Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Ungaarijas ragas...]

— Jā, mēs varētu paspēlēties, — dzīvnieks mazliet piešķiebis galvu mirdzošām acīm noteica.

[Massacre]

"Paspēlēties? Un kā Tu to parasti dari?" Sāra sajutās tā it kā runātu ar bērnu. Mežacūka, kura grib spēlēties ar cilvēku? Cho za ... ?

[Ungaarijas ragas...]

— Spēlējam trušus, es tevi ķeru, un, kad tev pieskaros, tad mūku un tu ķer mani, — mežacūcis nourkšķējās un metās virsū Sārai.

[Massacre]

Pirmajā brīdī Sāra pat apstulba, tomēr, ātri attapās un pasitās malā no mežacūķa trajektorijas un... Kaut kur skrēja, neaizmirzdama strauji mainīt virzienus. Kaut kur bioloģijā man laikam stāstīja, ka viņas virzienus nomainīt tik ātri nevar, vai arī tie bija tikai degunradži?

Šo rakstu rediģēja Massacre: 21.10.2008 22:45

[essy]

Amanda satvēra ciešāk Endrjū plaukstu un bija gatava doties tālāk. Tik tiešām - šis paņēmiens ir ļoti iedarbīgs. Vismaz ceļojot pa šo dārzu, viņa iedrošināja Trēlu. Nāc! Tas ir to vērts!
Simon, arī jūs varētu mums piebiedroties, jaunā sieviete aicināja un pastiepa roku uz Simona pusi, Jo vairāk mēs esam, jo jautrāk taču!

[Ungaarijas ragas...]

Lai lieki nebremzētu, patinu uz priekšu mazu drusciņu.

Endrjū, Trēla un Amanda (Simons dīvaini pasmaidīja, bet palika stāvam malā un skatāmies) sadevās rokās un aizvēruši acis paspēra septiņus soļus. Atvēruši acis viņi ieraudzīja, ka atrodas uz ZA no Simona, tieši septiņu soļu attālumā un ne tālāk. Vēl joprojām turpat klajumā.

Sāra vienā brīdī pazaudēja mežcūku no redzesloka. Apkārt bija koki un krūmi, bet pašu ķērāju nekur nemanīja.

[Massacre]

Pamanījusi, ka ķērāja vairs nav, Sāra apstājās un palūkojās pakārt, uzmanīgi klausīdamās. Varbūt tā ir paslēpusies un gaida, kad viņa sāks pati meklēt vai kaut ko tādu?
Un spēlēties ar meža cūku? Sāra cik Tev gadu un kādā Oza zemē Tu esi nonākusi?

[essy]

Pēc septiņiem soļiem Amanda lēni atvēra acis un paskatījās apkārt. It kā bija darīts viss kā pirmajā reizē, bet vieta bija tā pati, un pat Simons turpat vien stāvēja. Tik vien kā septiņi parasti soļi uz ziemeļaustrumiem.
Šoreiz nav nostrādājis, viņa nopūtās. Varbūt tāpēc, ka nedevāmies visi kopā, un Simons palika malā? viņa skaļi nodomāja.

[Roviela]

Endrjū atvēra acis un atklāja, ka tepat vien viņi ir.
- Mjā... nekas nesanāca, - viņš noteica, bet nešķita, ka viņš būtu vīlies.
- Varbūt tiešām divreiz tā nevar. Jāizdomā kaut kas cits.

- Zinu! Ejam slēpties aiz kokiem. Nu, kā pasakās, kad aiz viena koka aizej, bet iznāc no pavisam cita aizmugures. Tikai jāskatās koka lapotnē, nevis jāmeklē kaut kas turpat tuvumā. Vai arī uzmanīgi pētot jāiet tam apkārt. Tas ir kā palūrēt aiz stūra - kas tur jauns būs? Saprotiet, ej, un ej, un skaties, un visu laiku kaut kas jauns.
Puisim pašam nešķita, ka viņš būtu labi paskaidrojis savu domu, tāpēc viņš tagad cerīgi skatījās uz biedriem.
- Vislabākais būtu ozols. Mežacūkām patīk ēst zīles. Kur te ir kāds ozols?

[essy]

Amanda nebija sapratusi gandrīz neko no Endrjū teiktā. Tikai kaut kas par kokiem un apiešanu. Tad mēs meklējam to rukšeli vai ejam meklēt ceļu laukā? viņa gribēja precizēt. Neizpratnē jaunā sieviete stāvēja, skatījās un Endrjū un Trēlu un vienkārši plikšķināja skropstas.
Endrjū, varbūt vari atkārtot teikto, tikai lēnām un lielākiem burtiem? Citādi es sapratu, ka mums tagad jāapriņķo katru koku šajā dārzā, lai atrastu rukšeli.

[Roviela]

- Nē, - puisis, mazliet piesarcis, sāka skaidrot, - mēs vispirms atrodam jauku, lielu koku, un tad ejam tam apkārt, skatoties, kas aiz stumbra jauns paveras. Tas būtu tieši kā pasakā, un šis ir pasaku dārzs. Jā, mēs vispirms meklējam cūku, jo Simonam šķiet, ka to vajag darīt vispirms. Es par to pārliecināts neesmu, bet kāpēc neizpalīdzēt? Citādi mēs varam meklēt arī vārtiņus, lai gan briedis teica, ka tādu te nav, vismaz ne parastā nozīmē.

[Ungaarijas ragas...]

— Kvī! Tu esi notverta! — nobļāva mežacūka, iznirusi no tuvākā krūma un piegrūda degunu Sāras kājai, nākamajā mirklī skrienot prom.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 22.10.2008 12:37

[essy]

Nu gan Amandai viss tapa skaidrs. Tātad rukšelis... viņa nopūtās. Nu lai tā būtu. Tātad mums jāmeklē ozolu vai arī kādu lielu dubļu peļķi, kur viņš varētu dzīvoties. Ja vien varētu kokā uzkāpjot noteikt, kurā virzienā ir kāds liels ozols, es rāptos ar'! viņa šķelmīgi nosmaidīja un tad paskatījās uz savu ietērpu. Nē, laikam tomēr nē. Svārkos kāpt kokā nebūtu īsti prātīgi, vai ne? Amanda paķircinājās, tā ka kokā jākāpj būs tev.

[Massacre]

Teatrāli nopūtusies un lūkojoties līdzi prom skrienošajam dzīvniekam, Sāra attapa, ka nemūžam šo zvēru nenoķers, tāpēc mierīgā solī gāja mežcūķim aiz muguras, lai arī kur tas skrietu un aizskrietu. Un vēroja cik ātri mežcūķis skrien un vai varbūt viņa to var panākt.







Šo rakstu rediģēja Massacre: 22.10.2008 13:08

[Roviela]

Endrjū gandrīz izbijies pavērās uz Amandu, tad uz savām plaukstām un pasmīnēja:
- Zini, varētu arī uzkāpt! Mūžību tas nav darīts, ceru, nebūs piemirsies.
Viņš sāka skatīties apkārt pēc kāda ozola.

[essy]

Amandai izlauzās smiekli par Endrjū izbiedēto skatienu, kad viņš pavērās uz Amandu. Varētu padomāt, ka tiešām esi aizmirsis, kā kāpj kokos, viņa spurca. Lai nu kā, bet es to procesu gribu redzēt! Žēl gan, ka neesmu paņēmusi līdzi savu fotoaparātu, varētu iemūžināt vēsturei, nu jau nomierinājusies, sieviete pasmaidīja.

[Roviela]

- Ja jau tu neiemūžināji manu pēcpusi un nosmērēto degunu, kad es rakājos pa baseina satrunējušajām lapām, tad ar šito tu mani nenobiedēsi! - Endrjū smiedamies paziņoja.
- Labi, ejam meklēt kādu piemērotu koku.

[Mattiass]

Simons nogrozīja galvu.
— Nu tā kā tādi bērni, — viņš pie sevis nomurmināja.
— Paklau. Mums vajag to cūci, dzīvu vai mirušu. Ja viņš būs dzīvs, mēs tiksim no šejienes ārā. Ja miris, es viņu apēdīšu. Un, tā kā viņam ir tieksme no manis izvairīties, es atļaušos pasēdēt slēpnī, kamēr jūs no viņa izvilināsiet informāciju par izeju. Tik neaizmirstiet pajautāt visu, kas nepieciešams. Nu, ejam?

[Roviela]

- Bet te taču ir šausmīgi interesanti! - Endrjū protestēja.
- Es gribu izmantot un izmēģināt visu, ko vien var.

- Uz kurieni mēs iesim? - viņš gribēja zināt.

[essy]

Mjā....tas arī bija fotogrāfijas vērts skats, Amanda novilka. Nekas...gan nākamreiz man būs līdzi arī fotoaparāts. Un tad tu gan nekur nespruksi!
Pašķielējusi uz Simona pusi, Amanda klusi teica Endrjū un blakus stāvošajai Trēlai: Tas Simons izskatās pārāk pikts. Varbūt jāsakutina, lai sāk smieties? Un viņa līksmi pamirkšķināja Simonam ar kreiso aci.