Jaunā Atlantīda. Pēdējā Karaļvalsts., [ATD], [C] Opcijas

[Ného]

(IMG:http://www.tvnet.lv/resources/albums/martins.maskalis/5109312/atlantida_sign2.jpg)

Tās nolāpītās siļķu mucas neciešami smirdēja, Gēroks aiz tām tupēja jau pusstundu un nu jau vairs nesaprata, kā ko tik smirdošu var ēst. Viņam riebās, ka viņam jāsēž tādās vietās, bet tomēr viņu priecēja uzdevums, ko viņam tēvocic bija lūdzis izdarīt.
Puisis atradās pie kāda neciešama, skopulīga un visādā ziņā nepatīkama vīra kuģa, kas veda pārtiku un daudz ko citu no salām ziemeļos. Šis kuģa kapteinis nebija vēlējies maksāt kārtīgi ostas nodevas, nebija ļāvis apskatīt sava kuģa kravu, ko tieši viņa pagātnes dēļ vēlējās visās ostās pārbaudīt. Pirms dažiem gadiem viņš bija sagāzis lielus podus kādā ostā - tajā viņu vairs viņu neielaiž. Bet ko nu par viņu, šis vīrs nav tas, kas mums vajadzīgs.

Gēroks gandrīz aizsnaudies pamanīja, ka no kuģa nokāpj seši vīr, tai skaitā pats kuģa kapteinis un dodas uz ostas krodziņu ieraut kādu rīta mēriņu. Puisi nogaidījis kamēr viņi pazūd aiz stūra un veikli uzrāpās pa trapu un, cik vien nemanāmi spēja, aizlavījās līdz kapteiņa kajītei. Tā, par laimi izrādijās neaizslēgta - nu gan viņš ir drošs, ka nekas nenotiks ar viņa mantām - tā nodomājis Gēroks ielavijās kajītē, bet pēkšņi viņām gar acīm sagriezās zvaigznītes un viss satumsa.

- Sveiki Kaara jaunskungs! - saldā un pieglaimīgā balsī teica kāds vīrs. Gēroks atvēr acis un pamanīja sev tuvu piebāztu resnu un ļumīgu seju - kā jums nepaveicās, šitā iekrist manās lamatās, es domāju, ka jūs esat gudrāks nekā parasts kramplauzis - vecis netīkami pasmaidīja.
Viņš atradās kapteiņa kajītē un viņam blakus stāvēja divi būdīgi vīri. Tādēļ viņs, laikam, nebija piesiets pie krēsla, uz kura sēdēja. - Nesaprotu ko jūs tādu slēpjat, jūs taču visu nokārtojāt kā nākas. Jums taču nebūtu jāsatraucas par to, ka ostas darbinieks nāk saskaņot papīrus. - puisis veikli atbildēja un grasijās slieties kājās, bet divas smagas rokas viņu piespieda pie krēsla.
- Ha, tu smejies par mani, neesmu es tāds muļķis, zinu, ko meklēji, bet vari neķert kreņķi, priekš taviem papīriem te nekā nav. Un pasaki sava tēvocim, lai vienreiz liekas mierā. Un pats lūgtum nerādies tuvumā manam kuģim. - attrauca kapteinis un iesvēlās savā krēslā pie galda. - Tagad puiss būs tā, tu neesi šeit bijis, es tev neko neesmu darījis, be, ja padzirdēšu pretējo, skaties, kas nesatiecies ar maniem vīriem.
Gēroks tika palaists vaļā un viņš varēja piecelties kājās. Viņš piegāja pie kapteiņa un pieglaimīgi teica - Jā, kaptein, darīšu kā teiksiet, tikai neaiztieciet mani.. - viņš virzijās pie kajītes durvīm un, kad bija pie tām nostājies, skaļi smejoties, iesaucās - ..es pie jūsu vecās tupeles nerādīšos, tikai pārdesmit ostas sargu, muļki! Gēroks iespēra pa viena būdīgā vīra pakaļu un, ātri atrāvis durvis, metās prom no kuģa, vēl aiz muguras izdzirdot saniknotu - ... ķeriet to sīko maitu!!!

Gēroks vēikli pārleca pāri kuģa bortam un viegli piezemējās uz laipas. Viņš skrēja cik jaudāja pa to prom, bet aiz sevis dzirdēja smagus soļus, kas bija vēl palielā attālumā. Pakaļskrējējiem, nebija nekādu cerību panākt puisi, bet viņš, lai šos vēl vairāk nokaitinātu, skrienot pagrieza galvu uz atpakaļu un nokliedzās - Ei, lāči, veiklāk citādi es jūs pa diviem lāgiem apsteig...
Gēroks, neskatoties uz ceļu, bija aizķēries aiz kāda kuģa trapa, un slaidā lokā nokrita uz laipas. Viņš nepaspēja tik veikli piecelties, kad viņu piespieda pie zemes kāds. Abi būdīgie vīri bija viņu panākuši - Nu kurš te ir tūļa! - viens no viņiem ierēcās mežonīgos smieklos. Abi vīri liecās pēc Gēroka, kā dvi izsalkuši vilki, kas gribētu viņu apēst.

Uz trapa, aiz kura aizķērās Gēroks, stāvēja kāds vīrs un noskatijās uz notiekošo.

[Romija]

Izdzirdējusi Tissas saucienu, Laura pieturēja Pogu, līdz draudzene bija tieši blakus.

"Gan jau mēs kaut ko izdomāsim!" viņa klusiņām atbildēja. "Man jau arī tā rocība nav tāda, lai lepnā krogū dzīvotu. Bet tur tas," viņa pamāja uz Baļķēna pusi, "izskatās gana piemīlīgs, lai kaut vai uz kāda salmu maišeļa gulētu, vai ne?" meitene centās iedrošināt biedreni, likdama noprast, ka vienu viņu nepametīs. "Bet varbūt gultas vietas maksa ietilpst norunas noteikumos, nezinu!" viņa pašķielēja uz Reka pusi, bet skaļāk neko nebilda. "Jumtam virs galvas pietiks!" Laura uzsmaidīja Tissai. Lai arī pašai naudiņas bija gaužām trūcīgas, viņa labāk dalīsies ar draudzeni, nekā pametīs viņu vienu. Pie tam solījums par darbu samaksāt šķita labs salmiņš, pie kā turēties.

[Aiva]

Rekam brīdi ieniezējās mēle pikti atcirst, ka paši taču sarunāja par iztikšanas lietām un pārējo, ka tas tiks maksāts no Reka kabatām un atskaitīts no kopējās summas beigās, bet viņš tomēr savaldījās. Tikai vaigs bik noraustījās nicīgas grimases priekšnojautās.

Reks pagrieza zirgu uz "Baļķēna" pusi, un piejājis pie krogus, braši nolēca zemē, pārmezdams kāju pār sedliem.

"Ei! Ir te kāds puisis?" viņš uzsauca, "Vajag staļļa vietu pusducim zirgu un naktsmājas ceļotājiem."

[Aiva]

Izskatījās, ka krodziņam bija miegainuma sērga, Rekam nācās vien pašam vērt vaļā nojumi, kur ievest zirgus, un to darot, viņš nomurmināja kaut ko par sliņķiem un miegamicēm.

Novērtējis nojumes izmērus un aizsargātību, Reks iznāca ārā pie pārējiem.

"Nu ko, te laikam mums būs par šo to pašiem jāparūpējas, kādam būs pa nakti tie lopiņi jāpievāķī," viņš griezās pie biedriem. "Vediet tik iekšā, un sedlojiet ārā, pēc tma iesim ievērtēt, ko te var par vienu osriku saņemt vakariņās un cik viņi prasīs par gultasvietām. Pie šitādas apkalpošanas, viarāk par vienu es nemaksātu..."

[Ného]

Uz Reka saucieniem neviens neatsaucās tā iemesla pēc, ka Krodziņš atradās tukšs. Tiesa viņš izskatījās kā tikko pamests - viss bija tīrs, piekārtots, kamīnā vēl dega uguns. Svečturi, kas bija uz šeit esošajiem 10 galdiņiem un letes bija izdeguši - precīzāk sveces bija izdegušas un vasks notecējis uz koka virsmām. tas tiežām likās dīvaini, ka šādi pilsētiņā, pie viena no lielajiem ceļiem stāv tukšs krogs - pie tam vēl bez iznestas mantības.

[Roviela]

Raina, turot aiz pavadas savu zirgu, vispirms izstaigāja stalli, pēc tam palūrēja pa pavērtām durvīm iekšā krogā. Nekur neviena! Vai tā vispār mēdz notikt?
- Es te iekšā neiešu! - viņa kategoriski paziņoja.
- Tur, varbūt, visi noslepkavoti, un tūlīt uzradīsies sardze un tad mēs būsim vainīgi, vai arī spoki visus aizdzinuši. Negribu ne vienu, ne otru! Ejam uz citu krogu.

Viņa katram gadījumam pabāzās iekšā dziļāk un iesaucās pilnā balsī:
- Ei! Vai te kāds ir?
Pašai ausis gandrīz aizkrita no tāda skaļuma.

[Ného]

Atbildes vietā kaut kur ēkas dziļumā atskanēja slāpēts vaida un nopūtas sajaukums.

[Roviela]

Aizmirsusi par neseno apņemšanos neiet iekšā, Raina aši aptina zirga pavadu ap durvju kliņķi un pati metās vaidošās būtnes meklējumos. Kur tas ir? Kas noticis?

[Romija]

Laura bija nokāpusi no zirga un tagad mazliet grīļīgām kājām stāvēja netālu no durvīm. Tukšais krogs mulsināja. Ja nu ir tieši tā, kā Raina saka, tad arī viņa tur negribēja palikt. Zirga nozietošanu stallī viņa labprātāk uzticētu kādam no vīriešiem, tāpēc pagaidām palika stāvam pie durvīm, turam pavadu un cenšamies saskatīt, kas tur iekšā vaidējis.

[echo3]

Arī Holens bija izbrīnījies. Tas taču krogs, kā te var nebūt cilvēki? Viņš bija nokāрis no Sidraba un palīdzējis nokāpt Tissai, un bija neziņā tā arī palicis pagalma vidū - vest vai nevest zirgu stallī. Noslepkavoti vai spoku aizdzīti... un neviens no apkārt esošajiem ļaudīm neko nezina? Pat iesaka te apmesties?

Holens satraucās, kas Raina piepeši metās iekšā mājā - laikam kaut ko sadzirdēja. Kalējzellis aši pieveda Sidrabu pie sētas, piesēja, un sekoja Rainai iekšā mājā.

Šo rakstu rediģēja echo3: 27.04.2008 15:59

[Aiva]

Reks sastinga pie durvīm, ļaujot Rainai un Holenam atpelnīt savu dienasnaudu un noskaidrot notiekošo. Tā vietā lai mestos nezināmajā, viņš pārlaida vērīgāku skatienu kroga apkārtnei. Tas bija pat pārāk dīvaini...

[Puķu elfs]

Stīva un nogurusi, Tissa, Holena roku balstīta, nošļūca no Ogles muguras. Šalkoņa ausīs pamazām noklusa un ārpasaules skaņas atguva savu jēgu. Redzot ,ka Raina un Holens steigā nozūd nama klusajās telpās, Tissu pārņēma nemiers. Tādas domas un jūtas ieperinājās ikreiz, kad tuvumā atradās kāds, kam sāp. S'Jego reiz teica: ar to tev nāksies sadzīvot. Mācies.
- Jātiek tur iekšā. Pag, zirgs jāpiesien. - Aizmirsusi biklumu un bailes, Tissa droši satvēra Ogles pavadu un piesēja to blakus Rainas zirgam, lai pēc tam, klausot aicinājumam, dotos meklēt to, kuram sāpēja. Vēl aizejot viņa paspēja klusām uzsaukt Laurai: - Man tur jābūt.

[Ného]

Aiz letes bija divas durvis - vienas veda uz virtuvi, otras uz dzīvojamām un saimniecības telpām. Gaitenis aiz tām bija tumšs kā piķa katls. Tur bija 4 durvis - 2 veda uz mazām guļamtelpām, vienas uz noliktavai līdzīgu telpu, bet ceturtās uz labieriecībām.

Nekādas skaņas vairs no nekurienes nenāca un nevienā elpā neatradās neviena cilvēka.

[Roviela]

Raina tā vienkārši negrasījās padoties. Viņa virtuvē sameklēja kaut ko, ko varētu izmantot par gaismekli, un metodiski sāka pārmeklēt visas vietas, visus kaktus, pat bēniņus, ja tādi ir, vai pagrabu, un vispār, visur, kur vien būtu iespējams paslēpties vai iekrist.
Kāds taču vaidēja!
- Ei! Kur tu esi? Atsaucies! kas noticis? - viņa pa ceļam runāja.

[echo3]

Holens sekoja Rainai. - Ko mēs meklējam? Tu kaut ko te iekšā dzirdēji? - Viņš vaidus nebija dzirdējis, un šobrīd te viss likās tukšs un kluss.

[Roviela]

- Es dzirdēju tādus kā klusus vaidus un nopūtas, - Raina atbildēja cītīgi gaismodama, lai saredzētu, kas ir tur, aiz skapja.
- Vai šīs nabadziņš tiešām būtu neredzams? - balsī skanēja līdzjūtība.
- Kaut kā neticas... tapēc meklēju. Un pat, ja neredzams, viņam tāpat vajag palīdzēt!

[Ného]

Rainai neko neizdevās ieraudzīt. Tikām, kamēr viņa bija kroga saimnieces telpās, Gēroks kā pēdējais ienāca tukšajā ēkā. Nepagāja ne mirklis, kad viņš sabīstoties iesaucās - tā paskaļāk - Ka tevi jupis, kas tas! - un reizē apmetās uz otru pusi, kur viņam pretī stāvēja sieviete ap 70 gadiem melnās drēbēs un plīvuru galvā. šī sieviete bija klusām pienākusi viņaim aiz muguras un stingri uzlikusi roku uz pleca. Vai jums ko vajag? - Nodārdināja bēdu sagrauzta balss.

[echo3]

Gēroka izsaucienu Holens dzirdēja, atšķirībā no iepriekšējās vaidēšanas. Zellis pagriezās un devās atpakaļ - uz krogus zāli. Liekas, ka Gēroks runāja tur. Tā arī bija, un blakus viņas stāvēja veca, melnā tērpta sieviete.

Holens godbijīgi paklanījās, - Labs vakars, saimniec. Mums teica, te krogs esot. Nakstsmājas meklējam.

[Roviela]

Izdzirdusi, ka kāds kaut kur tomēr ir parādījies, Raina sakautrējās meklēt tālāk, un aši izmetusies pa durvīm gaitenī, tālāk jau lēni gāja uz kopējo telpu pusi. Būtu parādījusies saimniece?
Bet dīvaini tas viss te ir! Rainai situācija nepavisam nepatika. Viņa gāja lēnām, ieklausoties tajā, kas notika apkārt.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 05.05.2008 15:21

[Ného]

Gēroks nedaudz pakāpās nostāk no sievietes, sirds viņam vēl dauzījās izbīļa ritmā.

Sieviete novilka melno plīvuru atklājot sirmus - gandrīz baltus matus līdz pleciem. Par spīti vecumam acis bija apbrīnojami dzidras - gaišzilu debesu krāsā. Es nevienu neesmu aicinājusi uz šejieni - vai to nevar redzēt cik te vientuļi un tukšs .... bez mana... viņa mazliet aizgriezās un jau čukstus pabeidza - mana vīra, manas vienīgās mīlestības. Te vairs palicis tikai viņa gars, kas mokās sāpēs... kā viņš pats

Šo rakstu rediģēja Ného: 05.05.2008 16:00

[echo3]

Cienījamā, ja mēs traucējam, mēs dosimies prom. - Holens runāja izteikti godbijīgā balsī. - Tikai - kāpēcļ pilsētnieki joprojām stāsta ceļiniekiem, ka te naktsmājas dabūjamas? Un... - To zellis īsti nezināja, vai vajag jautāt, bet tomēr pajautāja, - Kā tas var būt, ka gars netiek prom? Kādēļ?