Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[Elony]

"Vēstules ir, bet man neliekas, ka tā ir cita valoda, drīzāk kāds triks. " noteica Lanidurs.
Viņš rūpīgi pētija pirmo rindiņu, kamēr Ofēlija vēl turpināja pētīt pārējo istabu.
"Vispār esmu jau karotājs, nevis rakstvedis, bet lasīt māku..." likās, ka viņš pats ar to lepojas, it kā visi pārējie kareivji izglītības līmenī būtu kā... Udrins.

"Ja lasa no otra gala, tad pirmā rindiņa skan apmēram tā: "Mīļā lēdija Maibranēla". " Lanidurs lēni teica, uzmanīgi apdomādams katru burtu.
"Nez ko viņi cerēja apmuļķot? Zīmes jau protmas savādas un lasīt nav viegli, bet liekas, ka šis paredzēts paviršai pārbaudei, nevis rūpīgai pētniecībai. Nu, noslēpumam jābūt, jo negribas ticēt, ka viņš tikai joka pēc izkropļotu mīlestības vēstules."
Viņš pētija tālāk vēstules, cenšoties sakatīt, vai tekstā ir tikai salkanas mīlnieku muļķības, vai arī kas vairāk.

[Džezā tikai Meit...]

Ofēlija ieinteresēti paskatījās uz vēstulēm.
- Bet varbūt viņi arī necerēja, ka tās tiks nopietnāk pētītas. Kam gan varētu interesēt viņa vēstules, kuras pirmajā mirklī šķiet pilnīgi citā valodā? Ja jau visi tāpat zina par viņa aizraušanos ar to lēdiju? Vienkārši tās tiek aizsūtītas tālāk.. ir riebīgi iejaukties citu privātajā dzīvē.. - Viņa izteica savas domas un piegāja pie grāmatplaukta, lai pārbaudītu vai tajā nav tikai grāmatas. Viņa izcilāja katru lietu, cenšoties atrast slēptu eju vai gaiteni. Varbūt tie bija tikai nostāsti, ka tādas lietas varēja iebūvēt, taču Ofēlija vēlējās tam ticēt un drošības pēc visu izskatīt sīkāk.
- Vai tur ir minēts vēl kas? Kaut kas nopietnāks? - Viņa jautāja, paceļot kādu pēc izskata ļoti noputējušu, vecu grāmatu un skanīgi nošķaudoties pa visu istabu.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 04.06.2008 09:59

[Massacre]

Amedeo notiekošo uztvēra ar platu smīnu lūpās. Šādas jaunkundzītes viņam bija gadījies redzēt ne mazums, un zinot viņu izturēšanos, vīrietis pat nebija mēģinājis izturēties labi, ko uzkatāmi centās labot Annea. "Pagaidi. Nekur nav jāskrien." viņš nočukstēja meitene ar jauku smaidu acīs.
Ar slaidu kustību iedevis tarkšķošo galvaskausu meitenei, Amedeo kļuva par garu, lai ieslīdētu iekšā veikaliņā. Šobrīd viņam neinteresēja nekromentes jaunkundze, bet gan okšķerēšanas iespēja. Un iespēja, ka varbūt kāds nemiera gars klīts apkārt, ko vajag atbrīvot. Šobrīd viņš aktīvi sarunājās ar gariem, cenšoties, ko viņi zina par šo uzpūtīgo sievišķi.

[novemberunge]

OOC: nu, jā, es nejēdzu aprakstīt, ka vēstule bija spoguļrakstā.

Godīgi sakot, teju nevienā no vēstulēm nebija pat mazākās romantikas, likās, ka abu attiecības bija ļoti platoniskas. Daudzās vēstulēs tika runāts par to, ka abiem kaut kur kopā jādadodās, tika pieminēti visādi sadzīviski sīkumi, apspriesta valsts un kaimiņu politika, grāfienes staļļa labākie zirgi, pat tas, kāda auduma uzsvārci vajadzētu šūt, bet neviena paša mīļa vārda, nevienas zīmes par to, ka starp abiem būtu bijis kas vairāk. Dauzdas reizes, tiesa, Glorbaus bija minējis, ka nopirkšot savai dāmai kādu jaunu tērpu vai rotu, vai aizdos naudu, taču visādi citādi... garlaicīga lasāmviela. Maibranēla gan dāsni mētājās ar tādiem teicieniem kā "zinot jūsu situāciju", "tā kā tas jums nav izdevīgi", "tā kā jūs grasāties klusēt līdz kapa malai", taču tie, lai arī aizdomīgi, neko dižu neatklāja - visticamāk, ka ar šādiem vārdiem jaunkundze bija domājusi faktu, ka grāfienes dēlam būs jāprecās ar princesi.

Pareģis vēstules redzēt negribēja, piebalsodams Ofēlijai, ka nav jauki iejaukties citu privātajā dzīvē.
-Nekā vairāk jau šeit nav. Varbūt dosimies tālāk? Jeb jūs vēl vēlaties uzkavēties?

No mazās, šaurās virtuves, kurā Amadeo bija ieklīdis, dvesa nepatīkama aura. Šeit bija vairāk kaulu un skeletu kā kapsētā. Daudzi no tiem runāja viens ar otru un paši ar sevi, uzturēdami jautru toni un, par gariem runājot, nevienu samocītu dvēseli ne just, ne redzēt nevarēja. Izskatījās, ka visis, kas bija miruši no nekromantes rokas bija ar to samierinājušies (vai samierināti).
Kāds skabūža augstākajā plauktā nolikts galvaskauss pirmai pamanīja rituālistu un iesmējās. (Viņam gan vajadzēja apzināties, ka runājošos galvaskausos joprojām mīt cilvēka gari)
-O, labvakar kungs! Jūs arī viņa novāca? viņš skaļi nobļāvās, izbiedēdams pārējos, kas tukšos acu dobumus nu pavērsa pret vīrieti. Kaut kur dziļāk mājā kaut kas nobūkšķēja. Nebija jau tā, ka skeleti būtu klusi un rāmi, taču, šķiet, Maibranēla nelikās ne zinis par saviem miroņiem.

Šo rakstu rediģēja cyber crow: 04.06.2008 13:14

[mr Bl@ck]

Godātais lari ja mēs būtu nākuši viņu pestīt ārā jūs un jūsu vīri jau būtu miruši. Enlils sacīja viegli paraudams uzaci uz augšu.
Mēs esam grāfienes sūtņi, nopratināt noziedznieku, bet ja jau jūs mums neticat es ieteiktu aizsūtīt skrējēju uz templi vai pili, kas apliecinās mūsu apgalvojumu patiesumu. Enlils nopskaldīja visai asi. Sarga tonis vēl joprojām viņam nepatika un tas sāka nepatikt arī dēmonam, kas bija slikta lieta.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 04.06.2008 14:19

[Elony]

Lanidurs pārlaida skatu istabai, via nemanīs kādu vietu, kas piemērota slēptuvei, vai jebko citu aizdomīgu.
"Mums nav laika, lai veiktu rūpīgu pārmeklēšanu, kas var būt bezjēdzīga. Nedomāju, ka te būs kas vairāk, ja jau viņš šeit bija tik maz." viņš teica.
"Vēstules tiešām ir savādas. Vai nu viņi nav mīļākie, vai arī zināja, ka vēstules kāds lasīs. Pirmais liecinātu, ka abiem ir kāds cits kopējs noslēpums. Otrs variants nozīmētu, ka nav jēga domāt tur atrast ko vērtīgu. Es gan domāju, ka šeit ir pirmais variants." viņu nesatrauca nemazākā mērā grāfienes dēla privātās dzīves diskrētums. Viņam bija uzdevums. To Lanidurs gatavojās pildīt rūpīgi un kārtīgi, bez jebkādas klīrības.
Lanidurs pievērsās pareģim.
"Vai jūs esat manījis jebkādas skaidras pazīmes, ka Glorbaus būtu iemīlējies šajā lēdijā?"

Ja nekā īpaša vairs nemana, Lanidurs ir gatavs doties tālāk, viņš uzlūkoja Ofēliju, lai saprastu, ko domā viņa.

[Semijs]

-Šī saruna nebūtu sākusies.-
Udrins pievienojās Enlilam ar savu kārtējo rūcienu.
-Mums laiks ir maz, tādēļ laist pie cietumnieka tagad. Ja tūlīt to neizdarīt, mēs paš visu izdarīt... sāpīgi..-

[Džezā tikai Meit...]

Ofēlija atlika lielo grāmatu atpakaļ vietā un paskatījās uz Laniduru.
- Man nav iebildumu doties tālāk. Šķiet te tiešām nekā vairs nav.. - Viņa domīgi noteica un piegāja pie vīrieša, lai ielūkotos vēstulēs.
- Hmm.. neviena paša mīlestības vai aizraušanās apliecinājuma.. 'Tiešām jādomā, ka viņi nav mīlnieki.. vai tāds secinājums ir radies tieši šo vēstuļu dēļ? Cik bieži viņš tās sūtīja?! - Viņa teica un paskatījās uz pareģi, gaidot ko tas teiks.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 04.06.2008 18:13

[Massacre]

Amedeo neizskatījās īpaši priecīgs, redzot to kā jaunkundze izmanto savas nekromanta spējas. Tas viņam šķita stulbi, nepieņemami un visnotaļ tukšgalvīgi, rīkoties šādi.
Galvaskausam vīrietis neatbildēja, vien centās garus no viņu ieslodzījuma, proti galvaskausiem un kauliem, atbrīvot, lai tie mierīgi var nonākt viņsaulē.

[novemberunge]

Sargs pavīpsnāja un pameta ar roku atpakaļ, netieši norādīdams uz restotajām durvīm. Pārējie, kas joprojām spēlēja kārtis, nepievērsa viņiem dižu uzmanību, domādami, ka cietuma priekšnieks pats ar visu tiks galā - nu nevarēja viņi taču ņemt un pārtraukt spēli visinteresantākajā mirklī jeb tad, kad uz galda bija samests visvairāk sudraba monētu.
-Godātais kungs, ja mēs katru, kas tik saldi runātu, laistu pie cietumniekiem, tad tik tiešām būtu miruši. Bet, lai būtu! Nosūtīšu ziņu uz pili. viņš atvainodamies pamāja ar galvu un devās uz spēlmaņu pusi - viņš pieliecās pie tiem, pārmija pāris vārdus un nozuda augšup pa akmens pakāpieniem. Pārējie tikmēr kusli un negribīgi pārtrauca spēli, nogurušos un saīgušos skatienus pievērsdami svešiniekiem. Viens no sragiem savādi, nedaudz ņirdzošipasmaidīja, atklādams retu, neglītu zobu rindu, otrs viņu pārtrauca, iebelžot šam pa pakausi, taču nesakot ne vārda.
Galvenais Lari atgriezās pēc laba laika ar putnu uz pleca - tas bija liels, melns krauklis ar spīdīgu spalvu un acīm kā vabolēm, kas viltīgi šaudījās visapkārt. Ap kāju viņam bija apsieta lente, no lentes norauts neliels pergamenta gabals, apzīmogots ar Lari ģērboni. Sargs pārlaida acis pār vēstuli, taču viņa sejas izteiksme palika nemainīgi akmenscieta.
Ne vārda neteicis, vīrietis atkabināja atslēgu saišķi no jostas un pamāja, lai Enlils, Nihils un Udrins seko. Viņš, klusi kaut ko čukstot, atslēdza restotās durvis, tad lūku - acīmredzot katru slēdzeni sargāja īpaša maģija, kas tika atslēgta ar vārdu un atslēgas palīdzību, katru reizi pēc nelielā burvju panta noskandēšanas no durvīm atlecot aukstām, indīgi zilām dzirkstelēm.

Cietokšņa pagrabs, bez šaubām, nebija omulīgāka vieta, kur atrasties; tajā ierīkotais cietums bija mitrs un drēgns, un smirdēja pēc slapjiem salmiem un pelējuma, tumšākajos kaktos lodāja žurkas, žēlabaini vaidēja vai sulīgi lamājās cietumnieki, kaut kur pie griestos ierīkotā, vienīgā loga vējš nopūta sveci, padarot telpas vēl par toni tumšākas. Taču Lari, šo vietu labi pārzinādams, mierīgi vadīja trijotni gar ieslodzīto kamerām, dziļāk pagrabā, vēl par trim pakāpieniem zemāk līdz kārtējam restotajām durvīm, aiz kurām tumsā uz lāviņas vīdēja sakņupis stāvs.
No pretējās pazemes gaiteņa puses viņu virzienā atskanēja soļi, aiz stūra parādījās vēl viens sarga stāvs ar sveci rokās. Cietuma galvenais uzraugs ar maģijas palīdzību atslēdza kameru, paņēma no otra vīrieša gaismekli un, iespiedis to Enlilam rokā, norūcās: -Cietumnieks ir jūsu. Tikai bez jokiem. Ārā no šejienes bez manis netiksiet, ja vien par žurku nepārtapsiet. Un ar šiem vārdiem viņš ieslēdza trijotni kamerā, pats atkāpdamies dziļāk tumsā, prom no gaismas.
Sveces mestajā, niecīgajā gaismā varēja samanīt, ka kamera patiesībā ir diezgan liela un bez guļamlāvas šeit ir arī galds ar soliem. Pirms mirkļa sakņupušais stāvs nu jau bija apsēdies trijotnei pretī un vērās viņos ar smīnu - cietumnieks patiesībā bija jauns, spēka pilns vīrietis, kam noteikti nevarēja dot vairāk kā trīsdesmit gadu. Viņam bija plati pleci, saulē iededzis augums, vienkārši, asi un simpātiski sejas vaibsti un spuraini, netīri blondi mati. Viņš bija tērpies ādas biksēs, zābakos un linu kreklā; varēja redzēt, ka agrāk pie jostas nēsājis dunci, taču tas, protams, viņam bija atņemts.

Pareģis jau kārtējo reizi pakasīja galvvidu un nopūtās.
-Neviens nekad par to nebija pat iedomājies... Bet, kad tu tā jautā, savas jūtas klaji viņi nekad nebija pauduši. Tiesa, viņi pavadīja garas stundas, pat dienas šeit, šajā telpā un neviena grāfienes rīkotā balle neiztika bez abiem - ja jūs zinātu, cik viņi skaisti dejo! Un vēl tās garās pastaigas pils dārzā... Vai jūs tiešām domājiet, ka viņu attiecības bija tikai aizsegs kam citam? večuks izskatījās viegli satraukts un nervozs. -Ja viņi nebija kopā, tad sarakstījās teju katru dienu. Vismaz es tā spriežu - lēdija parasti Glorbaus sūtīja vēstules ar baltiem baložiem un tādu šeit nav daudz.

Pieņēmis, ka istabā vairāk apskatīt nav ko, pareģis viņus pacietīgi aizveda uz saviem apartamentiem, kas atradās teju otrā pils galā. Viņi tika ievesti plašā, omulīgā bezlogu telpā, kas atgādināja vecu bibliotēku, lai gan patiesībā bez grāmatām šeit bija visdažādākās maģiskās ierīces, artefakti un vēsturiski svarīgi avoti - zobeni, vairogi, ģērboņi, visu bijušo grāfu un grāfieņu memuāri, dienasgrāmatas, kas, ar īpašu maģiju aizsargāti, tika atstāti pareģa uzraudzībā. Visas iespējamās sienas aizsedza grāmatu plaukti, savukārt telpas vidu aizpildīja neskaitāmi galdi un grezni soli, krēsli, taču kaut kur istabas tālajā galā, kur grīdu nesedza purpukrāsas paklājs, bet gan auksts, gaišpelēks akmens, atradās dīvaina ierīce. Uz grīdas zem tās bija uzzīmēta aplī ieslēgts simbols un maģiskas rūnas - no pieciem apļa punktiem kopā savijušās un izliekušās bija piecas zelta krāsas arkas, kas trīsēja pie katras mazākās kustības telpā. Gaiss starp šīm arkām šķita sabiezējis un duļķains kā purv ūdenes - te tas noskaidrojās spoguļtīrs, te kļuva tumši pelēks.
Pareģis ar mājienu aicināja visus tuvāk.
-Negadās bieži redzēt portālus, vai ne? viņš savādā, tēvišķā lepnumā nopūtās. -Uzgaidiet mirkli, ļaujiet man sagatavot jūs ceļam.
Večuks pavērsa sava zižļa balto lodi pret savādo ietaisi - uz mirkli atskanēja apdullinošs sprādziens, kura rezultātā visas piecas arkas bija sākušas griezties uz riņķi.
-Šis ir viens no retajiem portāliem, ar ko var aizceļot, kur vien vēlās - tādēļ jau tās stīpas. Jūs, droši vien, pazīstiet Nimglāras tradicionālos portālus, kurus ieviesa Regrams Pūķutēvs - tie parasti ir no akmens izveidoti statīvi ar šādu pašu apli, tikai to iedarbināšanai nepieciešamas īpašas sveces. Lielākie mīnusi ir tādi, ka lietus laikā teleportēties ir praktiski neiespējami, jo sveces nodziest, bez tam, tādā portālā tu spēj pārvietoties tikai uz nākošo tuvāko portālu, līdz ar to ir vajadzīga teju visa diena, lai tiktu līdz otram Nimglāras galam. Regrams tos ieviesa kara vajadzībām - lai varētu uzmanīt situāciju valstī. Un tos joprojām izmanto ārkārtas gadījumos, taču, atzīsiet - šis portāls ir daudz labāks... viņš norādīja uz brīnumu savas istabas vidū un svarīgi nokrekšķinājās.
-Vai jums ir vēl kādi jautājumi, pirms dodaties ceļā?

Amadeo nebija rēķinājies ar to, ka šāda rīcība varētu saniknot garus. Tie metās kliegt, vēl skaļāk un izmisīgāk, balsīs ieskanoties tumšam ļaunumam, kas kā akacis izsūca rituālista enerģiju. Drīz vien šaurajā virtuvē sacēlās vesels dvēseļu viesulis - gari metās vīrietim apkārt, griežoties uz riņķi vien un kliedzot - kliedzot tik skaļi, ka ausis krita ciet un galva sāka nežēlīgi, sāpīgi dunēt. Viņa acu priekšā ar pavērtām rīklēm lidoja visbaisākie un šķebinošākie viepļi, kādus Amadeo vien bija redzējis - gari nebija pateicīgi par viņu atbrīvošanu. Viņi bija dusmīgi.
Taču rituāls bija veikts, zemē visapkārt ap rituālista kājām atvērās bezdibenis, kurā pazuda visi gari un dvēseles, ko lēdija Maibranēla jebkad bija nogalinājusi. Amadeo juta sevī neiedomāju bezspēku - viņš nevarēja ne pakustēties, kur nu vēl piecelties kājās, ne kaut pušplēstu vārdu izdvest - viss iekšā savādi šķebināja un līgojās, taču nebija nekādu sāpju. Bezspēks bija uzmācies gluži kā miegs un šķita, ka vienīgā iespēja izdzīvot bija tam padoties.

Lēdija Maibranēla un Annea, protams, šo milzīgo troksni bija dzirdējušas. Pirmā no viņam atgriezās virtuvē, uzreiz šausmās ieplesdama acis un muti.
-TU! NOLĀDĒTAIS VELNS! viņa mēmi noplātīja muti un satvēra vīrieti aiz krāgas, piesliedama viņu kājās, uz kurām viņš nekādi nespēja noturēties - škita, ka tajās kaulu vietā nu ir bezsvara šķidrums. -Es tev rīkli pārgriezīšu, un no līķa sev kalpu augšāmcelšu, un tavai dvēselei būs šeit vergot līdz mūža galam, tu nolādētais velns, tu bezkauņa, tu bezgodis! Kā tu uzdrošinies!? lai arī lēdija šķita trausla un smalka, viņā bija neiedomājams spēks - ar kāju atspērusi durvis uz blakusistaba, viņa ar vieglu vēzienu nometa tikko pacelto Amadeo uz grīdas gluži kā lupatu. Nostājusies viņam pāri, ar kājām abpus viņa viduklim, sieviete ielūkojās jauneklim acīs.
-Es varētu noslaktēt tevi šeit uz vietas, nožēlojamā žurka, un tu mirtu nespēdams pakustēties, bet man vēl ir cieņa, atšķirībā no tevis. Man šķiet, ka es varētu noņemt tev lāstu, kas tev šobrīd neļauj pakustēties, dārgum, un ļaut tev mirt kā vīram, kas tu neesi, cīnoties ar mani. Kā šķiet tev, ko? nekromante greizi pasmaidīja un iespieda savas kurpes papēdi rituālistam krūtīs.

[Semijs]

Udrins sekoja līdzi abiem kompanjoniem kā pēdējais. Pagraba apstākļi nebija tie labāki, vispār varēja domāt, kā tie cietumnieki izdzīvo, bet uz to Udrinam bija vienalga. Nepagāja ilgs laiks, kad visi jau bija nonānukši pie durvīm, kur visticamāk atradās cietumnieks.
Sargs viņus ielaida iekšā un aizslēdza durvis. Udrins uzreiz nopētīja cietumnieku. Neizskatījās pēc problēmas, bet novērtēt viņu pa zemu arī nevarēja. Gaismā, varēja vāji redzēt Udrina acis, kuras naidīgi vēroja cietumnieku. Nokrakšķinājis kaklu, viņš cietumniekam norūca.
-Sāc runāt.. ātrāk labāk.-

[mr Bl@ck]

Enlils izgāja caur pagrabiem nesacīdams ne vārda. Piekūns, kas sēdēja viņam uz pleca tikai iekliedzās pāris reizes un elementālists noglāstīja putna galvu. Viņī nonāca pie dziļākajām cellēm, kur arī ieslodzītais tika turēts viņi iegāja iekšā un Enlils vājajā sveces gaismā novērtēja cietumnieku, spēcīgs vīrs, iespējams pat mežsargs, ja intuīcija nevīla.
Viņš pamāja Udrinam, ka viņš pārņem vadību.
Tu jau nojaut kā lab mēs esam šeit ieradušies. Enlils sacīja klusā bezemociju balsī, kapuce bija nolaista tālab seju nevarēja redzēt tikai acis, kas mirdzēja nedabiskā zilumā.
Mēs esam ieradušies uzzināt ko tu esi stāstījis par Golbrauss un vēl dažus sīkumus, es zinu tu negribēsi runāt, bet es tomēr iesaku padomāt, jo mēs tiešām zinām kā nodarīt sāpes.

[novemberunge]

OOC: Blek, tev tiešām ir apbrīnojama intuīcija.

Jauneklis kaut kur tumsā pamāja, neizskatīdamies īpaši nelabvēlīgi noskaņots, nedz arī kā citādi Enlila vai Udrina vārdu iespaidots. Viņš pavisam mierīgi nolika abas slaikās, rupjās rokas uz galda, tādejādi censdamies norādīt, ka negrasās ar viņiem cīkstēties. Viņš tāpat bija viens - viņi trīs, un lai arī mežs bija lieliska rūdījuma vieta, elementālists, nekromants un tāds milzīgs karotājs nestāvēja ne tuvu lāčiem vai vilkiem, vai vienradžiem - viņos bija cita veida maģija, tāda maģija, ko jauneklis neizprata.
-Pie vissvētā Mēness un Saules! Pieklusiniet savas balsis. viņš čukstēja, pamādams, lai trijotne apsēžas. -Ja jūs patiešām vēlieties kaut ko no manis dzirdēt, vispirms stāstiet - kas jūs šurp sūtīja? Vai grāfiene?
Viņa acis tumsā šķita tumšas un duļķainas, un tajās varēja manīt slimības spīdumu - cietuma apstākļi nebija labākie, kur nu vēl vīram, kas visu dzīvi pavadījis dabā, mežā. Jauneklis šķita arī skumjš - lai arī pavisam jauns, viņā bija manāma pieredze, kas nāk tikai ar daudziem smagiem gadiem.
-Es esmu Glorbaus draugs. Es negribu, lai viņam tiek nodarīts pāri.

[Elony]

"Varēja sveces ielikt stikla lukturos..." nomurmināja Lanidurs un paraustīja plecus.
Patiesībā tas jau nebija svarīgi.
Pareģa telpu iekrātojums drīzāk viņu lika dēvēt par burvi vai magu, nevis pareģi. Tas liek padomāt.

Lanidurs pagāja uz priekšu tuvāk portālam.
" Atzīšos, ka tas tiešām ir iespaidīgi. Bet es esmu gatavs. Paļaujos, ka Akadēmijā ir kas līdzīgs, lai nogādātu mūs atpakaļ?"

[Džezā tikai Meit...]

Ofēlija domīgi palūkojās uz pareģi un noteica.
- Izklausās kā tiešām iemīlējušies. Varbūt viņi šīs vēstules sūtīja viens otram tādēļ, lai nejustos šķirti, kad nebija kopā.. bet varbūt.. - Viņa pavērās uz vēstulēm un tad uz pareģi.
- Kāds kopējs nosēpums, kas saistīts ar radniecīu? Man viņi nedaudz atgādināja ļoti draudzīgas brāļa un māsas attiecības.. - Sieviete izteica savas domas, paraustot plecus un nogrozot galvu. Viņa sekoja pareģim laukā no istabas, cauri vai visai pilij, līdz pat viņa apartamentiem. Pa ceļam Ofēlija papētīja nedaudz pili ar viegli ieinteresētu skatienu. Bieži taču nesanāk uzkavēties tik smalkā vietā. Arī pareģa telpa viņu visnotaļ piesaistīja un likās tik omulīga. Visas tās grāmatas, vairogi un citas lietas.. Ofēlijas acis iemirdzējās. Viņas skatiens visbeidzot pievērsās portālam. Viņa lenām devās tam tuvāk, pārsteigti vērojot katru izmaiņu.
- Es pirmo reizi redzu ko tādu. - Sieviete nočukstēja un satrūkās pēc skaļā sprādzienam līdzīgā trokšņa.
- Nē, esmu gatava doties. – Viņa palūkojās uz Laniduru un tad uz pareģi.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 17.06.2008 16:17

[Pūķēns Sāra]

-Ko es tev teicu par to, ka vajag visiem sekot, nevis meklēt īsāko ceļu?- steidzoties pa nelielajām ieliņām gaišmate pie sevis neapmierināti nomurrmināja, kamēr no kimono ieloces izlīda neliela dzīvnieciņa purniņš.
-Un kurš tev lika mani klausīt? Ja būtu nekavējoties nogriezusies...- atbildēja neapmierināta balss, kad meitene apstājās, -Vai dzirdēji?- tā pati balss no kimono ieloces jautāja, kamēr Ariadne mēmi pamāja un sekoja savai nojausmai, kas par laimi vai nelaimi noveda tieši tur, kur vajadzēja nonākt - pie pagalma durvīm, kur jau stāvēja Annea.
-Kas tur notiek?- bez liekām ceremonijām jautāja meitene, kamēr susuriņa asā dzirde uztvēra ko nelāgu, mudinot meiteni doties iekšā. Ariadne viegli pagrūda durvis, cerot, ka tās būs vaļā, bet pretējā gadījumā, viņa bija gatava izmantot dunci un atlauzt durvis. DVēseli bija pāgņēmusi nelāga priekšnojauta, ko tikai uzkurināja susuriņa steidzināšana, ko, protams, Annea spēja saklausīt kā tikai kāda dzīvnieciņa smalku pīkstoņu.

[Miss Doherty]

Annea bija pārsteigta un, godīgi sakot, arī mazliet sabijusies, dzirdot briesmīgos bļāvienus iekšpusē. Kā mazs atvieglojums nāca Ariadnes uzrašanās. Man nav ne jausmas. Balss skanēja klusāk kā viņai pašai likās, bet pārbijusies viņa noteikti nebija. Drīzāk nikna par to, kāda ```` ir šī piegulētāj-lēdija. Viņa gaidīja vai atvērsies durvis.

[Corvus]

Glorbaus draugs - noziedznieks. Skan jau intriģējoši. - Nihils noteica visai skeptiski. Bet tas nav svarīgi... Mums vajag zināt visu, kas attiecas uz Glorbaus. Par pārinodarīšanu - mums maksā vairāk kā pietiekami, lai viņš būtu vesels un vienā gabalā.
Nihils pieliecās pavisam tuvu viņa sejai un klusā balsī noteica:
Runā. Tu zini, kas es esmu. Ja tu stāstīsi patiesību, nevienam nekas nenotiks. Ja melosi vai klusēsi, piebiedrosies klusajam vairākumam.

[Bizii van Dope]

Aiz abu sieviešu kārtas būtņu muguras atskanēja vieglu soļu liegā melodija - vilka mazo, aso nadziņu skrapstēšana pret zemi un vieglam augumam piederoši soļi, apvienojumā ar maiga apģērba plīvošanu.
Anima apstājās tieši aiz Anneas un Ariadnes mugurām, dziļi ievelkot krūtīs klusu elpu, lai varētu ierunāties pēc nelielā skrējiena. Viņa bija bijusi pavisam netālu un dzirdējusi kliedzienus, tad sākusi skriet un nonākusi šeit.
Kas tur iekšā? Sieviete jautājošu skatienu uzlūkoja abas biedrenes un ar plecu izgrozīja vietu garām pie durvīm. Tomēr Anima nesteidzās sākt dauzīties pie durvīm un tās raustīt, jo drošības labad labāk tomēr bija pajautāt, lai arī pēc cilvēku sejām varēja spriest, ka nekas labs vis tagad nenotika. Taču tā vai tā nevajadzēja sasteigt.
Animas vilks izvijās caur sieviešu kājām un ieņurdējās piebāžot degunu pie durvīm.

[Massacre]

Amedeo sajutās vainīgs, jo gariem šāda atbrīvošana nepatika, tāpēc vīrietis diezgan mierīgi un savu likteni pieņemoši lūkojās jaunās nekromantes izdarībās un viņš bija gatavs mirt, bet ne cīnīties ar šo jauno dāmu. Tas bija pret jebkādu paša izstrādāto cieņas un rituālista rīcības kodeksu. Viņš viņai atvainojās par nodarīto garu zaudējumu, taču varēja redzēt, ka garu pasaule viņam ir mīļa un viņas draudi par nāvi Amedeo neietekmē. Viņa acu skatiens bija bāls, sazinoties ar garu pasauli un cenšoties noskaidrot vai gari joprojām ir dusmīgi par to, ka nokļuvuši sev piederīgajā pasaulē.