Lindleira, ~ Lomu spēle 2007 ~ [C] [PZP] [N-14] Opcijas

[Sindra]

Lindleira

Zeme, kur auksti viļņi apskalo vientuļus krastus, bet aukstas sirdis padara ļaudis vēl vientuļākus par viņu zemi.


Ģeogrāfija un klimats

Lindleira ir neliels kontinents, kuru apskalo aukstas okeāna straumes. Straumes brīžiem ir tik spēcīgas, ka kontinents ir praktiski izolēts no pārējās pasaules. Vietējiem nerūp, kas ir ārpus Lindleiras. Viņiem pietiek ar saviem iekšējiem konfliktiem.

Kontinenta dienvidu daļā izplešas vienmuļie Soterānas līdzenumi. Slinkas, platas upes apskalo zemi, kur izaug graudaugu ražas, kas pabaro lielāko daļu visa pārējā kontinenta. Lielākā daļa mežu Soterānā ir izcirsta, tādēļ vēji brīvi klejo pa zemi. Šur un tur nelielas birzes un mežu audzes tiek ieaudzētas mākslīgi, lai ļaudīm būtu kokmateriāli un kurināmais. Retumis, pārsvarā pie lielākajiem tirdzniecības un ūdens ceļiem ir izaugušas nelielas pilsētiņas, kurās pulcējas bez iztikas līdzekļiem palikušie zemnieki.

Vēl uz dienvidaustrumiem no Soterānas līdzenumiem okeānā ir satupušas Orodimas arhipelāga akmeņainās salas. Uz lielākās no tām - Kalmiras atrodas visu soterāņu senā kulta vieta Saules svētnīca.

Kontinenta vidū paceļas Kardlinnas plato. Zālains klajš lauks, kuru tikai retumis pārtrauc kāds vientuļš kalns vai sīka meža skupsna, tas ir nemīlīgs un nezinātājam bīstams. Kardlinnā dzīvo tikai vietējās klejotāju ciltis un tajā ir atrodama tikai viena vienīga pilsēta Telseta.

Rietumos slejas lielākie meži Lindleirā,- Sagūstīto Viļņu mežs jeb Frenamuirs, Vientuļo Ēnu mežs jeb Laramuirs un Tukšo Atbalsu mežs jeb Ašenmuirs. Mūžvecas priedes piekrastē un tik pat senas egles dziļāk kontinentā sedz skatam nevienu nesaprasto elfu zemes.

Austrumos Vezālijas kalnu grēdas badīgi kožas vientuļās ielejās un piekrastes ūdeņos, veidojot bīstamus fjordus, kurus no jūras sargā daudzas mazas klinšu saliņas. Tur dzīvo Vezālijas akmens punduri, kuri savas mājvietas iekārto zem kalniem, kā arī retas cilvēku ģimenes mazmazītiņos ciematiņos kalnu ielejās.

Ziemeļos, starp Kardlinnu, Ašenmuiru un Vezālijas grēdām ir melni dūmakainās Arskvīnas smailes, vulkānu un burvju zeme. Vieta, kur kalni regulāri šļāc ārā uguns upes un sastinguši akmeņi knapi spēj uzturēt dzīvību. Reģions, kura ziemas ir garākas, bet ne vienmēr sniegainākas. Arskvīnas rajonā dzīvo krietns skaits pūķu.


Tautas

Lindleirā dzīvo vairākas pēc kultūras tradīcijām un izskata ļoti atšķirīgas tautas:
- soterāņi (cilvēki)
- arskvīnieši (cilvēki)
- telsetieši (cilvēki)
- vezālieši (cilvēki)
- Vezālijas akmens punduri (dwarfi)
- koku punduri (gnomi)
- elfi (elfi)
- muira jaukteņi (puselfi)
- kardlinni (orki)
- kardlinnu jaukteņi (pusorki)
- hallapi (halflingi)

Soterāņi ir Soterānas līdzenumu un Orodimas arhipelāga iedzīvotāji. Dzīvo kastu sistēmā, pielūdz Sauli un audzē zirgus, citus lopus un graudaugus. Viņi ir vidējas auguma, vidējas miesasbūves, veikli, parasti tumšmataini. Soterāņi bieži uzņemas līderu pozīcijas un mēdz savā starpā cīnīties par cieņu un varu. Populārākās klases - Bbn, Rgr, Drd.

Arskvīnieši ir Arskvīnas vulkānu zemes iedzīvotāji. Cēlušies no ar soterāņiem radniecīgas cilts. Vidēja garuma un slaidi, pārsvarā tumšmataini, no soterāņiem visbiežāk atšķiras ar savām zilajām acīm. Arskvīnieši ir viltīgi un noslēgti un vairāk panāk ar piekāpšanos un manipulēšanu nekā ar atklātu konfrontāciju. Populārākās klases - Sor, Wiz.

Telsetieši ir jauna tauta, kura radusies Telsetas pilsētā nonākot un savā starpā saplūstot dažādu tautu pārstāvjiem, tādēļ arī izskatā tie ir ļoti dažādi. Telsetieši ir piesardzīgi pret svešiniekiem, taču ar uzticamiem partneriem dibina ilglaicīgas un uzticamas saites. Telsetieši izvēlas ļoti dažādas profesijas.

Vezālieši ir austrumu fjordu iedzīvotāji. Gari, spēcīgi, blondiem matiem un pelēkām acīm, viņi ir pieraduši izdzīvot skarbos apstākļos un paļauties uz fizisku spēku. Vezālieši paši būdami līdz rupjumam atklāti, strauji apvainojas, ja kāds neizrāda viņiem pienākošos cieņu. Viņi dzīvo klanos un augstu vērtē ģimenes saites. Vezālieši mēdz no kaimiņiem laupīt pietrūkstošo pārtiku un preces un nelielās airu laivās peld gar piekrasti, lai nokļūtu līdz bagātākajām piekrastes zemēm, kur pasirot. Populārākā klase - Rgr.

Vezālijas akmens punduri ir ļoti drukni, bet pazemi augumā. Dzīvo pazemes akmens alās un nodarbojas ar metālu rūdas un dārgakmeņu ieguvi, izgatavo augstas kvalitātes darbarīkus, ieročus un bruņas. Punduru vīrieši vienmēr nēsā bārdas. Ļoti teritoriāli, no citu tautu viedokļa pārlieku nežēlīgi aizstāv savas mājas, neielaižas darījumos ar nepazīstamiem ļaudīm, reti draudzējas ar tiem, kas nav punduri. No otras puses ļoti uzticīgi noslēgtajam līgumam un nekad nemāna savu sadarbības partneri. Populārākā klase - Ftr.

Koku punduri ir līdzīgi akmens punduriem, bet īsāki augumā un slaidāki. Paši koku punduri dala sevi divos klanos - Arskvīnas koku punduros un Vezālijas koku punduros. Visi koku punduri izjūt dziļu saikni ar dabu. Vezālijas koku punduri savus mazos akmens namiņus taisa Vezālijas kalnu grēdas ziemeļrietumu nogāzēs. Dzīvo izolēti, audzē bārdas līdzīgi akmens punduriem un nodarbojas ar sīko lopiņu audzēšanu (galvenokārt kazas un aitas). Arskvīnas koku punduri dzīvo nelielās mežu audzēs, kuras bieži apdraud vulkānu izvirdumi un Arskvīnas burvji. Zaudējuši mājas viņi beži apmetas dzīvot starp arksvīniešiem un pat viņu pilsētās. Arskvīnas punduri ir ziņkārīgi, brīžiem pat nekaunīgi, ar aizrautīgu interesi par maģiju, bieži lien visur, kur var ielīst un vēlāk tirgojas ar informāciju. Populārākā klase - Brd.

Elfi ir tievi, slaidi, zaļacaini, spicausaini, bieži ar gariem matiem blondā, sudarba vai zelta krāsā. Elfi dzīvo ļoti noslēgti savos mežos un necieš nevienu, kas tiem tuvojas. Viņi nodarbojas ar maģiju, izgatavo brīnišķīgas maģiskās mantas, rauš bagātības savos meža cietokšņos un trenē meža lūšus, kurus rīda virsū tiem, kas pārkāpj viņu zemju robežas. Pārējās tautas elfus uzskata par ļaunatminīgiem un vardarbīgiem un cenšas no viņiem izvairīties. Populārākā klase - Wiz.

Muira jaukteņi ir radušies elfa un visbiežāk soterāņa, arskvīnieša vai telsetieša savienībā. Viņi parasti rodas pēc tam, kad elfi ir devušies kārtējā atriebības gājienā uz savām kaimiņu zemēm un parasti uzaug pie savas mātes starp viņas ļaudīm, nekad pie elfiem, kuri nesaskata šādā atvasē neko elfisku. Muira jaukteņi parasti līdzinās savas mātes radiem, bet viņiem visiem ir zaļas acis no sava elfu tēva. Pieauguši muira jaukteņi
vai nu izvēlas nodarbošanos, kas raksturīga viņu reģionam vai arī protestā pret apkārtējo pasauli ar nodomu izvēlas profesiju, kas atšķiras no tā, ko dara apkārtējie un viņu mātes.

Kardlinni ir Kardlinnas plato pastāvīgie iedzīvotāji. Dzīvo ciltīs un parasti klejo apkārt pa noteiktu teritoriju. Viņiem ir pelēcīga ādas krāsa, tumši brūnas acis un tumši mati. Kardlinni bieži rotā sevi ar ādas krāsojumu, rituālām rētām un tetovējumiem. Viņi ciena fizisku spēku, taču respektē arī varu, kādu iegūst burvis pār saviem bailīgajiem pretiniekiem. Kardlinni ir Lindleiras izstumtā tauta. Viņu pārstāvjiem dažreiz piemīt dāvanas, kuras pēc citu tautu ticējumiem drīkst būt tikai dieviem. Kadlinni mēdz būt psioniski un tādēļ tiek uzskatīti par zaimotājiem. Viņus bieži vajā un necieš savā tuvumā tieši šī iemesla dēļ. Par laimi kardlinniem viņu izdzīvošanas spējas un augstā dzimstība nav ļāvušas viņu ciltīm izmirt. Populārākā klase - Bbn.

Kardlinnu jaukteņi no sava kardlinnu senča parasti manto pelēcīgo ādas krāsu un fizisko spēku. Viņi dzīvo grūtu dzīvi, jo reti tiek pilnībā pieņemta vienā vai otrā sabiedrībā. Bieži bērnībā tiek izsmieti, apsaukāti un aizskarti, viņi ātri iemācās izmantot savu fizisko parākumu, tādēļ vēlāk dzīvē vairāk izvēlas profesijas, kurās nepieciešams viņu fiziskais pārākums. Bieži kļūst par karavīriem, apsargiem vai pilsētu kārtības uzturētājiem. Tikai retajam izdodas izvairīties no tā, ka viņu saista ar viņa kardlinnu senču lāstu. Populārakā klase - Bbn.

Hallapi ir augumā sīku, veiklu un nekaunīgu ļautiņu tauta. Dzīvojot lielās ģimenēs viņi reti apmetās uz ilgu laiku vienā vietā, bet parasti klīst pa Soterānu, Arskvīnu un Kardlinnu un dažreiz pat ielavās elfu zemēs un Vezālijā. Viņi tiek uzskatīti par zagļiem un meļiem un bieži ar to arī nodarbojas. Viņi ir kā uzburti uz zirgiem un mēdz bieži ar tiem mainīties, bet dažreiz pat tos zagt. Populārākā klase - Rog.


Valstis

Lielākā valsts Lindleirā ir Soterāna. Tās teritorijas plešas pa visu Soterānas līdzenumu līdz Kardlinnai, elfu mežiem un punduru kalniem. Soterānā ietilpst arī Orodimas arhipelāgs. Soterāņi nodarbojas ar zemkopību un lopkopību. Viņi audzē ātrus un izturīgus zirgus. Soterāna ir ļoti konservatīva zeme, kas tradicionāli dala savus iedzīvotājus pēc dzimumiem un kastām. Soterāna ir teokrātija. Saules priesteri jeb solīti nomināli lemj par visas valsts darbību un pieder pie augstākās kastas. Jātnieki ir karotāji un nākošā nozīmīgākā kasta valstī. Jātnieku virspavēlniekiem ir liela vara un daži no viņiem sabiedrībā iegūst vairāk ietekmes nekā liela daļa no solītiem. Burvji un zinātnieki ir nākošā kasta, kura tiek uztverta ar dalītām jūtām. Burvjiem Soterānā ir aizliegts nodarboties ar nāves un vilināšanas maģijām. Zemākā kasta ir zemnieki un amatnieki. Lindleira eksportē labību un lopus, bet importē koku, būvmateriālus un ieročus. Lindleira ir naidīgās attiecībās ar Arskvīnas magokrātiju un elfiem un puslīdz neitrālās attiecībās ar Vezālijas akmens punduriem.

Arskvīna ir zeme ziemeļos ar nemīlīgu klimatu un bīstamiem dzīves apstākļiem. Arskvīnā bieži notiek vulkānu izvirdumi un pūķu uzlidojumi, bet no tiem neatpaliek vietējo burvju maģijas pētījumi. Arksvīna ir magokrātija,- spēcīgākajiem burvjiem pieder daudz varas. Te pastāv dzimumu līdztiesība un katrs, kas spēj sagrābt un noturēt varu, ir to pelnījis. Zemes "līdztiesīgākie" iedzīvotāji ir burvji, kuri tradicionāli dalās skolās pēc mīļākajiem maģijas veidiem un bieži nemaz nemācās visus no tiem. Maģisku mantu izgatavošana, bruņu un ieroču apburšana, dārgmetālu un dārgakmeņu iegūšana, lāstu piesaukšana, cietušo atburšana un dabas apstākļu maiņa vai draudi to izdarīt ir pakalpojumi un preces, kuras burvji izmanto maiņai. Vēl viņi piegādā akmeni būvniecībai un alķīmijas preces, pretī par to saņemot pārtikas produktus. Arskvīna reizēm naidojas ar Soterānu un elfiem, bet tas pārsvarā ir tāpēc, ka viņi nesaprot, kāpēc pārējās tautas ir tik sīkumainas.

Telseta ir pilsētvalsts Kardlinnas plato rietumos. Tā ir tirdzniecības vieta, kur saplūst preces no visām malām. Telsetas iedzīvotāji ir raibs jūklis, kas tur saplūdis līdz ar precēm. Telsetā valda vēlēts birģermeistars. Telsetiešiem ir ļoti stingri likumi par laupīšanu kaimiņu zemēs. Ja kāds tiek pieķerts kaut vai tikai nodomos iet izlaupīt elfu mežus, viņam draud nāvessods. Tas ir tāpēc, ka Telseta vairākas reizes ir cietusi no elfu uzlidojumiem, kad tie ir nākusi atriebties par iebrucējiem viņu mežā. Līdz ar to Telsetā burvjiem ir īpašs stāvoklis. Visi burvji, kas prot izsargāties no Ugunsbumbām un zibeņu šautrām tiek aicināti iestāties pilsētas aizsardzības dienestā. Viņu pienākums ir neitralizēt elfu maģijas no viņu lidojošajiem kuģiem uzbrukuma laikā un pasargāt pilsētu. Līdz ar to šiem burvjiem visu laiku ir jāatrodas pilsētā un jābūt gataviem pēc pirmā brīdinājumam pildīt savu pienākumu. Toties viņi saņem neiedomājami lielu atlīdzību, pilsētas apmaksātu māju pilsētā, daudzas privilēģijas un tiesības darīt visneiedomājamākās lietas no tiešajiem pienākumiem brīvajā laikā. Telseta cenšas ne ar vienu nenaidoties, taču viņiem ir saspīlētas attiecības ar elfiem.

Vezālijas klanu zemes ir pavisam nelieli valstiski veidojumi. Vezālieši dzīvo lielās ģimenēs un ik pa brīdim karo un slēdz mieru savā starpā. Viņi bieži ir pārējo tautu saite ar akmens punduriem, ja kādam ir nepieciešami to izstrādājumi. Taču citādi dzīvo paši savu dzīvi un nejaucas lielo valstu darīšanās. Varbūt tikai retu reizi piesakās karā vienas vai otras puses labā, ja tās labi maksā.

Vezālijas akmens punduri dzīvo klanos ar klana lordu priekšgalā. Citām tautām nav īsti skaidra viņu valsts uzbūve. Akmens punduri bieži tirgojas ar Soterānu, no kurienes saņem pārtiku, bet pretī dod metālus, ieročus un būvmateriālus. Akmens punduri ļoti neiecietīgi izturas pret jebkuru, kas bez viņu atļaujas viņiem tuvojas. Robežu pārkāpējus viņi parasti iznīcina tik ātri, ka tie nepaspēj par saviem varoņdarbiem pat palielīties. Ar dziļu cieņu attiecas pret senčiem un senču gariem.

Vezālijas koku punduri veido tādu kā klanu, līdzīgu akmens punduru klaniem, kurš dalās ciemos. Koku punduri dzīvo izolētio no pārējiem un cenšas no visiem izvairīties. Reizēm Viņi ierodas Arskvīnā vai Telsetā, lai pārdotu kādu zvērādu vai alķīmisku substanci un pretī iepirktu kādu darbarīku vai skaistu mantu.

Arskvīnas koku punduri dzīvo ciemos un cenšas netrāpīties acīs Arskvīnas burvjiem. Daudzi no viņiem iet strādāt burvju labā vai nu kā izlūki un slepkavas vai kā burvju mācekļi. Daudziem no viņiem maģijas ir asinīs, tāpat kā joki un dīvainas izdarības.

Elfi dzīvo mežos un dalās trīs valstīs,- pa vienai katrā mežā. Viena meža elfus vada viņu valdnieks, kas parasti ir vecākais un gudrākais no viņiem. Elfi ir ļoti atturīgi pret pārējiem un neļauj nevienam iekļut viņu zemēs. Lai izsekotu iebrucējus, viņi ir speciāli apmācījuši kaujas lūšus, kuri ir nobadināti un pieradināti pie cittautiešu asinīm. Izsekojuši iebrucējus, elfi tos parasti iznīcina. Bet, ja tiem izdodas tikt līdz kādai nocietinātai vietai, tad elfi sakāpj savos gaisa kuģos un dodas ar savām spēcīgajām maģijām iznīcināt visu to vietu. Elfi netirgojas ar citiem, toties paši izgatavo daudzas skaistas lietas un maģiskus priekšmetus. Tam, kas reiz iekļūs kādā viņu meža cietoksnī un pēc tam paliks dzīvs, būs tik lielas bagātības, ka pietiks vairākiem mūžiem.

Kardlinni dzīvo ciltīs. Parasti katra cilts ir par sevi un tikai retu reizi vairākas apvienojas, ja uzrodas spējīgs karavadonis. Kardlinni nodarbojas ar lopkopību. Viņi tirgojas reti un praktiski tikai ar telsetiešiem. Viņi ir pastāvīgā karastāvoklī ar soterāņiem, kuru jātnieku pulki pie katras izdevības cenšas iznīcināt kādu viņu pagaidu apmetni. Parasti kardlinni no uzbrucējiem bēg projām, kamēr daži no viņiem cenšas pretiniekus aizkavēt. Tomēr reizēm māzākam soterāņu pulciņam nākas pašiem ņemt kājas pār pleciem, ja pretī stājas kāds kardlinns, kuram piemīt vairāk zaimojoši dievišķo dāvanu.


Reliģija

Soterāņi pielūdz sauli. Viņu priesteru kasta veic rituālus, ziedo, tulko laika apstākļus.

Arskvīnieši pielūdz mēnesi, jo tas ir nozīmīgs laika skaitīšanā un tiek uzskatīts par zināšanu patronu. Tomēr viņu attiecības ar savu dievību ir stipri vēsākas nekā soterāņiem, jo burvji bieži mēdz visu apšaubīt, arī ticību.

Vezālieši pielūdz dabas garus un mātes - ūdens māti, zemes māti.

Vezālijas akmens punduri pielūdz senču garus un mirušos varoņus.

Telsetieši pielūdz garus un dievības, kas ir populāras arī citur, bet viņu lokālā dievība ir Vejs, tirgotāju un ceļotāju aizstāvis.

Par elfu un hallapu reliģiju nekas nav zināms.


Spēlētāji drīkst izvēlēties spēlēt:

- soterāņus (cilvēki)
- arskvīniešus (cilvēki)
- arskvīnas koku pundurus (gnomi)
- telsetiešus (cilvēki)
- vezāliešus (cilvēki)
- muira jaukteņus (puselfi)
- kardlinnu jaukteņus (pusorki)
- hallapus (halflingi)

Intro

Daloks pamodās pie pilsētas vārtiem. Viņš pavērās apkārt un mazliet saviebās. Grāvis. Kā gan līdz kaut kam tādam varēja nodzīvoties. Viņš un grāvī. Veiksmes dieviete viennozīmīgi nav bijusi kopā ar viņu. Puisis mēģināja piecelties. Laikam nakts bijusi auksta un locekļi nepatīkami smeldza. Uzstīvējies kājās, viņš savicināja rokas un Daloka stāvu ietvēra maģiska aura. Pēc brīža jau jauneklis izskatījās labi sakopies un pievilcīgs.

Mazliet stīvām kustībām viņš izkāpa no grāvja un devās uz pilsētas vārtu pusi. Ak, Telseta! Redz kā! Bet kā viņš te bija nokļuvis, to puisis nekādi nespēja atcerēties. Viss ko viņš atcerējās bija tēva mājas un elfi. kas tālāk? Nav ne jausmas...

Izgājis cauri pilsētas vārtiem, Daloks devās uz krogu. Šo vietu viņš noteikti pazina. Atvēris durvis, viņš izslējās pēc iespējas staltāk un iesoļojis krogā devās pie krodzinieka.
- Es vēlētos noīrēt istabu, un paēst, nu ja tikai ... viņš mazliet mulsi pasmaidīja. ... Man šobrīd nav naudas... - Krodzinieks jau grasījās kaut ko atcirst, kad rūpīgāk ieskatījās atnācēja sejā.
- Dalok? Tu? Visi domā, ka Tu esi miris. -
- Nē.. nu tā ir sanācis, ka vēl neesmu. - puisis pasmaidīja un viņa skatiens aizslīdēja pie krodzinieka meitas, kura neparasti ātri sāka skraidīt pa telpu šurpu turpu ik pa brītiņam pielabodama frizūru.
- Bet man ļoti nepieciešams atpūsties. - viņa skatiens atgriezās pie krodzinieka.
- Kā gan, lai es Tev atsaku? - krodzinieks nopūtās.
- Dodies vien uz savu istabu, bet par to parāda atdošanu. Man liekas, ka Tavs tēvs Tev mantojumu būs atņēmis. -
Daloks pamāja ar galvu.
- Sīkums. Gan jau es tikšu ar to galā. Viņš pasmaidīja un devās augšup pa kāpnēm. -

Nākamajā dienā Daloks jutās jau daudz labāk. Nokāpis lejā, viņš mundri sveicināja krodzinieku. Krodzinieks satraukti pamāja puisim un aizbīdīja to uz kroga stūri ar pirkstu norādīdams uz kādu baltās drānās tērptu stāvu, kurš stāvēja pie krogus loga.
- Baltais burvis. Viņš Tevi meklē. Tas esot saistībā ar kādu vīziju. Tu esot iemesls elfu nākamajam uzbrukumam pilsētai. Vai Tu esi bijis pie elfiem. -
- Nu es.. - puisis iesāka, taču nepabeidza savu sakāmo, kad krogā strauji iesoļoja vīrs baltajās drānās un kopā ar viņu divi priesteri zaļās drānās ar lielu saules simbolu uz krūtīm.

Priesteri nogaidoši paraudzījās uz burvi. Burvis apstiprinoši pamāja ar galvu. Viens no priesteriem pamāja kaut kam krogus ārpusē un drīz jau bija sadzirdams, ka krogam tuvojas bruņās tērpti stāvi.
Tur jau tie bija. Četri bruņoti vīri. Viens no priesteriem pagāja uz krodzinieka pusi.
- Šis cilvēks tiek apsūdzēts nemieru izraisīšanā un viltus dievību slavināšanā. -

Bruņās tērptie vīri piegāja pie Daloka un draudīgi uz viņu paskatījās.
- Labi jau labi! Es jau eju.. - iedams prom viņš pagriezās pret krodzinieku.
- Piedod, es nezinu vai man sanāks atdot parādu. -

Krodzinieks tikai noplātīja rokas. Kad bruņotie vīri aizveda jaunekli. Viens no priesteriem piegāja klāt krodziniekam un iečukstēja tam ausī.
- Jūs te slēpjat slepkavas un blēžus. Dēl tādiem kā Jūs, pār mums nākušas dieva dusmas. Saules svētnīcas relikvija ir pazudusi. Visādas sliktas lietas nākotnes vīzijās var redzēt, ja tā neatrodas. -

Iedams prom, priesteris pamāja burvim, tas ierunājās skaļā un dimdošā balsī.
- Es redzēju vīziju. No šī kroga nāca briesmīga slimība, ļaudis, kas te uzturējās saslima un nomira briesmīgā nāvē. - Viņi atstāja krogu un nemanāmi pazuda arī pārējie kroga apmeklētāji.
Skumju vaigu krodzinieks noskatījās, kā pēdējie apmeklētāji pamet telpas.

Nākamajā dienā Telsetas laukumā bija piekārts liels paziņojums.

Meklēju drosminiekus un piedzīvojumu meklētājus.
Uzdevuma paveikšanas gadījumā bagātīga atlīdzība.


Lindleiras karte

(IMG:http://i58.photobucket.com/albums/g274/Minciite2/lindleirajpg.jpg)

Personāžu apraksti un jautājumi par spēli ATD pavedienā

Šo rakstu rediģēja Sindra: 12.06.2006 20:25

[Dayns]

tikai ja tu esi gana izbaudijis šo daiļumu Roerds paskatijās uz debesīm un aizvēra acis, ļujot lietum skalot viņa seju.

[Roviela]

- Uz redzēšanos, Dalok! - Mairona teica, - es kādreiz atnākšu pēc atstātajām lietām. Tagad, piedod! nespēju. Ja jums te paliek pāri kāda naudiņa, pataupiet to tam brīdim, kad atnākšu, - viņa mēģināja pasmaidīt, bet no tā nekas neiznāca.
Burve apskāva Hildegardi:
- Paldies Tev par visu! Esiet laimīgi! Man tas nav lemts... Kad būsi Telsetā un apmetīsies krogā, izmanto manu bijušo istabu. Tur būs brīnišķīgs rožkoka galdiņš ar lielu spoguli, es zinu, ka tas būs pats labākais, kāds iespējams. Es nekad tur vairs neapmetīšos, tas būs pārāk smagi.

Mairona grasījās iet tālāk.

[Romija]

Arje noskatījās aizejošā Maironā. Lai arī it kā priecīgs brīdis, burves bēdas to aizēnoja. Viņa saprata, ka jebkādi mierinājuma vārdi nelīdzēs, jo realitāti mainīt nevar. Sakumpusi pie izēstā šķīvja, Arje skumju seju vērās kaut kur tālumā, domāja par to, kas būs un vai iepriekšējā dzīve vēl sniegs tādu prieku un apmierinājumu kā līdz šim. Kaut kas liels un svarīgs noteikti pietrūks.

[Sindra]

Aha. Tiktaal par sveetku brokastiim. Daloks paskatiijaas uz Maironu, peec tam viegli pamaaja Hildegardei, lai meegjina burvi kaut kaa nomierinaat. Pats iegaaja zaalee.
Visi triis puukji pieceelaas un paklaniijaas Dalokam. Aeterns un Greidens izteiktaak, bet Neksuss pavisam viegli.

Labriit Daloks pasmaidiija paareejiem biedriem Ja juus neiebilstat, es ieshu aprunaaties ar puukjiem. Vinji jums tur visakut ko atnesushi. Pie aardurviim staav. Varat paluukoties. burvis pamaaja puukjiem un devaas aaraa no zaales. Ejot garaam Hildegardei, vinjsh viegli piemiedza vinjai ar aci.
Aeterns noskatiijaas uz Maironu un mirkli apstaajaas it kaa gribeedams kaut ko teikt, bet taa kaa biedri devaas taalaak, vinjsh tikai nopuutaas un devaas tiem liidzi aaraa no pils.


Drakels veelreiz atguulaas zaalee.
Nee, veel nee. Veel nekur nav jaasteidzas.

[Romija]

Savu domu pavedienu pārtraukusi, Arje devās aplūkot atnestos dāŗgumus.

[Lia'angia]

Hildegarde savukārt apskāva Maironu.
Ai, labā! - viņa uz mirkli apjuka. Bija tik grūti no pašas laimes augstumiem nogāzties blakus citas tik tuvajām, tik saprotamajām bēdām.
Turies, Mairona. Izsāpi, izraudies, turies. Tev vismaz bija lemts to piedzīvot un kādu brīdi būt laimīgai. Un - viņš ir dzīvs, vesels un viss vēl kādreiz var mainīties. Dzīve ir gara, un pūķi un burvji mēdz dzīvot ilgi... Un par to rožkoka galdiņu pēc kāda gada padomā - es domāju, ka tajā spogulī skatoties, tu jutīsies skaistāka, kā jebkurā citā. Zini, vienā grāmatā bija rakstīts - un rūgas atmiņas pēc laika pārvērtīsies saldās atmiņās... kaut gan šobrīd, šķiet, Tev labāk gribētos pamētāt kādus zibeņus - Hilegarde diezgan nesakarīgi mēģināja mierināt bēdīgo burvi.

[Roviela]

- Nē, man negribas mētāt zibeņus, - burve nopūtās.
- Man gribas būt laimīgai, bet vēl vairāk gribās, lai laimīgs būtu Aeterns. Ak, tas nav kā jaunībā - ieķēros, aizmirsu, nē, es pati nezināju, ka tas tik ļoti sāpēs, un man šķiet, ka īsti nepāries nekad. Ar laiku, jā, ar laiku būs labāk, bet, baidos, mana mūža garums tam būs par īsu. Tu tikai nedomā kaut ko pārmest Aeternam! - viņa kā izbijusies vai grasoties dusmoties paskatījās Hildegardē.
- Neviens neuzdrošinieties neko tādu darīt! Lūdzu...

Mairona redzēja, kā pūķi iet ārā, un pavadīja Aeternu ar ļoti bēdīgu, bet ļoti mīlošu skatienu. Tādu, ko var sajust, vismaz viņai pašai tā šķita.

Viņa atkal pievērsa saraudātās acis šamanei.
- Man negribas traucēt jūsu prieku ar savām bēdām, es, laikam, došos... Ai, nē, vispirms pastāsti man, kā jums? Man šķiet... man šķiet, ka viss ir labi, ja? Pastāsti! Varbūt, man paliks knipucīti labāk, man tik ļoti patīk laimīgi ļaudis...

[echo3]

Ellīo ar Naiju ēdamistabā bija palikuši vieni paši. Gnoms nopūtās, bet ko viņš varēja līdzēt? Cilvēks un pūķis, un re, kā sanāk. Drīzāk nesanāk. Ellīo satvēra Naijas roku un pagriezās pret meiteni. - Mums arī būtu jāsāk domāt par došanos prom, vai ne? Tikai - kā? Jātiek uz Estīnu, un tad uz Arskvīnu. Kurš burvis mums varētu palīdzēt? - Ellīo piecēlās. - Iesim mēs arī palūkoties, ko pūķi atnesuši?

Tad gnoms nedaudz izbrīnīti palūkojās apkārt. - Bet kur ir Roerds un Drakels?

[Lia'angia]

Diespas, pārmest! kam no tā būs labāk? - Hildegarde paraustīja plecus.
Par to sāpēšanu zinu gan. Un, zini, patlaban es esmu pavisam apmulsusi - šamane paņēma maironu aiz rokas un pavilka malā, kur viņas noteikti neviens nevar dzirdēt.
Dante ir atņēmis Dalokam atmiņas, kas viņam ir bijusi Mēnesgaisma - šamane klusiņām stāstīja.
Tā man teica Siriatans. ka viņam šķitīšot, ka viņi bija tikai draugi. Bet pārējie taču to atceras! Un viņam noteikti kāds to atgādinās. Nu, kaut vai Kaiross pārmetīs kaut ko... viņam jau patīk kašķēties. Man bail pat iedomāties, kas tad notiks. Saproti, it kā mēs tagad esam kopā, un viss ir labi, un vajadzētu būt vēl labāk... Viņš pat man teica - un es beidzot ticu! - ka mīl mani... Es biju tik laimīga, to dzirdot! Bet man bail, ka viņš to uzzinās, apskaitīsies un viss sabruks. Es pati šausmīgi dusmotos, ja uzzinātu, ka kāds ir izņēmes kaut ko no manām atmiņām. Kad es uzzināju, ka Daloks mani... nu, tu saproti... es gribēju iet prom. Viņš man piedāvāja, ka var atņemt man šīs atmiņas, lai man nesāp, bet es biju pretī, jo bez šīm atmiņām es vairs īsti nebūtu es, vai ne? Tās, lai arī sāpīgas, bet ir mana bagātība. Tu droši vien arī negribētu zaudēt savas atmiņas? lai arī sāp, bet sāpes pierāda, ka tu vēl esi dzīva...

[Roviela]

- Vai manu stundiņu! - Mairona tā samulsa, ka gandrīz vai pārstāja raudāt. Pašas bēdas pabīdījās mazliet nostāk, viņai bija jāraizējas par citiem, un lai ko, bet neraizēties Mairona neprata.
- Ak, Dante! Nu kam to vajadzēja? Varbūt gan... zini, varbūt Dante gribēja Mēnesgaismu atstāt vienīgi sev. Nezinu, kas viņiem tur par attiecībām, bet es redzēju Dantes seju, kad viņš skatījās ilūziju. Tā bija izteiksme, kuru katra mīļotā gribētu redzēt sava mīļotā sejā, tāda, ne, pat nezinu, kā lai saka.
- Nē, es negribētu, lai man atņem atmiņas, negribētu vis... pat ar vislabākajiem nodomiem. Pat zinot, ka man būs vieglāk, ka varēšu kā taurenītis lidināties un neuztraukties, ar ko un kā satiekos, bez domām, bez pašpārmetumiem. Pat zinot, ka tā, iespējams, bez bēdu reiz satikšu kādu, kuru iemīlēšu un būšu ar viņu laimīga. Tiesa, es par to nebūtu nikna, es būtu ļoti bēdīga, bet, jā, es nepiedotu tam, kas to izdarījis bez manas piekrišanas. Vai nav trakums... Dalokam to noteikti kāds atgādinās. Orisejs gan, domāju, būs pietiekami taktisks, lai par to nerunātu, viņš visu zināja, un zin, ka viņa ir mirusi, bet citi! Atgādinājums var nākt nejauši. Pirmajā reizē Daloks pasmiesies un neticēs, bet, ja būs vēl otrā un trešā reize, tad gan būs nelāgi. Kā Tu pati gribētu? Lai viņš to uzzin tagad? Vai, ja iespējams, atgūst savu atmiņu? Es gan nezinu, vai to vispār var izdarīt. Tas būtu jāprasa Neksusam, viņš vienīgais to varētu zināt. Bet tad... nu, Tu saproti, kas var notikt pēc tam. Daloks savu dabu mainījis nav, ak, vai... Un viņš ir tik ļoti pievilcīgs.
Viņai atkal palika pavisam bēdīgi. Šoreiz arī Hildegardes dēļ. Mairona cieši apskāva šamani.
- Klau, bet tad man katram gadījumam ir noteikti jāpaņem viņas portrets. Tas ir te, augšā. Laikam nesanāks man ātri aizbēgt, lai kaktiņā labi izraudātos!

[Lia'angia]

Es patiešām nezinu, kā būtu labāk. Tagad viņš ir gatavs sākt jaunu dzīvi kopā ar mani. Viņš teica, ka to vēlētos. Un Dante tiešām gribēja, lai Daloks i nemēģina dabūt viņu atpakaļ. Bet, ja jau viņš tā nodrošinājās, tas nozīmē, ka laikam jau Daloks to var izdarīt Hildegarde pati nobijās no šādas domas. No otras puses, viņa priecājās, ka burves prāts ir druscīt aiņmts ar ko citu. Vienmēr ir labi, ja var paraizēties par ko citu - tad sāp mazāk.
Bet mēs taču nevaram tagad staigāt un visiem piedraudēt - a nu ka neko nesakiet par Mēnesgaismu Dalokam.
Man daudz labāk būtu paticis, ja viņš pats tam lēnām tiktu - vai netiktu pāri. Tad tas būtu... godīgi. Droši. Tagad man nekad nebūs īsti miera. Ai, es plēšos vai uz pusēm. Hildegarde nelaimīgi čukstēja. Viņa ik pa brīdim meta nervozus skatienus apkārt, vai kaut kur nepavīd Daloka stāvs.
Es nevaru teikt, es Siriatanam apsolīju, ka neko neteikšu - viņa vēl piebilda.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 29.02.2008 10:53

[Roviela]

- Nē, nē, es domāju, ka ne Danti pašu, ne Eluni atpakaļ dabūt nevar. Vismaz ne ātrāk, kā viņi paši, varbūt, reiz vēlētos atdzimt. Viņi nav parasti elfi, bet dievi. Man viņu abu ir tik žēl, - burve pašķielēja uz Hildegardi, lai pārliecinātos, ka netiek pārprasta, - Pasaule ir palikusi nabagāka bez viņiem, tā to domāju. Patiešām, nabagāka.
- Ja apsolīji, ka neteiksi, tad neko darīt. Un Daloks, zini, mīlēja Tevi arī agrāk, es zinu! - Mairona enerģiski pamāja ar galvu, uzmanīgi skatoties, vai tiešām Daloks nekur tuvumā nav, - Bija greizsirdīgs, tikai aizmirst nespēja un, droši vien, viņam tā šķita nodevība pret Mēnesgaismas piemiņu. Tagad viņš tā vairs nedomā tāpēc, ka ir pārliecināts, ka bija vienīgi draudzība.
- Varbūt visus atgādinājumus viņš tā arī uztvers? Sak', jā, pazinu viņu, atceros, un tad? Sīkāk taču neviens neko nezina bez mums, viņa auklītes, pūķiem un Siriatana, un vēl dažiem, Drakelu, teiksim, un Oriseju. Daloka aušas slava ir vispārzināma, tā nu tas ir, paši neviens neiedomāsies, ka reiz var būt bijis savādāk kā parasti. Nepārdzīvo tik ļoti!
Viņa nopūtās, atcerējusies par sevi.
- Kaut Aeterns drīkstētu mani šad un tad kaut apciemot! Arī par to es būtu pateicīga. Es zinu, ka viņam patīku, bet pūķi ir tik likumpaklausīgi un nedara neko, ko nedrīkst.

[Lia'angia]

Es ceru, ka Tev būs taisnība - Hildegarde nedroši pasmaidīja.
Bet par Aetrenu - vai tad viņam aizliedza Tevi apciemot? Nu, es saprotu, ja viņiem tur likumi, ka nevar kopā dzīvot. Bet paciemoties? Ja abiem gribas? Viņš jau ierpiekš ir darījis tā, kā uzskata par vajadzīgu. Tā kā domāju, ka vismaz ciemos un gan atnāks. Šamane prātoja. Viņai pašai gibējās, lai tā būtu taisnība.

[Roviela]

Mairona arī cerēja, ka viņai taisnība par Daloku. Par to, ka Daloks bija greizsirdīgs, bet tādi, kam līgaviņas uz katra stūra, parasti nav greizsirdīgi uz viņām, burve bija pārliecināta. Tikai - kurš zina, kā tas nākotnē sanāks?
- Viņš nedrīkst veidot attiecības ne ar vienu, kas nav pūķis. Ierasties ciemos viņš drīkst, un sanīdušies mēs noteikti neesam, un es būtu priecīga viņu redzēt, tikai mums abiem, man šķiet, tas būtu grūti. Ja neko vairāk nedrīkst, ja ir aizliegums, kuru kāds nejūtas pareizi pārkāpjot. Ak! Es viņam atļauju visu, un visu piedodu, un nemaz dusmoties uz viņu nespēju, man tikai ir ļoti skumji, ka neko nevaru darīt.

[Lia'angia]

Ak tā... novilka Hildegarde.
Bet es esmu dzirdējusi, ka ir tādi puspūķi. No kaut kā tak viņi rodas?
Es vispār nesaprotu, nu kā kāds var noteikt, ar ko es drīkstu veidot attiecības, un ar ko ne. Nu jā, bet pūķi jau ir pavisam cita rase, ko es varu par viņiem spriest... es tik domāju - viņš tak jau ir izveidojis attiecības ar Tevi, vai ne? Labāk retas tikšanās, nekā nemaz... No otras puses, tā tiešām ir katru reizi brūču uzplēšana... Smagi jums - viņa nobeidza.

[Roviela]

- Es negribu, lai viņš jūtas slikti tāpēc, ka pārkāpj kaut ko, ko uzskata, ka nevajadzētu, - burve stingri noteica.
- Cilvēkiem gan ir kā tajā dziesmā - "es zinu, tas ir aizliegts, bet - mana sirds to grib!" Un galu galā nekas slikts nenotiek, vai ne? Es viņu mīlu tādu, kāds viņš ir. Tur nekas nav mainījies. Man ir silti, kad par Aeternu domāju, un tā bija arī tad, kad Dante mani bija nobūris. Es priecātos par katru reizi, kad viņu redzu, un bēdāšos par katru reizi, kad viņam būs slikti, un mana gribēšana man nav galvenais, un viņam būs slikti, ja viņš gribēs, bet nedrīkstēs, nu, es putrojos, bet Tu saprati, ja?
Mairona nopūtās:
- Un kā tas gadījās, ka es iemīlēju pūķi? Kurš dievs ar mani tā pajokoja? Vienalga, esmu viņam pateicīga. Tas ir tik īsti un dzīvi, ka vairāk nav iespējams. Zinu. Par zināšanu parūpējās Dante.
Viņa aplaizīja lūpu, uz kuras vēl bija nesadzijis dieva-dēmona kodums, un bēdīgi paskatījās uz šamani.
- Pret puspūķiem man nebūtu nekādu iebildumu. Pret veselu bariņu! Melniem matiem, jo tas ir vienīgais, par ko esmu pārliecināta. Aeterns ir melns, un man mati ir melni.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 29.02.2008 11:59

[Lia'angia]

Jā, es Tevi pavisam ļoti labi saprotu - Hildegarde pamāja ar galvu.
Un Tu viņu pazīsti labāk, kā es, ja Tu saki, ka viņš tādēļ jutīsies slikti, tā droši vien arī ir. Bet man ir aizdomas, ka viņš jutīsies slikti arī, neko nedarīdams.
Jā puspūķi... Tas nudien būtu jauki. Atceries, kā mēs sapņojām - ka mani bērni tavus pa jumtiem dzenās? Hildegarde pasmaidīja.
Varbūt ir vērts par to pajautāt? Varbūt arī Aeternam nekas pret to nav pretī? Mums arī tā notiek - ja bērns ir ieņemts Gada Īsākajā naktī, garu bērns, māte viņu var audzināt viena pati. Pat, ja tēvs viņu atzīst, tas ir cilts bērns, garu bērns. Varbūt arī pūķi tā var?

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 29.02.2008 12:13

[Roviela]

Mairona kļuva domīga.
- Protams, atceros! Es viņam to neesmu jautājusi, es nezinu, kā pūķiem ar šo lietu ir. Kā man negribas, lai viņš būtu bēdīgs! Viņš ir tik daudz pārdzīvojis, padomā, vai nav šausmas, ko viņš bija spiests darīt? Viņš ir pelnījis kaut mazliet prieka, es darītu visu, lai viņam to sagādātu, kaut vai... nu, kaut vai viņš apprecas ar kādu skaistu pūķieni! Pat pret to es neiebilstu. Pašlaik bija tā - es viņu uzrunāju, bet viņš - "pildu Kairosa uzdevumu". Man vienu brīdi pat radās aizdomas, vai Aeterns atkal nav nonācis kādā atkarībā, bet viņš teica, ka neesot vis, un es viņam ticu. Kaiross guļ. Viņam tika mazliet atpūtas, bet Aeternam? Pūķi dzīvo ilgi, vai tad nevarēja viņu uz laiciņu atbrīvot no pienākumiem, ja vien, protams, viņš to nedara, lai aizmirstos? Briesmīgi!
- Es tūlīt atkal raudāšu! - burve paziņoja, un viņai patiešām atkal no acīm sāka ritēt asaras.
- Man tā gribas viņu redzēt laimīgu! Un Tevi, un Daloku, un pārējos!

[Dayns]

Roerds arī vairs īpaši nerunāja.viņš baudija laiku ar pilnu krūti.

[Lia'angia]

Man arī gribas, lai jums viss ir labi - Hidlegarde apskāva Maironas plecus.
Izraudies, nav jākaunās no asarām. Tās izskalo dvēseli. Un izrunājies tomēr ar Aeternu. Par puspūķiem un vispār. varbūt ne tagad, kad sirds sāp, bet drusku vēlāk.