Jaunā Atlantīda. Pēdējā Karaļvalsts., [ATD], [C] Opcijas

[Ného]

(IMG:http://www.tvnet.lv/resources/albums/martins.maskalis/5109312/atlantida_sign2.jpg)

Tās nolāpītās siļķu mucas neciešami smirdēja, Gēroks aiz tām tupēja jau pusstundu un nu jau vairs nesaprata, kā ko tik smirdošu var ēst. Viņam riebās, ka viņam jāsēž tādās vietās, bet tomēr viņu priecēja uzdevums, ko viņam tēvocic bija lūdzis izdarīt.
Puisis atradās pie kāda neciešama, skopulīga un visādā ziņā nepatīkama vīra kuģa, kas veda pārtiku un daudz ko citu no salām ziemeļos. Šis kuģa kapteinis nebija vēlējies maksāt kārtīgi ostas nodevas, nebija ļāvis apskatīt sava kuģa kravu, ko tieši viņa pagātnes dēļ vēlējās visās ostās pārbaudīt. Pirms dažiem gadiem viņš bija sagāzis lielus podus kādā ostā - tajā viņu vairs viņu neielaiž. Bet ko nu par viņu, šis vīrs nav tas, kas mums vajadzīgs.

Gēroks gandrīz aizsnaudies pamanīja, ka no kuģa nokāpj seši vīr, tai skaitā pats kuģa kapteinis un dodas uz ostas krodziņu ieraut kādu rīta mēriņu. Puisi nogaidījis kamēr viņi pazūd aiz stūra un veikli uzrāpās pa trapu un, cik vien nemanāmi spēja, aizlavījās līdz kapteiņa kajītei. Tā, par laimi izrādijās neaizslēgta - nu gan viņš ir drošs, ka nekas nenotiks ar viņa mantām - tā nodomājis Gēroks ielavijās kajītē, bet pēkšņi viņām gar acīm sagriezās zvaigznītes un viss satumsa.

- Sveiki Kaara jaunskungs! - saldā un pieglaimīgā balsī teica kāds vīrs. Gēroks atvēr acis un pamanīja sev tuvu piebāztu resnu un ļumīgu seju - kā jums nepaveicās, šitā iekrist manās lamatās, es domāju, ka jūs esat gudrāks nekā parasts kramplauzis - vecis netīkami pasmaidīja.
Viņš atradās kapteiņa kajītē un viņam blakus stāvēja divi būdīgi vīri. Tādēļ viņs, laikam, nebija piesiets pie krēsla, uz kura sēdēja. - Nesaprotu ko jūs tādu slēpjat, jūs taču visu nokārtojāt kā nākas. Jums taču nebūtu jāsatraucas par to, ka ostas darbinieks nāk saskaņot papīrus. - puisis veikli atbildēja un grasijās slieties kājās, bet divas smagas rokas viņu piespieda pie krēsla.
- Ha, tu smejies par mani, neesmu es tāds muļķis, zinu, ko meklēji, bet vari neķert kreņķi, priekš taviem papīriem te nekā nav. Un pasaki sava tēvocim, lai vienreiz liekas mierā. Un pats lūgtum nerādies tuvumā manam kuģim. - attrauca kapteinis un iesvēlās savā krēslā pie galda. - Tagad puiss būs tā, tu neesi šeit bijis, es tev neko neesmu darījis, be, ja padzirdēšu pretējo, skaties, kas nesatiecies ar maniem vīriem.
Gēroks tika palaists vaļā un viņš varēja piecelties kājās. Viņš piegāja pie kapteiņa un pieglaimīgi teica - Jā, kaptein, darīšu kā teiksiet, tikai neaiztieciet mani.. - viņš virzijās pie kajītes durvīm un, kad bija pie tām nostājies, skaļi smejoties, iesaucās - ..es pie jūsu vecās tupeles nerādīšos, tikai pārdesmit ostas sargu, muļki! Gēroks iespēra pa viena būdīgā vīra pakaļu un, ātri atrāvis durvis, metās prom no kuģa, vēl aiz muguras izdzirdot saniknotu - ... ķeriet to sīko maitu!!!

Gēroks vēikli pārleca pāri kuģa bortam un viegli piezemējās uz laipas. Viņš skrēja cik jaudāja pa to prom, bet aiz sevis dzirdēja smagus soļus, kas bija vēl palielā attālumā. Pakaļskrējējiem, nebija nekādu cerību panākt puisi, bet viņš, lai šos vēl vairāk nokaitinātu, skrienot pagrieza galvu uz atpakaļu un nokliedzās - Ei, lāči, veiklāk citādi es jūs pa diviem lāgiem apsteig...
Gēroks, neskatoties uz ceļu, bija aizķēries aiz kāda kuģa trapa, un slaidā lokā nokrita uz laipas. Viņš nepaspēja tik veikli piecelties, kad viņu piespieda pie zemes kāds. Abi būdīgie vīri bija viņu panākuši - Nu kurš te ir tūļa! - viens no viņiem ierēcās mežonīgos smieklos. Abi vīri liecās pēc Gēroka, kā dvi izsalkuši vilki, kas gribētu viņu apēst.

Uz trapa, aiz kura aizķērās Gēroks, stāvēja kāds vīrs un noskatijās uz notiekošo.

[Romija]

"Domāju gan! Pēc tādas gaismas ne tas vien var parādīties!" atsaucās Laura. Gaisma tāpat vien tur nebija uzplaiksnījusi. Tas, ka bija palikuši punktiņi uz akmens, šķita mazākais, kas varēja notikt. "Varbūt tā ir kāda zīme, ka meklētais ir tur iekšā tajā akmenī! Tā nevarētu būt?" meitene minēja, vēl joprojām atrazdamās Pogas mugurā.

"Vai varbūt.. klusuma valstība? Klusuma valstība mūs gaida?" Laura pēkšņi izbrīnījās pati par savu domu gaitu. "Fu, nu ko es runāju!" viņa čukstus pie sevis nosodījās, bet tomēr aizdomājās par saviem vārdiem.

[Aiva]

"Interesanti," Reks nomurmināja, atraujot roku un to brīdi papurinot. "Nedomāju, ka meklētais varētu būt akmenī iekšā, bet zem tā varētu arī..." Te viņš sastinga otrreiz.

"Klusuma valstība mūs gaida?"

Reks apcirtās pret meiteni, kas tikko bija atkārtojusi teju tos pašus vārdus.

"Tu arī dzirdēji?"

[Roviela]

Mirga pamīņājās uz vietas.
Klusuma valstība jūs gaida.

Raina jau gribēja ko teikt, kad Reks pēkšņi apcirtās un pavaicāja, vai draudzene nav ko dzirdējusi.

- Es kaut ko dzirdēju, vai tad jūs arī? - viņa noprasīja, - kaut ko par klusuma valstību, kas mūs gaidot. Kas tā par klusuma valstību? Mēs nomirsim visi tagad, vai?

[Romija]

Laura spēji paskatījās uz Reku, tad uz Rainu. "Emm, es nezinu, man kas tāds pēkšņi iešāvās prātā!" viņa taisnojās. "Vai to kāds teica? Kas tad?" viņa aši nopētīja biedrus un tad paskatījās apkārt, vai starp kokiem nemanīs čukstētāju. Nevar būt, ka es jūku prātā! viņa pie sevis domāja, pētot kokus. Tad jūkam mēs visi. Vai arī šī vieta patiesi ir maģiska?

"Varbūt šī tomēr ir īstā vieta?" Laura arī skaļi izteica savu minējumu. "Nekad agrāk, staigājot pa mežu, nav nekas tāds noticis!"

[echo3]

Holens aiz kokiem tā arī neko nebija saskatījis, toties dzirdējis gan bija. Kā izrādās - to pašu, ko citi. - Es arī dzirdēju par klusuma valstību, kas mūs gaidot. - Viņš atsaucās. - Ko tas nozīmē - ne jausmas.

[Aiva]

Reks vēlreiz paskatījās apkārt, kā vērtējot, vai nepamanīs kaut ko, kas liktu skanēt dzirdētajam teicienam.

Tad paraustīja plecus.

"Interesanti, vai te varētu būt kas paslēpts zem akmens?" viņš nomurmināja, apejot tam apkārt, rūpīgi nopētot.

Tad ievērtēja, vai viņa, vai visas grupas, vai vispār cilvēku spēkos būtu izkustināt šo akmeni?

[Farliner]

Pec speles autora luguma spele tiek slegta.

[Ného]

Bija jau Otrā ceļojuma diena, kad Gēroks ar saviem draugiem - Rovanu, Rainu, Lauru, Tissu un Holenu - kopā ar svešzemnieku Reku bija pametuši Nīnniahu.Pirmajā dienā viņiem smaidīja saules vaigs, kas nenovērsās visu ceļu līdz pirmajam ceļotāju izvēlētajam mērķim - Akmeņu Mežam. Bet tur, kā visi dabas spēki sazvērējušies, sastapa spēcīgu negaisu. Tā arī neko daudz nepaspējuši atrast, Gēroks ar draugiem meklēja naktsmājas, ko veiksmīgi arī izdevās atrast laipnā mežcirtēja Valda mājās, kur tika pabaroti un apkopti zirgi, pašu vēderi pielikti ar ēdmaņu un patīkami pavadīts laiks pie sprēgājoša kamīna.

Valdis ceļiniekiem pastātīja kādu leģendu, ko bija dzirdējis no sava tēvoča Viestura, kas dzīvoja Nehnā. Tā vēstīja, ka Salas otrā pusē mežā arī esot daudz akmeņu, bet tas mežs esot ļoti jokains, jo tas ir tik kluss, ka reizēm pat savas domas nevarot dzirdēt.
Tā nu ceļotāji nolēma doties pie šī stāstnieka un Nehnu, lai uzzinātu ko vairāk. Pa ceļam viņi atkal apmeklēja Akmeņu mežu, kur ieraudzīja ko dīvainu - Uz kāda akmeņa dega 3 punkti. Pie šī akmeņa viņi neko vairs neatklāja, vien dzirdēja vāru čukstu - Klusuma valstība jūs gaida!

Tā arī neko neatraduši pie noslēpumainā akmeņa, ceļinieki paļaujoties uz Gēroka prasmi izvest pa īsākiem ceļiem (atgādināšu, tas ir riskanti) caur Akmeņu mežu un aiz tā esošo pļavu nonāca uz Nehnas lielceļa.

OOC: Es vēlos nedaudz spēlētājus pārvietot laikā un telpā.

Pa to laiku svešinieki, kas bija ieradušies pēc Reka Pameta Nīnniahu, jo viņiem bija izdevies uzost ceļotāju pēdas. Vēja nesti viņi tuvojās Akmeņu mežam.

___________________________________

Bija jau pavēla pēcpusdiena, kad beidzot sākās purvs un lielceļš no zemes ceļa pārvērtās par tiltam līdzīgu veidojumu no maīviem koka baļķiem. No ceļotājiem pa kreisi pletās Garezers, kura mierīgos ūdeņus pa retam šķēla mazas zvejnieku un ceļotāju laiviņas, kā arī palielākas tirgoņu laivas, kurās pietiktu vietas viņiem visiem un viņu zirgiem.

Līdz Nehnai bija palikuši vairs tikai pāris kilometri, kad saule arvien uzstājīgāk sāka doties uz Rietu pusi. Gaisma solījās būt vēl pāris stundas.

Šo rakstu rediģēja Ného: 13.04.2008 16:52

[Roviela]

Raina bija diezgan nogurusi. Īpašu grūtību ceļā nebija, ceļš pats bija garš. Pilsēta, acīmredzami, vairs nebija tālu.
Viņa pieturēja zirgu un paskatījās uz Sauli.
- Man izskatās, ka vēl ar gaismu varam paspēt nokļūt pilsētā. Kā domājat? Piespiežamies?

[Romija]

Ceļu Laura vairāk pavadīja pārdomās. Atkal un atkal viņa atcerējās spožos punktus, brīžam pat šķita, ka redz tos uz parastiem akmeņiem ceļa malās. Tāpēc galveno uzmanību viņa centās veltīt apkārtnes aplūkošanai, turēdamās netālu no Tissas.

"Ja nav tālu, tad labāk pasteigsimies!" Laura atbildēja Rainai un palūkojās uz ceļu sev priekšā. Tur gan pilsētu vēl neredzēja, vet vakars tālu vairs nešķita.

[echo3]

Holens jāja, jau kopš pusdienlaika ar bažām domādams par Tissu, un ik pa brītiņam paslepus uzmezdams meitenei skatienu. Jau vakar vakarā Tissa bija jutusies bēdīgi pēc tik ilgas jāšanas, - tad kas būs šovakar? Holens pats jau jutās pieradis. No rīta gan bija, kā bija, bet tagad kalējzellis vairs nemanīja ne stīvumu, ne nogurumu.

Par trīs liesmojošajiem punktiem skmenī Holens īpaši nedomāja, tāpat "klusuma valstība jūs gaida" viņam lika vien paraustīt plecus. Viņš nebija radis raizēties par nesaprotamām lietām. Ja skaidri zināms, tad jā, bet šitā? Jājot puisis kavēja sev laiku, vērodams ainavu apkārt un redzēdams tajā bezgala daudz skaistu ornamentu un rakstu. Reizēm viņš pat pievēra acis, lai labāk atcerētos kādu īpaši elegantu zara izliekumu.

Palikt uz ceļa, ja mājas tuvumā, nav prātīgi. - Holens atsaucās. - Bet zirgus gan te pa šiem baļķiem ātrāk dzīt nevajadzētu. Jau tā tiem grūti, visa diena ieta. Turpinām tāpat, līdz tumsai vajadzētu paspēt nonākt Nehnā.

[Aiva]

Reks bija iegrimis domās, tomēr ceļabiedru sasaukšanās viņu izvilka no pārdomām...

"Ja vairs nav tālu līdz Nehnai, tad virzāmies vien soļos, kamēr vien var ceļu saskatīt. Siltas gultas krogū, vai kaut vai siens šķūnī labāki par klaju lauku," Reks noņurdēja. Citādi nācās piekrist Holenam - lopiņiem bija pagrūti, un tie būs vēl vajadzīgi vēlāk.

[Ného]

Pēc nepilnas stundas lēnā riksī bija arī sasniegta Nehna, kas bija īpatnēja pilsētiņa, jo izvietojās uz neskaitāmiem pauguriņiem un sausas zemes pleķīšiem, kas bija diezgan mazā skaitā šajā Garezera purvainajā krastā. Pilsētu uz divām daļām dalīja Dūņupe, kas visu savu tecējumu veica tikai un vienīgi purva teritorijā. Pavasaros tā pārplūda tādēļ upei tuvākajos pilsētas apgabalos varēja dabūt slapjas kājas. Lielāko daļu pilsētas veidoja uz pālīem izvietotas koka platformas, kas bija dažāda lieluma un formas. Tādēļ bieži vien šeit nebija vis ielu nosaukumi, bet 'plosta' nosaukums. Visus šos veidojumus savienoja neskaitāmi tilti, tiltiņi un laipas. Pateicoties savai formācijai pilsēta nedaudz ietiecās Ezerā. Nehna šeit izvietojās tā iemesla dēļ , ka purvā varēja iegūt dažādas noderīgas rūdas, kā arī augus. šeit bija pieejami daudzi ūdensceļi un lielas zvejniecības iespējas.

Iebraucējus pilsētā sagaidīja platformas, uz kurām bija izvietojušies galvenikārt krodziņi, naktsmītnes, bodītes un tirdziņi.
Bija jau iedegtas laternas un no ēku logiem plūda vāja gaisma.

Ceļotājus uz platformas sagaidīja trīs krodziņi - "Baļķēns", "Ezerkrasts" un "Iebraucēju krogs".

[Romija]

Laura bija nogurusi un juta, ko nogurusi ir arī Poga. Taču beidzot parādījās pilsēta, kas nozīmēja vismaz kaut kādu atpūtu. Pilsēta gan meitenē radīja izbrīnu. Viņa šeit nekad nebija bijusi, tāpēc platām acīm skatījās apkārt, īpaši uztverdama to, kas tik ļoti atšķīrās no viņas dzimtās pilsētas - proti, plostus un savdabīgo izkārtojumu. Tā pētot, viņa pamanīja arī krodziņu izkārtnes. Vienīgais nosaukums, kas šķita viņiem atbisltošš, šķita "Iebraucēju krogs", taču uzmanīgu darīja tieši šis fakts, ka krogs jau ar nosaukumu vilina iebraucējus. Ja nu tur plēš septiņas ādas? Laura bailīgi iedomājās un piekērās savam maciņam. Viņa zināja, ka citiem varētu būt vairāk naudiņas, tāpēc sekos uz turieni, kur ies citi, taču pati labprāt izvēlētos kādu lētāku vietiņu.

"Iebraucēju krogs? Vai tas nebūs ļoti dārgi?" viņa savas bažas izteica arī skaļi, kad pārējie biedri bija atjājuši.

[Roviela]

Raina noskatīja tuvāko simpātiskāko garāmgājēju, kas varētu būt vietējais, un palūdza pastāstīt, kādi ir krodziņi, un uz kuru viņiem, jauniem ceļiniekiem, kas žēl, negrib izklaidēties, bet gan kārtīgi izgulēties un labi paēst, būtu labāk doties?

[Ného]

Diemžēl vietējais iedzīvotājs nebija šos krogus apmeklējis, jo viņam mīļāki bija pilsētas vidū esošie, bet cik viņam zināms, tad Ezerkrastā vairāk uzturoties zvejojošā tauta, bet Iebraucējā vairāk tirgoņi, kas cik zināms ir nedaudz turīgāki. Par Baļķēnu viņam nebija nekas zināms, vien tas ka tā īpašniece bija laikam sieviete.

[Romija]

"Ejam uz baļķēnu?" ierosināja Laura, kas Rainas aptaujātais jau bija aizgājis. Ziņa, ka īpašniece ir sieviete, viesa drošības sajūtu.

[Roviela]

- Ejam uz Baļķēnu! - Raina piekrita. Naudas viņiem nav daudz, un klausīties zvejnieku stāstus viņa nevēlējās.
Citādi tīri vai uz pirkstiem jāmet! No ārpuses visi krodziņi gandrīz vienādi.

[Aiva]

"Manis pēc," Reks nomurmināja, pārlaižot skatienu pilsētelei. "Lielas starpības nevajadzētu būt." Taču pats no garāmgājēju izprasīšanas izvairījās, atstājot to pavadoņu ziņā, pats tikai ciešāk iesēžoties sedlos un garlaikoti skatoties apkārt.

'Baļķēnā' Reks grasījās nolīgt telpu pulciņam, ja vien tur neprasīs pārāk dārgi pēc Reka uzskatiem. Ja prasīs, tad paliks koptelpa, ja vien tur neliksies pārāk aizdomīgi. Tas, un tad kārtīgas siltas vakariņas.

[Puķu elfs]

Tissa sastostījās un paslepšus aptaustīja savu mantu kuli. Naudas viņai nebija, kā gan lai viņa dodas līdzi biedriem? Savilkusi ciešāk Ogles pavadu, meitene centās neuzkrītoši palēlināt jau tā lēno ķēves soli. Vajadzētu taču pateikt, gan jau izlīdzētu, bet... Tissas skatiens pārslīdēja draugu tēliem un apstājās pie Reka. Tikai lai viņš to neuzzin... Tirpas pārskrēja pār muguru, kad iztēle uzbūra nejaukā, tikko manāmā smīnā savilktu tumsnēju seju. Sadūšojusies Tissa uzmanīgi iespieda Oglei sānos papēžus un čukstus to paskubināja.
- Laura? Laur'... vai varēsi lūdzu izlīdzēt? Redz, kaut kā muļķīgi nepaņēmu naudu... Šķībā muldoņa, viņa taču zin, ka nav man ne graša. Kad atgriezīsimies, atdošu... Nuuuu, tas Reks taču mums teica, ka samaksās?

Šo rakstu rediģēja Puķu elfs: 21.04.2008 15:45