Muižas gūstā., [C] Un spēle var sākties.. ^_^ Opcijas

[Nīcele]

LS „Muižas gūstā.”

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums64362279/iewuxiite/06-04-2008/013f2f21230739bd145112343f82b960.jpg)

Vietas apraksts.

Muiža, kurp dodas tūristi, atrodas Taimiras pussalā. Precīzāk – Čeļuskina zemes ragā. Pat reiz ir rudens. Silts. Pat ļoti.
Muiža ir milzīga. Tajā ir 24 guļamistabas. Katram tūristam būs iespēja izvēlēties savu istabu. Istabas atrodas otrajā un dažas trešajā stāvā. Durvis uz torņiem ir slēgtas. Muižas teritorija atrodas mežā. Visapkārt ir viens vienīgs zāliens.
Ieejot muižā paveras liela halle. Nedaudz pa labi no ieejas durvīm, kuras tūristiem ierodoties atvērās, atrodas lielas kāpnes, kas ved uz otro stāvu. Tieši priekšā ir garš, tumšs gaitenis. Pa kreisi plaša telpa – dzīvojamā istaba. Izejot cauri dzīvojamajai istabai, kurā ir „apaļais galds”, kam apkārt vairāki dīvāni, ir iespēja nonākt senā bibliotēkā. No lielās istabas ved vēl vienas durvis – uz virtuvi. No virtuves ir iespējams nokļūt lielā pieliekamajā, kurš ir pilns ar ēdienu. Pārējo muižas iekārtojumu paši laika gaitā iepazīsiet.

Dalībnieku sākuma pozīcijas.

Tikšanās vieta tūristu grupai pie Muižas vārtiem. Posmā no vārtiem līdz muižas durvīm ceļa nav – tikai zāliens. Visi tiekas ārpusē – pie vārtiem, pl. 16.30. Katrs līdz muižas vārtiem tiek kā vēlas. Brīdī, kad visi ir klāt (visi 13 cilvēki) vārti atveras.
Kas notiks tālāk – redzēsiet.

Dalībnieki, kas piedalās spēlē no sākuma.
-Sagaida vārtu atvēršanu, kas notiek, kad visi ir klāt!.

smaidīgā.
mesmers
Tējas lapa
washulis
Elony
Samāra.
Pūķēns Sāra
Ného
Hworang666
storyteller
Hermiiione
Alija
krelle

Brīdinu, ka spēles laikā jums varētu kāds pievienoties!
Veiksmi spēlētājiem.

Sāksim! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Elony]

"Par to, ja jārīkojas tā, kā viņi negaida - piekrītu." Luiss atteica Monai. "Tikai šaubos vai ārdīšanās līdzēs. Man liekas, ka viņi ir nodrošinājušies, lai mēs neko nevarētu viņiem padarīt. Un citam jēgas nav. Redzējāt? Logs ir necaursitams. Nebrīnītos, ka pat lodes neņem. Te noteitki ir pilns ar slepenām ejām, ko zina tikai viņi. Un pat ja izkļūtu no mājas - kurp dotos? Apkārt nav nekā. Ceļš uz dienvidiem - to viņi uzraudzīs. Mūsu cerība, ka mūsu draugi un radi mūs meklēs. Ir skaidrs, ka šis lords mūs te centīsies novest līdz ārprātam. Lai kas notiktu, to nedrīkst pieļaut. Nedrīks ļauties izmisumam. Bet portreta meklējumi - tas izklausās pēc klīšanas pa šo muižu. Un tas noteikti būs bīstami un biedējoši. Tā kā viņi grib. Kā no tā izvairīties? Vēl nezinu. Jāpadomā. Bet atkārtoju - dusmas ir bezjēdzīgas. Vienīgā izeja - saprast spēles noteikumus un tos apiet."
Luiss nopūtās un pat pasmaidīja.
"Pagaidām vēl nekas briesmīgs nav noticis. Mēs esam neērtos apstākļos un saņēmām draudus. Bet es netaisos par to baiļoties visu laiku. Ja jau ir nakts, jāiet gulēt. Kad būs diena, cerēsim, ka labāk domāsies. Uzskatīšu, ka šīs ir piespiedu ekstrēmās brīvdienas. Tā ir vieglāk izturēt situāciju."

Luiss izvēlējās sev gultu stūrī. Paņēma aizslietni un norobežoja to no pārējās telpas.
"Pat tādā vietā var sarūpēt sev privātu telpu." viņš pasmējās.
Protams, ka garastāvoklis bija čābīgs. Bet viņš jau bija gaidījis ko tamlīdzīgu. Galvenais saprast, ko šis lords grib no viņiem patiesībā. Un tad to izmantot, lai atgūtu brīvību.

[Moriartijs]

Njā... Meklējot portretu būs tā ka mēs sadalīsimies grupās. Un grupās NEKAD nedrīkst sadalīties. Tad ir vēl mazāk iespēju izkļūt visiem kopā laukā no šejienes. Labi, es eju gulēt. Džeroms teica un tad devās atpakaļ uz "savu" gultu. Nopūties viņš atgūlās, taču nevarēja aizmigt un lūkojās griestos.

[washulis]

Mona ieklausījās visā, ko Luiss teica. Nu jau viņa bija iekšēji pavisam pārliecināta, ka nav tāda situācija, kad viņš nespētu kaut ko loģiski izdomāt. Protams, ja es spētu būt visu laiku tik nosvērta. Nu nē... Es nespēšu vienkārši neko nedarīt. Kaut kas ir jādara, bet kas? Kā lai mēs zinām, ko viņi no mums sagaida, lai pēc tam varētu darīt pretējo?

Viņa, sekodama citu piemēram, nosēdās uz gultas, kas bija blakām tai, ko ieņēma Luiss. Viņa lūkojās uz savām kurpēm un vēl nosecināja, ka visas viņas lietas ir palikušas istabiņā. tas nu lika viņai saniknoties vēl reiz. ur tiešām bija lietas, bez kurām viņa nespētu iztikt.

[Elony]

Luiss uzkāpa uz gultas un centās saskatīt vai griestos neredz kādu kameru, noklausīšanās ierīci, vai jebko citu aizdomīgu, kas lieicnātu, ka viņus izspiego. Pāri aizslietnim pamanījis Monu, viņš pagriežas pret sievieti un pasmaida.
"Draņķīgs garastāvoklis?"

[washulis]

Mona nosmaidīja par Luisa vienkāršo teikumu. Vai tas tiešām tik viegli pamanāms? Viņa pieticīgi noteica, bet varēja saprast, ka viņa tiešām nav tajā labākajā garastāvoklī, bet to drīzāk varētu nosaukt par izmisumu.

Viņa nemaz nevēlējās domāt par tām lietām, kas tiktu astātajas tajā pasaules galā, ja viņai būs te jāpavada turpmākie septiņi gadi vai pat vairāk. Ko gan mēs tagad darīsim? Viņa palūkojās uz Luisu, cerot, ka lūkojoties viņa acīs, kaut ko spētu saprast un izdomāt.

Šo rakstu rediģēja washulis: 26.05.2008 12:42

[Džezā tikai Meit...]

Šarlote, apstulbusi no visa notikušā, nespēdama bilst ne vārda vienkārši aizgāja lidz savai gultai un apsēdās uz tās malas. Viņa novilka kurpes, apgūlās mīkstajās segās un pavērās griestos. Viņio mūs šeit turēs kā tādus kāmīšus veselus septiņus gadus. Nav iespēju aizbēgt.. mēs pat nezinām ko ar mums taisās darīt.. viņa pie sevis domāja un pavērās uz blakus gultā guļošo Džeromu. Šķita, ka arī viņš ir aizdomājies.
- Nespēj aizmigt? - Viņa klusā, maigā balsī jautāja. Viņa jau bija atmetusi cerības atgriezties ārpasaulē pēc pāris dienām un doties uz darbu. Viņa bija pieņēmusi to, ka tuvākajā laikā nāksies šeit pakavēties daudz, daudz ilgāk, nekā viņai to gribētos. Viņa jau arī negribēja no paša sākuma. It īpaši pēc sava nelāgā incidenta ar bunkuri.. viņa zināja, ka ar pārējiem jāatrod kopīga valoda un būs krietni jāpiepūlē savs prāts, lai varbūt kopīgiem spēkiem viņi visbeidzot tiktu laukā.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 26.05.2008 16:20

[Elony]

"Darīsim?" Luiss pārjautāja. Viņš atstāja griestu pētīšanu novārtā.
"Es šobrīd negribu domāt par šo spēli. Manam prātam viņi klāt netiks." viņs ar pirkstu piesita pie deniņiem.
"Būtu tā kā jāieti gulēt, bet... kad es teicu, ka nožēloju, ka šonakt sanāks tikai gulēt, tu man tā arī neatbidēji līdz galam. Likās, ka tev bija kas padomā." varbūt tas bija drusku nekaunīgi, bet Luiss vēl tiešām negribēja gulēt. Kaut vai par spīti šiem spēlmaņiem. Un viņam bija intersanti, ko tad Mona atbildēs.

[washulis]

Nu ja. Moan atkal novērsās pēc tam, kad Luiss teica, ka ir laiks atpūsties, bet pēc šī visa stresa, viņa piekrita, ka aizmigt varētu likties pat neiespējami.

Tā. Ko es tad gribēju teikt. Viņa mēģinājaprātā atrast to pavedienu, ko gribēja teikt, kad Luiss slēptā (vai ne tik slēptā) veidā piedāvāja viņai vēl vienu nakti. Ja mēs varētu tikt ārā no šīs telpas, tad domāju, ka te noteikti atradīsies arī kāds klusāks un vientuļāks stūrītis. (occ: tad nu jautājums Nīcelei. Vai tās durvis, pa kurām ienācām, tika aizslēgtas vai kaut kas cits...?)

[Elony]

"Šaubos, vai tiksim lejā. Ja mūs šeit iebāza, tad lai nelaistu ārā, vismaz pagaidām." Luiss noteica ar mazāku sajūsmu balsī.
Viņš pasmaidīja. Bija interesanti vērot Monu, kā viņa te cenšas padomāt, kā viņiem nakti pavadīt atkal kopā, bet slēpti no citu acīm.
"Nu, ja ar aizslietni ir par maz, tad nāksies vien pacensties iemigt tāpat." viņš noteica ar skumju pieskaņu balsī, lai gan bija redzams, ka vīrietis tikai ķircina Monu.
Luiss bija izvēlējies gultu stūrī, un uzslējis aizslietni starp savu un Monas gultu, tā savu gultu norobežojot no pārējās telpas. Tā viņš varēja gulēt citu neredzēts.

Šo rakstu rediģēja Elony: 26.05.2008 18:55

[washulis]

Nu ja. Tad tas variants atkrīt. Diemžēl. Viņa arī nu jau ar mazāku sparu noteica, bet lai gan varbūt šovakar nekas nesanāks, vēl jau būs iespēja arī turpmāk. Lai gan septiņi gadi nederētu, bet tomēr laiks vēl būs.

Viņa nosēdās uz savas gultas un pēc kādas minūtes, ko pavadīja uz tās sēžot un nopētot vēl reizi visu telpu ar visiem cilvēkiem, kas bija tajā, viņa nogulās un dziļi ieelpoja.

Kad aizlietnis Luisu norobežoja no pārējiem, viņa īsu brīdi sajuta tādu pašu sajūtu, kā mājās. Tas lika viņai sajusties mierīgāk, bet arī apziņa, ka viņa, kaut kur etālu aiz aizslietņa, ir ar kādu uzticamiu kopā, lika viņai justies daudz labāk.

Nemaz nemanot, viņa pamazām iemiga.

Šo rakstu rediģēja washulis: 26.05.2008 19:02

[Elony]

(OOC: Lol, aizslietnis norobezo tikai Luisa gultu. Tā nu Mona guļ pārējiem redzot. Viņa taču neaizmiha Luisa gultā, ko? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) )

Luiss pasmaidīja un vēroja, kā Mona dodas gulēt.
Tik samaitāta viņa nebija. Tas puisi priecēja. Ja Mona būtu izšķīrusies par kaut ko tādu, kā varēja padomāt sākumā, tas liecinātu...
Lai nu kā, tā nav.
Un tas tik tiešām bija labi.
Siltas domas par Monu palīdzēja viņam nedomāt par gūstu. Neļauties dusmām vai bailēm. Tik tiešām - rīt ar svaigām domām redzēs, kā būs.
"Arlabunakti visiem." Luiss noteica un noģērbis virsdrēbes, devās gulēt.

[Tējas lapa]

Arlabunakti. Leo arī bija izlēmis doties gulēt, bet viņā nebija pārliecināts, ka spēs iemigt. Nejūtot nekādu neērtumu vai kaut ko tamlīdzīgu, puisis novilka drēbes paliekot tikai bokseršortos. Nolicis apģērbu kārtīgi gultas galā, Leonardo iegūlās gultā un kārtīgi sasedzās. Ja jau šeit būs japaliek veseli septiņi gadi tad laikam būs ar visu šo jāaprod. Viņš domāja. Nu nē šeit es nepalikšu tik ilgu laiku. Kopīgi izdomāsim kā tikt āra no problēmām un tad ātri vien tīšos atpakaļ uz Ņujorku. Kā jau viņš to bija paredzējis miegs nebija ne acu galā.

[Moriartijs]

Jā, nevaru aizmigt. Džeroms nopūtās atbiltot Šarlotei. Kā mēs tiksim laukā viņš jautāja griestiem. Pārlaidis skatienu telpai viņš redzēja ka visi mēģina aizmigt, taču tikai dažiem tas arī izdodas.

Es mēģināšu pagulēt, galu galā rīts gudrāks par vakaru, viņš teica Šarlotei.

[Nīcele]

(occ: tas vairs nav svarīgi, bet durvis bija ciet.
! ņemot vērā to, ka es te kādu laiciņu nebiju, pavirzīsim spēles gaitu, cerams, ka nevienam nekas nav iebilstams)

Bija agrs rīts, kad visu māju pāršalca jau iepriekš dzirdētās zvanu skaņas. Jans.
Istabas durvis bija plaši atvērtas un tās pavēra skatu uz ieslīpiem griestiem, kas veda lejup.
Zvans turpināja skanēt kā baznīcā nositot apaļu stundu un neveda mieru istabā esošajiem.
Pa mazo lodziņu spīdēja spoža saule un visapkārt bija spiglti zilas debesis. Saskatīt mežu, kurš atrodas apkārt muižai nebija iespējams. Skats no mazā lodziņa redzeslokam nepavēra arī zālāju un alejas kokus. Tikai debesis un saule.
Zvans apklusa un tā bija droša zīme, ka Jans negaidīs.
Mirklī, kad zvans apklusa, istabā uz dažām sekundēm iestājās pilnīgs klusums.
Klusums bija radies no melodijas, kas skanēja kaut kur istabā. Uz klavierēm spēlēta, klusa un vēl klusāka, skanēja viegla un līgana mūzika.
Nebija nosakāms, kur tā ir, jo tuvojoties skaņas avotam tas pārvietojās.

[Džezā tikai Meit...]

Šarlote skumji pasmaidīja.
- Nu ja. Pēc visa šī ir grūti aizmigt.. - Viņa noteica un pavērās griestos.
- Tad arlabunakti. - Viņa piebilda, uzmaidot Džeromam un iekārtojās zem segām,garos matus izklājot uz spilvena.. Pēc kāda laiciņa viņa jau bija aizmigusi.

Atskanēja apdullinošs troksnis. Atkal dunēja tie nolādētie zvani un Šarlote, uztrūkusies no miega, strauji pieslējās sēdus un apjukusi pavērās apkārt. Nācās pievērt acis, jo no mazās lūkas krita spilgta saules gaisma. Viņa saredzēja arī dzidri zilās debesis un sievietei tik ļoti sagribējās tikt laukā un izbaudīt šo dabas skaistumu. Pagājušas divsimts stundas.. Viņa pie sevis nodomāja, kad lēnām izkāpa no gultas. Viņa uzvilka savas botas un daudz nedomājot, devās uz atvērto durvju pusi. Lai nolādēts Jans, Dens un tā sieviete.. Lai nolādēta šī māja un diena, kad izlēmu uz šejieni doties. Viņa lādējās, te pēkšņi apstājoties. No kaut kurienes atskanēja patīkama melodija, klavieru pavadījumā. Viņa pagāja uz to pusi, no kurienes skaistā mūzika skanēja, taču tā pārvietojās uz citu pusi. Šarlote nogrozīja galvu un vairs neko nedomājot, atkal devās uz durvīm.

[washulis]

Mona strauji atvēra acis, kad izdzirdēja zvanu. Pēc tam, kad saprata, ka vēl jo projām ir šajā apnicīgajā mājā, viņa tās aizvēra atkal, bet miegs jau bija izplēnējis. Nopētot niecīgo lodziņu, kas bija telpā, viņa nosecināja, ka jau ir rīts, bet atceroties, kas bijarakstīts vēstulē, viņa sāka šaubīties. Nu te uz laiku nav vērts paļauties. Laikam uz neko nav vērts paļauties.

Piecēlusies no gultas, kura bija iesildīta, kad viņa gulēja, viņa r modru skatienu nopētīja telpu, it kā mēģinot saskatīt to skaņu, kas izklausījās pēc klavierēm. Tikai nevienas klavieres es gan neredzu.

Varbūt mums neiet pie tā Jana? Kā meš viņu satiekam, tā tikai sākas problēmas. Mona noteica šarlotes virzienā, kas jau devās uz durvīm.

[Elony]

Uzrauts no miega, Luiss bija brīdi gatavs kauties ar visiem, kas gadīsies ceļā. Tad viņš apjēdza, kas noticis un kur atrodas. Ātri saģerbies, vīrietis iznāca no sava stūra.
"Jārunā ir! Ja mēs šeit sēdēsim un klausīsimies tajā skaņā, labuma nekāda, bet nervus sev sabeigsim. Gan jau viņi arī paredz, ka mēs Janu meklēsim, bet es nezinu ko citu darī! Šito klausīties visu dienu?"
Viņš bija miegains, dusmīgs un nespēja skaidri domāt.
Ko arī centās panākt šīs šarādes autori.

[washulis]

Njā. Tev droši vien taisnība. Bet varbūt dodoties tur, mums ir kaut kā jāsagatavojas, jo kas lai zin, kas tur būs. Viņa ieminējās, pieceļoties stāvus, vēl jo projām blakām savai gultai, bet nemaz pati nezināja, kādu sagatajošanos lai veic. Nonākot te, viņa galīgi vairs nespēja koncentrēties. Varbūt tas ir tā zvana un mūzikas dēļ?

Eh, vienalga. Viņa pagāja dažus soļus uz priekšu un zuvilka savas augspapēžu kurpes, kuras bija nolikusi blakām gultai. Bet vēl vairāk es tagad vēlētos ieiet dušā. Es tak neesmu bijusi dušā jau trīs dienas!

[Džezā tikai Meit...]

Šarlote atskatījās un pamanīja, ka Mona un Luiss jau ir pamodušies.
- Labrīt. - Viņa klusi noteica.
- Es domāju, ka nekam nav jēgas. Vienkārši dosimies lejā un uzklausīsim viņus. Pajautāsim par to vēstuli un portretu. Varbūt beidzot viņi mums ko skaidrāku pateiks. - Viņa atkal pavērās uz durvīm un beidzot nokāpa lejā.

[washulis]

Tiesa par to, vai viņi kaut ko paskaidros, es dziļi šaubos, bet nu... Mona vienkārši noplātija rokas un paiedama gabalu nostāk no gultas, bija gatava sekot pārējiem uz to telpu, kur viņus gaidīja Jans. Nekas, Jan. kad man būs tā iespēja, tu nemaz nebūsi tik pašapmierināts un lecīgs. Viņa pie sevis viltīgi nodomāja, jo ar vien vairāk viņa saprata, ka te nojūgsies, ja nespēs tikt ārā.

Un jā. Labs rīts. Ja vien tas ir rīts. Viņa vēl noteica, nedaudz piekārtojot matus.

Šo rakstu rediģēja washulis: 27.05.2008 12:15