Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū
— Ūdens? — magones saskatījās, pasmējās un tad piekrītoši pamāja ar ziediem, — Jā, šajā dienvidu saulē tā slāpes moka…

Amanda
— Neskumsti, — mierinoši čukstēja magones, — nāc labāk vēl padejot un padziedāt kopā ar mums, prieks atgriezsies, oma uzlabosies!

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 14.11.2008 13:09

[Roviela]

Endrjū rūpīgi un kārtīgi katrai magonei uzlēja vienu Mincendorfa krūzītes tiesu, apdomīgi atstādams kādu malku muciņā. Gadījumam, ja kāds pamanīsies aizmigt.
- Atvainojiet, skaistules sarkangalvītes, vairāk man nav, - viņš kā nožēlodams paskaidroja, tad paskatījās uz Simonu. Tas grasījās apledot! Kā tas var būt?
- Klau, skaistules, kāpēc tas puisis tur, ugunskurā nevis deg, bet apsarmo? Nezināt, gadījumā?

[essy]

Amandu vilināja magoņu aicinājums. Viņa kā noburta devās sarkano ziedu pļavā. Patiesību sakot, sievietei nebija ne jausmas, vai mūzika skan, vai neskan. Viņa vienkārši dejoja. Tādu kā savas dvēseles deju. Virpuļoja, griezās...

[kukainis ragaini...]

Manuprāt, neēd gan. Vismaz mēs viņām varētu būt pārāk liels medījums, Simons atbildēja Trēlai, vairs nečukstēdams, bet joprojām pusbalsī — teiktais bija domāts tikai Trēlai.

Sigvards arī gribēja parunāties ar salamandrām. Viņš piegāja tik tuvu ugunskaram, cik vien spēja, lai skropstas nenosviltu. Ja nu viņām liesmas nešķiet pārāk karstas, viņš arī iekāpj ugunskurā.

[Juliette]

Dmitrijs sekoja paraugam, un pietuvojās ugunskuram. Liesmas vienmēr likās vilinošas.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū
— Ikvienam ar tik karstu būtību jebkurš ugunskurs liksies ledains… — magones noķiķinājās.

Amanda tur tā virpuļoja un griezās magoņu dziesmu pavadībā, ka beigās galīgi noreiba un novēlās zālē. Taču tas nebija sāpīgi, jo magones viņu uztvēra un maigi noguldīja zālē, sākdamas dziedat nu jau pavisam ko citu. Maigu, iemidzinošu šūpuļdziesmu.

Sigvards un Dmitrijs
Liesmas karsēja, taču ne dedzināja.

[Roviela]

Endrjū paskatījās, kā ugunskurā nupat taisās iekāpt arī Sigvards un Dmitrijs un jau paspēra soli uz to pusi, kad ieprātojās, ka Amanda, ar kuru viņi visu bija kopā, ir kaut kur nozudusi.
Puisis sāka skatīties apkārt - kur viņa ir? Ak, rekur! Un taisās atkal gulēt!
Endrjū apņēmīgi piegāja meitenei klāt un uzrāva viņu sēdus.
- Kas par gulēšanu? Ejam, kāpjam ugunī ciemos pie salamandrām.

[Mattiass]

— Nu, visas nespēšu paņemt. Un labprāt šeit pagulētu, bet jāsteidzas. Magones, pastāstīsiet, kas jādara, lai šie cilvēki varētu tikt no šejienes prom?
— Tāpēc, ka liesmu ķirzakas mēdz būt labas paziņas. Kur ir viņu mājas?
Sava karstuma deva tika arī Endrjū, tiesa, diemžēl ne burtiski (pieņemu, ka Endrjū atradās dzirdamības rādiusā).
— Paklau, tu viņām kaut ko vēl bezjēdzīgāku nevarēji pajautāt? Labāk būtu raizējies, kā no šejienes aizvākties!

To pašu jautā arī ķirzakām.
— Un kur tieši ir šīs mājas? Un pastāstiet tomēr, kā šiem cilvēkiem tikt prom?
— Kurš vēl grib mājās? — Simons piedāvājās sabāzt mazās ķirzaciņas kabatās, un, ar rokām sargājot no aukstuma, aiznest tur, kur liks.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 15.11.2008 00:23

[kukainis ragaini...]

OOC: Hmm, es pareizu sapratu, Sigvardam ir karsti bet mati gluži nesāk svilt? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/ohmy.gif)

Sigvards apmulsis klausījās, ko Simons tur runāja. Tad piedāvājās: "Es arī varētu kādu aiznest mājās. Tikai stāstiet, kur." Ha, nu gluži kā tāds sīkais, kurš nes vardes pāri ceļam, lai tās nesamin. A ko, tik un tā te nav ko darīt, un varbūt viņas var pateikt, kā tikt no šejienes prom, viņš taisnojās, lai pats sev nešķistu pārāk mīksts.

[Roviela]

Endrjū stiepa Amandu uz ugunskura pusi un nemaz nepūlējās īpaši ko atcirst karstajam Simonam.
Puisis pats nemaz īpaši nevēlējās tikt projām, tā kā par viņu varētu teikt - remdens.

- Sveicinātas, liesmu dejotājas! - viņš līksmi sasveicinājās ar ugunīgajām ķirzaciņām. - Drīkst pie jums ciemā?

[essy]

Amanda grima atkal tādā kā snaudā. Un tad pēkšņi viņa sajuta, ka viņu nes. Kāds kaut kur kaut ko runāja par ķirzaciņām un ciemošanos. Kas? Kur? Kur es atrodos?, sieviete pusnomodā murmināja. Šķiet, ka jo vairāk viņu stiepa, jo vairāk viņa atjēdzās.
Pie paša ugunskura viņa pamodās pa īstam. Endrjū! Kur tu tagad mani stiepsi?, Amanda iespiedzās.

[Roviela]

- Pie salamandrām! - puisis līksmi atsaucās, bet varēja dzirdēt, ka viņš ir mazliet aizelsies.
- Atceries? Pelēns teica, mums jāmeklē salamandras, un te tās ir.
Viņš nostutēja meiteni uz kājām pie paša ugunskura.
- Redzi, kādas jaukiņas? Ejam.
Viņš apņēmīgi iekāpa ugunskurā, cenšoties neuzkāpt nevienai ķirzaciņai.

[essy]

Endrjū piekusis no manis stiepšanas? Vai tiešām es esmu tik smaga? satrauktas domas riņķoja pa Amandas galvu, klausoties puiša saraustītajā elpā.
Paskatījusies ciešāk ugunskurā, viņa pamanīja kā tur dzīvojas salamandras. Man šķita, ka viņas būs briesmīgas, bet redz - tīri jaukas izskatās. Un, spērusi drosmīgu soli, sieviete aiztaisīja acis un sekoja Endrjū - tieši iekšā liesmās.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Tāks, svētki beigušies, jāsāk atkal noskaņoties spēlei…

Simons
— Kāpēc gan? — magones valšķīgi nolīgojās, — Labāk palieciet tepat!
— Viņu mājas tepat kaut kur ir… — magones dzīvespriecīgi noteica, pamādamas katra savā virzienā.

— Lauka otrā malā ir ugunskurs, — ķirzaka nošņāca, uzmetusi vienaldzīgu skatienu magonēm.
— Nezinu.

Endrjū un Amandai iekāpjot ugunskurā gaisā uzšāvās dzirksteļu mākonis un nākamjā mirklī viņus apņēma grūti panesams karstums, kas rauj elpu ciet un liek izspiesties sviedriem, bet nededzina. Ko nevarēja teikt par drēbēm — tās vispirms sāka kūpēt, un tad pa tām sāka ložņāt liesmu mēlītes, pamazām pārogļojot audumu (attiecas arī uz Sigvardu). Salamandras pamuka malā jau laicīgi, tā, ka nedz Endrjū, nedz Amanda tām virsū neuzkāpa.

[Roviela]

- Ū! - Endrjū nogrāba pāris ķirzaciņas un taisījās ka tiek ārā no ugunskura. Viņš negribēja palikt bez drēbēm un bez matiem ne tik, bet stāstu par ķirzaciņu mājām viņš bija sadzirdējis.
- Tekat šurpu tās, kas grib, lai aiznesu uz ugunskuru otrā pļavas malā.
Viņam gan nebija ne jausmas, kur ir otra lauka mala, ja viņi pašlaik ir tieši pļavas vidū, bet tas nekas. Gan atradīsies.

[essy]

Sajutusi viņasprāt pārāk lielo karstumu, un to, ka uguns sāk laizīt sievietes drēbes, Amanda iespiedzās un kā atspere izlēca ārpus ugunskura. Lēkādama un spiegdama, viņa centās notraukt visas liesmas un pelnus no drēbēm, cerot, ka viņas dārgums - soma - nebūs sasvilusi.
Piedodiet, bet nu nekādi es jūs nevaru paņemt. Man bail sadegt. Vai jūs nebūtu tik laipnas un neiznāktu ārpusē? sieviete notupās pie ugunskura un griezās pie salamandrām.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū, tiekot laukā no ugunskura, drēbes pašas pārstāja degt, vienīgi vairs ķirzaciņas svilināja rokas tā, ka bija vēlme tās ātrāk atlaist.

Savukārt Amanda pēc brīža attapās, ka drēbes un soma ir veselākas par veselām. Salamandra pievirzījās meitenei tuvāk, tomēr roka, lai ķirzaku satvertu tā vai tā bija jāiebāž ugunī.

[Roviela]

Endrjū nolēma ziedot savu skaisto ādas jaku. Viņš to novilka, mazliet padomāja (cik atļāva svilstošie pirksti), paņēma pāris degošus zarus, ielika tos jakā, un tad uz zariem salika ķirzaciņas.
- Nāciet šurp, - viņš aicināja pārējās. - Salikšu godīgi, un aiznesīšu, kur gribiet.

[essy]

Mazliet tā kā nomierinājusies, Amanda nopētīja sevi pavisam cītīgi - vai nav kaut kur kāds caurums izdedzis, vai nav kaut kur kas sakusis. Bet nē! Viss bija vislabākajā kārtībā, it kā tāda degšana nemaz nebūtu bijusi.
Sieviete redzēja, ka uz viņas pusi pavirzās kāda no salamandrām, bet ārā no ugunskura nenāk. Acīmredzot, jāliek vien būs roku ugunī. Ceru, ka neapdegšu. Un viņa, acis samiegusi, stiepa roku salamandras virzienā. Skaļi viņa sacīja: Salamandra, lūdzu, nāciet, ķerieties pie manas rokas!

[kukainis ragaini...]

Sigvards paķēra dažas salamandras, sabāza tās azotē un izkāpa no ugunskura - ilgāk viņš tajā vairs negribēja uzturēties, ka pavisam bez drēbēm nepaliek. Raitā solī, brīžiem pat pusskriešus viņš devās pāri magoņu laukam.