokļuvu tuksnesī, kur ir tikai smiltis, smilšu skulptūras un smilšu pulksteņi, un ar kāju aizķēros aiz šīs te lampas. Es to paberzēju, un no tā izlidoja džine, kas apgalvoja, ka izpildīšot trīs vēlēšanās. Es gribēju, lai viņa ierīko te dārzu, un viņa to izdarīja, bet tagad tu saki, ka te nekā nav.
Endrjū nopūtās.
- Dārzs, ko redzu, ir skaists, bet, ja tas nav īsts, tad nav interesanti.
Viņš pieliecās meitenei tuvu pie auss un klusītiņām pačukstēja.
- Esmu pārliecināts, ka tā nav vis īsta džine, bet gan Efija. Viņa sākumā sāka runāt ne tajā balsī. Bet tas nekas, vai ne?

Šo rakstu rediģēja Roviela: 12.02.2009 15:53

[Massacre]

Sāra tikvien kā varēja, kā noblisināt acis un pavērt muti pāsteigumā un šausmās. Es zināju, ka tā gulēšana ne pie kā laba nenovedīs.
Protams, viņa pat īsti nebija psapējusi piereģistrēt, ka ārā ir tā kā ausksts un tā ka jāizvelk žaketīte no plecu somas un turklāt kāds atkal sarunājās ar viņu tikko kā pamodusies.
Sāra ieinteresēta pagriezās, lai palūkotos uz runātāju.

[essy]

To vien zina saimnieces pašas, kas te slēpjas un kādas viņas izskatās Amanda tāpat atčukstēja pretīm.

Nu jā. Pāris zemenītes somā bija aizķērušās. Un labi, ka tā. Noderēja. viņa smaidīja. Kopš tavas izzušanas izklejojos pa spoguļu pasauli. Un iedomājies! Tas spogulis, kas bija domāts man, tas atradās pašā pašā spoguļu pasaules sākumā!

Ak jā! Te Tava jaka. Paldies! Noderēja ļoti - sasildījos, kad tevis nebija sieviete mulsi smaidīja un sniedza puisim viņa īpašumu.

[Roviela]

- Paldies! - Endrjū paņēma savu daudzcietušo jaku.
- Ko mēs tagad darīsim? Iesim parunāties ar džini? Bet tu nebrīnies, ka es līkumoju, ja? Dārzu var arī sataustīt.

[essy]

Zini, man nav ne jausmas, vai varu sataustīt. Neesmu mēģinājusi. Bet redzēt tiešām to nevar. Varbūt drošības labad tu mani ved?

[Roviela]

- Tu tikko vicinoties iebrauci ar rokam baltu rožu krūmā, un rozes lidoja pa gaisu uz visām pusēm. Ja neko nejuti, tad tev dārzs ir nejūtams, - Endrjū prātīgi noteica. - Toties Tu tam redzi cauri, bet es nē, tāpēc tev būs jāsaka, kur džine atrodas.
- Labi, iesim!

Viņš padeva sievietei roku, un viņi gāja pie džines, kurai gan bija jābūt tepat tuvumā, jo puisim lampa bija kabatā.