Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[essy]

Tā arī nesagaidījusi no sulaiņa, kad viņš pienāks, lai paņemtu krūzi, Amanda trīcošām rokām centās salikt somā savus mūžīgos pavadoņus - sarkano blociņu un sarkano pildspalvu. Viņai bija bail, ka tā vēl līdz galam neizdzertā tēja izlīs un aplies skaisto dīvānu vai grīdu. Un tādā gadījumā man to darbu tiešām nedabūt

Kaut kā salikusi visu somā, viņa to uzlika plecā, mapi ar papīriem pasita padusē, lai var krūzi nest ar abām rokām, un devās līdzi sulainim. Cik viņš stīvs...nu gluži kā mietu norijis...ak vai... Amandai no lūpām izlauzās mazs spurciens. Soli pa solim sekojot, viņa centās aptvert visu apkārt esošo ainu. Nonākusi līdz durvīm, meitene salecās aiz pārsteiguma. Tur stāvēja kāds jauns vīrietis, šķiet, arī kandidāts. Bet viņš izskatījās pašpārliecināts, bet tomēr draudzīgāks, nekā tas, kurš bija ieradies pirms Amandas. Hmm....nice... smukiņš...un viņa nosarka. Nodūrusi skatienu, viņa pagāja puisim garām un tikai tad pacēla acis...lai redzētu, ka sulainis viņus ieved tādā skaistumā, kas nav prātam aptverams.

[Roviela]

Endrjū pozīcija bija pietiekami ērta, lai viņš varētu labi apskatīt citus, šķiet, amata pretendentus. Ha! meitene, kas pirmā pagāja garām, viņam veltīja dzirkstošu skatienu un nekādi nevarēja nepamanīt, ka mazliet nosarka. Glīta! puisis nodomāja, un veltīja viņai smaidu.
- Labdien, godājamais, - Endrjū mierīgā un rāmā balsī atbildēja virssulainim, atzinīgi pie sevis novērtēdams viņa pašsavaldību - labs virssulainis nekad nezaudē savaldību, lai kas arī nenotiktu, bet viesa ierašanās pa sētas durvīm, kad sulainis nav izpildījis savu pienākumu un atvēris parādes durvis, noteikti ir pieskaitāma pie tādiem atgadījumiem, un gāja pa koridoru, pa kuru nupat bija ienācis, atkal ārā, sekodams ceļvedim.
Ja saimniece vēlas, lai viņi būtu dārzā, tad jāiet dārzā, nav divu domu. Endrjū izgāja cauri vārtiņiem.

[kukainis ragaini...]

Sigvards, tā arī palicis bez dzeramā, sasveicināšanās un priekšā stādīšanās vietā tikai uzsmaidīja skaistajai mājas saimniecei. Ņemams zaķis. Šādas domas gan viņš tūlīt pat apvaldīja, kad viņš būs muižas pārvaldnieks, par tādām lietām attiecībā gan uz šo sievieti, gan uz viņas māsu, jāaizmirst.
Klusēdams viņš sekoja pārējiem. Ja jau dārzā, tad dārzā. Pie dārza vārtiem viņš uz brīdi apstājās. Režģotais žogs lika justies neomulīgi. Vilcinādamies Sigvards spēra soli dārzā. Re, nekā tamlīdzīga te nav, tu vienkārši esi paranoisks.

[Juliette]

Dmi sekoja procesijai, ievērojot, ka viņa jaukajai sieviešu sabiedrībai pievienojušies daži svešķermeņi, kas lika viņam nedaudz saīgt. Ejot līdzās kādam īpaši naiva un kaitinoši labsirdīga paskata puisim ar tumšiem matiem, viņš cīnījās ar vēlmi viegli uzšaut tam pa degunu no apakšas ar pirkstgaliem. Noskurinājies, no kabatas vīrietis izņēma saulesbrilles, jo spožā gaisma tajās atkal pamanījās iespīdēt. Aiz sava vairoga viņš jutās vēl atbrīvotāks.
Pārbaudījums. Cik interesanti. Nu, to es varu.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Pieņemšu, ka Pūķēna Sāras (ceru, ka tu neļaunosies) tēls paklausīgi izdarīja, ko vēlējušies GM, tā kā visi pārējie rātni (fjū) sagājuši dārzā... un turpināsim

Labi, ka Dmitrijs bija uzlicis savas saulesbrilles, jo dārzā iegājušos apžilbināja rīta saule, kas tikko bija pabāzusies virs koku galotnēm.
Aiz muguras varēja dzirdēt sievietes balsi: — Lai Jums veicās! Gaidīsim ārā.
Paskototies atpakaļ varēja redzēt jaunu sievieti sulaiņa livrejā, kura pēc sejas mats matā atgādināja Efiju. Sejā viņai rotājās uzmundrinošs smaids un vaigos vīdēja bedrītes, padarot viņu ļoti simpātisku. Un tas arī bija viss, jo nākamajā brīdī sieviete aiztaisīja vārtiņus.
Vēl pēc brīža tie pazuda aiz dzeloņplūmju zariem, kas sakļāvās it kā vienmēr tur būtu tā auguši un vārtiņu tur nebūtu bijis. Tieši tā, dzeloņplūmes, tās auga glītā rindā uz abām pusēm no vārtiņiem, iezīmējot dārza robežu. To zaros rēgojās zaļas vēl nenogatavojušās plūmes.
No vārtiņiem aizstiepās trīs apsūnojušām akmens plāksnēm klāti celiņi — viens uz priekšu, vezdams dziļāk dārzā, viens pa labi un otrs pa kreisi gar dzeloņplūmēm.
Dārzs vairāk atgādināja vecu nekoptu un aizaugušu parku — starp veciem lieliem kokiem zēla un plauka dažādi krūmi. Un visur skanēja dzīvespriecīgas putnu balsis vēstot par dienas sākumu. Un gaisā jautās spirgta svaiga smarža, gluži kā mežā.

[kukainis ragaini...]

Sigvards nekavējās ne brīdi. Ignorēdams dzelkšņus, viņš parāva dažus zarus nost, tā, lai varētu redzēt ārpusē palikušos.
Eu! Tas nemaz nav smieklīgi! Jedritvaikociņ, kas tie par pekstiņiem? puisis visai agresīvi nobļāvās. Viņu tracināja situācijas, kuras kontrolēja kāds cits.

Šo rakstu rediģēja kukainis ragainis: 14.10.2008 15:24

[Ungaarijas ragas...]

Sigvarda deguns, vispirms sadūries uz plūmju dzelkšniem atdūrās pret veclaicīgu akmens mūri. Vārtiņu tajā nebija, līdz ar to nevienu ārpusē palikušo arī nevarēja redzēt.
Plūmes ieskrējušais vējš tās sapurināja radot ilūziju, it kā tās būtu sašutušas par tādu agresiju pret to zariem.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 14.10.2008 15:35

[Roviela]

Endrjū neko tādu nebija gaidījis, un tagad iesvilpās aiz pārsteiguma. Viņam tas sanāca ļoti melodiski, itin kā viņš būtu trenējies putnu balsu atdarināšanā. Nebūtu brīnums, ja tagad šurp lidotu bariņš putneļu, kas gribētu noskaidrot, kas te tāds par jaunu iemītnieku.
- Tātad izāzēšana! Pasaka par Ērkšķrozīti, mjā... - viņš līksmi noteica. Pagaidām citu nelaimju, kā mēģinot rāpties pāri dzeloņplūmēm saplēst drēbes un pašam saskrāpēties līdz asinīm, te nemanīja. Re, re! Viens jau izmēģina tieši šo variantu. Endrjū tam sekot negrasījās. Savādi jau bija tāpat - tīrās burvestības, jo notikušo savādāk nosaukt nevarēja.
Puisis līdzjūtīgi noskatīja meiteņu kājas (pie reizes pamanot to kārdinošos izliekumus un slaidumu), it īpaši tās, kas tērptas augstpapēžu kurpēs:
- Godātās, es ceru, ka jums līdzi ir piemērotāki apavi šādai pastaigai.

Tad viņš nostājās, un sāka prātot, pa kuru taciņu iet vispirms. "Pa labi iesi, nokautam tapt, pa kreisi iesi, nabagam tapt, taisni iesi..." kas bija ar taisni iešanu? viņš īsti neatcerējās to pasaku... Ā! zirgu noēdīs. Bet zirga nav. Nu labi, diezin vai te ir tiešs pasakas pārlikums, tā kā galīgi nav zināms, kurp iet vispirms.

Endrjū pagriezās un tuvākajā dzeloņplūmē, tajā, kas nupat aizsedza vietu, kur nesen bija vārtiņi, sasēja zarus mezglā. Tad padomāja, un pielasīja pilnas kabatas ar negatavām plūmēm.

- Labi, es dodos, - puisis noteica, - sākšu ar kreiso celiņu. Vai kāds nāk man līdzi?

Šo rakstu rediģēja Roviela: 14.10.2008 15:35

[kukainis ragaini...]

Paklau, kas te notiek? Un uz kurieni tu iesi? Ko viņas grasās ar mums darīt, izpārdot melnajā tirgū pa sastāvdaļām? Un kur pazuda vārtiņi, mēs taču tikko pa tiem ienācām!
Delnas bija nosētas ar dzeloņiem no vienas vietas. Cerams, ka kādam no zaķiem kosmētikas maciņā ir pincete

[essy]

Amandai aiz pārsteiguma mute palika vaļā. Sāka uzmākties panika... Viņa pieķērās tējas krūzei ciešāk, un drošību meklējot, izdzēra to tukšu. Tā! Redz...nu varu to ielikt somā viņa attapusies atviegloti uzelpoja, ja vēl varētu to mapi iestūķēt turpat Viņa notupās, nolika somu zemē un stūķēja mapi iekšā. Izdevās! Urrā! viņa priecīga iesaucās.

Piecēlusies atkal kājās, viņa sāka vērot apkārtni. Tā...trīs ceļi... kur lai dodas? Nekas, intuīcija pateiks priekšā. Kas būs, tas būs un aiztaisījusi acis, viņa spēra pirmo soli nezināmajā. Aizsoļojusi gabaliņu pa taciņu, Amanda sadzirdēja tā puiša balsi, kas viņai bija iepaticies. Viņš arī taisījās doties pa to pašu ceļu. Bet meitene aizgainīja visas domas romantiska vari būt vēlāk, viņa sev sacīja, tagad ir jāuzmanās. Sažmiegusi somiņu pie sevis ciešāk, platām acīm, Amanda lēni un uzmanīgi soļoja uz priekšu.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū sadzirdēja kaut kur dziļāk dārzā melodisku svilpienu, līdzīgu viņējam, tikai šis vēl pielika klāt visādus locījumus. Vienu vārdu sakot, kāds centās izklausīties labāks par puisi savā svilpošanas mākā.

Sigvarda delnas gan nebija gluži no vienas vietas nosētas dzeloņiem, bet sadurstītas gan. Izskatījās, ka dzeloņplūmes negribēja tos tik vienkārši atstāt kura katra miesā.

Taciņa pa kreisi turpināja stiepties gar dzeloņplūmēm.

Amanda (un arī pārējie, kas iet uz to pašu pusi) pēc dažu minūšu gājiena ierauga apsūnojušu brieža statuju.

[Massacre]

Sārai iestājās neliela panika un viņa, tā vietā, lai reaģētu atdekvāti vienkārši sāka skriet pa taciņu, kas pa kreisi, uz priekšu. Domās jaucās visādas nesakarīgas domas, bet bēgt bija pirmā un visskaidrākā.

[essy]

Kādu laiciņu soļojusi Amanda ieraudzīja apsūnojušu brieža statuju. Hmm...cerams, ka no tās pārsteigumi nav gaidāmi viņa skaļi sev teica, lai justos drošāk ērkšķainajā pasaulē. Meitenes sirds dauzījās kā negudra un šķita, ka to sadzirdēt var pa lielu gabalu... Amanda apstājās un kādu mirkli gaidīja, vai tomēr kas nenotiks. Kur gan es esmu iekūlusies? Kas būs tālāk? viņa briedim uzdeva tajā brīdī svarīgos jautājumus. Nē...jāsapurinās... nožēlot varēšu vēlāk. Labāk nožēlot izdarīto, nekā neizdarīto

Šo rakstu rediģēja essy: 14.10.2008 16:29

[Roviela]

Endrjū ar dīvainu izteiksmi paskatījās uz satraukto puisi (Sigvardu) un ieteicās:
- Nomierinies! Un jūs, visi, paklausieties, lūdzu. Viņas, mūsu saimnieces, lai cik dīvaini nebūtu, laikam jau ir īstas burves, kam patīk jociņi. Viņām vajag izvēlēties pārvaldnieku! Un kas tas par pārvaldnieku, kas apjūk neparastās situācijās un nemēģina ar to tikt galā? Ejam vien. Nekādās sastāvdaļās mūs sadalīt neviens nemēģinās, toties raksturus un spējas pārbaudīs ne pa jokam.

Viņš uzsāka iet pa izvēlēto taciņu, nodomādams, ka celiņu derētu izravēt, bet gluži bez darbarīkiem to izdarīt būtu pagrūti.
Pēc laiciņa viņi atdūrās pret statuju.

- Kuš! - Endrjū uzsauca, uzsmaidot nervozajai meitenei, apgāja apkārt brieža statujai.
- Skaista!
Viņš apgāja tai riņķī vēlreiz skatoties, vai kaut kur neredz kādu skrāpi.
- Man ir priekšlikums! Notīrīsim to briedi. Tā viņš būs vēl glītāks.
Endrjū piegāja statujai pavisam tuvu un sāka ar plaukstām berzt nost sūnas no brieža galvas, sākot ar acīm un purnu.

[Ungaarijas ragas...]

Sāra to, ko teica Endrjū vairs nedzirdēja, jo bija jau paguvusi aizdoties kādu gabalu tālāk.

Briedis turpināja vērties tālēs zilajās un uz Amandas jautājumu neatbildēja.

Endrjū sajuta, ka statuja par spīti tam, ka ir no akmens, ir patīkami silta, turklāt, ja labi ieklausījās varēja pat tā kā sadzirdēt ļoti klusu ritmisku un lēnu dunoņu, kas nāca no tās.

[Massacre]

Tikai minūte pagāja un Sāra apstājās. Ar augstapēžiem bija neērti skriet. Apstājusies viņa pārvilka botītes, jo soma viņai bija līdzi un apskatījās kur vispār atrodas. Bija jāizlemj, ko darīt tālāk.

[Roviela]

- Ē! - Endrjū novilka, tad apskāva statujas kaklu un paklausījās, vai tā tiešām ir brieža sirds.
- Kā jūs, mis... atvainojiet, es nezinu jūsu vārdu, - viņš uzrunāja Amandu.
- Atļaujiet stādīties priekšā, mani sauc Endrjū Tēlers, bet šis briedis, viņš ir silts un, es domāju, viņš ir dzīvs. Notīrisim viņu, tikai saudzīgi, ja?

Puisis turpināja uzmanīgi lupināt nost sūnas cenšoties saskatīt, vai briedim tas nesāp.

[Juliette]

Apsvēris domu piebiedroties bariņam, kas bija aizgājis pa kreiso taku, Dmitrijs tomēr nolēma būt izlēcējs un devās pa labi uz priekšu.
Šodien saule patiešām karsē muguru. Sudrabainais krekls vizuļoja dienasgaismā.

[Ungaarijas ragas...]

Sārai ir vairākas izvēles: doties pa celiņu uz priekšu; doties pa to pašu celiņu atpakaļ; doties dziļāk parkā pa celiņu, kas redzams maķenīt uz priekšu un atzarojas no celiņa, kas iet gar malu; doties iekša parkā jau no tās vietas, kur stāv.

Endrjū un Amanda ierauga, kā statuja labpatikā izstiepj galvu uz priekšu, sak' , paieskājiet te zem kakla ar'.

Savukārt Dmitrijs, gājis kādas piecas minūtes, priekšā ierauga gara auguma (tā uz 1,89m) tumšmati melnā uzvalkā, kurš acīmredzot sarunājas ar kādu, ko aizsedz krūmi.

OOC: Atgādinu, ka te ir agrs rīts, zālē rasa. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

[Roviela]

- Nu, ko es teicu? - Endrjū taisni vai iegavilējās un priecīgi izsvilpoja vienu putnisku trelli, nemaz neraizēdamies par nabaga īstā putna satraukumu par iespējamo robežu pārkāpšanu.
Viņš cītīgi turpina atsūnot briedi, sākot ar kaklu, kuru statuja pastiepusi.