Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[Elony]

Lanidurs labprāt vēl būtu iztaujājis grāfieni par Glorbaus, bet likās, ka mātei par dēla personību ir nedaudz trūcīga informācija.
"Labi, parunāsim par politiku. Ja jūsu dēls, lēdij, būtu atgriezies kā paredzēts, kas būtu noticis? Proti, kas viņam būtu jādara? Jāieņem kāds amatas... Es šeit nerunāju par iespēju būt karaļa ģimenes locekli vai armijas ģenerāli..." Lanidurs paskatijās un virspavēlnieku un pasmīnēja.
"Varbūt viņam bija vēl kāds amats jāieņem? Mums jāmeklē personas, kam Glorbus atgriešanās sagādā tiešus tūlītējus zaudējumus."

Atbilde pat nebija īsti svarīga. Galvenie motīvi - iespējamā pretenzija uz troni un vēl armijas amatas.
Bet ceļš uz atbildi laikam būs grūtāks.
Bija skaidrs, ka būs jānopratina šīs personas - jaunā grāfa skolotāji, mīļākā un pat tas nožēlojamais gūsteknis.

[Demiurgs]

Armandu nemaz neiepriecināja tas ka viņa cieņas izrādīšana paliek pilnigi ignorēta, kamēr daži šeit uzdrīkstējās pat izrādit necieņu un pat nekaunību.
Armands dusmīgi piesita šķēpu pie zemes un piecēllās, viņš apgriezās un aizgājis pie galda apsēdās, ja nebutu piesdolita bagātiga atlidzība viņš butu vienkārši aizgājis, cilvēki kas nenovērtē cieņu un pakļautibu ari nenovērtē citu dzīvību un dzīvi. Armandu šis visas tukšās runas neinteresēja tikuntā bija skaidrs ka kāds cits jav bija visu to pārdomājis, ja nu grāfienes padotie un pati grāfiene nebija vienkārši muļķi kuru vietā domā algotņi, un nekā savādāk šo visu bariņu nosaukt nevarēja. Armands bija dusmigs un to varēja manīt
varbūt vienkārši pasakiet ko jūs gribat lai mēs tagad daritu, jums tachu jābūt kautkādam plānam

[Massacre]

Amedeo bija pieļāvis faktu, ka grāfiene par savu dēlu zina ne pietiekami, tāpēc ar gariem par šo tēmu nebija runājis, taču viņas gandrīz pilnīga neinformētība pat par to, kādas spējas bija pazudušajam, Amedeo pārsteidza. Jautājums, ko uzdeva karavīrs vīrieti ļoti interesēja, jo kādam amatam viņš bija paredzēts, ja pat māte nezina, ko viņš prot?

Katram gadījumam rituālists centās noskaidrot no gariem, ko puisis pratis un cik labā līmenī, ja jau grāfiene un viņas kalpi nezināja pateikt.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 17.04.2008 19:22

[Miss Doherty]

Protams! Annea visu šo padarīšanu uzņēma ar vāji slēptu sajūsmu. Mīļākās, intrigas, pazuduši grāfi - ak jel, jebkura pilsētas meitene šito intrigu un klaču dēļ aiz laimes čurātu biksēs, turklāt vairāk nekā vienu reizi! Te tik būs ko pastāstīt, ak jel, kad viņa tiks pie runāšanas būs jāņem ūdens krūka līdz, lai mēle nenokalst! Protams, ka lēdija ir jānopratina! Veltījusi gandrīz nicinošu skatienu bruņās tērptajam vīram, Annea turpināja tikpat kaismīgi, cik citi bija atturīgi Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz vīri stāsta savām mīļākajām! Un cik spēji nāca izsauciens, tik spēji viņas vaigos iesitās sārtums un mute aizcirtās kā atsperu durvis. Ko viņa nupat pateica? Ai, ai, ai...

Visi izrādīja vēlmi pēc gatava plāna, pēc izpildāma uzdevuma, bet uzdevums numur viens - saprast, kas vispār jādara, no kura gala jāsāk. Vismaz cik to saprata meitene, jo vai tad citādi grāfiene griestos pie šitādiem te? Anneas izskaidrojums tam bija tikai viens - situācija ir tik čābīga, ka jāķeras pie pēdējā salmiņa. Vai vēl trakāk - viņa nevar uzticēties savam iekšējam dienestam, vajadzīga jauna, netradicionāla pieeja, vajadzīgi jauni cilvēki, kas uzticīgi vismaz atalgojumam. Protams! Tas viss tā vien ved pie sazvērestības! Tā kā no ģeopolitiskās situācijas viņa nesaprata ne bū ne bē, tik vien, ka būs slikti, ja orki iebruks, tad viņai šāda teorija par nodevējiem, sazvērestībām, mīļākajām un privātām intrigām patika daudz, daudz labāk!

Ja viņiem būtu standarta situācija, grāfiene griestos pie savas sardzes priekšsēdētāja, ne tā? Armanda dumjais, vismaz viņasprāt, jautājums Anneā izsauca tikpat kaismīgu reakciju kā iepriekš tikai šoreiz paskatoties uz vīrieti kā uz mazliet pajocīgu. Ir vajadzīga pavisam cita pieeja šai lietai! Tiesa gan par to - kāda? - arī lielajai runātājai nebija ne jausmas.

[Elony]

"Ļoti vienkārši - informācijas ievākšana." Anneai noteics Lainudrs. Viņš pasmīnēja par viņās pārteikšanos.
"Kā jau norādijāt - jānopratina lēdija, kas bieži uzturējās jaunkung atuvumā. Tāpat jāparunā ar viņa skolotājiem un to tipu, kurš it kā redzēja viņu pilsētā. Ja pēdējam ir kāds pamats, tad pazudušā meklēšana pilsētā.
Bet pagaidām galvenais ir informācijas ievākšana. Tikai, ja ir zināms vairāk par situāciju, var domāt par to, kā atrisināt problēmu - šajā gadījumā - atrast pazudušo."
viņš pagriezās atpkaļ pret grāfieni.
"Tātad - informācija par to, kas jūsu dēlam būtu jādara tuvākajā laikā pēc atgriešanās, lēdij. Vismaz to taču jūs zināt?" Lanidura balss bija mierīga un bezkaislīga, bez līdzjutības, cieņas, vai nicinājuma.

[Corvus]

Lanidurs saka prātīgus vārdus. Mums derētu apzināt nepieciešamās darbības un pienākumus sadalīt. Ja tam ir kāda nozīme, es vēlētos strādāt kopā ar Amadeo. Vai Enlilu.

Pēdējo teikumu Nihils nepateica tāpat vien. Viņu ļoti ieinteresēja Enlila enerģija. Tur kaut kas bija... Varbūt tā bija iespēja uz kaut ko varenāku nekā viņš tobrīd bija. Iespējas nevar neizmantot.

[Džezā tikai Meit...]

Ofēlija ieinteresēti klausījās vecā pareģa un ģenerāļa sarunā. Meitenes sirdī iezagās žēlums, kad viņa pamanīja kā grāfiene noslauka acis aiz skumjām un tad ierunājās.
- Jā, Laniduram tiešām ir taisnība, bet ja tas nenostrādās, es varētu doties uz vietu, kur jūsu dēls redzēts pēdējo reizi un sekot pa viņa atstātajām pēdām.. - Viņa minēja iespējamību un pavērās uz kādu meiteni, kura likās aizdomājusies tieši par to pašu. Mīlas dēka. Tas meitenei nelikās nekas tik satraucošs, kā tas, šķiet, bija otrai sievietei. Bet ja nu viņš tiešām nav nolaupīts, bet gan aizmucis pats, lai paslepus būtu kopā ar to lēdiju? Viņa sev jautāja, domīgi veroties uz grāfieni.

[Semijs]

*Atvainojos par kavēšanu

Udrins pagrieza galvu, kad iekšā ienāca grāfiene un nopētija visus, kas ienāca. Vīrietis tik stāvēja un klausījās visā, ko katrs runā, bet pats klusēja. Nebija īsti jēgas neko teikt, jo jāatdzīst, ka Udrins nekad nav bijis viens no gaišākajiem prātiem, viņš ir bijis tik tīra gaļasmašīna.
Grāfiene piedāvāja daudzas atlīdzības un mantas ko piedāvāt ceļam.
-Man tik vajadzēt labas ķēž-bruņas.-
Brīdis klusumam un, lai cik tas dīvaini neliktos, viņš kautrīgi piebilda.
-Un mans grib iemācīties lasīt..-

[Pūķēns Sāra]

Meitene vēlējās ko atbildēt Uldrikam, kā arī Bronam, bet zālē iesteidzās priesteriene un drīz vien ieradās arī pati grāfiene. Ariadne piecēlās kājās gandrīz vienlaikus ar Bronu un stādoties priekšā paklanījās, bet vairāk likās, ka meitene sveicinās nevis ar grāfieni, bet uz veco vīru tai blakus, pie kura bija piekalts viņas skatiens. Gaišmate rūpīgi klausījās to, ko sacīja sieviete, kā arī pārējo klātesošo teikto. Bija vien jāatzīst, ka viss šis skanēja intriģējoši.
-Man ir vienalga, ar ko vai kur iet, vienīgi es vispirms vēlētos pārmīt kādu vārdu ar Augsto pareģi,- viņa iesprauca savu sakāmo starp visu pārējo garajiem jautājumiem vai secinājumiem.

[mr Bl@ck]

No tā ko jūs sakat augstais pareģi, grāfienei nāk man otrs jautājums. pie šiem vārdiem Enlila balsī varēja jaust aptuveni kaut kādu cieņu, bet tik niecīgu, ka nebija vērts pieminēt. Cik lielā mērā jūsu dēls bija apmierināts ar šim, ja man ļauts sacīt, aprēķina laulībām? Jo ja es pareizi sapratu jūs augstais pareģi, jaunais cilvēks un milēdija bija tuvi... Draugi... pēdējo vārdu Enlils izrunāja itin kā izgaršodams tā garšu mutē un pastiepdams to garāku, lai padarītu acīmredzamākas savas domas šajā jautājumā.

[novemberunge]

Grāfiene klusi nokrekšķinājās, lai atgūtu balsi.
-Jaunkundzei taisnība, šī nav vienkārša situācija. Mana armija, tāpat mana sardze ir bezpalīdzīga. Jūs esat mana pēdējā cerība. viņa paskaidroja, atkal savilkdama lūpas ciešā murskulī, kas neļāva izpausties emocijām.
-Glorbaus būtu nākošais torņmantinieks aiz karaļa dēla. Precības viņam garantētu karaministra krēslu. Viņš ir jauns un sparīgs zēns, ar radikālu pieeju un stratēģiju, it īpaši pūķu karapulku jautājumos. Akadēmijā viņam bija visaugstākie novērtējumu visā kursā! Mēs ar karali spriedām, ka tāds svaigs prāts lieti noderētu valsts pašreizējā, nestabilajā situācijā...
Viņš ir mans jaunākais bērns. Pēc manis tronī sēdīsies mana vecākā meita ar vīru, tad viņas bērni un mazbērni. Lai cik skumji tas būtu, Glorbaus ar šo grāfisti pēc precībām nebūtu nekādu saistību. Tādēļ jau es vēlējos viņam iekārtot labu dzīvi, tādu, kādu viņš ir pelnījis, bet nekad šeit neiegūtu.

Lēdijas Maibranēlas atkārtota pieminēšana lika grāfienes grumbainajiem, akmenscietajai sejas pantiem uz mirkli nošķobīties.
-Protams, viņš bija zināmi neapmierināts, teica, ka precēšot tikai kādu, kas viņu mīl, apvainoja princesi, taču ar laiku viņš būtu samierinājies. Mans dēls ir jauns, bet ne muļķis.
Par viņa attiecībām ar milēdiju atļaušos neizteikties.

Pareģis, ievijis garu, līku, kaulainu pirkstu savā garajā, baltajā bārdā, samiedza zem uzacu kumšķiem noslēptās acis un vērīgi nopētīja Enilu.
-Es gan atļaušos izteikties, jūsu majestāte, šoreiz tas ir svarīgi. Jūs saprotat pareizi, dēls, viņi bija ļoti tuvi, ja to var spriest pēc daudzajām stundām, ko abi pavadīja divvientulībā.

Grāfiene pavīpsnāja, taču neko neteica.
-Ja vairāk jautājumu nav, vēlu jums labi atpūsties, varoņi. Rīt pie jums ieradīsies mani kalpotāji ar visām jums nepieciešamajām lietām. Uzredzēšanos!
Acīmredzot, vecā lēdija bija viegli aizkaitināta. Vēlreiz nosusinājusi acu kaktiņus ar drāniņu, viņa pamāja savai svītai, kas ilgi nevilcinoties, devās prom, priesterienei teju nepaspējot atdarīt tempļa milzīgās durvis.
Ieejas zāle palika vien pareģis un viņa pavadonis ar lietussargu, ko večuks drīz vien čerkstošā balsī aiztrieca prom, pie reizes vēl nolamājot tā, ka dažam labam ausis novīta. Kad nu tas bija padarīts, pareģis bez jebkāda uzaicinājuma apsēdās pie galda, uzlika sev uz šķīvja augļus un kaut kur bārdas dzīlēs uzsmaidīja priesterienei, kas smaidot vērās pretī.
-Atvainojiet grāfieni, viņa ir ambicioza, pedantiska un ļoti savaldīga sieviete, taču viņas pastarīša pazušana ir bijis smags trieciens. Došu labu padomu - lēdijas Maibranēlas vārdu viņas majestātes klātbūtnē neminiet. Sarkanacainajiem ļoti nepatika, ka Glorbaus tik daudz laika pavada ar parastu zemnieka meitu, it īpaši tad, kad viņš sāka tērēt tūkstošus viņa apģērbšanai un izklaidēšanai. pareģis čāpstinot notiesāja vēl vienu bumbieri pirms no jauna ierunājās. -Es šovakar palikšu šeit, ja neiebilsti, dārgā Aurinko. Mana istabiņa taču vēl stāv tukša?
Jaunā meitene pamāja. -Labi, ļoti labi. Tātad, mani bērni... jautājiet man droši visu, kas uz sirds.
No rīta aizstaigāsim līdz lēdijas namam, viņa nedzīvo tālu no pils. Un tad uzmeklēsim arī to noziedzinieku. Un manā kabinetā ir labākās lodes, caur kurām sazināties ar Akadēmiju, ja jūs uztrauc jaunskunga spējas.

Amadeo gari neatbildēja. Viņš redzēja izplūdušas siluetus un caurspīdīgus tēlus, taču kaut kas šajā telpā bloķēja saziņu ar citu pasauli.

Šo rakstu rediģēja cyber crow: 20.04.2008 18:30

[Elony]

Tik daudz vārdu, žestu un emociju, bet tik maz jēgas.
Lanidurs ar vieglu smīnu nolūkojās, kā aiziet grāfiene. Gribējās izmest kaut ko kaitinošu, piemēram: Bet es vienalga gribu pūķi...
Bet arī tam nebija jēgas.

Karotājs pagriezās pret pareģotāju un lēni gāja tuvāk.
"Jautāt jums kaut ko? Kungs, jūs esat pareģis. Vai jūs ko neredzat nākotnē par šo lietu?" viņš ierunājās.
Tiesa, tas pa pusei nebija jautājums, vismaz Lanidura tonī bija manāma ironija. Viņš apstājās un pielieca galvu uz sāniem.
"Bet ja nopietni, tad gribētos ko vairāk zināt par to, kas ir pašreizējais karaministrs un viņa pūķu armijas stratēģija un kā viņš skatijās uz Glorbaus jauno stratēģiju...
Ar tiem Akadēmijas pārstāvjiem ir vērts sazināties. Ne vien puiša spēju dēļ. Kā rādās, ja bija labākis kursā, tas ko nozīmē... bet tomēr pasniedzēji var pastāstīt ko vairāk par Glorbaus."

[mr Bl@ck]

Grāfiene devās prom un Enlils uzdrošinājās pavīpsnāt par viņas dusmu uzplūdiem, jā viņa bija veca un ietekmīga, bet ko viņa spētu nodarīt klejotājam?
Kad pareģis bija nosēdies un mazliet ieturējies Enlils vērsās pie vecā vīra. Augstais pareģi, vai jūs varētu pastāstīt, savus uzskatus šajā lietā, jo kā šķiet jums šai lietā ir zināms vairāk nekā jūs mums darījāt zināmu... Enlils izklausījās domīgs Jo vecais vīrs izskatījās tā it kā viņš konfliktētu ar gŗafienii, bet kādā jautājumā es vēl nespēju izprast. Vai vismaz man šķiet jums ir kādas domstarpības ar cienījamo grāfieni. viņš vēl piebilda.
Enlils ieklausījās Laindura runā, Es jums piekrītu karotāj, ir jāuzzina par puisi, kas vairāk. Jo bērni mēdz glabāt noslēpumus no saviem vecākiem, bet mani interesē arī viņa maģiskie talanti tikpat lielā mērā, kā jums viņa prasmes ar zobenu. Un tomēr karaministrs domājams negribētu pamest savu silto vietiņu lai laistu pa priekšu kādu nepieredzējušu zaļknābi, ja saprotat manu domu gājienu.

[Massacre]

Garu reakcija Amedeo nebija pirmoreiz pieredzēta, taču tik un tā izbrīnīja iespējamais bloķēšanas variants. Vīrietis koncentrējās uz enerģijām un aurām, lai varētu noteikt, kurš šeit ir tik īpašs un spēcīgs, kuru vajadzētu tā kārtīgāk papētīt.
Biedri kā zinādami jautāja to, ko Amedeo gribēja zināt, tāpēc viņš tikai nosodoši pamāja ar galvu, redzot grāfienes aiziešanu, jo viņam tas šķita nevajadzīgi un necienīgi, pagriezt muguru un parādīt savu neinformētību un izmisumu, cilvēkiem, kas piekrituši palīdzēt, kaut arī daļa par naudu.

[Miss Doherty]

Vai dieniņ, vai dieniņ! Šitādu nebūšanu Annea nebija pieredzējusi - topošais karalis pa ````anu un visi gali ūdenī. Tā nu gan bija neveiksme un nelaime vienlaikus! Kas zin, varbūt šamais guļ kādā grāvī beigts un pagalam, sašķērēts desmitos gabalu, ka viņi neatpazītu šo pat pēc atrašanas? Vai varbūt abi divi ar lēdiju aizbēguši pie kaimiņiem? Kas šitajā politiskajā mudžeklī vispār spēja rast kādu pavedienu?

Nu es domāju, ka ir muļķīgi sēdēt un rīt, viņa necentās uzkrītoši uzblenzt vecajam pareģim, tas laikam sanāca netīšām apspriežot to, cik talantīgs un skaists jaunais grāfs bijis, ja mēs varam doties pie lēdijas tūlīt pat! Diez vai jaunkundze iebildīs palīdzēt atrast viņas vismīļoto. Es domāju - viņš taču šobrīd var būt jebkur, varbūt... tfu tfu tfu! laikam tas, kas viņai ienāca prātā ne tik vien nebija skaļi sakāms, bet kā sacīt jāsaka - pipars uz mēles! - tā izrunāties. jebkur. Nevajag jau steigties, bet situācija ir diezgan steidzīga, cik nu es saprotu.

[novemberunge]

Pareģis pacēla vienu spuraino, biezo uzaci un uzlūkoja Laniduru.
-Ja tavs zobens ir uz pusi tik ass kā tava mēle, puis'! viņš klusi iekrekšķējās un atstūma šķīvi atpakaļ, acīmredzami zaudējis apetīti. -Bet jums nudien vajadzētu zināt, kas ir pašreizrējais karaministrs! Hāriu, protams, izbijušais akadēmijas profesors, melno pūķu speciālists, karatehnikas apguvis austrumos pie elfiem! Šogad viņam apritētu četrdesmitais gads valdīšanā - prasīgs vīrs, es teiktu, un neizmērojami bagāts Sarkanacainais, bet, kazi! Mūsu zemi viņš ciena un mīl. vecais vīrs vāvuļoja, nu jau ar skatienu pētīdams zāles griestus.
-Kam jums viņa stratēģija?! un tā jau bija tīrā neizpratne. Pareģa sejā bija redzams, ka Lanidurs viņu viegli aizkaitinājis, taču tas neliedza kaut kur zem varenbiezās un garās bārdas nozibēt greizam smaidam.

-Jā, jā, tev protams taisnība, dēls! pareģis strauji pārmetās pie elementālista un dedzīgi pamāja ar galvu tā, ka bārda un mati nokratījās līdzi. -Ja jautājiet manas domas, es uzskatu, ka viņu nav nolaupījuši ne tie Raumas mūdži, ne orki. Te kaut kas smird pēc iekšējām, politiskām nekārtībām.

Amedeo drīz tapa skaidrs, ka templis vienkārši ir aizsargāts, un telpa bloķē jebkādus sakarus ar garu pasauli. Toties tālāk, no dievu zāles plūda nepārprotama maģiskā aura, kurā, savukārt, saziņa ar citpasauli būtu ne tikai iespējama, bet arī pat ļoti veicināta.

Pareģis iesmējās.
-Dārgā dāma, mēs visi apzināmies, ka jaunkundze neiebildīs pa palīdzību, bet viņa varētu iebilst par traucējumu nestundā un šādā suņa laikā, kad mājās būtu jāuzņem vesels bars izmirkušu un negaidītu viesu.
Tiesa, ja jūs uzskatāt, ka tas ir tik steidzami.. viņš pārlaida zīmīgu skatienu pār pārējiem. -Mēs varam doties.

[Massacre]

Noskaidrojis, kas par lietu, problēmai ar garu sazināšanos, Amedeo palūkojās uz dievu zāli, kurā bija jau bijis un labprāt aizietu uz to vēlreiz, šoreiz ne tik pavirši pētot enerģijas, bet saņēmās ieklausīties arī šīs pasaules sarunās un notikumos.
Viņš arī uzskatīja, ka vislabākais būtu izjautāt grāfienes dēla mīļāko, jo viņa pašlaik bija vistuvākā persona, kura varētu ko pateikt un pastāstīt, tāpēc nekavējās izteikt savu piekrišanu:
"Esmu par došanos."

[Elony]

Laindurs nerunāja tālāk par stratēģiju.
Viņam tagad bija kas cits prātā.
"Manuprāt darbošanās visiem barā ir mazefektīga. Pagaidām mēs ievācam informāciju. Ir trīs objekti - lēdija, gūsteknis, kas redzēja grāfienes dēlu, un akadēmijas pasniedzēji, kas arī var šo to pastāstīt par viņu, varbūt ko tādu, ko nezina sieviete. Tāpēc iesaku sadalīties grupās.
Katra dodas uz noteikto vietu. Tā būs ātrak. Un domāju, ka uz Aladēmiju būtu vēlams doties arī personīgi. Varbūt tur ir palikuša arī kādas Glorbaus mantas." viņš ieteica plānu.

Šo rakstu rediģēja Elony: 30.04.2008 16:32

[Miss Doherty]

Es gan domāju, ka sadalīties būtu muļķīgi. Katrs uztver informāciju citādi, tāpēc kāds var pamanīt to, ko otrs neievēro. Piemēram, tikai tāpēc, ka uzskata to par nevajadzīgu. Priecājoties, ka viņas ideja guvusi atbalstu, Annea tomēr nebija gluži tādā sajūsmā, kā domāts. Viņa pavisam noteikti dotos pie mīļākās, bet Amadeo noteikti tur nedotos, tāpēc tāda dalīšanās stratēģija bija, nu ja ne muļķīga, tad ne tāda, ko gribētu Annea. Kaut gan - kāpēc ne? Tā pat klausīties tajā, ko stāsta garlaicīgie akadēmijas profesori būtu laika šķiešana. Šis nebija zinātnisks eksperiments, runa gāja par jaunu vīrieti. Un kurš gan nezin, kuras ir jaunu vīriešu vājās vietas? Sievietes, protams. Protams, nevajag aizmirst arī personīgās ambīcijas. Neuzbāzīšos, bet es joprojām palieku pie tā, ka jāapciemo viņa mīļākā.

[Semijs]

-Dalīties būt labāk, darīt darbu ātrāk.-
Udrins pa vidu ierunājās, nopētot visus pārējos. Iespēja, ka kāds klausīsies ir maza, bet šā vai tā jāmēģina.
-Varbūt kamēr mēs visi sameklēt un iztaujāt vienu, tikmēr otrs varētu kaut kur doties.-