Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[Semijs]

-Piedod, nav tav'darīšan..-
Udrins tik pat klusā balsī atbildēja Ariadnei un pievērsās uz mirkli apkārtējiem. Tad atkal paskatījies uz meiteni, viņš teica.
-Tic man, būt labāk nezināt..-

[Elony]

Lanidurs paskatijās uz emocionāli patriotisko sievieti un pasmīnēja.
"Iespējamais troņa mantinieks. Ja sazvērestība, tad ne jau par sliktu karalim." viņš mierīgi teica. "Būtu jājautā, vai jūs gādājat ilgu mūžu karalim un viņa dēlam, ja palīdzat meklēt konkurentu tronim?" viņa balsī bija neslēpta ironija.
Kareivis atkal pievērsās elementālistam Amedeo.
"Nodarbošanās pati par sevi nav garlaicīga. Tikai pēdejā laikā negadās nekas aizraujoš. Varbūt tas tādēļ, ka sen neesmu vairs iesācējs. Piemēŗam jūs esat rituālists. Domāju, ka sākumā jums bija intersanti arī viegli un parasti rituāli, taču ar laiku jūsu prsmes kļuva lielākas. Ja jums, kas spējat daudz, būtu visu laiku jāņemas ar sīkumiem - vai tas nekļūtu apnicīgi? Tikai principā."

[Corvus]

Krauklis jau bija paēdis un Nihilam sāka kļūt garlaicīgi. Pievienoties apspriedei par troni un tā mantiniekiem viņam nešķita īpaši interesanti, bet viņš apsēdās pie galda un paņēma gabalu maizes un, it kā uzmanīgi iedziļinoties sarunā, izdarīja to, ko viņš jau agrāk iedomājās izdarīt - nosūca visiem klātesošajiem pa drusciņai dzīvības spēka (izņemot Ofēlijai, to viņa pamanītu uzreiz, un Enlilam, kura nebija klāt). Ne tik daudz, lai kāds pamanītu fiziskas atšķirības, bet tikai mazliet - lai pats varētu izpētīt viņu dvēseles. Visvairāk Nihilu interesēja rituālistu reakcija - vai viņi paši pamanīs? Vai varbūt gari viņiem pateiks priekšā?
Kā attaisnojumu viņš sev paturēja argumentu, ka tas ir darīts vispārējai drošībai. Ka viņš ir vienkārši vēlējies pārbaudīt, vai kāds nav nodevējs, t.i. ar ļaunu un tumsas sagrauztu dvēseli.

[Massacre]

"Ja principā, tad noteikti kļūtu apnicīgi, bet līdz šim šādu jūtu izpausmi esmu piedzīvojis tikai aristokrātu ballēs, ne rituālistu pienākumos. Bet saprotu, ko Jūs domājat stastīdams par sevi." Amedeo paskaidroja un ielēja sev vīnu.

Kad Nihils ņēma no viņa enerģiju rituālists neko neteica, tikai paskatījās uz vīrieti. Protams, viņš to sajuta un šoreiz ļāvās noticēt iemeslam, ko Nihils būtu stāstījis, ja viņš būtu jautājis. Bet nākamās šādas reizes vienkārši nebūs.

[Corvus]

Nihils pamanīja Amadeo reakciju. Lietaskoks. Ar tādu strādāt kopā tiešām varētu. Varbūt pat viņš varētu šo to iemācīt - Nihils vēlējās nodibināt ciešākus kontaktus ar garu pasauli. Tā kā nekromanta spējas viņam nebija iedzimtas, bet gan dzīves laikā apgūtas, saikne ar garu pasauli viņam nebija īpaši spēcīga. Nihils bija lieliski iemanījies darboties ar nāves un dzīvības enerģijām, taču mirušo dvēseles viņam lieti noderētu. Viņš vērsās pie Amadeo.

Cik daudz laika tev prasīja apgūt saziņu ar gariem tādā līmenī?

[mr Bl@ck]

Dēmons nepatikā noraustījās savās ķēdēs, gari kādam izpļāpājās, ka viņš ir te, saimnieks to sajuta jo dēmons jutā kā saimnieka tvēriens sažņaudz viņu ciešāk. Vēlreiz izrādījis savu nepatiku dēmons iegrima savā meditācijā.
Enlila acis iegailējās gaišāk kad dēmons izrādīja savas emocijas.
Bet tagad meditācija bija pabeigta un Enlila apziņa atgriezās pilnā spēkā ļaudama zemapziņai nogrimt viņa būtības dziļumā.
Enlils piecēlās kājās un atbalstījies uz zižļa devās prom no zāles viņš ievēroja Nekromanti, ko pirms tam nebija pamanījis, viņa pagodināja savu patronu. Enlils netraucēja, jo te visi bija vienlīdzīgi, viņi visi nāca pateikties un pateicības nedrīkstēja iztraucēt.
Enlils nepievērsa uzmanību sarunām tikai ievēroja, ka cilvēku ir saradies vairāk. Enlils apsēdās pie galda tieši pretī rituālista nekromantam un kareivim, dāmu viņš vēl nepazina.
No pie jostas piesietās somiņas viņš izvilka nelielu nazi un nogrieza nelielu gabalu cepeša un pasniedza to piekūnam kas nu nosēdās viņam uz pleca.
Pats viņš paņēma maizi un gabalu gaļas, viņš ieturējās un ieklausījās sarunās, kas norisinājās pie galda. Kapuce bija atkal nolaista zemu pār acīm noslēpjot maga seju.

[Demiurgs]

Armandam bija kļuvis garlaicīgi, ēst viņam negribējās tapēc viņš palika stāvam, arī sarunas ar pārējiem nešķita saistošas, Armands bija radis ceļot viens un neko daudz runāties nebija radis.
Armands palaida savus sesku Totiju lai tas sev uz galda uzmeklē ko ēdamu, sesks veikli lokoties un lēkājot starp traukiem uzmeklēja augļu trauku, no tā paņēmis palielu vīnogu sesks to sāka ēst. Tikmēr Armands saskrūvēja vienu no saviem šķēpiem un uzsāka nelielu treniņu kas gan vairāk līdzinājās tādai kā elegantai dejai, ar lēcieniem un šķēpa izmantošanu, patiesībā tas bija precizitātes, koncentrācijas un telpas izjūtas vingrinājums.

[Massacre]

Amedeo, pēc Nihila uzdotā jautājuma, šķita pārdomājam pirms atbildēt. "Ar gariem esmu spējis sazināties kopš maza vecuma, jo vecāki parūpējās par manu rituālista izglītību jau dienā, kad piedzimu, tāpēc diemžēl nepateikšu, kad un cik ilgā laikā es to iemācījos, jo man atmiņā stāv, ka esmu to mācējis, labāk vai sliktāk, vienmēr." vīrietis jautajoši palūkojas uz Nihilu, it ka jautādams - kāpēc tev to vajadzīgs zināt? jo bija dažas lietas, kuras gariem viņš nelūdza stastīt bez vajadzības. Cilvēka domas ir cilvēka domas, dažreiz pat gari var kļūdīties tās interpretējot.

[Corvus]

Varbūt mēs varētu viens otram nedaudz piepalīdzēt? Tu man palīdzētu uzlabot prasmes sazināties ar gariem, it īpaši mirušu cilvēku dvēselēm, es tev iemācītu šo to par dzīvības un nāves spēkiem, kā ar tiem rīkoties...

Nihilam šāds darījums būtu diezgan izdevīgs. Viņš uzskatīja, ka rituālists un nekromants ir viena monēta ar divām pusēm. Rituālisti lieliski pārzināja garu pasauli, tās likumsakarības, bet nekromants strādāja ar garu pasaules izpausmēm fiziskajā pasaulē. Vairāk vai mazāk apgūstot abus arodus, paveras gandrīz vai neierobežotas iespējas attiecībā uz maģijas nozari, kuras pamatspēks ir dzīvība un nāve. Nihils vēlējās to apgūt, lai varētu sevi saukt par pilnvērtīgu nekromantu. Viņam nebija iedzimtās spējas sazināties ar mirušo gariem, viņš to spēja tikai sarežģītu rituālu ceļā. Apgūstot rituālisma pamatus, viņš spētu darboties ne tikai ar mirušo dvēselēm, bet ar gariem vispār.

Nu, ko teiksi? Sitam saujā?

Šo rakstu rediģēja Corvus: 15.04.2008 15:17

[Elony]

Lanidurs sāka garlaikoties.
Burvju ļaužu darījumi...
Viņš pievērsās telpas nostūrim, kur atradās savādais kareivis, kam labpatika slēpt savu seju un kurš nelaipni atteica sievietei.
Lanidurs aptuveniu spēja iedomāties, kāpēc daži karotāji slēpj savu seju. Šsi laikam bija viens no tiem. Viņš pasmīnēja.

[novemberunge]

No zāles otra gala atskanēja priesterienes zvārgulīšu jautrās skaņas un drīz tām pievienojās arī pati Aurinko, aizelsusies, straukta, taču joprojām ar smaidu sejā. Apstājusies tikai pie paša galda, viņa atspiedās pret tuvāko kolonnu, mirkli atguva elpu un tad svinīgi nokrekšķinājās, lai pievērstu varoņu uzmanību.
-Grāfiene! Atvainojos, ka man nākas pārtraukt jūsu vakariņas un atpūtu, bet viņas majestāte ir ieradusies! meitene nobēra, iztaisnojās un metās klāt pie durvīm, lai atvērtu tās plaši vaļā tieši brīdī, kad ārpusē noplaiksnīja zibens un apdullinoši nogranda pērkons.

Gulhamāras grāfiene Graabetēla Erī bija ieradusies. Pašā priekšgalā viņai soļoja divi spožās bruņās tērpti sargi, aiz viņiem straujā solī tecēja pazudušā grāfienes dēla pāžs, kas ziņoja par majestātes ierašanos ar augstu taures noti, tam sekoja grāfienes palīgi - pareģis un Gulhamāras armijas nodaļas virspavēlnieks, kurus no lietus sargāja trīs vīri ar grezniem auduma lietussargiem. Delegāciju noslēdza vēl divi sargi, kas aiz sevis aizvēra durvis, kamēr svinīgā svīta klusējot noraudzījās uz saklāto galdu un tiem varoņiem, kas pie tā sēdēja.

Grāfiene bija sieviete labākajos gados, kas savas kaulainās miesas slēpa kuplā, asinssarkanā kleitā. Viņas sejas izteiksme bija nepielūdzami auksta un akmenscieta, piere - augsta un rūpju grumbu izrotāta, skatiens caururbjoši zils kā vanagam. Viņas lūpas bija sakniebtas mūžam neapmierinātā murskulī, jau sirmot sākušie, agrāk rudie mati - savīti ciešā mezglā un izgreznoti ar rubīna saspraudi. Savu dižciltību viņa izcēla ar dažām dārgām zelta rotaslietām, kas uz bālās ādas mirdzēja kā medus pienā.
Seibelkrākes Augstais pareģis kalpoja Erī dzimtai jau trešo paaudzi - tas bija ļoti, ļoti vecs, salīcis vīrs ar uzkumpušu muguru un līku degunu, kas ejot balstījās uz divreiz garāka koka spieķa ar vienkāršu, baltu lodi galā. Viņa sudrabainā bārda un mati teju teju vilkās pa zemi, un skatienu zem biezajiem uzacu kumšķiem nevarēja redzēt teju vispār. Vecais vīrs arī bija vienīgais, kas klusi iekurnējās un pasveicināja Saules priesterieni, kas atbildēja viņam ar gādīgu, mīlošu smaidu.
Savukārt virspavēlnieks lielā mērā atgādināja pašu grāfieni - stalts, nopietns un nesalaužams viņš nekustīgi stāvēja savās bruņās, noņēmis vien bruņucepuri, kas atklāja rētu klātu, saules iedegušu, gludi skūtu seju un melnus, nelielā astē sasietus matus.

Taču, lai kā varētu likties, grāfiene runāja pati un viņas balsī, lai arī pieredzējušā un neiedomājami skarbā, bija jaušamas pavisam vieglas mātišķas skumjas.
-Man ir liels prieks jūs visus šeit redzēt. Prieks redzēt mūsu pašu tautas cilvēkus, kas gatavi uzupurēties augstāka mērķa labā, prieks redzēt, ka kādam vēl rūp šīs valsts nākotne, kamēr austrumos plosās nemieri ar Raumu un mūsu pašu robežās aizvien biežāk ieklīst orku ordas.
Viņa atkal saknieba lūpas un nomērīja katru ar savu caururbjošo, ledaino skatienu.
-Jūs, protams, variet droši smīkņāt un domāt, ka tāda veca sakārne un Sarkanacainā kā es neapzinos - liela daļa no jums ir šeit izsolītās atlīdzības dēļ. viņa klusi iesmējās, un vēsajām ņirgām pievienojās arī pāžs un virspavēlnieks, kas ātri vien apklusa, Graabetēlas acu pāra pavadīti. -Bet lēnām pār tiltu, mani varoņi. Vispirms noskaidrosim situāciju. Lūgšu jūs, kung virspavēlniek, izskaidrojiet cenzoņiem situāciju.
Bruņās tērptais vīrs pakāpās soli uz priekšu, paklanījās grāfienei un pievērsās pārējiem.
-Jūs droši vien esat dzirdējuši, ka mūsu majestātes dēls jau kādu laiku ir pazudis. Ja vēlamies būt precīzi, tad tās ir četras naktis. Ja pašreizējie valstiskie apstākļi būtu citādi, mēs pieņemtu, ka viņš uz kādu laiku ir aizbēdzis kartējā savā afērā vai ceļojumā pie elfiem, vai aizkavējies medībās kādā kaimiņu grāfistē, bet lietas ir tādas, kādas ir un tieši tādas mums tās jāpieņem. Jaunais kungs patiesi ir pazudis. Neviena lode viņu neredz, tāpat neviens mūsu sargs un spiegs, pat kalnu harpijas, lai Nāve parauj viņas pazamē, nav neko manījušas. Mums ir pamatotas aizdomas, ka viņa majestāte ir nolaupīts. Šobrīd tās krīt uz Raumas spiegiem un slepkavām, kas varējuši viņu nolaupīt, lai kā izpirkuma maksu pieprasītu atkārtotas sarunas par kalnu teritorijām. Taču tik pat labi pie vainas var būt Litmangas orki. Šobrīd Litmangā notiek aktīva cīņa par valsts varu un teritorijām, līdz ar to draudi tiek vēsryi arī pret mums. Ja orku karaministrs nāks pie varas, ar mums ir cauri, it īpaši, ja pie viņiem ir grāfienes dēls.
Taču, bez šaubām, pastāv arī citas iespējas. Šajā pēcpusdienā sagūstītais noziedzinieks mums ir pastāstījis, ka jauno kungu ir redzējis uz brīvām kājām, netālu no Dūnesgāles. Neko vairāk viņš nav mums pateicis. Piekritīsiet, tas šobrīd šķiet maz ticami - kādēļ lai viņa augstība klejotu gar galvaspilsētu, kur to pazīst ik viens, ņemot vērā, ka bija paredzētas viņa un karaļa meitas kāzas.

Grāfiene ar elegantu rokas mājienu apklusināja virspavēlnieku.
-Man atliek tikai piebilst, ka jums manā grāfistē tiek dota brīva vaļa darīt, ko vien vēlaties. Un, ja kādam no jums ir vajadzīgs zirgs, apbruņojums, papildus līdzekļi - lūdzu, tikai atrodiet manu dēlu! Atalgojums būs bagātīgs, to es jums solu! Pieci pūri naudas katram, īpašumi pēc jūsu pašu izvēles un pūķi, kaut vislabākie baltie pūķi, ja jūs tā vēlēsieties!
Tādēļ jautājiet, varoņi, un izklāstiet man, kāds šobrīd ir jūsu rīcības plāns. Varu sniegt jums visu informāciju, ko vien vēlaties un sarīkot tikšanās ar visiem, kas manu dēlu pazīst, ja tas būs nepieciešams.

[Miss Doherty]

Muļķības! Viņa atrašanu nevajadzētu saistīt ar tādu notikumu, fū, tas skan tik baisi - iespējamais troņmantnieks! tā bija klaja provokācija no kareivja puses, tā pajautāt. Protams, ka nevienam nebija noslēpums kas un kā ar varas lietām, vismaz visi zināja, kā vara tiktu mantota. Bet ņemiet vērā vārda formu - tiktu nevis tiks. Vai ne? Ja jūs to pagriežat tā tad tas liek domāt par liela mēroga sazvērestību. Es par tādām lietām nedomāju, bet ja jūs reiz tik neglīti izrunājāties, tad tas liek man domāt tikai par divām lietām. Vai nu kāds gatavo milzīga mēroga sazvērestību un gatavojas novākt no ceļa ne tikai grāfienes dēlu, bet arī princi un karali, vai otrs variants - grāfiene pati gatavojas mūsu princi un karali... Tas skan tik briesmīgi! Man liekas, ka mums nevajadzētu domāt tādās kategorijās. Mums taču ir gan... maizes gabaliņš tika iestumta mutē un pārējais jau pateikts ēdot, ...karalis... un košļājot ...gan princis... un norijot ...un viss taču ir... jā, kā tad viss īsti ir?

[mr Bl@ck]

Enlils ieklausījās stāstā ko grāfiene klāstīja. Jā tas bija interesants, bet vai viņa domāja, ka cilvēkus var uzpirkt? No apsolītās balvas viņu saistīja tikai divas lietas, solījums ieģūt īpašumu un pūķi.
Īpašums jo tad Enlils varētu beidzot sākt dzīvot nometnieka dzīvi, bet nevis kaliņot un nodibināt savu bibliotēku, kur jaunie elementālisti spētu mācīties mākslas ko viņš bija uzkrājis.
Pūķis, jo tas bija pagodinājums.
Bet te viņš skrēja pa priekšu laikam.
Jūsu augstība, Enlila balsī nevarēja just ne kripatiņas emociju, arī viņa acīs neko nevarēja nolasīt, vien vienmēr tur esošo iekšējo cīņu. Jūs jautājāt kā iegūsim informāciju, vispirms jautāšu pirmavotam, jums, vai jūsu dēla rīcībā bija ir zināšanas kā izveidot bloķējošos talismanus? Enlils jautāja pats noāķēdams no jostas vienu no talismaniem. Vēl protams būtu labi zināt vismaz daļu uz ko jūsu dēls ir spējīgs, jo jūs zināt kāds sagrozītas ir baumas... Enlils novilka pēdējo teikuma daļu, pavilkdams kapuci zemāk pār acīm. Leks uz viņa pleca tikai raudzījās uz atnācējiem ar ieinteresētu skatu.

[Corvus]

Kā tieši Jūs mums piedāvājat rīkoties? Vai mums visiem kopā apskraidīt visu kontinentu meklējumos, vai sadalīties grupās, vai arī Jūs tieši varat pateikt, kur mums ir savi meklējumi jāsāk? Varianti, ko Jūs izteicāt, ir visai plaši un, visi kā viens, sarežģīti. Ja tiešām no kaut kuras puses nāk iespējams apdraudējums valstij, tad vitāli svarīgi ir nekļūdīgi noteikt meklējumu virzienu. Un, jā, man vajadzēs zirgu. Melni.

Nihils bija nedaudz apmulsis. Grāfiene viņus bija sapulcējusi, lai pateiktu, ka viņai nav ne jausmas, kur meklēt viņas dēlu. Protams, viss melnais darbs, kā jau vienmēr, būs jādara parastiem cilvēkiem. Bet atalgojums... Pūķis vien jau būtu ko vērts. Nihils vienmēr bija sapņojis par melno pūķi. Un tagad viņam bija reāla iespēja tikt pie tāda.

[Massacre]

Nihila piedāvajums šķita intriģējošs, taču Amedeo nenoteikti pamāja: "Iespējams. Tad jau redzēsim kā turpmāk viss risināsies."

Grāfieni ieraugot Amedeo ātri vien uzslējās kājās un paklanījās.
"Sveicināta Grāfien!"
Noklausījies runu, Amedeo neko nejautāja, tikai klusi, bet ne nedzirdami piebilda:
"Neesmu šeit peļņas dēļ. Man svarīgs Jūsu dēls. Bet informācijas noskaidrošana, lai paliek manu biedru ziņā, kuri vairāk pieredzējuši, zina jautāt."

[Demiurgs]

Ienaakot priesterienei Armands paartrauca savu nelielo vingrinajumu, bet vinja zebiekste sabijas no vetras troksnjiem un atgriezas droshiba uz saimnieka pleca ienaakot graafienei Armands steidziigi pagaaja tuvaak un nometas uz viena celja grafienes prieksha un nodura galvu, ar vienu roku turoties pie skjepa
jus augstiba esmu Armands Roterdama dels, varbuut jums zinami mana teva slava. Man liels gods jums kalpot, mans skjeps un vairogs ir jusu riicibaa.

[Džezā tikai Meit...]

Ofēlija bija ilgi palikusi sēžot pie sava aizstāvja statujas un lūgusi par sevi un viņas grifu, kā arī ģimeni. Meitene juta telpā gan ieplūstam, gan aizplūstam enerģijas, kas nāca no diviem cilvēkiem. Bet tas viņu neiztraucēja. Viņa piecēlās kājās un palūkojās apkārt. Viņa bija palikusi viena pati. Meitene izgāja laukā no Dievu zāles, tieši laikā, lai dzirdētu pašas grāfienes runu un redzēt tās ierašanos. Ofēlija cienīgi paklanījās, bet neteica ne vārda, klusi stāvot pie sava grifa, kurš bija priecīgs par meitenes atgriešanos un ieraugot grāfieni, arī bija pamodies un likās klausāmies viņas stāstā. Stāstījums radīja mulsumu meitenē un viņa izgāja no ēnas, kurā bija stāvējusi.
- Labdien, cienījamo grāfien. Ofēlija Kiiryo jūsu rīcībā. Vai es varētu lūgt tiešas ziņas, par pēdējo vietu, kur bija redzēts jūsus dēls, par laiku? Un piedodiet ka tā vaicāju, bet vai nav iespējams, ka jūsu dēls pats aizbēga? - Viņai bija savas domas par šo visu. Atlīdzība viņu interesēja daudz mazāk. Pūķi viņa vēlētos, taču viņa bija grifs.. un ko viņai vairāk vajag?

[Elony]

Anneas izteikumu palika bez atbildes. Laniduirs tam nesakatīja jēgu.

Kad ieradās grāfiene, viņš atkāpās malā pie Flusa un uzmanīgi klausijās teiktajā.
"Enlils runā par iespēju, ka jūsu dēls tomēr ir uz brīvām kājām." ierunājās Lanidurs, atkal iznākdams gaismā. "Bet kaut kāda iemesla dēļ izvēlas nerādīties sabiedrībā. Ja jau viņām piemīt noteikta pienākuma apziņa, un viņš tā nedarītu muļķīgu dēku dēļ, tad var būt arī svarīgs iemesls. Iespēju, ka jūsu dēls pats slēpjas, nedrīkst uzreiz atmest, vismaz kamēr nezinām, kādas ir viņa spējas."

"Un kad atradīsim jūsu dēlu, es gribēšu pūķi." Lainudurs piebilda.
Viņš teica kad, nevis ja. Bet neteica dzīvu vai mirušu.

[Andromeda]

Novēroju, ka rietumu pusē vairāk sastopami skuju koki un lapu koku nav tikpat kā nemaz, kā arī ļoti interesanti, ka sudrabsūnas, kas Amuruska mežos ir ik uz soļa, citos mežos nav vispār, vai arī, ja ir tad ļoti, ļoti reti un maz...Brons sāka stāstīt novērojumus, kad pie galda tika uzsākta saruna, par grāfienes pazudušo dēlu. Viņš apklusa un ieklausījās sarunā, bet nolēma nebilst ne vārdu.
Tad atgriezās priesteriene un paziņoja par grāfienes ierašanos, Brons pielēca kājās un tiklīdz parādījās grāfiene dziļi un majestātiski paklanījās un stādījās priekšā. Uzmanīgi noklausījies grāfienes un virspavēlnieka sakāmo, Brons mirkli apdomājās. Bagātības, ko grāfiene solīja par dēla atrašanu viņam šķita mazsvarīgas, pūķis bija pavisam kas cits, taču šobrīd viņa prātu nodarbināja domas, kā organizēties dēla atrašanai.
Kā jau Jūs sacījāt variantu par to, kas varētu būt vainojami dēla pazušanā ir daudzi. Bet cik saprotu, tad šobrīd nav viena konkrēta un pārbaudīta versija.
Mums ar kaut ko būtu jāsāk. Teiksim ar izslēgšanas metodi pārbaudīt. Tas prasītu diezgan daudz laika, bet ja mēs sadalītos, tad tas nemaz nebūtu daudz.
Brons izteica vienu no daudzajiem variantiem, kā varētu uzsākt meklēšanu. Varēja jau arī sākt ar noziedznieka liecības pārbaudīšanu, bet ja nu tā ir viltība, lai iegūtu laiku un lai novērstu uzmanību pilnīgi pretējā virzienā? Brons turpināja prātot.

[novemberunge]

Grāfienes stindzinoši zilais skatiens pievērsās vispirms Enlilam, tad Laniduram, un viņas vecajie vaibsti pauda teju nekādas emocijas.
-Bloķējošie talismani ir brīvi pieejami katram Sarkanacainajam, bet mans dēls tos veidot nemāk. Viņam gan viens tika uzdāvināt, taču tas, tāpat kā visi pārējie, joprojām atrodās pilī.
Kā jūs labi zināt, katram topošajam grāfam un armijas ģenerālim, arī Glorbaus bija jāmācās par drāhu un kareici, un magu vienā personā. Es viņu nebiju redzējusi vairākus gadus tieši viņa mācību dēļ, tādēļ nejautājiet man, uz ko viņš ir spējīgs. Kaut es to zinātu! Bet man šķiet, ka akadēmijas meistari un skolotāji varētu palīdzēt jums šajā ziņā daudz vairāk. balss tonī ieskanējās viegls rūgtums, taču tas tūlīt tika aizvākts, acīm nedabiski ātri pārlēcot pie nekromanta, Nihila.
-Cienījamais kungs, ja man būtu kaut mazākā nojausma, kā rīkoties, es nebūtu tik izmisusi.
Līdz ar to sieviete pieklusa, pakāpdamās soli atpakaļ, kamēr viņas apteksnis, viens no vīriem ar lietussargiem, pasniedza dāmai zīda lakatiņu, ar ko majestāte nemanāmi noslaucīja miklos acu kaktiņus, ar roku galanti pamādama un vēsi uzsmaidīdama tiem, kas iepazīstināja ar sevi un izrādīja savu cieņu. Cieņa! Šķiet, ka tas, kas šobrīd grāfienei visvairāk bija vajadzīgs bija saudzīga līdzjūtība.

Līdz ar klusuma mirkli pie vārda atkal tika armija virspavēlnieks, nezināma iemesla dēļ jūtoties vareni apmierināts un gandarīts.
-Ja neskaita šodien saņemto informāciju no noziedzinieka, pēdējā reize, kad sers Glorbaus tika redzēts bija aizgājušā mēneša pēdējā piektdiena, tātad tieši pirms četrām dienām, vēlā rītā pēc brokastu laika pastaigājamies pils dārzā ar viņa... šajā mirklī tika ieturēta zīmīga pauze.-Ar lēdiju Maibranēlu.
Pareģis viņam blakus krekšķoši iesmējās un klusi, klusi nopurpināja. -Ar viņa mīļāko, tu gribēji teikt.
Bruņās tērptais vīrs nobolīja acis. -Manu piedošanu, Augtais pareģi, viedais tēv, bet šo tematu labāk šobrīd necilāt. Ja vēlaties, varat uzmeklēt lēdiju, taču viņa neko daudz nezina. Varbūt jums izdosies izvilināt no meitenes ko vairāk, taču es šaubos.
Pareģis atkal noklepojās savā garajā bārdā, zem kuras novizēja viņa spītīgā smīna atblāzma.
-Viņi no kunga istabām laukā nenāca vairākas dienas. Lai sasper mani zibens, bet es domāju, nē, es zinu, ka jaunkundze kaut ko slēpj.
Virspavēlnieks nopūtās. -Vecums ir aizmiglojis jūsu prātu, Augstais pareģi.
Večuks draudoši pakratīja savu koka nūju pret jaunāko vīrieti, tad ielocijās ceļgalos, jau iepriekš atvainojoties grāfienei, kas šobrīd uz abiem skatījās ieplestām acīm, savu kabatas drāniņu stingri sažņaugusi starp kārnajiem, gredzenotajiem pirkstiem.
-Mans prāts ir skaidrs kā nakts zvaigšņotās debesis un Mēness! Lēdija Maibranēla kaut ko zina, un tas nav noliedzams!