Elvendara, [GM][PZP][fantasy] Skaistajai zemei draud iznīcība Opcijas

[Elony]

(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/elvendara/elvendarafoto.jpg)

Tad Pasaules Radītājs darīja zināmu visiem dieviem un gariem pasaules telpā:
„Šeit būs manas valstības troņa sirds un es šo zemi padarīšu par Elvendaru – Skaistuma un Dzīvības zemi.”
/Filonuvaluana/

Pasaule

Apjomīgā materiāla dēļ un arī spēlētāju ērtībai, informācija ir ievietota citā saitā.
Atrast informāciju par pietekšanos spēlei un apspriest jautajumus par spēli - Elvendaras ATD pavedienā.

Ģeogrāfija
Kartes
Pasaules Daras karte
Elvendaras ģeogrāfisko nosaukumu karte
Lielā Elvendaras karte
Politiskā karte
Elvendaras saimniecība
Dabas zonas
Gaisa vidējā temperatūra
Valodas un tautas
Rases, tautas un radības
Cilvēki, rūķi un elfi
Citas rases un tautas
Dažādas radības
Valstis un organizācijas
Sabiedrība
Vēsture
Maģija
Vispārīgi par maģiju.
Elementu maģijas
Citas maģijas
Dievi un reliģija

Sākums

Bija 7320. gads Impērijas ērā, un daudziem tas bija smags gads. Par spīti daudzsološajai ražai, Impērijas zemnieki nebija apmierināti, jo nodokļi kāpa debesīs, tāpēc daudzi dumpojās. Armijas, gatavodamās nopietniem kariem, vairs nepievērsa uzmanību laupītājiem un sirotājiem un to lieliski izmantoja gurgi. Imperatora bramanīgie draudi noskaņoja pret sevi daudzus, jo īpaši tikpat bramanīgo Markartijas Lielhanu. Rūķi austrumos runāja par aizdomīgām dēmonu un nekrosu kustībām. Vārdu sakot, Elvendara, jo sevišķi Impērija, draudēja noslīkt jauna kara asinīs, un nelikās, ka kādu tas īpaši uztrauktu, ja neskaita imperatoru, kurš karam gatavojās nopietni un palielināja samaksu par varenu maģisku ieroču un artefaktu piegādi.

Spārnots dēmons – izlūks atradās augsta kalna virsotnē un drebinājās no aukstuma. Lai arī bija vasara, kalna virsotni klāja ledus un temperatūra bija tuvu nullei, bet dēmons nebija uzģērbis pat kreklu. Bet viņam bija uzdevums un viņš to uzticīgi pildīja – novēroja vientuļu, tukšu zemi, kurā bija diezgan savāds arhitektūras objekts. Dēmons šo objektu novēroja stundām, pat dienām ilgi, un viņa sirdī dega karsta liesma to redzot...

Savukārt kāds spoks novēroja dēmonisko spēku kareivjus, kas pulcējās pie Dēmonu kalnu austrumu robežām. Spoks lidinājās uz tumšas klints fona un dienām ilgi vēroja dēmonus, līdz viņu beidzot pamanīja un aiztrenkāja prom.

Maza auguma vīrs baltā paltrakā sēdēja izpostītā, putekļu un zirnekļu tīklu pilnā istabā pie pūt sākuša koka galda. Krēsls uz kura viņš sēdēja, nebija labāks un viegli čīkstēja. Vīrietis bij pavecs, ar sirmu, īsi apgrieztu bārdu. Viņš pētīja vecus manuskriptus, kuriem katrs pieskāriens varēja būt liktenīgs, un norūpējies rauca pieri. Telpa bija tumšā, drūma, gar sienām atradās veci skapji un grāmatplaukti, klāti ar zirnekļu tīkliem un putekļiem.
Vecītim nemanot, no mugurpuses tuvojās trīs radījumi, kas atgādināja uz pakaļkājām staigājošas ķirzakas, bruņotas ar gariem, asiem zobeniem. Virs viņiem lidinājās pelēka ēna ar sarkani kvēlojošām acīm, un tādas pašas acis bija arī ķirzakveidīgajiem.
Nāvi... nāvi... nāvi! Ēna iedvesa ķirzakcilvēkiem un tie atkārtoja to savā valodā un metās virsū vecajam vīram ar zobeniem, kurš pagriezās pret tiem ar slinka pārsteiguma izteiksmi sejā.
Pēc minūtes vecais vīrs davās uz nelielu balkonu, atklājot, ka pirmītnējā telpa atradās augstā, vecā tornī. Vecais vīrs pacēlās gaisā un aizlidoja. Bet istabā uz zemes gulēja miruši ķirzakcilvēki, kas smirdēja pēc apdeguma. Ēna virs viņiem palika lielāka un pārklāja visus trijus mirušos, ietinot tos melnā, netīrā dūmakā. Tā bija dabūjusi nāvi.

Savukārt kāds cits vecs vīrs redzēja savādu sapni. Sapnis viņu satrauca tik ļoti, ka viņš uzsāka svarīgus, bet slepenus pētijumus.

Pēc visiem šiem notikumiem Impērijā un tās tuvākajās robežās 5. kārtas vidū izplatijās interesantas baumas. Piektā kārta bija Brīvā kārta, tas ir „brīva no likuma” kārta. To pārstāvēja zagļi, kontrabandisti, bruņinieki piedzīvojumu meklētāji, ceļojoši burvji, kapeņu laupītāji, slepkavas un tamlīdzīgi šaubīgi ļautiņi, kam nav pastāvīgas un sabiedrībā atzītas nodarbes.

Tā, piemēram, Ostas pilsētā, bija kāds neliels krodziņš, kur dienā pulcējās plukatas un dzīves pabērni. Savukārt vakaros sanāca pagrīdes darboņi, zagļi, kontrabandisti, zagtu mantu uzpircēji un tamlīdzīgi „darījumu vīri”. Gadījās, ka ieklīda arī kāds burvis vai ceļojoš bruņinieks, kam nebija armijas kam kalpot.
Kādu vakaru šajā krodziņā satikās kāds zaglis, kurš reiz bija burvju māceklis, un diezgan veiksmīgs kontrabandists vārdā Dunats.
- Esi dzirdējis par baigi slepeno taurīti? – dzerdams vīnu, vaicāja Dunats. „Taurīte” nozīmēja kādu netītu lietu, kurai brīvās kārtas pārstāvjus nolīgst likumiem paklausīgie ļautiņi.
- Pieņemsim, ka ne. Ko tad tu dzirdēji? – Zaglis pasmīnēja. Kājau vairums kroga apmeklētāju, viņam bija tumšs apmetnis ar kapuci, tomēr pēc balss varēja saprast, ka viņš vēl ir diezgan jauns.
- Nu, vispirms pats saproti, ka tas nav domāts muldēšanai. Šī lietiņa domāta tikai prasmīgiem darījumu vīriem un priekš tādiem arī tiek izpaltīta. Es zinu par taviem veiksmīgajiem darījumiem (abi pasmīķņāja) pēdējā laikā un nolēmu, ka tev der zināt, ja nu ir interese... Jebkurā gdījumā tālāk var teikt tikai uzticamie ļaudīm, tiem, kas var un grib iesaistīties. –
- Nevelc garumā. Zini, ka šādās lietiņās esmu mēms, ja vajag. – jau manāmi ieintriģēts vaicāja zaglis un pieliecās tuvāk kontrabandistam.
- Kāds bagāts, ievērojams, varens un noslēpumains likumpaklausīgais nolēmis sarīkot taurīti. Kas viņš ir, man neprasi, manuprāt neviens no mūsējiem to nezina.
Bet pasākumams sola visus debesu brīnumus: milzīgu atlīdzību, lielu slavu un godu, neiedomājamus piedzīvojumus. Protams, draud arī ar drošu nāvi. Vārdu sakot, jautrība ir garantēta. Aicināti ir burvji, bruņinieki un arī zagļi. Pilns komplekts.
Satikšanās noteikta 25. sivanā, Neimanā, privātā namā ar numuru 32 uz Tasaltas ielas, īpašnieks nav zināms, es jau apvaicājos... Vai tev ir interise? –
Zaglis - burvju māceklis nogrima pārdomās, tāpat kā to darīja ikviens, kas izdzirdēja šo stāstu un varēja piedalīties piedāvātajā pasākumā. Jo tas nebija sīks darījums, kurā jānozog nejauki dokomenti, vai kaudzīte zelta. Tas bija kas vairāk, daudz svarīgāks, daudz varenāks un daudz bīstamāks. Un tikai visdrosmīgākie, alkatīgākie, slavu un godu alkstošie un piedzīvojumu kārie uzdrīkstējās ierasties Neimanā.

Šo rakstu rediģēja Elony: 24.08.2008 13:14

[Dayns]

mans par jāšan šonakt. kad patriarhs bija izgājis rūķis ierunājās ārpus pilsēts var redzēt ja kāds grib mūs nožmiegt. pilset ir tā pagrūtāk. ja ne - tad šonakt var palikt te, telpās bez liekām ausēm drošāk.

Šo rakstu rediģēja Dayns: 07.12.2007 11:40

[Roviela]

Priesteris, pieliekot roku Galeona simbolam un viegli paklanoties, atvadījās no Patriarha.

- Piekrītu! - Kaju noteica, kad Emirhals bija aizgājis.
- Mums būtu jātiek tāds gabals no pilsētas, un tad varam mazliet atpūsties kaut kur kādā vietā, kurai nevar viegli piekļūt no malas. Ejam skatīties, kas tur ir ar tiem zirgiem. Es ļoti ceru, ka vismaz viens no tiem ir kārtīgs nastu nesējs, nevis dāmu izjādei domāts. Tava mantība vien, cienītais Urdrin, zirgiem būs pasmaga. Tie nav tik izturīgi kā rūķi.

- Dosimies, ja jums nav iebildumu, - Kaju devās laukā uz stalli.

[Dayns]

jā... he he... man vajag pabrang zirģel. maz bet stipr. Urdrins nosmējās. tad piecēlās kājās es ir gatavs

[Elony]

Lai tiktu uz stalli, bija jāiziet pa parādes durvīm. Ja skatījās uz vārtiem, tad varēja redzēt, kā tur vecs vīrs tumšā apmetnī uz tumšas krāsas zirga (bija nakts un īsti saskatīt nevarēja) stāv blakām citam, baltam zirgam. Netālu no abiem zirgiem cilvēks ar skūtu galvu negribīgi dalīja monētas vairākiem cilvēkiem.

Saļļa pirmais stāvs bija mūrēts no akmens, bet sienu augšējā daļa un jumts bija no koka. Daži siju trūka. Vienīgais, kā bija daudz, tad tie bija zirnekļu tīkli, caurumu jumta un žurkas. Nav brīnums , ka zirgi jutās nemierīgi. Viņu priekšā bija svaiga siena kaudzītes. Zirgi atradās izpuvušos nodalījumos un piesieti ne visai droši.
Stalli apgaismoja kristāls, iekārts virvitē un piesiets pie sijas. Vareja redzēt, jau ilgi izmantots un drīz izdzisīs.

Bez atbraucēju zirgiem stallī bija vel palikuši trīs zirgi. Divi dābolaini, kas varēja būt dvīņi un viens lielāks un nemierīgaks melnis, kas kārpija zemi un ik pa laikam sitās pret nodalījuma sienām.
Pie viena no jumta balsta bija piestiprināta zīmīte, kurā ātri bija uzšņapts: "Dābolainie ir bez vārdiem, vakar pirkti. Melanis zirgs ir Dumpis. Nemierīgs. Iesaku pārdot! Hektors."

[Dayns]

Urdrins apstaigāja lāpas un tām, kuras nebija vajadzīgas apgaismošanai, izņēma kristālus un atgriezās telpās. hmm lab kaln kristāliņ. smuk istās gan kā kaklrot, gan kā kād kareklīš, gan dar dikten liel post, ja saberzt un ieelpot kā pulverīc. vis iekš sagriež un klepo asintārā pa nās. viņš pakratija galvu noderēs

Šo rakstu rediģēja Dayns: 07.12.2007 12:35

[Roviela]

Kaju, garāmejot, paņēma vienu kristālu. Viņš domāja tāpat kā rūķis - noderēs. Sākumā gaismai un pēc tam jau redzēs.

Stallī priesteris nopētīja atstātos zirgus. Par diviem dābolaiņiem neko vēl nevarēja pateikt, bet trešajam vajadzīgs kāds, kas labāk par Kaju prot nomierināt satrauktus lopiņus. Viņš līdz šim sev tādas spējas nebija pamanījis.

Piegājis pie sava pelēkā jājamzirga, Kaju noglāstīja tam pieri un pēc tam noskatīja, vai viss ir kārtībā. Viss bija kārtībā, un krietnais kaujas zirgs nebija arī satraucies. Piedevām izskatījās, ka tam patīk pašreizējie kaimiņi, un vismaz no Topāza puses nekādu košanās, speršanās un citas nepatikas izrādīšanas pasākumu varēja negaidīt.

[Dayns]

paņēmis vienu, visblāvāko kristālu rūķis apsēdās pie savas somas. pārējos kristālus viņš iebāza somā iekšā kautkas tak i jādar šodien...

tad to vienu kristālu viņš sāka pētīt un skatīties, kā kautko rēķinādams, tad kā kautko pamanījis vinš ieskatijās kristālā iekšā plaisiņš tad nenovērsdams no kristāla acis. lai tikai plaisiņu nepazaudētu, viņš no somas taustīdamies izvilka vienu nelielu āmurīti. uzlika kristālu uz lupatas un ar āmurīti uztaisija vienu ašu sitienu pa plaisu tā - lai kristāls sašķeltos.

Šo rakstu rediģēja Dayns: 07.12.2007 13:22

[Semijs]

Persians dzirdējis par stalli, sāka doties lejā pa kāpnēm uz parādas durvīm. Ticis pie durvīm, viņš to atvēra un devās uz stalli, kur pēc idejas tam vajadzētu atrasties. Brenda ievērodams savu saimnieku jau cēlās kājās, bet Pers ar smaidu uz sejas pacēla roku un sune atkal apsēdās.
Iedams uz stalli, viņš ievēroja, kā skūtgalvis skaita naudu un dod to kalpiem. Nosmīnējis Pers noprātoja.
[i]-Tāpat dabūsi visu atpakaļ no gobliniem..-[/b]
Nonācis stallī, vīrietis ievēroja trīs zirgus un viens no tiem bija patiešām traks, taču izskatījās pēc visnotaļ laba zirga, protams ja to savaldītu. Saņēmies dūšu, Persians sāka iet tuvāk melnajam zirgam no sāniem, mierinošā balsī teikdams.
-Nomierinies draudziņ, neviens tev ļaunu nevēl.-

[Elony]

Kad rūķis bija pāršķēlis kristālu, atskanēja skaļš sprakšķis un uzliesmoja spoža gaismma, kas uz brīdi apžilbināja labo kalēju. Mazais kristāliņs bja sadalījies divās lielākās un vienā mazākā daļā un vairs nemirdzēja.

Melanais zirgs ar baltu aci uzlūkoja Persianu un nosprauslojās. Ar priekškāju viņs iesita pa sava nodalījuma durtiņam tā, ka no tām izlūza kāds sapuvis dēlis, bet zirgs palika iekšā un vairs neko nedarīja. Likās, ka Dumpis tagad gaida, ko darīs pēddzinis.

[Malduguns]

Rofe vieglā solī nokāpa pa kāpnēm un sekoja pārējiem uz stalli.
Meitene devās pie sava bērā zirdziņa, kuram vēl nebija devusi vārdu, kaut gan abi kopā bija pavadījuši diezgan ilgu laiku.
Zirgs iegrūda purnu meitenes plaukstā un viņa pasmaidīja. Tā īsti un priecīgi.
-Mēs dosimies ceļā. Tālu prom no šejienes. Meklēsim pārmaiņas un piedzīvojumus,-viņa čukstēja un noklāstīja zirga purnu.

[Dayns]

rūķis izberzēja aci nu vismaz vars šamais nespurkšķēs un rūķis jau drošāk sāka pētīt kristālus. nosākuma gan izskatijās ka viņš knapi redz, drīzāk neredz, bet pēc brīža viņš uzmanīgi jau paņēma āmuri un ar lietpratēja cienīgu precizitāti sāka šķelt kristālus arvien mazākos un mazākos gabalos un likt tos auduma pusmēness formā. tad viņš izņēma kādu nelielu sudrabainas krāsas stieples rullīti no somas un tīt notreiktā rakstā akmeņus kopā, notinot tos rūpīgi, krustveidā, bet neaizsedzot pārlieku pašus akmeņus.

Šo rakstu rediģēja Dayns: 07.12.2007 16:06

[echo3]

Patriarhu Eru pavadīja, viegli paklanoties. Tad piegāja pie Tarī, galanti padodams roku, kad elfiete cēlās kājās. Kad visi devās uz staļļiem, Eru noskatījās, kā rūķis savāc spīdošos kristālus, bet pats tos neņēma - elfa acīm pietiek zvaigžņu gaismas.

Atsējis Rorinaru, Eru izveda to no staļļa - viņu neinteresēja, kā un vai tiks sadalīti dāvātie zirgi. Un bija gatavs doties ceļā. (Ja Tarī ļauj, Eru palīdz viņai uzkāpt viņas zirgam mugurā.)

[Semijs]

Persians piestāja, kad zirgs sāka atkal spirināties un skatījies zirga acīs ar smaidu teica.
-Zini.. man ir, kas garšīgs priekš tevis..-
To pateicis, viņš sāka rakņāties savā somā līdz izvilka no tās sarkanu ābolu, kas bez maz vai spīdēja kā pilnmēness. Saglabājis smaidu uz sejas, Persians akurāti tuvojās zirgam un lēnām pasniedza tam ābolu, lai tas varētu to pakožļāt, tikmēr uzmanīgi likdams otru roku uz kakla, lai varētu to paglaudīt.

[Elony]

Zirgs ieinterisējās par piedāvajumu un lēni pietuvināja purnu pastieptajai rokai. Dumpis apošņāja ābolu un sāka to kraukšķināt. Kad Parsians ar otru roku pieskārās melanajam kaklam, zirgs sarāvās, bet tad nomierinājās un apēda lidz galam ābolu, gandrīz iekamdams arī pēddziņa pirkstos.

[Semijs]

Persians veikli pavāca pirkstus malā, kad tie draudēja kļūt par silto ēdienu un saglabājis savu smaidu uz sejas teica.
-Tu laikam gribi vēlvienu.-
Ielicis atkal savu roku iekšā somā, viņš izvilka jaunu ābolu un turēdams to rokā teica.
-Bet tā vienkārši neies.. Es tev iedošu šo te ābolu, ja ļausi man tev kāpt mugurā.-
Ar otru roku Pers tikmēr maigi glaudīja zirga kaklu, nekur nesteidzoties. Taču ābols neatradās tālu no kampiena, bet tieši to pats vīrietis tā teikt gaidīja, kad raut malā ābolu.

[Roviela]

Kaju atraisīja Topāzu un izveda to laukā, kur arī palika, gaidot biedrus. Spīdīgo kristālu ārā nevajadzēja, un to viņš iebāza jostas somā.
Padarījis šo sīko darāmo, priesteris izleca zirga mugurā un aizjāja netālu no vārtiem, lai varētu pārredzēt ielu.

[Dayns]

rūķis tinot kādu trešo kristālu kopā atēdzās pag - mēs tag mauc prom. tāsavācs. vīņš ātri savāca kristāla šķembas maisiņā satina stiepli un salika somā ātrumā, ka izskatijās - ne pirmo reizi tas tiek darīts. ātri uzmaucis somu mugurā paņēmis āmuru rokā viņš arī devās uz stalli.

[Elony]

Zirgs laikam juta, ko nelabu no pēddziņa psues, jo palika nemierīgaks. Bet Dumpis izlēma, ka viņam ābolu gribas un ir verts riskēt, tapēc tas devās uz priekšu, lai gardumu pakamptu no Persiana rokas.

Iela bija tukša. Dažos namos vēl dega kāda gaisma. Ielas galā pie kāda lepna nama stāveja vārtsargs, kura smagā atspiešanās uz šķēpa liecināja par dziļu un veselīgu miegu.

[Semijs]

Persians pavilka ābolu nostāk no zirga purna un mierīgā balsī, paralēli glaudīdams zirgu teica.
-Tu ābolu dabūsi, neuztraucies, es tev ļaunu negrasos darīt. Tagad ļausi man uzlikt tev seglus virsū?-
Viņš ieskatījās zirgam dziļi acīs, kad uzdeva jautājumu un noguldīja ābolu zemē. Pakāpies no zirga malā, Pers atrada seglus un lēnām nāca pie zirga klāt. Pienācis klāt, viņš centās pēc iespējas uzmanīgāk uzlikt seglus un, ja tas viņam izdevās, tad viņš teica zirgam.
-Ļauj man tagad uzkāpt un pēc tam es tevi uzcienāšu ar āboliem.-
Vīrietis uzsmaidīja un centās uzkāpt uz zirga.

[Sindra]

Tarī pamāja sveicienu patriarham un lēnām ielikusi plaukstu Eru rokā, piecēlās.
Meitene paskatījās elfam acīs un pasmaidīja.
Pateicos, Nīeninke, es šeit tomēr jūtos nedroši. Sveši ļaudis.., esmu pieradusi, ka mājās visi mani aizsargā. Šeit, es jūtos visai neaizsargāta. Es patiesi priecājos, ka sastapu šeit Tevi. Tarī devās ārā no mājas kopā ar elfu.

Staļļos meitene piegāja pie sniegbalta zirga un noglāstījusi tam purniņu, pamāja. Šautra paklausīgi sekoja ārā no staļļiem. Pagalmā elfiete veikli uzlēca mugurā zirdziņam un tas devās uz vārtu pusi.

OOC - Tarī nevar palīdzēt uzkāpt zirgā, jo viņas zirgam nav ne pavadu, ne seglu. Nekā. Pliks zirdziņš. Viņa ķeras pie kakla krēpēm un lec augšā.