Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Roviela]

Endrjū aizdomājās.
- Nemācēšu teikt, kā tur īstenībā ir, bet, manuprāt, ja mēs skatītos no saimnieču viedokļa, tad viņām būtu ērtāk, ja dārzu mēs atstājam visi reizē. Citādi - uzrodas viens noskaities tips, cienā šo ar tēju un mierini, pēc stundas uzrodas otrs tāds pats - un sāc no gala! Tādas neērtības, vai ne? Nē, nē, droši, ka visi vēl ir te, tikai katrs klīst savā vietā. Man drīzāk interesē, cik tālu viņi ir tikuši un ko sastapuši? Diezin vai būs visiem vienādi. Gribētos vēlāk paklausīties tos piedzīvojumus.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū un Amandu taciņa līku ločiem aizveda līdz vietai, kur koki bija pavisam reti, toties pa vidu rēgojās pamatīga krūmu biežņa, pie kuras stāvējā divi jau agrāk redzēti cilvēki (Dmitrijs un Trēla) un viens vēl neredzēts tips melnā uzvalkā, tumšiem matiem, tādu kā garu nūju rokā.

— Mežacūcis, tikai mežacūcis, — dzīvnieks stādījās priekšā Sārai, — Saki, tu pa ceļam nevienu melnu ķēmu neredzēji?

Sigvarda nolūkotais koks izrādījās ozols, ja Sigvards pastiepās, viņš varēja aizsniegt kādu zemāku zaru.

[Roviela]

- Reku daži jau ir! - Endrjū pamāja ar roku pāris redzēto un viena nepazīstamā virzienā un pamirkšķināja Amandai.
Ko tur vairāk - jāiet vien klāt.
- Sveiki! - viņš līksmi pa gabalu uzsauca. - Ko jūs tur pētāt? Vai nav rieksti ienākušies?
Puisis sevi neapgrūtināja ar pārliecināšanos, vai tās vispār ir lazdas.

[essy]

Klausoties Endrjū sacītajā, Amanda pat nebija pamanījusi, ka ap taciņu esošie koki kļuvuši retāki un parādījušies arī kādi tēli.

Paskatījusies uz priekšu, viņa iesaucās Tie taču Trēla un Dmitrijs! Sveiki, kā jums klājies? Bet kas tas tāds ar viņiem, nu jau klusāk meitene bilda Endrjū, tomēr jau gatava skriet pie pazīstamajiem kolēģiem. Nu jā - tā viņus varēja saukt - bija taču kolēģi sacensībā, jo vārds "konkurenti" viņai nepatika.

Šo rakstu rediģēja essy: 21.10.2008 12:52

[Mattiass]

Simons pasmaidīja, redzēdams vēl dažus cilvēkus. Vismaz bija cerība, ka nebūs tādi bauri kā Dmitrijs.

— Sveicināti. Mēs te meklējam mežacūku. Tas ir, es meklēju — atvainojiet, bet šis jaunietis, Dmitrijs, nekā nesajēdz. Ak jā, būsim pazīstami — Simons.

[Massacre]

"Prieks iepazīties." jā, noteikti jūku prātā. "Nē, pa ceļam uz šejieni es pilnīgi nevienu nesatiku. Kas ir šis melnais ķēms?"

[Ungaarijas ragas...]

— Uzmācīgs, neuzvedīgs ķēms, nu līdzīgs tev, — mežacūka noteica.

OOC: Pārējie turpina risināt saviesīgas sarunas savā starpā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 21.10.2008 13:12

[Roviela]

- Prieks iepazīties! Endrjū! - puisis gluži mehāniski norunāja.
- Un kam jums mežacūka? - viņš turpināja ar neslēptu interesi.
- Mēs līdz šim parunājāmies vienīgi briedi, pieēdāmies meža zemenes vairumā un virsū uzdzērām ūdeni no strūklakas. Ziniet, tās, kur čūsku ķēniņš vai ķēniņiene attēlota ar deviņžuburu kroni. Mežacūkas pēdas tur bija, bet pavecas. Bija rakājusies strūklakas baseinā.

Endrjū pilnīgi nemaz neinteresēja, kādu iespaidu uz citiem atstās šis stāsts.
- Cūkām garšo ozolzīles. Te nav tuvumā kāds ozols? Un vēl tām karstā laikā patīk gulēt ūdenī, un, ja mušas par daudz kož, tad noziesties ar dubļiem vai dūņām.

[essy]

Amanda nopētīja svešo būtni. Priecājos iepazīties, esmu Amanda, viņa pakniksēja.
Pēc Endrjū stāstītā viņa piebilda Zarugalvas kungs bija tik laipns, ka parādīja mums ceļu pie strūklakas. Endrjū to iztīrīja, kamēr es salasīju zemenes. Vispār tā pļaviņa pie strūklakas bija ļoti skaista. Elpu ievilkusi, Amanda turpināja, ak jā...briedis atdzīvojās, kad mēs notīrījām statuju, brieža statuju. Tas bija skaisti, viņa pasmaidīja.

Pēdas redzēju arī es. Varu apstiprināt Endrjū stāstīto, Amanda pagriezās pret Simonu. Taču nākot uz šejieni vairs neko tādu aizdomīgu nemanījām. Nu vismaz es nemanīju.

[Mattiass]

— Runa ir par īstu, dzīvu, sarainu cūku, — noteica Simons, — šeit, krūmos, ir viņa miga, bet saimnieka nav mājās. Man ir stipras aizdomas, ka tas ruksis varētu kaut ko zināt par to, kā tikt no šejienes prom. Un vismaz man ir liela vēlme tikt no šiem dārziem prom.

[Roviela]

- Man gan vēl īsti nav tādas vēlēšanās, bet, ja jums tāda ir, tad varu mēģināt palīdzēt šo problēmu risināt, - Endrjū bruņnieciski atbildēja Simonam.
- Jā, pēdas, kuras redzējām, bija atstājusi īsta cūka, nenoliedzami, - viņš apstiprināja Amandas teikto un ziņkārīgi turpināja:
- Vai mēs tagad gaidīsim te, līdz viņa nāks mājās?

[essy]

Amanda sāka smieties. Protams, varam gaidīt to rukšeli tepat. Bet var jau gadīties, ka tas tagad meklē mūs un klīst kaut kur apkārt pa dārzu. Lai nu kā - man ir stipras aizdomas, ka arī viņš nezinās ceļu, pa kuru iziet ārā.
Lai cik arī bailīgi sākumā nešķita, man šeit ir iepaticies, viņa vēl piemetināja, veroties apkārt, Nu kur gan citur var sastapt brieža statuju, kas pārvēršas par skaistu briedi, vai strūklaku čūsku ķēniņa veidolā? Mazliet uztraucos, bet gaidu, kas interesants būs tālāk.
Pievērsusies Endrjū, Amanda koķeti piemiedza ar aci vai izmantosim mūsu metodi un dosimies tālāk, vai tomēr mazliet atpūtīsimies?

[Roviela]

Endrjū atzinīgi pavērās sievietē.
- Tā ir ideja! Ja ruksis nenāk pie mums, tad mēs ejam pie viņa, un kāpēc ne ar metodi, kā tikām šurp?

- Tas nozīmē - aizveram acis un ejam. Un tad atveram acis un brīnāmies, kur esam nonākuši, - viņš paskaidroja pārējiem. - Mēs tā tikām šurp. Tikai septiņi soļi, bet kā ar septiņjūdžu zābakiem būtu gājuši.

[Pūķēns Sāra]

-Nu, vispār...- Trēla iesāka atbildēt Simonam, kad parādījās Amanda un Endrjū. Abiem iepriekš satiktajiem cilvēkiem, viņa uzsmaidīja un pamāja apr sveicienu, ļaujot runāt Simonam, kuram pa šo visu bija daudz labākas zināšanas.

-Jūs to nopietni, aizvērt acis un...?- gaišmate neticīgi iesaucās, bet ne sašutusi, drīzāk patīkami sajūsmināta par tik vienkāršu, bet iedarbīgu paņēmienu - parasti tā darot viņa gan ieksrēja stabos, bet ja šis pārītis bija mēģinājis un viss izdevies, tad jau atlika vēlreiz riskēt. Trēla palūkojās uz Dmitriju, kuram joprojām atradās blakus un pasmaidīja, Es nesaprotu, kādēļ Simons izjūt tādu nepatiku pret viņu. Pieklājīgs, neapšaubāmi izskatīgs... protams, arī Simonam nav ne vainas. Pagaidām ticēšu, ka tā ir greizsirdība par izsaktu no abām pusēm...

[Mattiass]

Simons ar mutes kaktiņu uzsmaidīja Trēlai, tad atkal pievērsās abiem jaunpienācējiem.
— Domāju, ka cūcis mūs nemeklē, gluži otrādi, viņš jau septiņus gadus no manis izvairās. Un visai pamatoti, — varēja redzēt, ka, ja mežacūka neatbildēs uz Simona jautājumiem satikšanās reizē, pēdējais ir gatavs sarīkot cūku bēres. Sak, izveda viņu.
— Gaidīt šeit viņu nav nekādas jēgas, saimnieks mājās nenāks, kamēr vien mēs te būsim. Bet pirmo reizi dzirdu par tādu pārvietošanās metodi, kādu jūs aprakstījāt. Labprāt paraudzīšos no malas. Pēc tam gan jau jūs atradīšu, — Simons iedrošinoši pasmaidīja.

[Roviela]

Endrjū paraustīja plecus.
- Kurš zina, vai divreiz sanāks? Pamēģināsim, tad jau redzēs. Nu, kuri ir nācēji?

Viņš atkal nostājās tā, lai ar nodomātajiem septiņiem soļiem neieskrietu kādā nelāgā šķērslī, un satvēra Amandas plaukstu.
- Tas tāpēc, lai mēs neaizietu katrs savā virzienā, - puisis paskaidroja tiem, kas šādu pārvietošanās veidu vēl nebija izmēģinājuši, un pastiepa savu brīvo roku uz Trēlas pusi.

[Pūķēns Sāra]

Trēla paspēra pāris soļus uz Endrjū pusi. Ja godīgi, tad viņa labprātāk izmēģinātu, ko šādu kopā ar Dmitriju vai vismaz ar Simonu, bet nu...
-Bet ja mēs visi neielienam kādā ejā?- gaišmate, satverot puiša roku, jautri taujāja, pati īsti nezinot par kādām ejām runāja, bet arī šoreiz tam nebija nozīme.

[Massacre]

"Līdzīgs man? Vai tad es esmu neuzvedīgs ķēms?" Sāra izbrīnījusies pārjautāja un cerēja, ka ir kaut ko ne tā sapratusi.

[Ungaarijas ragas...]

— Ko? — mežacūka izbrīnīta paskatījās uz Sāru, — Nē, tu tikai esi šim līdzīga — staigā uz divām kājām, ar otrām divām vēcinies pa gaisu. Nu tā.

[Massacre]

"Skaidrs." Sāra palūkojās apkārt ar pētošu skatienu. "Un kur varētu iet tālāk? Vai varbūt Tev kas interesantāks padomā?"