Lindleira, ~ Lomu spēle 2007 ~ [C] [PZP] [N-14] Opcijas

[Lia'angia]

FHildegarde sapurinaja matus, iesmējās un paaicināja Amandu:
Nāc pulkā! Par laimi, te dejotāja dzimums nav svarīgs.

[Sindra]

Naija piecēlās un devās kopā ar Ellīo rotaļdejā.
Orisejs arī iesaistījusies un Amanda aši uzlēca kājās pēc Hildegardes aicinājuma.
Viņa pamāja uz Roerda pusi. Nāc tu ar bariņā! Tu pārāk nopietns. viņa uzsauca paladinam un pati jau griezās rotaļā.

Kad dejotāji jau bija kādu laiku izlustējušies un tvēra pēc dzērieniem, lai remdētu slāpes, viņi sadzirdēja, ka no meža malas atskanēja kāda balss. Tā dziedāja. Hildegarde, Mairona un Ellīo atcerējās, ka šo balsi bija dzirdējuši toreiz, kad pirmo reizi bija nokļuvuši Mēnesgaismas pilī.
Tā elfiete dziedāja zilajai pūķienei.

[Roviela]

Tā tiešām būtu Mēnesgaisma? Maironai sirds salēcās. Nevar būt! Viņa to gribētu, jā, ļoti gribētu, bet vai tad tas ir iespējams? Gandrīz vai pametusi vainīgu skatienu uz Hildegardes pusi, burve skrēja turp.

[Lia'angia]

Hildegarde sastinga. tad lēnam, neticīgi devās uz to pusi, no kuras skanēja balss.

[echo3]

Ellīo ar Naiju bija apmetušies mazliet atpūsties jau noskatītajā vietiņā, un viņiem bija labi. Nedaudz ēdamā, mazliet vīna un daudz mūzikas un deju - gnomaprāt, tā bija pareizā lietu kārtība. Ellīo bija centies, ko spējis.

Kad atskanēja balss, Ellīo pagriezās uz to pusi, ieklausīdamies. Šo balsi viņš atcerējās, kā nu nē, bet tās īpašnieci pēdējoreiz viņš bija redzējis elfu templī... Gnoms negāja uz mežmalu, viņš palika pie Naijas. Ellīo baidījās pat cerēt, viņš šobrīd tikai klausījās dziesmā.

[Sindra]

Mairona pirmā nonāca mežmalā no kuras skanēja balss. Pēc kāda brītiņa arī Hildegarde bija klāt.
Mežmalā pret koku atspiedies sēdēja Drakels. Saspringtu skatienu puisis raudzījās mežā. Tur starp kokiem stāvēja elfiete un dziedāja. Mēnesgaisma.
Burvim pār vaigiem lija asaras, taču viņš pat nepakustējās, lai tās notrauktu, viņš turpināja saspringti raudzīties uz dziedošo elfieti.

Netālu no Drakela pret citu koku atspiedies stāvēja Dante. Demonu mednieks tikpat cieši vēroja Mēnesgaismu kā Drakels. Viņa sejā bija vērojamas emocijas kādas Mairona nekad nebija pamanījusi Dantes vaibstos. Maigums, rūpes, apbrīns un mīlestība.

Viņi abi klusēdami noraudzījās uz Mēnesgaismu un nepievērsa uzmanību atnākušajām sievietēm.

[Roviela]

Mairona nelauzās tuvāk. Viņa palēnināja soļus un klusītēm nosēdās zemē, lai klausītos, ar lielām un apbrīnas pilnām acīm vērdamās parādībā? īstenībā? Vai nav vienalga, bet tas bija brīdis, kas nebija traucējams un steidzinams. Viņa vienu mazu brīdi ievēroja Dantes seju un ievēroja tās izteiksmi. Kā viņam tā piestāv! Tā bija tā izteiksme, kuru Mairona pati alka ieraudzīt viņa sejā. Tieši tā. Tā pati, kuru burve tā gribēja, bet nekādi nespētu elfam sagādāt, un tagad to izdarīja kāds cits, un Mairona bija pateicīga līdz sirds dziļumiem.
Kaut viņa tiešām būtu dzīva... burve nemanīja, kā viņai arī no acīm sāk ritēt asaras.

[Lia'angia]

Hildegarde skatījās un skatījās. Kādu brīdi viņa vienkārši ļāvās elfietes balss burvībai bet tad saņēmās un paskatījās viņā ar savu šamanisko skatienu. Vai tiešām tas ir elfietes gars, kas ir šajā miesā? Ja tā ir kāda cita elfiete, viņas gars to skaidri parādīs.

[Sindra]

Dante paluukojaas uz atnaaceejam.
Demonu mednieks mazliet bazhiigi paluukojaas uz Drakelu, tachu sapratis, ka puisis nekaa nepieveersh uzmaniibu atnaaceejaam atkal pieveersaas Meenesgaismai.

[Lia'angia]

Hildegarde sarauca uzacis. Nedroši pagājās pāris soļus tuvāk. Tomēr viņa vēl bija labu gabalu no dziedošās elfietes. Viņas acis, melnas ar tajās zalgojošām šamaniskajām dzirkstītēm, šķiet, gribēja izurbties Mēnesgaismai cauri. Pēkšņi šamane arī sāka dziedāt. Senajā vezāliešu dialektā. Tikai ļoti, ļoti klusiņām - gandrīz nedzirdami. Pāris soļus nostāk to droši vien pat dzirdēt nevarēja, tikai redzēt, kā kustas šamanes lūpas.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 12.02.2008 22:10

[Roviela]

Mairona klausījās visā, kas notiek, un nemaz nemēģināja traucēt Drakelam. Ja tā ir viņa uzburta ilūzija, tad tā ir pati pilnība, un burvei negribējās, lai tā pārtrūktu. Ja nu vienīgi tad, ja Drakels pats vairāk nespētu izturēt. Un, ja nav ilūzija, tad vēl jo vairāk. Viņai patika izteiksme Dantes sejā.

[Lia'angia]

Hildegardes acis kļuva pavisam skumjas. Viņa lēniem, slīdošiem, nedzirdamiem soļiem devās pie Drakela. Apstājās netālu no viņa, aizmugurē. Šamane vairs neskatījās uz elfieti, bet vēroja jauno burvi.

[Sindra]

Meenesgaisma beidza dziedaat un vinjas teels paleenaam izzuda.
Drakels noskatiijaas kaa elfiete izzuda un bezspeekaa saljima zemee.

Dante paluukojaas uz burvi un piegaajis vinjam klaat notupaas blakus.
Vai tu vari paraadiit veel? demonu mednieks klusi pajautaaja.

Drakels smagi elpojot pakratiija galvu.
Dante nopuutaas un apseedaas zemee netaalu no burvja.

[Lia'angia]

Hildegarde metās pie Drakela, atbalstīja viņu pret sevi un, pārmetoši pašupojot galvu, mēģināja atdot viņam kaut daļu zaudēto spēku. Viņa klusiņām dziedāja, un, lai arī vārdi nebija saprotami, tajos skanēja meža spēks - augošas zāles, birestošu pumpuru, plaukstošu ziedu spēks. Viņa sauca palīgā meža garus atdot daļiņu savas dzīvības, augšanas tiekmses Drakelam.

[Roviela]

Mairona piecēlās četrrāpus un nemaz nepūloties piecelties aizrāpoja pie Drakela.
- Es pasaukšu Ellīo. Lūdzu, nemirsti! Šis rīts un vēl tagad... bet tas bija nepārspējami!
Viņa nikni norausa asaru no vaiga un sāka meklēt, vai jostā nav kaut kas noderīgs no eliksīriem. Veselības bija, bet tas nav tas... izturībai vairāk nebija.
Mairona ļoti siltu skatienu pavērās uz Drakelu un noglāstīja viņam roku. Tad paskatījās uz Danti. Šķita, viņa tūlīt tāpat izdarīs arī ar dēmonu mednieku, bet tomēr nokautrējās.
Pielēkusi kājās, viņa aizskrēja pēc gnoma.
- Ellīo, nāc, lūdzu, ātri. Tā bija ilūzija, un Drakels ir zaudējis vēl vairāk spēka.
- Dante arī ir tur... - viņa klusāk piebilda.

[Sindra]

Es nemirstu. Drakels klusi noteica Hildegardei. Man tikai nav speeka.

Dante paluukojaas uz burvi un pastiepa vinja virzienaa gredzenu ar sarkanu akmeni.
Ja tu veeleesies, lai tev ir speeks, tad tu atkal vareesi vinju paraadiit?
Drakels pamaaja, bet gredzenu nenjeema.
Ir tachu veertiigaakas lietas, kuras veeleeties. puisis paluukojaas uz demonu mednieku. Izskatiijaas, ka vinjsh ir mazliet atguvies. Droshi vien no Hildegardes magjijas.

Es tev to atdoshu, veelies ko gribi, tikai paraadi man veelreiz.
Drakels pamaaja ar galvu un panjeema gredzenu.
Es tikai nedaudz atpuutiishos. jaunais burvis atkal apseedaas seedus un pieveera acis.

Dante uz vinju nogaidoshi raudziijaas.

[Lia'angia]

Hildegarde iekārtokās ērtāk.
Nē, nomirt vienmeŗ var paspēt, bet es tā ceru, ka tik daudz spēka man vēl ir, lai to nepieļautu, bet drusku iedotu Tev arī - viņa teica. Un turpināja dziedāt. Protams, viņas balss ne tuvu nestāvēja blakus Mēnesgaismas balsij. Bet šamane par to nedomāja. Viņa sauca palīgā sūnu gariņus, un kadiķu skuju garus, un dzērveņu garus, un ievziedu garus, visus tos mazos, mīlīgos radījumus, kuri deva augšanas un dziedniecības spēkus viņas dažādajām zālītēm, bet tagad - viņa cerēja - dos to nepastarpināti Drakelam. Viņa uzsūca nakts s````zinošo gaisu, dzidro, skanīgo tumsu kā sūklis, smēlās no tā prieku, veselību un spēku un deva to tālāk - nežēlojot. Danti viņa sevišķi nevēroja - kā vienmēr, kad bija kāds dziedināmais, šamenei par visu citu bija vienalga. Tikai kaut kur dvēslees kaktiņā dzivoja skumjas. Skumjas par tik varenu būtni, kura tomēr Pēdējo Vārtu priekšā bija tika pat nevarīga, kā visparastākais no cilvēkiem.

[Sindra]

Drakels mirkli paseedeeja un paskatiijaas uz gredzenu savaa rokaa.
Labi. Nekas jau bez taa nesanaaks. Es tikai zaudeeshu samanju un kljuushu par apgruutinaajumu shiem ljaudiim. Puisis uzlika pirkstaa gredzenu un paluukojaas uz Hildegardi. Vinjsh uzlika savu viegli drebosho roku uz shamanes plaukstas.
Neteeree vairaak speeku. Tev pashai to vajag. Gredzens burvja rokaa iezaigojaas un shamane sajuta, ka Drakela roka vairs nedreb.
Tas ir viss ko es varu juusu labaa dariit. Tas ir vieniigais, ko es patiesi maaku.

Burvis paskatiijaas uz Danti.
Es paraadiishu, bet peedeejo reizi.
Drakels aizveera acis. Vinja seja saspringa un turpat, kur ieprieksh mezhaa starp kokiem paraadiijaas Meenesgaismas teels. Elfiete klusi dziedaaja. Tikai shoreiz vinja nestaaveeja, bet tupeeja blakus lielam, zeltainam puukjim, kursh atgaadinaaja Neksusu. Meenesgaisma glaastiija puukja galvu un dziedaaja.

Drakela roka pamazaam atkal saaka drebeet un no burvja aciim saaka riteet asaras. Tachu vinjsh turpinaaja koncentreeties un uztureeja iluuziju.

Meenesgaisma beidza dziedaat un paskatiijaas uz zeltaino puukji. Tas paceela skatienu un kaadu briidi luukojaas elfietei aciis.

Dante paliecaas uz priekshu un uzmaniigi veeroja puukji un elfieti. Vinja seja pamazaam izmainiijaas un tajaa bija noveerojams apmulsums.
Vinjsh paskatiijaas uz Drakeli, tad atkal uz elfieti un puukji. Galu galaa vinjsh pieceelaas un aatri pamaaja ar roku iluuzijas virzienaa. No Dantes rokas izshaavaas zibens, kursh izlidoja cauri iluuzijai un ietriecaas tuveejaa kokaa.

Vinja bija paaraak laba shai pasaulei. Dante nochuksteeja pagriezies pret Drakelu un vai nu Hildegardei izlikaas, vai demonu mednieka aciis patieshaam bija asaras. Nee, laikam jau tomeer atspiidums no degoshaa koka. Dante pamaaja ar roku un izgaisa.

Drakels aizveera acis un iluuzija izzuda. Burvis pasluukojaas uz Hildegardi.
Nodzeesiet koku. Es sheit paguleeshu nedaudz. Man vajag atpuusties. Es nepareizi ieveeleejos veeleeshanos.


OOC - Mairona un Ellio var ierasties shim visam kaut kad pa vidu.

[Lia'angia]

O, spēka man ir gana, pateicoties Lielajai Mātei, un par agrūtinājumu Tu vari nesatraukties,- Hildegarde teica, bet paklausīja Drekelam. Tad vēroja ilūziju un, kad tā pazuda, teica:
Protams, guli, bet, lūdzu, tuvāk ugunskuram. Orisejs un Roerds palīdzēs. Viņas balss bija tik mierīga, pārleicinoša un stingra, ka nogurušajam burvim vajadzētu pāriet jebkurai gribēšanai iebilst.Tā bija pārliecinoša ārsta balss. Par Danti viņa šobrīd nedomāja. Par Daloku gan. Bet ko tas līdzēs? Viņa nespēja uzburt ilūziju. Viņa varētu tikai mēģināt sasaukt elfietes garu. Īsto. Bet - vai Dante to maz vēlēsies?
Nonākusi atpakaļ pie ugunskura, Hildegarde ierušinājās atpakaļ savā vietiņā, iekampa krietnu malku vīna un uzsāka dziesmu. Dziesmu par varoni, kurš dodas kaujā, zinot, ka neatgriezīsies. Bet tomēr iet, jo aiz viņa stāv mīļie, jo neiet - nozīmē vairs nebūt cilvēkam. "Reizēm zaudējums paŗvēršas uzvarā, reizēm nāve pārvēršas dzīvībā, labāko asinis uzplaukst visskaistākos ziedos, tavi bērni tevi pieminēs, un tava māte tev piedos"- viņa dziedāja. Tā bija skumja dziesma, bet arī ļoti naksnīga, ļodi ugunskura gaismā dziedama dziesma. Dziesma, kas izpauda viņas šībrīža sajūtas - skumjas, grūtsirdību, bet arī vienlaikus lepnumu par padarīto.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 13.02.2008 01:08

[Romija]

Pēc dejas Arje izmeta vēl vienu loku pa pļavu. Izdzirdot dziesmu, viņa jāja uz to pusi, bet palika patālu starp kokiem. Rinka bija gandrīz sastingusi, nevarēja pat dzirdēt, ka viņa elpotu. Bet ausis saspicētas spicas jo spicas. Dziesmas apburta arī Arje nekur nesteidzās. No patīkamās klausīšanās un pārdomām viņu iztraucēja degošais koks. Nokāpusi no Rinkas un palaidusi ķēvīti tur pat pļavā, mazā steidzās palīdzēt aizgādāt Drakelu pie ugunskura. Viņs dega nepacietībā uzzināt, kas īsti tur notika, bet savus jautājumus pataupīja, kad viss steidzamākais bija izdarīts un dziesmas beigušās.