Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Mattiass]

Ā, nu re! Burvīgi! Simons izvilka salamandras no kabatām.

— Kurām te ir mājas?
Viņš vēl sabakstīja uguni, lai ir siltāk.

[Roviela]

Endrjū gāja un brīnījās.
- Kā Tu domā, kas te staigā pa šādu dārzu, kur tik daudz spoguļu? Labi vēl, ka puķēm arī vietiņa atradusies.
Pie uzpirkstīšu dobes puisis apstājās un ieprātojās.
- Dīvains spogulis! Kāpēc tas visu dubulto? Pat Alisei Aizspogulijā spoguļi viņu nedubultoja. Nez, mums nav jākāpj šim spogulim cauri? Tikai es īsti negribu nokļūt Aizspogulijā, bet kurš var zināt, kura daļa tad tur nonāks - es pats vai mans spoguļattēls, ja jau te ir divi gabali? Kā Tu domā?
Viņš pagājās tuvāk, lai ar pirkstu piebikstītu gludo virsmu. Katram gadījumam Endrjū nopētīja, vai uz spoguļa nekas nav rakstīts.

[essy]

Vai, cik skaisti es izskatos ar tauriņa spārniem! Kā pasaku feja! Amanda pagrozījās pie skaistā spoguļa. Ak, un Tu kā musketieris esi tiešām galants, viņa pasmaidīja.
Man šķiet, ka pa šādu dārzu varētu staigāt cilvēki vai būtnes, kam patīk sevi vērot atspulgos un dažādos tēlos, pie tam nepakustinot ne pirkstiņa., jaunā sieviete apsvēra, Bet tas dubultais spogulis. Man šķiet, ka tas šeit ir speciāli, lai sajauktu ceļotājiem galvu. Jo redzi - , viņa norādīja, tam blakus ir divas taciņas. Drīzāk būtu jāizvēlas, pa kuru taciņu iet tālāk, nevis mēģināt tikt iekšā spogulī. Vismaz man tā šķiet. Amanda paskatījās aiz spoguļa. Tur it kā nekā tāda īpaša nebija. Vismaz viņa neko tādu neieraudzīja.
Mani vairāk vilina tā taciņa, kas ir pa labi, Amanda atzinās.

[Roviela]

Endrjū novērsās no četru attēlu aplūkošanas. Galu galā, skatīties uz savu atspulgu nemaz nebija tik interesanti. Var vēl par Narcisu kļūt.
- Labi, iesim pa to, uz labo pusi, - viņš piekrita, bez nožēlas atstājis spoguli.

[Ungaarijas ragas...]

Simons.
Salamandras neko neatbildēja, tikai mēģināja cita pāri citai izkārpīties no vīrieša kabatas, lai ātrāk nokļūtu uz oglēm.
Ogles iegailējās un parādījās vēl vairākas sīkas liesmu mēlītes.

Amanda un Endrjū.
Spogulis, ko Endrjū pabakstīja, bija kā parasts spogulis cietu, vēsu virsmu tikai plāns. No uzpirkstītēm, kamēr viņš tur ņēmās aizspurdza pāris gaišzili tauriņi, spogulī viņi bija četri. Apmetuši loku ap Endrjū galvu, tauriņi aizspurdza dziļāk dārzā.
Pagājuši pa taciņu, Endrjū un Amanda uzdūrās spogulim, kas stāvēja tās vidū un kurā rēgojās milzonīga kāja. Ieskatoties vērīgāk varēja saprast, ka tā pieder Endrjū. Tikai acīmredzot šis spogulis visu tā palielināja, ka viss puiša attēls tur neievietojās, kur nu vēl Amandas.
Spogulim gan varēja apiet apkārt un taciņa aiz tā turpinājās.

[Roviela]

Puisis iegaumēja, kur aizlido tauriņi, un tagad, vēlreiz pabrīnījies par savādo spoguli, ierosināja sekot tiem.
- Amanda, varbūt ejam tai virzienā, kur aizlidoja tauriņi? Vai arī... nē, iesim tepat vien. Re, aiz spoguļa taciņa turpinās.

[essy]

Cik skaisti tauriņi applivinājās ap Endrjū galvu. Amandai nebūtu nekas pretī, ja tie būtu viņu turpmākie ceļabiedri. Un uzpirkstītes bija saaugušas tik daudz un tik skaisti, ka sievietei radās vēlme uzpīt vainadziņu. Bet vai tā drīkstētu saimnieču dārzā? Viņa nošaubījās un labāk tomēr nepina - gan jau būs iespēja arī citu reizi.
Ieraudzījusi kāju vīdam no priekšā esošā spoguļa, Amanda salēcās un ķēra pie sirds. Dieniņ tētīt! Endrjū, tā tak tava kāja! Ieskatījusies cītīgāk, viņa sāka sirsnīgi smieties: labi, ka tas ir tikai atspīdums! Bet pārsteigums gan pamatīgs! Žēl, ka mani nerāda. Būtu interesanti paskatīties, kuru ķermeņa daļu rādītu.
Bet nu labi. Varam te ilgāk nekavēties un doties tālāk.

Šo rakstu rediģēja essy: 04.12.2008 13:04

[kukainis ragaini...]

Sigvards paķēra salamandru rokā un iemeta to otrā kabatā. ````, tā ````ā salamandra apdedzināja man roku! Izkritīs arī no otras kabatas, varēs palikt guļam, tepat magonēs, viņš skaļi nobļāvās, nevienam konkrēti gan neadresēdams šos vārdus. Veiklā solī Sigvards devās uz ugunskura pusi, pa ceļam skaļi lamādams magones. Tā viņam šķita vieglāk pārvietoties.

[Roviela]

- Īsta milžkāja, vai ne? - Endrjū jautri noteica.
- Bet iedomājos, cik neērti būtu ar tādu staigāt, ja pārējais ķermenis pēc izmēriem tam neatbilstu.
Viņš brīdi gāja klusēdams, tad piemetināja.
- Tev piestāvēja tauriņa spārni, jā, nudien.

[Massacre]

Sāra jutās miegaina, viss apkārt bija tik labi un skaisti, varēja pagulēt un vispār priekš kam kaut kur jāiet?
ATKAL? tā bija doma kas noskaidroja prātu ļoti skaisti. Cik var gulēt?Nu, nē ar vienu reizi pietiks. aizgaiņājusi miegainību un vēlmi palikt, augstākie spēki ir liecinieki, ar milzīgāko paškontroli un dzelzs gribu, Sāra piecēlās kājās un sekoja Simonam.
"Es jūs visas nodedzināšu, ja jūs man kaut vai pieskarsieties tā kā man nepatīk!" viņa vēl pabrīdināja magones un tas izklausījās diezgan nopietni.

[essy]

Ak, Amanda nosarka un samulsa kā maza meitene, Paldies par komplimentu!
Bet ja Tev viena kāja būtu tik milzīga, tad pārvietoties varētu ļoti ātri lecot uz vienas kājas. Manuprāt pārāk ekstrēmi. viņa pasmaidīja. Man ļoti patīk šā brīža komplektācija. Neko mainīt es nevēlētos. Jā, Amandai Endrjū patika tāds, kāds bija tieši tagad.

[Mattiass]

— Izskatās, ka visām ceļš šurpu, — Simons pasmaidīja un ielaida ķirzacēnus ugunī. Lai papriecājas. Un pats apsēdās turpat blakus, tieši šī paša iemesla dēļ.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 04.12.2008 17:57

[Ungaarijas ragas...]

Amanda un Endrjū.
Taciņa turpināja vīties līku loču, apmezdama cilpu ap neaizmirstulīšu dobi, līdz aizveda pie zema koka. It kā parasts koks, ja vien tā zaros nekarātos daudzi mazi apaļas formas spogulīši, kas lēnām griezās vai šūpojās spīguļodami saulē.

Simons un Sāra.
Ķirzakas laimīgi tūlīt pat ierakās oglēs. Knapi vīrietis bija apsēdies un iekārtojies, kad no gailošajām oglēm izšāvās liesmas trīs metru augstumā un uguns strauji izpletās trīsreiz tik liela kā bija agrāk. Liesmas priecīgi rūkdamas ieskāva Simonu.
Magones padzirdušas sievietes draudus, iesmējās, tomēr atstājās no viņas.
Pie ugunskura Sāra pienāca īstajā brīdī, lai redzētu, kā tas izplešās līdz paliela mēroga sārtam un ieraudzītu tā vidū sēžam Simonu, ap kuru lodāja liesmas. Spriežot pēc dūmiem, kas pacēlās, versmes, kas nāca no ugunskura un tā, kā magones liecās no tā projām, lai gan pagaidām tām nekas nedraudēja, uguns bija īstāka par īstu.

Sigvards.
Diemžēl vīrietis nebija mācījies no iepriekšējās kļūdas un atkal jau sajuta sviluma smaku, kas nāca no otras kabatas. Tiesa, līdz ugunskuram bija palicis nedaudz, viņš pat varētu paspēt aiziet līdz tam, pirms salamandra izsvilina arī otrā kabatā glītu iegarenu caurumu.

[Roviela]

- Tas nu gan! - Endrjū gāja apkārt kokam, lai to labāk saskatītu.
- Ābolu vietā spogulīši! Kā no, pag, kura pasaka tā bija... kaut kas par Oza zemi, bet ne gluži... tur gan kokos karājās brokastu kārbas un pusdienu spainīši.
Par ēdamo runājot, puisis pēkšņi apjauta, ka viņam gribas ēst.
- Mjā... es neiebilstu, ja te arī karātos kāda brokastu kārba vai pusdienu spainītis. Bet tu? Man gribas ēst.

Viņš paskatījās apkārt. Darbīgums nelika mieru, un tagad Endrjū skatījās, vai nav kas tāds, kas ar šo koku būtu jādara. Jāaplej, piemēram, vai kā. Spogulīšus plēst nost viņš negribēja. Tāpat izskatās skaisti.

[Mattiass]

Simons sēdēja un izbaudīja siltumu.
— Varbūt šeit atvērt filiāli? — viņš, laimīgs, skaļi domādams noteica.

[kukainis ragaini...]

Sigvards piespieda roku pie kabatas - it kā tas ko varētu līdzēt - un metās skriešus. Ko var zināt, varbūt paspēs!

[essy]

Tie spogulīši izskatās interesanti, nenoliedzami. Amanda piekrita. Es ceru, ka tos nebūs jātīra. Jo tad darbs būtu uz pāris dienām - katru sīkulīti notīrīt.
Burrrrkš! - tā bija Amandas vēdera atbildes uz Endrjū jautājumu. Jā, kaut ko apēdamu gribējās gan. Kaut vai tas būtu ābols. Nu re! Mans vēders jau pateica priekšā, ka tiešām gribētos kaut ko uzkost. Amanda iesmējās.

Vieta, Amandasprāt, bija skaista. Saulainā laikā noteikti šis spogulīšu koks bija saules zaķēnu pilns. Bet šobrīd Amanda sameklēja kādu palielāku spogulīti un nopētīja savu frizūru - vai nav gadījumā pa ceļam izpūrusi.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū un Amanda.
Izskatījās, ka koks ir pats veselības un dzīvelīguma iemiesojums, uz zariem bija satupuši balti ziediņi, zilganām dzīsliņām uz ziedlapām. Apkārt nekur nemanīja ne strūklakas ne ko citu, vien trīs taciņas, kas veda prom no koka, katra savā virzienā. Pie katras taciņas bija novietots spogulis.
Turpat koka zaros tupēja vairāki gaišzili tauriņi, ko acīmredzot bija pievilinājuši ziedi. Spogulīšos viņu atspulgi staroja teju vai visās varavīksnes krāsās.
Amanda spogulītī ieraudzīja, ka viņai uz vaiga ir sirsniņas formas dzimumzīme un viņas frizūru bija pagodinājis sniegbalts tauriņš.

Sigvards.
Vīrietis paspēja aizskriet līdz ugunskuram, kad kabatā bija izvsilis tik liels caurums, lai viņš varētu izvilkt salamandru pa to — jakas piespiešana salamandai tikai līdzēja ātrāk tajā izdedzināt caurumu.

Simons.
— Nezinu gan, vai dārzu saimnieces būs par to sajūsmā, — novidžināja sarkanspārnains putniņš mežrozītēs.

[Roviela]

Endrjū paskatījās Amandai pār plecu spogulītī un iespurdzās.
- Tev piestāv taurenītis un sirsniņa, - viņš jautri konstatēja.
- Iesim tālāk?
Pie taciņu sazarojuma viņš apstājās.
- Man ir priekšlikums. Iesim pa to taciņu, kuras spoguļa rādītais mums iepatiksies vairāk, labi? Tikai skatīsimies tajos abi kopā.

Puisis paņēma Amandu pie rokas un veda nostāties paspoguļoties.

[essy]

Amanda meitenīgi nosarka. Paldies! Tik tiešām tauriņš un tā sirsniņa šķitās pat ļoti skaisti un saderīgi.
Lai būtu! Izmēģināsim spoguļu brīnumus. Bet ja visi patiks..tad lozēsim? viņa iesmējās. Tik labi un viegli sieviete nebija jutusies sen.
Satvērusi Endrjū roku, viņa devās puisim līdzi pie pirmā spoguļa.