Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[essy]

Ai! sieviete iespiedzās. Tu nesasities? - uztraukums jaudās viņas balsī. Aiznest salamandru līdz ugunskuram un tad to satraumēt nebija viņas plānos. Noglabājusi krūzīti atkal somā - drošībā, jaunā sieviete pietupās, gaidot, kas nu būs tālāk no ugunskura un salamandras.

[Roviela]

Endrjū gāja, un tīri nemanot pie sevis sāka dungot melodiju no "Figaro kāzām", tik ļoti šis izskats tam atbilda. Pagājis labu gabalu uz priekšu, viņš sāka iet atpakaļ, šoreiz skatoties tajos spoguļos, kas karājās krūmājā.
Viņš bija nodomājis tikt atpakaļ līdz pirmajam spogulim, un tad iet pa to taciņu.

[Massacre]

Sāra nolamājās, kad sajuta, ka krīt un automātiski rokas nolika tā, lai nebūtu jāizlauž žoklis. "Un kāpēc man būtu jāuzticas jums?" viņa dusmīgā tonī pajautāja magonēm, beigās izteiksmīgi nolamājoties. Šitā nogāzt no kājām! Ļauni.

[Mattiass]

Sadzirdējis aiz muguras dīvainu skaņu salikumu, Simons atskatījās. Sākotnēji vienaldzīgo sejas izteiksmi nomainīja viegls smīns, ko viņš pacentās eksprestempā novākt un tā vietā uzbūra sejā sērīgi nopietnu sejas izteiksmi (par ko iekšēji rēka bija vēl lielāka).

— Drīkstu palīdzēt?
Viņš paspēra dažus soļus Sāras virzienā, un, viegli paliecies, pasniedza viņai roku, gatavs palīdzēt piecelties.

[Ungaarijas ragas...]

Amanda.
Salamandra nošņācās, tad atbildēja: — Es izmežģīju asti, ieliec, lūdzu ugunskurā.

Endrjū.
Spoguļi, kas atradās pie krūmiem rādīja Endrjū viņa paša paskatā, vienīgi katrā no spoguļiem puiša frizūra mainījās no iespējamiem līdz pat pavisam neiespējamiem variantiem, piemēram, koši rudiem drediem garumā līdz zemei.

Sāra.
— Mēs vēlam tev tikai labu, — magones steidzīgi čukstēja, — viņš tikai grib tevi izmantot! Neej kopā ar viņu tālāk.
— Pati nemanīsi kā viņš būs nolaupījis tavu dvēseli, — pavisam dramatiski iestarpināja kāda no viņām, pieliekusies pavisam klāt Sārai un iebirdinādama viņai acīs un degunā savus putekšņus, — Ak, atvaino, es tā negribēju.

Simons.
Sāra bija no visām pusēm magoņu ieskauta, tās kā sargājot bija viņai visās iespējamās vietās apvijušās apkārt un pārējās tagad nevainīgi blenza uz vīrieti un skaļi ķiķināja:
— Kāja aizķērās, nekas traks nav noticis, vari neuztraukties! Ej ej, gan jau Sāra tevi tūlīt panāks.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 01.12.2008 12:54

[essy]

Protams, ielikšu. Amanda saudzīgi paņēma rokās salamandru un lika to ugunskurā.

Viņa centās neievērot, kā dedzina salamandra, un cik karsts ir ugunskurs, cerot, ka tā viņa izpelnīsies salamandras labvēlību un ātrāk tiks pie Endrjū. Godīgi atzīstot sev, viņa pie sevis skumji smaidīja. Viņai pietrūka gudrā un jautrā puiša.

[Mattiass]

— Hm… — Simons aizdomīgi palūkojās uz magonēm, — Ja jau kāja aizķērās, tad dāmai jāpalīdz piecelties, ne? Bet es nojaušu, aiz kā aizķērās, gan jau aiz tā paša, aiz kā visiem pārējiem.

[Roviela]

Endrjū gāja gar spoguļiem un šausminājās. Tad jau pats labākais izskats bija tas, pirmais, ar balto cirtoto parūku, balinātajiem vaigiem, košsarkanajām lūpām un mākslīgo dzimumzīmīti. Viņam patika mežģīnes (lai gan skaļi viņš ne par ko neatzītos!), toties nepatika netīrība, bet tieši šie, galantie laiki, kādā izskatā viņu te rāda, bija slaveni, piemēram, ar blusām. Brrr...
Ticis līdz pirmajam spogulim viņš tajā paskatījās vēlreiz lai nomierinātos un tad ieprātojās par to, kāpēc te vēl nav pārējo biedru? Un kur ir Amanda?

[Ungaarijas ragas...]

Amanda.
Salamandra veicīgi ieslīdēja ugunskurā, it kā nekāda aste nebūtu bijusi izmežģīta un iedrošinoši uzsmaidīja meitenei. Nākamajā brīdī uguns iekvēlojās ar jaunu sparu, savukārt Amandai ievēroja kā apkārtne pamazām paliek blāvāka. Pēc brīža meitene attapās pie liela krūma ar gaišziliem ziediem, blakus senlaicīga paskata spogulim.
Aiz viņas bija spoguļu sienas, bet pa kreisi tālāk varēja redzēt kādu Amandai labi pazīstamu stāvu, kas liekas aizdomājies stāvēja pie cita spoguļa un tajā raudzījās.

[Massacre]

Noblisinājusi acis par magoņu teikto, Sāra iztīrīja acis no putekšņiem
"Neuztraucies Simon. Pati gribēšu, pati piecelšos, ļauj man ar magonēm parunāties. Viņas tādas interesantas. Pēc brīža pievienošos." sieviete pieklājīgi paskaidroja.
Pēc brīža viņa turpināja interesēties par magoņu teikto: "Nu, ja es varētu tikt laukā no dārza pati, es viņam nesekotu. Bet visas salamandras ir pie viņa." Sāra gluži neticēja, ka Simons zags viņas dvēseli - pasarg Dies' šitādas muļķības! , bet tikt ārā no dārza pašai - lūk, tas viņai ļoti patiktu.

[essy]

Apkārtne izbalē. Jau atkal. Amanda pie sevis pasmaidīja. Tā izbalēšana laikam nozīmēja, ka viņa ir tikusi uz kādu citu dārza daļu- prom no magonēm.
Ieraudzījusi spoguli, viņa pirmām kārtām pārbaudīja, kā izskatās. It kā drēbes šķita kārtībā. Krūzīti viņa atkal ielika atpakaļ somā. Protams, kā jau kārtīgai sievietei, Amandai somā bija daudz visādu sīkumu un lietiņu, kas varētu noderēt. Tā nu viņa izvilka matu suku un saķemmēja savus mazliet sapinkojušos matus. Tad norāva no krūma vienu zilu ziediņu, cerot, ka krūms neprotestēs, un ielika to sev matos.
Pēc svarīgās nodarbes sieviete pavērās apkārt. Šķiet esmu nokļuvusi kā Alise Aizspogulijā. Tik daudz spoguļu! Ieskatījusies ciešāk, Amanda ieraudzīja pie spoguļiem stāvošo stāvu. Vai tas tiešām būtu Endrjū? Mūsu atkalsatikšanās tik drīz? Ak, šī vieta man patīk arvien vairāk. viņa pasmaidīja un pārsteigta iesaucās, dodoties uz stāva pusi: Endrjū?! Tas tiešām esi tu? Kā tu te nonāci?

[Roviela]

Uz meitenes saucienu puisis paskatījās pa kreisi. Amanda! Viņš nopriecājās.
- Domāju, ka tāpat kā Tu. Ieliku salamandras ugunskurā un nonācu šeit. Tagad skatos spogulī un prātoju, vai vēl kāds ieradīsies vai neieradīsies, un man būs tālāk jāiet vienam pašam. Un Tu esi klāt! - viņš smaidīja.
- Te tādi savādi spoguļi - rāda pašu, bet visādos dīvainos apģērbos vai dīvainām frizūrām.
- Re, te, uz otru pusi, - viņš parādīja sev aiz muguras, - ir taciņas. Nupat biju nodomājis noskaidrot, uz kurieni tas ved. Iesim kopā?

[essy]

Tieši tā, jūsu augstlabdzimtība! Esmu klāt! Amanda smējās un uztaisīja skaistu reveransu Endrjū. Man bija tāds pats ceļš - atradu salamandras māju, pa ceļam magonēm stāstot par ziemu un Ziemassvētkiem. Jāatzīst gan, ka viņas tā arī nesaprata, kas tas ir - Ziemassvētki. Kā gan es viņām paskaidrotu, ka Ziemassvētkos magones jau ir mirušas., sieviete paraustīja plecus neziņā. Lai nu kā, viņa bija šeit - un vairs nebija viena.
Gribētos izmēģināt vismaz vienu tādu spoguļpārģērbšanos, Amanda ieteicās. Bet tā doma par taciņām šķiet ļooti kārdinoša. Ja kaut kas nepatiks, mēs taču varam nākt atpakaļ un iet pa citu taciņu, vai ne? Un viņa pagriezās uz tuvākās taciņas pusi. Nu? Ejam?

[Roviela]

Endrjū tā mazliet savādi paskatījās uz Amandu. Šķita, viņa jautrība mazdrusciņ palika mazāka, bet, iespējams, tas tikai tā šķita.
Puisis pasmaidīja.
- Paskaties spoguļsienas spogulī te, uz šo pusi, man tas rāda mani pašu, tikai kaut kādā apģērbā, kas vairāk piemērots grāfam Almavivam no "Figaro kāzām". Nez, kādu tas rādīs Tevi? Un tad ejam. Gan jau, ka atradīsim ceļu atpakaļ, taciņu te ir daudz, re, starp ziedošajiem krūmiem.

[essy]

Amanda nesaprata Endrjū vaibstu ātro izmaiņu. Var jau būt, ka viņai tikai izlikās. Cerēsim, ka tā.
Zini, tomēr nē. Ko nu es spogulēšos kā tāda princese. No manis tāda nesanāks, jaunā sieviete spoguļiem atmeta ar roku. Tās taciņas tomēr šķiet interesantākas. Kaut arī spoguļi vilināja un piedāvāja izmēģināt dažādus tēlus, dažādas dzīves, Amanda šim kārdinājumam nepadevās.
Varbūt izmantojam mūsu veco labo metodi - aiztaisam acis, sadodamies rokās un speram septiņus soļus pa taciņu? viņa ieteicās, pastiepusi plaukstu puisim.

[Roviela]

- Un ar pieri - spogulī! - Endrjū tīši ļoti nopietnā balsī turpināja.
- Nē, mēs tādu gabaliņu paiesim tāpat. Zini, man gribas redzēt, kā šis dārzs ir iekārtots. Ja nekur prātīgi netiksim tā, tad gan - acis ciet un septiņi soļi uz priekšu.
Viņš satvēra meitenes plaukstiņu un sāka iet pa pirmīt nolūkoto taciņu.

[essy]

Somiņā man ir plāksteris, ja nu tiešām kaut kā savainosimies pret spoguļiem. Amanda pasmaidīja, gatava uz visu. Siltās Endrjū rokas pieskāriens viņai patika. Ejam, manu bruņiniek! Ar šo puisi viņa bija gatava doties kaut uz pasaules malu. Ja Endrjū bija ar viņu, nekas sievieti nebiedēja. Viņa jutās kā prinča baltā zirgā aizstāvēta.

[Mattiass]

Simons paraustīja plecus.
— Kā zini.
Viņš pagriezās un devās turp, kur sākotnēji bija iecerējis.

[kukainis ragaini...]

Mana jaka! Sigvards sašutis iebrēcās, jau paguvis aizmirst, ka pirms brīža viņam par jaku nebija ne silts ne auksts. Lai tā ķirzaka iet ````t!
Viņa darbi gan bija pretēji vārdiem — puisis notupās ceļos, un, šķirstīdams magones, lūkojās, kur tad tā salamandra palikusi.

[Ungaarijas ragas...]

Sāra.
Magones iesākumā neatbildēja, bet, nevainīgi līgodamās šķietamā vējā, gaidīja, kamēr Simons aiziet tālāk. Tikmēr Sāra sajutās miegaina, no zemes plūda jauks siltums, tāpat kā no magonēm, turklāt tās tik līgani šūpojās.
Sieviete pat nepamanīja, ka vēl dažas magones, brīdī, kad Simons bija jau uzgriezis muguru un devies prom, uzkaisīja savus putekšņus uz Sāras, viņa sajuta tikai tādu kā gurdenu smagumu, kas sākot no mugurpuses piepildīja viņas ķermeni. Negribējās nekur tālāk iet…

Endrjū un Amanda.
Taciņa vijās līku loču starp krūmiem bez jebkāda mērķa. Abpus tai bija novietoti spoguļi. Katrs no spoguļiem rādīja ko savu. Viens no tiem pat vienubrīd bija Amandai piešķīris lielus krāšņus tauriņa spārnus, bet Endrjū musketiera formu (ieskaitot cepuri ar kuplu spalvu un zobenu).
Pagājuši desmit metrus, abi nonāca pie neliela klajumiņa. Taciņa aizveda pie gaišzilu uzpirkstīšu domes, kur sadalījās divās daļās, tālāk jau ļaudama izvēlēties vai iet pa labi vai pa kreisi. Aiz uzpirkstīšu dobes, visā tās garumā, stāvēja spogulis, padarīdams dobi uz pusi lielāku un tik plāns, ka pirmajā mirklī bija gandrīz nepamanāms.
Pamanīt to varēja, tikai pienākot pavisam klāt — šim spogulim patika visu duboltot. Nevarēja tam paiet garām un nepamanīt, ka uzradušās divas Amandas un divi Endrjū.

Simons.
Necik ilgi un vīrietis nonāca pie ugunskura, no kura bija palikušas pāri vairs tikai kvēlojošas ogles, no kurām vēl vāri brīžiem plaiksnīja sīkas, zilganas liesmiņas. Uguns likās nīkuļojam, toties tā bija īsta.

Sigvards.
Salamandra turpat vien kūņojās, likās, ka tā deg nepacietībā tikt prom no zemes un vairījās no magonēm.