Lindleira, ~ Lomu spēle 2007 ~ [C] [PZP] [N-14] Opcijas

[Roviela]

- Tad es paraudāšu, - Mairona nočukstēja un ļāva vaļu asarām.

[Lia'angia]

Hildegarde turēja Maironu ap pleciem, viegliņām šūpoja un dūca bez vārdiem kaut ko nomierinošu un līdzjūtīgu. Un tikai pavisam, pavisam nedaudz šamanisku - tādu, lai Maironai būtu skaidrs, ka te nu reiz ir cilvēks, pie kura var gan izraudāties ,gan pasmieties, visu var. Draugs, ar vārdu sakot.

[Sindra]

Drakels bija sheit. Naija atbildeeja Ellio. Bet vinjsh palika daarzaa. Karotaaju gan nemaniiju. vinja sekoja liidz gnomam, kursh devaas uz aarduvju pusi pie kuraam bija atstaati divi maisi.

Arje jau bija nokljuvusi pie shiem maisiem un vareeja ieluukoties ko iisti puukji bija atnesushi.
Viens no maisiem bija pilns ar zelta moneetaam. Otrajaa maisaa bija dazhaadas mantas. Greznas rotaslietas, paaris grezni zobeni un dunchi.
Paaris maisinji ar dazhaada lieluma un kraasu daargakmenjiem.


Peec kaada briizha pa durviim ienaaca Daloks. Vinjsh pasmaidiija redzot kaa mazie jau kjeerushies pie maisiem un tad vinja skatiens pieveersaas abaam sievieteem. Vinjsh piegaaja pie Maironas un Hildegardes.
Kameer Mairona izies daarzaa parunaaties ar Aeternu, mees varam paeest brokastis.

[Roviela]

Mairona palūrēja uz Daloku gar Hildegardes ausi. Viņai kārtīgi negribējās rādīt savas saraudātās acis.

- Labi, ja Tu tā saki, - viņa klusu nomurmulēja un gāja ārā dārzā. Viņai reizē gribējās parunāt un bēgt.

[Lia'angia]

Hildegarde iedrošinoši paspieda Maironas rokas.
Turies, mīļā.
Tad viņa piecēlās.
Jā, brokastis - tas skan labi! Kad Tu vispār pēdējo reizi esi mierīgi, lēnām un ar baudu ēdis?

[Romija]

Naudas maisu Arje atvēra un tik pat ātri aizmirsa. Nauda ir labi, bet viņu vairāk interesēja kas cits. Uz akmeņiem mazā ar interesi nolūkojās, bet nolēma tiem pievērsties pēc tam, kad būs izrevidēts visinteresantākais maiss. Visvairāk sīkaliņu piesaistīja dunči, ko viņa tad izcilāja, izmēģināja un apskatīja no visām pusēm. Arī zobeni bija skaisti, tomēr viņas mazajam augumam krietni par lielu un nepraktisku.

Izvilkusi kādu skaistu, mirdzošu kaklarotu, kas slēpās zem ieročiem, Arje to piemērīja Naijai. "Tev šī te izskatītos ļoti jauki! Piestāv tavai acu krāsai!" viņa nopriecājās un zīmīgi paskatījās uz Ellīo. "Skaista, vai ne?" turpinot priecāties, Arje izvilka vēl pāris gredzenus, kas gan smalkiem pirkstiņiem šķita palieli. Viens tāds ar koši zaļu, sudraba mežģīnēs ietērptu actiņu īpaši piesaistīja Arjes skatienu. Varbūt tāpēc, ka tā krāsa tik ļoti līdzinājās tam zaļajam zirgam, ar ko kopā dodoties izjādē, viņa bija jutusies tik labi. Gredzens nolikās kaudzītē pie dunčiem.

"Interesanti, vai šīs lietas ir vienkārši skaistas, vai arī maģiskas!" viņa prātoja, cilādama vēl citus greznumus, pret gaismu paceldama akmeņus. "Ja tās ir maģiskas, tad derētu zināt, ko tās dara, bet to laikam var tikai..." tajā drīdī mazajiem dārgumu pētītājiem garām pagāja klusa un novērsusies Mairona, tāpēc taikums aprāvās. "Burvji, es domāju!" Arje pabeidza savu sakāmo jau mazliet savādāk, kā sākumā bija domāts, bet censdamās netraucēt biedreni ar savām iegribām.

[Sindra]

Daloks noskatiijaas pakalj Maironai un apskaavis Hildegardi ap vidukli biidiija uz eedamtelpas pusi.
Leenaam, ar baudu? burvis pasmaidiija. Man tak eeshana nesagaadaa baudu. vinjsh noteica un paluukojaas uz galdu. Tur momentaali paraadiijaas jauni eedieni un viins. Daloks apseedaas pie galda un ieleeja viinu. Leeni malkojot dzeerienu vinjsh raudziijaas aaraa pa logu.


Mairona izgaaja daarzaa un pamaniija, ka Aeterns seezh uz viena no daarza solinjiem. Paareejos puukjus nekur tuvumaa nemaniija.


Naija paluukojaas uz Arjes raadiito kaklarotu un pasmaidiija.
Skaista jaa, bet es neesmu pieradusi pie taadaam lietaam. Nu kur es ar taadu ieshu. meitene likaas apmulsusi. Vinja pieskaaraas kaklarotai pavisam viegli it kaa baidiidamaas, ka taa no pieskaariena sairs gabalos.

Šo rakstu rediģēja Elune: 29.02.2008 14:58

[Roviela]

Mairona diezgan nedrošiem soļiem gāja uz Aeterna pusi un apsēdās viņam blakus uz soliņa. Tad tikpat nedroši pastiepa plaukstu un pieskārās pūķa plaukstai ar saviem slaidajiem pirkstiem. Viņa neko neteica, pat acīs skatīties neiedrošinājās. Sirds lēkāja kā negudra - ko pūķis teiks?

[Lia'angia]

Nū, es zinu, bet tu pamēģini - ja nu sagādā? - Hildegarde piedavāja, paņemdama siera šķēli. Viņa atlaidās pret krēsla atzveltni un tīksmīgi, maziem kumosiņiem koda sieru.
Puocesu vajag izbaudīt, - viņa teica, lāga nesakošļājusi.

[Romija]

"Un kā tu domā, kur ar to iešu es?" Arje atsmaidīja. "Iešu vizēdama čiept ābolus kaimiņam?" viņa iesmējās, iedomādamās, cik nepraktiski tas būtu. "Katrai jaunai dāmai der pa kādai skaistai rotai, ko uzlikt reizēs, kad piedienas!" Arje vēl zīmīgāk paskatījās uz Ellīo. "Protams, ja negribi, nespiedīšu!" it kā pilnīgi neieinteresētā balsī mazā nolika rotu atpakaļ maisā. Viņai gribējās, lai tik skaistas lietas labāk tiek tiem, kas tās kaut vienu reizīti izmaintos, nevis pārdos kādam tirgonim.

[echo3]

Ellīo blenza uz dārgajām mantām - viņš nekad nebija neko tādu redzējis. Visai neuzticīgi gnoms pieskārās ļoti greznam zobenam, tad ielūkojās naudas maisā un sāka domāt. No pārdomām viņu izrāva Arje, rādīdama patiešām brīnišķīgu kaklarotu. Redzot, ka Naiju tā mulsina, Ellīo kaut kas ienāca prātā, un gnoms sāka cilāt rotaslietas. Beidzot viņš atrada, ko bija meklējis - smalku dārgakmeņu diadēmu. Skaistāku līgavas vainagu Ellīo nebūtu varējis sagādāt. Viņš piegāja pie Naijas, nosarcis uzlika to meitenei galvā un klusi palūdza, - Ļauj man tev to uzdāvināt. - Un noskūpstīja Naiju. (OOC - seko pienācīga pauze (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) )

Atgriezies pie mantu pētīšanas, Ellīo izvēlējās vienu piemērota lieluma dunci, vienu piespraudi un vienu ķēdīti ar dārgakmeņu piekaru. Tad sāka atkal domīgi skatīties uz naudas maisu - viņš centās aptvert, cik daudz (un cik smags) iznāk tas naudas daudzums, kas vajadzīgs, lai atpirktos no burvja. Ellīo pakratīja galvu - lai arī cik daudz tādam iedotu, viņš gribēs vairāk! It sevišķi, ja zinās, ka ir vairāk. Gnoms nopūtās un paņēma tikai pārdesmit zelta monētas un dažus dārgakmeņus.

[Sindra]

Ir tachu procesi, kuri sagaadaa vairaak baudas. Daloks pasmaidiija Hildegardei un iztukshoja viina glaazi.
Es tikai nevaru saprast, kas man tagad jaadara. It kaa viss buutu paveikts, bet taada diivaina sajuuta, ka kaut kas palicis nepadariits.
Burvis ieleeja veel viinu un panjeema smalkmaiziiti.


Es gribu. Naija nochuksteeja. Tikai nejuutos pelniijusi. Es jau neko taadu nepaveicu. meitene zheelu skatienu noskatiijaas kaa Arje nolika kaklarotu atpakalj pie paareejaam mantaam. Tad pie Naijas pienaaca Ellio ar diadeemu un meitene pavisam prieciiga krita gnomam ap kaklu.
Paldies, paldies! Es pat nezinu kaa, lai pasakos. vinja atbildeeja Ellio skuupstam.


Aeterns satveera Maironas pirkstus un tos viegli saspieda. Vinjsh paluukojaas uz burvi.
Garsh muuzshs nav nekaada daavana. Driizaak jau laasts. Emocijas notrulinaas, dienas liekas vienmuljas un peleekas. Viss, kas reiz bijis daargs kljuust neveertiigs. Tad aiz garlaiciibas viskaut ko izdomaa, lai atgrieztu dziivei kraasas. Taapat es. Pametu saveejos un devos dziivot pie cilveekiem. Es nekad to nedariitu, ja zinaatu kaadaas nepatikshanaas iekulshos un jo iipashi, ja zinaatu, ka tik ljoti Tevi saapinaashu. Bet ko nu vairs.

Mani tomeer paarnjeema skumjas, kad dzirdeeju kaa Tu shamanei teici, lai vinja izmanto manu daavanu, kad atrodas Telsetaa. Bez tam, es to nemaz nenogaadaaju Telsetaa, bet gan uz Tavaam maajaam. Saapes neilgst muuzhiigi, lai to deelj noniecinaatu pieminju.

Peec visa taa ko esmu paardziivojis peec tam, kad pametu savas maajas, man ir bail veelreiz doties projaam. Es nezinu vai Tu saproti un noteikti domaa, ka miilestiibas deelj jau nu gan var visu. Bet es esmu pieredzeejis, ka arii miilestiiba izbeidzas. Taapat kaa visas paareejaas emocijas uz pasaules. Es neesmu pelniijis, ka mani pienjeema sheit atpakalj. Un taapat juutos vainiigs, ka atljaavu Tev sevii iemiileeties.

Es parunaaju ar Daloku. Es veeleetos buut ar Tevi kopaa un vieniigaa iespeeja ir tad, ja Tu pamet savas maajas un paarcelies dziivot sheit. Daloks atljaava dziivot shajaa pilii. Tad mans kauss var palikt droshaa patveerumaa un es varu uztureeties sheit kopaa ar Tevi. Tas ir viss, ko varu piedaavaat.

[Lia'angia]

Nu protams, ka ir, bet var jau izbaudīt arī sīkumus. Zini, labu laiku, skaistu putna dzisemu, peldi mēnesnīcā... šamane uzskaitīja, un iemeta mutē vīnogu. Tad paskatījās uz Daloku.
Tev nepadarīta ir visa nākamā dzīve. Starp citu, varētu sākt ar pagātnes nokārtošanu. Paspiest roku visiem draugiem, un tā. Un pēc tam - laikam kaut kā savākt to vietu, kur jūs ar Nāves Kalpu kāvāties. Parūpēties, lai apglabā tos skeletus - tie tak nav vainīgi. Man šķiet, ka kaut kur arī Tavi vecāki tā guļ... Senču kauli jāgodā.
Un kā tev ar tām magu būšanām? Arhimagi, sapulces, un tamlīdzīgi?
Man, savukārt, vajadzētu apciemot savu ciemu. Atvadīties, un palūgt vecajo svētību. Es labprāt gribētu, lai Tu mani uz turieni pavadi.

[echo3]

Man gandrīz pietiek ar to, ka tu esi tik skaista! - Ellīo čukstēja pretī.

Tikai gandrīz. - Viņš šķelmīgi pasmaidīja, atkal pienācis pie Naijas un likdams aiz jostas monētas. - Lūdzu tevi, izvēlies no tās kaudzes dāvanu man. Es neko sev nepaņēmu.

[Roviela]

Mairona viegli un liegi atbildēja Aeterna rokas spiedienam.
- Ir jau tā, kā Tu saki... Manas mājas! Nu jā, tā ir vieta, kur es savulaik aizbēgu no visiem, tā nav vieta ar atmiņām, ar vēsturi, tā drīzāk atgādina par to, kas reiz zaudēts. Vieta vientulībai. Tikai ne pļaviņa. Tu zini, par ko es runāju, tiesa?
Viņa pieglaudās tuvāk pūķim:
- Tas nebija tāpēc, ka es noniecinātu Tavu dāvanu. Ja Tu dzirdēji, tad es teicu arī, ka es zinu, ka tas būs pats skaistākais galdiņš, kāds iespējams. Telsetā bez Tevis man būtu par smagu, saproti? Un savās mājās es nonīktu aiz skumjām. Pārvietosim galdiņu uz šejieni... Daloks atļaus, vai ne? Tev ir garš mūžs, es pacentīšos, lai tas kādu brītiņu kļūst krāsaināks, Tu gribi?

[Romija]

Redzot Naijas spīdošās acis un žēlo skatienu, kad kaklarota pazuda atpakaļ maisā, Arje to it kā starp citu atkal izvandīja ārā, apskatot un piemērot citus vizuļus. "Smukās lietiņas ir jāsadala starp tiem, kam tās piestāv un noder," viņa pie sevis skaitīja tā, lai pārāk netraucētu Ellīo ar Naiju. "Nauda noder visiem, to var dalīt pēc tam."

[Sindra]

Paspiest roku visiem draugiem. Tas izklausaas it kaa es uz mirshanu taisiitos. Daloks iedzeera viinu. Nu nezinu. Peedeejo taadu pasaakumu, es riikoju, kad pametu teeva maajas un neko labu tas man neatnesa. Es pametu maajas. burvis domiigi noteica un pakasiija pieri. kapeec es pametu maajaas? vinjsh jautaajoshi paluukojaas uz shamani.
Nu vienalga. Es varu aiziet Tev liidzi uz Tavu cilti, bet peec tam es gribu kaut kur apmesties dziivot. Un mieriigi palasiit graamatas, atpuusties. Maaja pie ezera vareetu buut visai pimeerota vieta.
A burvju buushanas mani vairs neskar. Arhimagu kaartaa tagad ir taa leedija. Atceries? Ristona. Tu uz vinju biji greizsirdiiga. Daloks iesmeejaas. Un Grigora iipashumos negribu atgriezties. Pat ne senchu kaulu deelj.


Naija piegaaja pie maisa veelreiz un paarcilaaja tur atrodamaas rotaslietas. Vinja mekleeja visai ilgi liidz vienaa briidii uzvaroshi no maisa izvilka skaistu rokasspraadzi. Meitene devaas pie Ellio un uzlika to gnomam rokaa. Man likaas, ka shii Tev vareetu patikt. Naija noskuupstiija Ellio uz vaiga un nosarka kaa tomaats.


Paarskatot smukaas mantas Arje ieveeroja futraaliiti, kaados glabaa svariigus tiistokljus. Tas bija skaistaa zeltainaa kraasaa un rotaatu ar daargakmenjiem.


Tu, protams, driiksti uz shejieni nogaadaat visas mantas, kuras veelies. Jo shiis buus Tavas maajas. Bet ir veel kaut kas. Mums nekad nebuus beernu. Nu ja es palieku sheit un Tu paliec. Mees varam sheit dziivot, bet beernu nebuus. Es, protams, neiebilstu ja Tev ir beerns ar kaadu citu viirieti, bet ar mani tas nav iespeejams. Aeterns luukojaas uz Maironu. Taapat iipashi daudz draugu Tev sheit nebuus. Tikai, tie, kuriem puukji atljaavushi ierasties. Un maajas viesiibas riikot nevareesi. Es nezinu vai Tev nebuus paaraak vientulji, jo es visu laiku klaat buut nevareeshu. Izdomaa kaartiigi. Lai gan... puukjis paraustiija plecus. Kad apniik vienmeer jau var atgriezties dziivee, kas pierasta. vinjsh pasmaidiija.

[Roviela]

Mairona iesmējās:
- Nu ko tu! Es patiešām mazliet gribētu pārbūvēt šo vietu. Tā ir ļoti skaista, bet man mazliet par aukstu. Zilās gaismas man gribētos nomainīt pret siltākām. Vai to drīkstēs?
Viņa mazliet pārmetoši paskatījās uz pūķi:
- Citu vīrieti... pagaidām es to iedomāties nekādi nespēju. Mani nepievelk pilnīgi neviens cits! Pat Daloks nē. Drīzāk es spēju iedomāties kādu jauku, mīļu, adoptētu bērņuku. Burvjiem tā gadās. Orisejs, piemēram. Un vai slikti? Viņš ir lielisks dēls, gādīgs brālis un brīnišķīgs draugs. Ko vairāk? Bet par to padomāsim mazliet vēlāk, ja? Es arī neiebildīšu, ja Tev gadīsies kāds mīļš pūķulēns, patiešām nē un itin nemaz.
- Un vai tad es te būšu gluži iesprostota? Vienmēr var izskriet uz kādu brītiņu, un kaut ko var rīkot ne te, bet manā vecajā mājā, piemēram, jo tā jau man tāpat piederēs, vai citur kur. Tu neiebildīsi? Pagaidām man te ir ļoti daudz, ko darīt, un pie vientulības es esmu pieradusi, un kur tad es pavadīju laiku, kad izgāju ārā no mājas? Tavā krogā! Te ir brīnumjauka bibliotēka, pat vairākas, un kamēr es iemācīšos visu, kas tur rakstīts... man ir darbs, un Tu būsi, un ar to pilnīgi pietiek. Es neaicināšu te svešus, un mani draugi gandrīz visi jau ir tie, kuriem te atļauts būt. Šī vieta ir labāka par jebkuru citu, jo te būsi Tu, un mēs jau vienmēr varam sarunāties arī tāpat. Ai! Es esmu pilnīgi laimīga, Aetern!

[Romija]

Starp spīguļiem un vizuļiem atradās arī kaut kas tāds, ko Arje ļoti rūpīgi izcēla no maisa un apskatīja. Tik skaistā futrālī vajadzētu būt kaut kam iekšā, viņa pie sevis nosprieda un pavisam lēnām un prātīgi vēra to vaļā.

[echo3]

Tā man tiešām patīk. Tu esi brīnišķīga, paldies! - Gnoms jutās laimīgs un labu brīdi nenolaida acis no Naijas - viņas samulsums bija tik jauks!

Vēlreiz pavēries uz rokassprādzi, Ellīo beidzot pamanīja arī Arjes zīmīgos skatienus. Gnoms piegāja pie dārglietu maisa un paņēma rokās kaklarotu. - Tu vari dabūt visu, ko vēlies, mana jaukā. - Ellīo teica, piegājis pie Naijas un aplicis rotu viņai ap kaklu. - Tikai man šoreiz nevajag neko pretī dāvināt. Tu pati esi man skaistākā dāvana.

Ja nu vienīgi mēs te varētu atrast kaut ko, kas turētu mantkārīgus un ļaunus cilvēkus tālāk no mūsu mājām. Lai tādi nemaz mūsu ciemu neatrod! - Gnoms šoreiz diezgan skumji pasmaidīja, vēlreiz palūkodamies uz dārglietu kaudzi. - Bet dārgumu maisos tādu lietu nav.

Iziesim dārzā! Es tev uzspēlēšu. - Ellīo aicināja Naiju. Gnoms juta, ka līksma mūzika viņu vai pušu plēš, prasīdamās izspēlējama.