Lindleira, ~ Lomu spēle 2007 ~ [C] [PZP] [N-14] Opcijas

[Sindra]

Dante paceela skatienu un mirkli aizdomaajaas.
Vinjsh nopuutaas un pieceelies devaas Hildegardes virzienaa.
Dantes rokaa atkal paraadiijaas melnais kristaals. Vinjsh to palaida valjaa un melnais akmens palika staavam gaisaa Hildegardes sejas augstumaa. Jaunajam burvim taisniiba. Dante noteica Pieskarties kristaalam nav gudra doma. Bet ja tu to patiesi veelies... vinjsh pamaaja ar roku kaa dodams atljauju.

[Lia'angia]

Es zinu. Bet, ja ar to var viņam dot ziņu... - Hildegarde atbildēja, aplaizīja lūpas un pastiepusies, ar kreiso plaukstu pieskārās kristālam.

[Sindra]

Hildegarde pieskaaraas kristaalam un vietaa, kur roka skaara kristaalu, melnaa kraasa nedaudz pabaleeja. Taa kaa palika gaishaaka.
Drakels noskatiijaas uz shamani un noliedzoshi pakratiija galvu. Burvim nepatika shamanes uzdriiksteeshanaas.

Dante kluseejot veeroja Hildegardi un kristaalu.

[Roviela]

Mairona nevairījās no Dantes rokām. Viņa uzticīgi skatījās viņam acīs un ļāva, lai viņš dara, ko grib arī tad, kad viņš sāka tēlot vampīru.
- Es nespēlējos ar dēmonu, pat prātā nenāca. Es Tev uzticos, un Tu man patīc, un Tu esi vērts, lai Tev uzticētos un Tu patiktu. Es neesmu Tev vajadzīga, vismaz ne noburta.

Viņa sajuta, ka mokošās ilgas pamazām gaist, un jutās priecīga, ka tās nenomainījās pret dusmām vai naidu, kas pēc tāda pārdzīvojuma viegli varētu atgadīties. Atgriezās mierīga patikšana, apbrīna, vai vēl kā to nosaukt, pret dievu-dēmonu, tik ļoti varošu, tik ļoti spējīgu izdarīt tā, lai viss notiek pēc viņa gribas, ka nebija brīnums, ka viņam kļūst garlaicīgi.

- Paldies... Tev ir spārni, es jau to teicu, noslēpti labi, bet ir, - viņa nočukstēja. Es spētu viņu pielūgt! Acis palika spožākas, dzīvākas un priecīgākas. Un siltas.

Burve gandrīz nespēja sekot tālākajai sarunai, tik ļoti bija aizņemta ar saviem pārdzīvojumiem. Hildegardei un Drakelam pieceļoties, viņa nedomājot cēlās, lai ietu līdzi. Ja visi iet, tad viņa arī.
Mairona gandrīz atdūrās pret Danti un Hildegardi, kas ar roku pieskārās melnajam kristālam, un tikai tad sāka apjaust, kas te notiek. Viņa pakāpās solīti atpakaļ, lai netraucētu, un atkal sāka raizēties. Par visiem. Par Hildegardi, par Daloku, par Danti, par nedzimušo bērnu, par pūķiem un Drakelu, un pārējiem. Un, kā jau parasti, sevi atkal piemirsa.

[Lia'angia]

Hildegarde skatījās vienā punktā un, šķiet, palika aizvien bālāka. No acīm ritēja asaras. Tad viņa pēkšņi atrāva roku. Skatiens kluva saprātīgs un viņa uzvaroši paskatījās uz Danti.
Viņs nav padevies! Un, ja man nebūtu jāsargā... - šamane apāvās. Neizpratnē pašūpoja galvu:
Viņš, ko, Tev arī kādu kaudzīti pielūdzēju aizvīlis?

[Dayns]

Roerds drūmi vēroja stāvot visu notiekošo. neviens vārds nepārgāja viņa lūpām, jo tie nebūtu priecīgi vārdi. viņš uzmanīgi klausijās visu ko runāja biedri ar Danti, bet gad visi gatavojās doties, viņš arī pagriezās ceļam.

[Sindra]

Tiklīdz kā Hildegarde atlaida roku, gaišais pleķītis no kristāla nozuda un tas atkal kļuva pilnīgi melns.

Dante skumji pasmaidīja par Hildegardes pēdējo jautājumu un pamāja ar roku. Kristāls izzuda.
Esmu jūsu rīcībā jebkurā laikā. viņš noteica un izzuda.

Biedri bija palikuši zālē vieni.
Hildegarde sajuta sāpes vēderā un to cik ļoti pārsalusi roka ar kuru viņa aizskāra kristālu.

[echo3]

Ellīo piecēlās un piegāja pie Hildegardes. - Vai viss kārtībā? - Jo šamane piepeši bija saviebusies.

[Lia'angia]

Hildegarde iekrampējās tuvākajā rokā.
Ejam ārā, te ir... nelabi - viņa teica. Viss augums trīcēja un vel aizvien ritēja asaras.
Tas ir šausmīgi, tik šausmīgi.... Bet viņs vēl cer, sapotiet? Viņs vēl cer... šamane šņukstēja. Paskatījaš uz Ellīo un pikti papurināja galvu.
Nekas nav kārtībā. Man jāsaplēšas uz pusēm - gluži kā Maironai - starp bērnu un mīļoto.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 07.02.2008 09:49

[Roviela]

Mairona atbalstīja Hildegardi:
- Kas notika? Man vairs nav jāplēšas, viņš mani atbrīvoja, kas ar Tevi? Jā, dosimies prom. Ejam, lai tiekam aiz arkas.

[echo3]

Tad ejam prom. - Ellīo pavilka Hildegardi aiz rokas.

[Sindra]

Drakels pakāpās nostāk no šamanes, lai biedri varētu atbalstīt vai palīdzēt, ja nepieciešams un lēnām devās uz izeju. Burvis izgāja cauri arkai un otrā pusē pagaidīja biedrus.

[Lia'angia]

Es sajutos kā viņš tur... iekšā... tur ir tik vientuļi... tik tukši... tik drūmi... bet viņs vēl cer, es to zinu. Un tad mazulis mani uzrunāja ... viņs teica, ka es viņu iznīcināšot! Ak, Lielā Māte, ko es daru, ko es daru! Un ko lai es daru? - Hildagerde saraustīti stāstīja, dodoties uz izejas pusi.
Nē, nu es pilnīgi noteikti nesaprotu, kādi traki bruņurupuči būs mani sakoduši, ja pēc visa šitā es viņu nosaukšu par Danti. Ja viņs vispār piedzims - ar šitik bezatbildīgu māti - Šķiet, ka Hildegarde nebija tālu no tā, lai kristu vieglā histērijā.

[Roviela]

Tikusi aiz arkas, burve pagaidīja, līdz visi viņai pieskaras un tad teleportējās uz kalna pils dārzu.

[Romija]

Arje visu notiekošo bija uzmanīgi vērojusi. Ak tad tomēr kāda būtne... viņas ne īpaši cerīgajās domās ieztīdza maziņa cerība. Bet pajautāt sīkāk mazā nolēma tad, kad viņi būs ārā un kādā labākā vietā. Arje sekoja biedriem ārā no Dantes mājokļa, jo šobrīd tas šķita gandrīz ļauns.

[Sindra]

Drakels vēlreiz pārmetoši uzlūkoja Hildegardi.
Es teicu, ka nevajag. viņš klusi noteica un pieskārās Maironai.

Pēc mirkļa biedri atradās Mēnesgaismas pils dārzā.
Drakels devās pilī iekšā un aizgājis uz ēdamtelpu un apsēdās pie galda.
Puisim priekšā parādījās vīna pudele un glāze. Viņš to piepildīja un izdzēra divas glāzes vīna it kā dzertu tīru ūdeni.

[Lia'angia]

Hildegarde pašūpoja galvu.
Vajadzēja gan. Es ticu, ka viņš sajuta mūs. Viņam vajadzēja.
Viņs sekoja Drakelam ēdamistabā un arī lieliem malkiem izdera glāzi vīna, tad saberzēja plaukstas.
Tur nu gan ir aukstums! Un ko mes tagad darīsim? - viņa vaicāja.

[echo3]

Ellīo palīdzēja Hildegardei tikt līdz Dantes pils priekštelpai, tad arī pats pieskārās Maironai.

Mēnesgaismas pilī gnoms gāja līdzi pārējiem uz ēdamtelpu. Viņš jutās noguris un apjucis. Ēst viņam negribējās. Dantem vajag aizkustinošu izrādi! Bet aizkustina jau tikai tas, kas pašā ir, varbūt aizmirsts, varbūt apspiests, bet ir. Ellīo arī apsēdās pie galda un nočukstēja, - Vai mums būtu kāds jāatrod un pie viņa jāaizved? Kas to varētu zināt?

Gnomam bija vēl viena doma, bet to gan noteikti varēja atlikt. Pie tam Ellīo šaubījās, vai tas spētu Danti aizkustināt.

[Roviela]

Mairona arī piesēdās blakus kompānijas pēc iedzert vīnu. Un apēst kādu maizīti, kuras viņa palūdz sagādāt.
- Nezinu! Varbūt Kaiross kaut ko izdomās. Viņš ļoti aizdomājās par vārda došanas problēmu. Nopietni. Es viņam izstāstīju, un izteicu arī domu, ka, ja pareģojums attiecas uz Danti, tad viņa spārni joprojām ir sasieti, bet vīzija ir piepildījusies - līčs smejas, bet Daloks nav padevies. Ko Daloks toreiz vīzijā teica? Ka ir vēl pūķi un elfi? Pūķi zina, bet elfi? Siriatans man neatbild domās. Varbūt mums jābūt tik neprātīgiem, ka atkal jādodas pie elfiem? Vienīgi es nudien nespēju saprast, ko mēs šoreiz viņiem varētu teikt, lai viņi mūs nenogalinātu jau uz robežas.

Viņa izskatījās diezgan mundra.
- Starp citu, Drakel, vai man ir taisnība, ja es domāju, ka Tu toreiz, sensenos laikos ar Saules relikviju neieklīdi elfu īpašumos nejauši?

[Lia'angia]

Kurš par Danti zina tik pat daudz, cik pats Dante? - atvaicāja Hildegarde.
Cik gan tumšai un tukšai jābūt tādas radījuma dvēselei, kurš barojas tādā veidā - viņa drūmi teica.
Es viņam labprāt ieteiktu drusciņ nomirt un tad atdzimt tīram. Bet viņam jau patīk pašam sava dzīve.