Elvendara, [GM][PZP][fantasy] Skaistajai zemei draud iznīcība Opcijas

[Elony]

(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/elvendara/elvendarafoto.jpg)

Tad Pasaules Radītājs darīja zināmu visiem dieviem un gariem pasaules telpā:
„Šeit būs manas valstības troņa sirds un es šo zemi padarīšu par Elvendaru – Skaistuma un Dzīvības zemi.”
/Filonuvaluana/

Pasaule

Apjomīgā materiāla dēļ un arī spēlētāju ērtībai, informācija ir ievietota citā saitā.
Atrast informāciju par pietekšanos spēlei un apspriest jautajumus par spēli - Elvendaras ATD pavedienā.

Ģeogrāfija
Kartes
Pasaules Daras karte
Elvendaras ģeogrāfisko nosaukumu karte
Lielā Elvendaras karte
Politiskā karte
Elvendaras saimniecība
Dabas zonas
Gaisa vidējā temperatūra
Valodas un tautas
Rases, tautas un radības
Cilvēki, rūķi un elfi
Citas rases un tautas
Dažādas radības
Valstis un organizācijas
Sabiedrība
Vēsture
Maģija
Vispārīgi par maģiju.
Elementu maģijas
Citas maģijas
Dievi un reliģija

Sākums

Bija 7320. gads Impērijas ērā, un daudziem tas bija smags gads. Par spīti daudzsološajai ražai, Impērijas zemnieki nebija apmierināti, jo nodokļi kāpa debesīs, tāpēc daudzi dumpojās. Armijas, gatavodamās nopietniem kariem, vairs nepievērsa uzmanību laupītājiem un sirotājiem un to lieliski izmantoja gurgi. Imperatora bramanīgie draudi noskaņoja pret sevi daudzus, jo īpaši tikpat bramanīgo Markartijas Lielhanu. Rūķi austrumos runāja par aizdomīgām dēmonu un nekrosu kustībām. Vārdu sakot, Elvendara, jo sevišķi Impērija, draudēja noslīkt jauna kara asinīs, un nelikās, ka kādu tas īpaši uztrauktu, ja neskaita imperatoru, kurš karam gatavojās nopietni un palielināja samaksu par varenu maģisku ieroču un artefaktu piegādi.

Spārnots dēmons – izlūks atradās augsta kalna virsotnē un drebinājās no aukstuma. Lai arī bija vasara, kalna virsotni klāja ledus un temperatūra bija tuvu nullei, bet dēmons nebija uzģērbis pat kreklu. Bet viņam bija uzdevums un viņš to uzticīgi pildīja – novēroja vientuļu, tukšu zemi, kurā bija diezgan savāds arhitektūras objekts. Dēmons šo objektu novēroja stundām, pat dienām ilgi, un viņa sirdī dega karsta liesma to redzot...

Savukārt kāds spoks novēroja dēmonisko spēku kareivjus, kas pulcējās pie Dēmonu kalnu austrumu robežām. Spoks lidinājās uz tumšas klints fona un dienām ilgi vēroja dēmonus, līdz viņu beidzot pamanīja un aiztrenkāja prom.

Maza auguma vīrs baltā paltrakā sēdēja izpostītā, putekļu un zirnekļu tīklu pilnā istabā pie pūt sākuša koka galda. Krēsls uz kura viņš sēdēja, nebija labāks un viegli čīkstēja. Vīrietis bij pavecs, ar sirmu, īsi apgrieztu bārdu. Viņš pētīja vecus manuskriptus, kuriem katrs pieskāriens varēja būt liktenīgs, un norūpējies rauca pieri. Telpa bija tumšā, drūma, gar sienām atradās veci skapji un grāmatplaukti, klāti ar zirnekļu tīkliem un putekļiem.
Vecītim nemanot, no mugurpuses tuvojās trīs radījumi, kas atgādināja uz pakaļkājām staigājošas ķirzakas, bruņotas ar gariem, asiem zobeniem. Virs viņiem lidinājās pelēka ēna ar sarkani kvēlojošām acīm, un tādas pašas acis bija arī ķirzakveidīgajiem.
Nāvi... nāvi... nāvi! Ēna iedvesa ķirzakcilvēkiem un tie atkārtoja to savā valodā un metās virsū vecajam vīram ar zobeniem, kurš pagriezās pret tiem ar slinka pārsteiguma izteiksmi sejā.
Pēc minūtes vecais vīrs davās uz nelielu balkonu, atklājot, ka pirmītnējā telpa atradās augstā, vecā tornī. Vecais vīrs pacēlās gaisā un aizlidoja. Bet istabā uz zemes gulēja miruši ķirzakcilvēki, kas smirdēja pēc apdeguma. Ēna virs viņiem palika lielāka un pārklāja visus trijus mirušos, ietinot tos melnā, netīrā dūmakā. Tā bija dabūjusi nāvi.

Savukārt kāds cits vecs vīrs redzēja savādu sapni. Sapnis viņu satrauca tik ļoti, ka viņš uzsāka svarīgus, bet slepenus pētijumus.

Pēc visiem šiem notikumiem Impērijā un tās tuvākajās robežās 5. kārtas vidū izplatijās interesantas baumas. Piektā kārta bija Brīvā kārta, tas ir „brīva no likuma” kārta. To pārstāvēja zagļi, kontrabandisti, bruņinieki piedzīvojumu meklētāji, ceļojoši burvji, kapeņu laupītāji, slepkavas un tamlīdzīgi šaubīgi ļautiņi, kam nav pastāvīgas un sabiedrībā atzītas nodarbes.

Tā, piemēram, Ostas pilsētā, bija kāds neliels krodziņš, kur dienā pulcējās plukatas un dzīves pabērni. Savukārt vakaros sanāca pagrīdes darboņi, zagļi, kontrabandisti, zagtu mantu uzpircēji un tamlīdzīgi „darījumu vīri”. Gadījās, ka ieklīda arī kāds burvis vai ceļojoš bruņinieks, kam nebija armijas kam kalpot.
Kādu vakaru šajā krodziņā satikās kāds zaglis, kurš reiz bija burvju māceklis, un diezgan veiksmīgs kontrabandists vārdā Dunats.
- Esi dzirdējis par baigi slepeno taurīti? – dzerdams vīnu, vaicāja Dunats. „Taurīte” nozīmēja kādu netītu lietu, kurai brīvās kārtas pārstāvjus nolīgst likumiem paklausīgie ļautiņi.
- Pieņemsim, ka ne. Ko tad tu dzirdēji? – Zaglis pasmīnēja. Kājau vairums kroga apmeklētāju, viņam bija tumšs apmetnis ar kapuci, tomēr pēc balss varēja saprast, ka viņš vēl ir diezgan jauns.
- Nu, vispirms pats saproti, ka tas nav domāts muldēšanai. Šī lietiņa domāta tikai prasmīgiem darījumu vīriem un priekš tādiem arī tiek izpaltīta. Es zinu par taviem veiksmīgajiem darījumiem (abi pasmīķņāja) pēdējā laikā un nolēmu, ka tev der zināt, ja nu ir interese... Jebkurā gdījumā tālāk var teikt tikai uzticamie ļaudīm, tiem, kas var un grib iesaistīties. –
- Nevelc garumā. Zini, ka šādās lietiņās esmu mēms, ja vajag. – jau manāmi ieintriģēts vaicāja zaglis un pieliecās tuvāk kontrabandistam.
- Kāds bagāts, ievērojams, varens un noslēpumains likumpaklausīgais nolēmis sarīkot taurīti. Kas viņš ir, man neprasi, manuprāt neviens no mūsējiem to nezina.
Bet pasākumams sola visus debesu brīnumus: milzīgu atlīdzību, lielu slavu un godu, neiedomājamus piedzīvojumus. Protams, draud arī ar drošu nāvi. Vārdu sakot, jautrība ir garantēta. Aicināti ir burvji, bruņinieki un arī zagļi. Pilns komplekts.
Satikšanās noteikta 25. sivanā, Neimanā, privātā namā ar numuru 32 uz Tasaltas ielas, īpašnieks nav zināms, es jau apvaicājos... Vai tev ir interise? –
Zaglis - burvju māceklis nogrima pārdomās, tāpat kā to darīja ikviens, kas izdzirdēja šo stāstu un varēja piedalīties piedāvātajā pasākumā. Jo tas nebija sīks darījums, kurā jānozog nejauki dokomenti, vai kaudzīte zelta. Tas bija kas vairāk, daudz svarīgāks, daudz varenāks un daudz bīstamāks. Un tikai visdrosmīgākie, alkatīgākie, slavu un godu alkstošie un piedzīvojumu kārie uzdrīkstējās ierasties Neimanā.

Šo rakstu rediģēja Elony: 24.08.2008 13:14

[Elony]

25. sivans. 7320.g. i.ē.

Tasaltas iela atradās nomaļus no galvenajām Neimanas ielām. Tomēr tā bija diezgan skaista – ielas malā bija sastādīti koki, bet visas mājas tās sānos bija greznas savrupmājas un pilis. Jo Tasaltas iela bija augstmaņu rajons un sendienās tie bija uzcēluši šeit savas mājas. Tiesa, pēdējā laikā augstmaņi pamanījās apmirt karos, tāpēc daudzās viņu mājās ieperinājās tirgotāji.
Izņemot vienā, ar numuru 32. Kam tas pieder, neviens nezināja, nams gandrīz vienmēr bija tukšs. Tiesa, pēdējās dienās tur parādijās nezkāda rosība. Uzradās kalpotāji, kas ņēmās tīrīt namu un stalli tam blakām, aplūkoja apkārtni, vārdu sakot, izrādija dzīvības pazīmes.
Tai pašā laikā pie kaimiņiem sāka uzrasties aizdomīgi ļautiņi, kas prašņājās par šo namu. Lietas bija pietiekami dīvainas, lai vietējie saprastu, ka nav ko bāzt savu degunu, ja negribi uzrauties uz nepatikšanām.
Pats nams nebija pārāk īpašs. Parasta, divstāvu savrupmāja, celta pirms kādiem 500 gadiem. Pa pusei grausts, kam vajag pamatīgu remontu.
(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/Celtnes%20un%20daba/haunted_mansion.jpg)
Nams atradās diezgan aizaugušā dārzā. Kā ne kā tur pat ozoli jau izskatījās kā no simgadīga meža nākuši. Namam sānos bija piebūvēts vienstāvu stallis. Visu teritoriju ieskāva zems mūris ar sarūsējušiem vārtiem, kuri čīkstēja skaļāk par jebkuru zvanu vai trauksmes iekārtu.
Taču kalpotāji to nelikās manām. Viens, pieticīgi ģēbrbies sulainis vai sargs, stāvēja pie vārtiem. Ja kāds teicās atnācis sakarā ar „uzdevumu”, sargs atbildēja šādi: „Kungs ieradīsies tikai pēc pusnakts, kad šī diena būs pagājusi un visi, kas pieteicās, būs ieradušies. Bet ja atnācējas vēlas, viņš tiks ielaists iekšā, gaidīt noteikto laiku.”
Ja atnācējs vēlējas, sargs viņu ielaida, norādot, kur atrodas stallis, ja viņam bija zirgs.
Pie mājas sliekšņa stāvēja vēl viens kalpotājs un pateica, ka atnācējam jākāpj pa trepēm uz augšu, tad jāgriežas pa labi un jāiet iekšā pirmajās durvīs.
Mājas iekšienē atradās plaša halle, tieši pretī durvīm bija platas, čīkstošas kāpnes ar kožu saēstu un putekļainu paklāju. No stūriem rēgojās zirnekļu tīkli, visur bija putekļi.
Uzkāpjot un ieejot pirmajās durvīs pa labi, atnācējas nonāca tādā kā ēdamtelpā, kas bija nedaudz tīrāka un ar lielu galdu, uz kura bija pāris trauki ar augļiem un ūdens karafe. Sak, uzkodiet, kamēr gaidāt.
Gar sienām bija pāris gleznas ar reliģiskām vai mītiskām tēmām, sienā pa labi no durvīm atradās trīs logi. Sienā pretī logiem bija vēl vienas durvis.

Priekšā jau bija divi cilvēki tumšos apmetņos. Vīrietis ar melnām ūsiņām, kurš ar nazi grieza augļus šķēlītēs un lēnām ēda, un sieviete, kas domīgi vēroja gelznas, atspiedusies pret palodzi.

[Dayns]

pie vārtiem parādijās rūķis. pēc paskata diezgan jauns, varētu būt tikai kādi septiņdesmitpieci, astoņdesmit gadi. bārdā jau metās sirmums, bet sejas vaibsti atgādināja vairāk ziemeļu rūķi, nevis austrumu. apģērbies rūķis bija vienkāršā apģērbā un uz muguras nesa lielu... ļoti lielu somu kas varēja būt tik mazliet mazāka par pašu rūķi, bet guļammaiss kas bija piestiprināts somas augšpusē šo mazo daudzumu līdzsvaroja par labu somai. rokās rūķis nesa lielu veseri, kas bija turams divās rokās bet metāla uzgalis bija paprāva ķieģeļa izmērā.

rūķis nogāja garām mājai, par kuru bija dzirdējis, un pagāja mazliet tālāk līdz kaimiņu mājai. paskatijās uz to, un tad atgriezās atpakaļ un piegāja pie sarga emm. sveiks. šit te i tas uzdevums? viņš lauzītā valodā apjautājās, un saņemdams piekrītošu atbildi devās tālāk.

uzmanīgi noklausijies sulaiņa teikto viņš devās pie mājas durvīm, tad apstā`jas un vēlreiz piegāja pie sulaiņa a vēlreiz varētu...? viņš jautāja bez kāda izsmiekla balsī un saņēmis vēlreiz to pašu skaidrojumu viņš devās iekšā, pie katras norādes ko iepriekš bija saņēmis viņš apstājās un klusi pie sevis to atkārtoja ...uz aukš... tad ...tad griež pa lab... un nostājies pret durvīm nopurināja galvu un pateica aha. ta šit te būs tā viet īpaši vairs neceremonēdamies viņš durvis pavēra vaļā un drošu soli devās iekšā.

Sveikli paklanijās abiem mielasta baudītājiem noliecot galvu. tad pakāpās mazliet nostāk no durvīm un novilka somu ko ar paskaļu slāpēti metālisku būkšķi nolika uz zemes. āmuri viņš izskatijās ka nemana savās rokās, jo ar pierastu kustību kreisajā rokā viņš uzmeta to uz pleca. tad piegājis pie galda viņš sāka skatīties kas tur bija salikts.

paņēmis kādu sālītas galās gabalu viņš aizgāja pie somas, apsēdās un atspiedās pret viņu. izskatijās ka svars somā bija gana liels lai kā atzveltne nesāktu šļūkt atpakaļ.

vairāk tā īsti viesiem uzmanību nepievērsdams viņš ar manāmu baudu baudija gaļu.

Šo rakstu rediģēja Dayns: 03.12.2007 17:17

[Roviela]

Kaju apstādināja zirgu pie vārtiem. Viņa uzacis vispirms saraucās, pēc tam pacēlās uz augšu, kad priesteris ieraudzīja māju un gandrīz zobgalīgā balsī pārjautāja vārtu sargam, vai šī ir pareizā vietā.
Saņēmis apstiprinājumu un norādījumus, ko darīt tālāk, Kaju droši jāja iekšā pa vārtiem.
Pēc brīža, lai gan ne bez nelielām šaubām atstājis Topāzu stallī, viņš, ietinies savā tumšsarkanajā apmetnī jau kāpa augšā pa kāpnēm.
Norādītā istaba atbilda gaidītajam - reliģiska satura gleznas, kurām gan, priesteraprāt, īstenā ēdamistabā nebija vietas, uz galda augļi un ūdens! Lūk, tas bija pārsteigums. Aratars vēl saprastu, ka būtu augļi un vīns, bet ūdens! Vēl jo vairāk samilza interese par šī grausta saimnieku.

Istabā bez iekārtojuma bija vēl kāds vīrietis un sieviete, un viens rūķis. Par cilvēkiem Kaju īsts prieksstats neradās, bet rūķus viņš pārāk daudz nebija sastapis, lai zinātu par tiem sīkāk. Lielais āmurs gan runāja pats par sevi un somas izmēri tāpat. Tomēr Kaju rūķus cienīja viņu amata prasmes dēļ, jo pats varēja novērtēt sev piederošās bruņas, kas daļa bija rūķu meistardarbs.

Tumšsarkanajā apmetnī, ar koka simbolu uz kreisā pleca un ziliem viļņiem baltā - uz labā pleca, tumšbrūniem matiem un acīm, Kaju pieklājīgi sveicināja istabā jau esošos:
- Lai Galeona un Unavielas svētība pār jums, un darbam, kura dēļ esam šeit sapulcējušies!

Priesteris atbildi īpaši negaidīja, bet varēja just, ka viņam nebūtu iebildumu turpināt sarunu. Viņš piegāja pie galda, un paņēma ābolu, tad, tāpat kā sievieti pie loga, viņa uzmanību piesaistīja šai telpā tik neiederīgās gleznas.

[Dayns]

Urdrina skaties mazliet novērsās no gaļas un pievērsās jaunienācējam pēc garās uzrunas varēja spriest ka viņš sveicina visus ar kād dieva vārda uzrunu, un lai nebūtu nepieklājīgs viņš atbildēja emm... Votans ar tevi.
tad viņa acis pievērsās bruņām un uz tām lūkojoties viņš kā lietpratējs sāka raukt uzacis, un skatīties detaļās.

[Semijs]

Persians ar savu suni Brendu, bija šķērsojuši tālu ceļu, lai nonāktu uz paredzēto vietu. Pāriedami pāri pakalnam, abi varēja jau redzēt pilsētu, nopūties, vīrietis ar smaidu uz sejas, pabužīnaja savam ''mazajam'' sunim ausi.
-Nu Brenda.. Esam beidzot klāt! Pilsētā kurā mums liktenis mainīsies.-
Izsakot šos vārdus, Pers otru roku sažņauda dūrē ar ceļošanas kāri. Brenda tik nobolīja acis un abi sāka iet tālāk.

Ienākdami pilsētā, iespējams abi piesaistīja diezgan palielu uzmanību apkārtējiem, bet Pers centās to ignorēt un doties uz savu mērķi. Acis tik šaudījās pār visām klātesošajām mājām, ar domu kuru varētu tā neuzkrītoši aptīrīt. Ap vēlāku laiku tāda iespēja varētu tomēr būt.

Nonākuši pie 32. ielas, Pers izteica sargam, ka labprāt palikšot iekšā, ar cerību prātā, ka mājā varētu būt labi sudraba galda priekšmeti. Ticis iekšā pa vārtiem, vīrietis lika Brendai pagaidīt malā, tā, lai nevienam netrāpītos pa ceļam un nebūtu uzkrītoši acij, kas izklausījās nereāli. No somas izvilcis palielu gaļas gabalu, Pers to atstāja sunim un devās iekšā mājā.

Saņēmis koordinātes, viņš ātrā solī devās uz paredzēto telpu. Ienākdams iekšā istabā, Pers ievēroja, ka telpā atrodas trīs svešinieki un rūķis, kas ērti sēdēdams pie savas somas kožļāja gaļu.
-Labu ēstgribu!-
Ar smīnu uz sejas tika veltīts rūķim un tad Pers pievērsās pārējiem.
-Sveiki klātesošie! Man būs prieks ar jums iepazīties, ja jūs nekautrējaties protams! Mani sauc Persians un pretī labprāt vēlētos uzzināt jūsu vārdus!-
Pasmaidījis Pers teica.

[Dayns]

rūķa skatiens novērsās no bruņām un pievērsās jaunienācējam. paldis. sveiks. Urdrins

Šo rakstu rediģēja Dayns: 03.12.2007 20:53

[echo3]

Tādu jātnieku, kura zirgs šobrīd lēnos, garciozos soļos virzījās pa Neimanas kokiem noēnoto Tasaltas ielu, šajā vietā sen neviens nebija manījis. Ap jātnieku un viņa zirgu jautās dīvainais gaišums, pēc kura nešauboties var pazīt elfus.

Eru apturēja Rorinaru pie 32. nama vārtiem, un viņam izdevās nesaviebties, uzrunājot sulaini-sargu. Eru pateica tikai vienu vārdu - Uzdevums. Atbildi viņš noklausījās tik pacietīgi, ka varēja likties - tā viņš varētu klausīties vēl simts gadus. Elfs neapšaubāmi gaidīja, kamēr sulainis pats atvērs vārtus, un iejāja pa tiem, ne ar apmetņa maliņu nepieskardamies nosūnojušajiem stabiem un sarūsējušajām vērtnēm. Pie staļļa - ja to var nosaukt par stalli - Eru nolēca zemē un pats ieveda Rorinaru, kuru piesēja blakus pelēkam ērzelim, tik lieliskam, kādu Eru šitik noplukušā vietā nebija gaidījis ieraudzīt. Elfa zirgam seglu nebija, tikai ar siksnām stiprināts mīksts pārklājs.

Eru devās uz namu, kur ar nevērīgu izteiksmi sejā noklausījās sulaiņa runu par kāpšanu otrajā stāvā. Netālu no durvīm, ēnā, viņš ievēroja milzīga izmēra suni, kas apmierināts košļāja gaļas gabalu, un acīmredzami bija labi dresēts. Pa kāpnēm elfs uzkāpa tik aši un viegli, ka varēja likties - uzlidoja. Iegājis norādītajā telpā, Eru pārlaida acis klātesošajiem. Pār rūķi skatiens pārslīdēja īpaši nevērīgi, toties uz cilvēku, kura apmetni rotāja Galleana un Unavielas simboli, elfs palūkojās ar zināmu cieņu. Eru vieglītiņām palocīja galvu, sveicinādams telpā esošos, un skanīgā, tīrā balsī norunāja, - Lai uguns un ūdens mūžīgā sāncensība, lai gaisa un zemes mūžīgā vienotība vada jūsu domas un darbus!

[Dayns]

nākamais ienācējs bija vēl unikālāks par pārējiem. Urdrins mazliet pat apstulba par tik ilgvārdainu, bezjēdzīgu uzrunu kādu tikai un vienīgi elfs bija spējīgs izrunāt. viņš pakasija pakausi, noraustija plecus, nokoda gaļas gabalu un turpināja vērot cilvēka bruņas.

[Roviela]

Priesteris novērsās no gleznu apskates un ar galvas mājienu sveicināja ienākušo cilvēku, kurš uzreiz stādījās priekšā. Kaju pats to nemanīja, bet gan viņa apģērbs, gan veids, kā viņš kustējās, uzreiz visiem un katram nodeva divas lietas - ka Kaju ir augstdzimis kungs, pie tam turīgs, un ka viņš ir karotājs. Tāpēc nosauktais vārds šķita nesamērīgi īss un drīzāk kā iesauka:
- Kaju ir mans vārds.

Nākamais ienācējs šķita ap sevi staroja gaismu, un priesteris kādu laiku nevarēja atraut skatienu no tāda kā trauslā un reizē esošā glītā elfa. Kaju nemaz nepamanīja rūķa izturēšanos, bet sveiciens, kuru izteica elfs, viņaprāt, atbilda tā izskatam. Elfiem ir pietiekami laika, lai runātu gari un skaisti, bet tā kā priestera amats reizēm prasīja to pašu, tad tas nelikās nekas tāds ļoti īpašs, tikai mazliet šai vietā neiederīgs.

- Lai dievu svētība ar tevi! - viņš atņēma elfa sveicienu.

Pieklājīgi ātri attapies neblenzt uz elfu - tam būtu attaisnojums, jo elfus nemaz neredz tik bieži, - Kaju beidzot pamanīja Urdrina interesi par savu izskatu.
- Ko saki? - viņš pavaicāja tieši, jo bruņas bija pircis un, kā Kaju zināja, no laba meistara. Bet priesterim izskatījās, ka rūķis noteikti nav nepraša šajā amatā, ja jau tā pēta, un, īstenībā, būtu priecīgs, ja nāktos ceļot kopā ar kādu, kas bruņas var salabot, ja rodas tāda vajadzība. Ja neskaita rūķu meistarus, tad varbūt vēl kādam elfu meistaram viņš to uzticētu, bet cilvēkiem gan nē. Priestera ieroči - zobens un duncis, - bija elfu darbs, bet pārējais viss - rūķu.

[Malduguns]

Rofe nesteidzīgi mēroja ceļu līdz norādītajai ēkai. Zirgu viņa veda pavadā, jo vēlējās izlocīt kājas. Ilgā jāšana un šādas tādas darīšanas bija meiteni nogurdinājušas, tādēļ viņa vēlējās mērot ceļu kājām. Neizskatījās, ka zirgs pret to īpaši iebilstu.
Meitene atglauda tumšbrūnos matus prom no sejas un vieglā gaitā piegāja pie sulaiņa.
-Es meklēju mājas saimnieku. Sakarā ar udevumu,-viņa uzlūkoja sulaini. Vārtu čīkstēšana Rofei uzdzina šermuļus, jo meitene bija pieradusi pie klusuma un miera, tomēr viņa skaņu izturēja. Noklausījusies norādījumus, Rofe ieveda zirgu stallī un mierinoši noglāstīja tā purnu. Suns, kurš uzturējās turpat tuvumā izpelnījās aizdomīgu skatienu, tomēr Rofe tam lepni pagāja garām un devās augšup pa kāpnēm.
Meitene juta vieglu satraukumu, jo apzinājās, ka neraugoties uz piedzīvoto vēl aizvien ir ļoti jauna un nepieredzējusi. Tas, ka viņai bija savs amats un pieredze dažādās jomās nenozīmēja, ka viņa spēja pieņemt pilnīgi pareizus lēmumus.
Rofe sakārtoja izspūrušos matus un iegāja telpā. Neuzkrītoši nopētījusi klātesošos viņa bikli pasmaidīja.
-Sveicināti,-Rofe noteica, jo uzskatīja par pieklājīgu sasveicināties, lai gan lieku uzmanību sev nevēlējās pievērst. Pēc kāda brītiņa viņa jau stāvēja kādā nomaļākā un tumšākā telpas malā, vērojot apkārtējos.

[Sindra]

Ēkai tuvojās vēl kāda zirga soļi. Pie nama vārtiem apstājās balts zirgs. Un uz tā sēdēja meitene baltā tērpā. Viņa viegli noleca no zirga un viegli pieliecot galvu sveicināja vārtu sargu. Saņēmusi norādes par saimnieka ierašanos elfiete devās iekšā pa vārtiem. Zirgs viņai paklausīgi sekoja. Pamanījusi staļļus, Tarī devās to virzienā.

Elfietes gaita bija pavisam viegla un vai nu viņa pati vai drīzāk viņas baltais apģērbs likās, ka mirdz jau uz tumšā vakara fona.
Tarī nometa no galvas kapuci un iegājusi staļļos noskatīja tur jau novietotos zirgus. Viņa parādīja savam zirgam brīvu vietu un maigi noglātīja ērzeļa purniņu. Šautriņ, pagaidi mani šeit. meitene nočukstēja zirgam un to vienkārši atstādama stallī devās mājas virzienā.

Tarī nebija pieradusi atrasties šādās ēkās tapēc viņa gāja lēnām un ļoti uzmanīgi pētīdama apkārtni. Vēlreiz laipni pasmaidījusi otram kalpotājam, meitene devās augšā uz norādīto telpu. Kāpnes zem elfietes soļiem nemaz nečīkstēja un viņa klusiem soļiem ienāca istabā.
Elfiete noskatīja sapulcējušos ļaudis un visiem sirsnīgi uzsmaidīja.
Dievi mūs veduši pa izredzētiem ceļiem. Es priecājos jūs satikt. meitenes balss bija skanīga un mazliet dziedoša. Lai arī pēc skata elfiete izskatījās jauna, viņas skatienā bija jaušams viedums. Elfiete pacēla rokas it kā būtu pieradusi dot svētību un viegli nolieca galvu sveicienam.

[Dayns]

Urdrins uz tiešio jautājumu arī atbildēja tieši istās labs mazliet saslējās uz priekšu taisijs lietpratējs, savienojum turs lab, kalum precīz un piemērot tev. grib tik pajautāt, noburtas vai vienkāši lab taisīts?

uz cilvēkmeitas ļoti saprātīgo uzrunu rūķis no sirds atbildēja sveik nedaudznoliecot galvu un tad atkalpievērsās priesterim.

un telpā ienāca vēlviens elfs. pēc apveidiem spriežot sieviešu kārtas. savāda, bet vismaz uzrunāja no dieviem, nevis no uguns un ūdens strīda un zemes un gaisa nestrīda, interesanti, kad šamie ir beiguši strīdēties...? bet nu labi, kajau tajau, elfiem vienalga nedrīkst līdz galam uzticētes. bet ja priecājas satikt.... nu labi, tas prieks i mans rūķis nedroši atbildēja. un novērsa skatienu.

Šo rakstu rediģēja Dayns: 04.12.2007 04:26

[Roviela]

- Prieks dzirdēt! - Kaju pasmaidīja, apmierināts ar rūķa sacīto, - vienkārši labi taisītas.

Telpā ienāca kāda meitene, un priesteris novērsās no sarunas ar Urdrinu, lai sasveicinātos ar to. Kad saruna par bruņām gandrīz jau atsākās, durvīs parādījās - ak, Galeon!, ak, Unaviela! - skaista elfiete ar zeltainiem matiem. Nu jau bariņā bija veseli divi elfi, un tas jau pats par sevi bija ļoti neparasti.
Kaju laipni atņēma sveicienu, ar labo roku skarot Mežu dieva simbolu sev uz kreisā pleca:
- Lai dievu svētība ar mums visiem! Priecājos!

Tagad acis neparko negribēja novērsties no jaunpienācējiem, it īpaši abiem elfiem, bet Kaju piespieda sevi atgriezties realitātē:
- Nav man noburtas ne bruņas, ne ieroči, bet svētību tiem varu uzlikt pats.

[Dayns]

mhm. tad viegls remonts spēt uztaisīt arī es pats jebkurā viet. a ja vēl gribēt mazliet rotājumus virsū... ak pag rūķis mazliet bažīgi pietrausās kājās un sāka rakties pa somu pats gandrīz pusē augumā iekšā un tad pa vienam sāka vilkt ārā visādu izmēru āmurīšus vīles knaibles uz beigām arī plēšas un neliela izmēra laktiņu, ko visu krāva turpat uz zemes, tā ne šitste, ne šits nē.. pag AHA! viņš izvilka mazu metāla kastīti, kuru uzmanīgi atvēra mhm, mhm, jā jā šits te ir īstais, re pudelītē ir pat vēl skābīt ar ko varēt tev labu labos rotājumus uz bruņām iestrādāt tik vajag... pag viņš uzmanīgi nolika kastīti nostāk no pārējo instrumentu un vielu kaudzes, un turpināja rakties iekšā somā celdams ārā dažādus metāla paraugus tā, meteorītgabals, tā.. nē aha, ir arī laka viņš atviegloti izvilka vēlvienu pudelīti ar ādas apvalku. bez šitā nekādas ieskābēšans nesanākt, tad laikam es neko nebūš aizmirs viņš pakratija galvu un tāpat veikli sāka visu mantību krāmēt iekšā somā tik kastīti un lakas pudelīti šoreiz atstāja ārējā kabatiņā.

Šo rakstu rediģēja Dayns: 04.12.2007 09:18

[Roviela]

- Tas labi, - Kaju nopriecājās.
Pēc tam viņš brīnīdamies skatījās, ko tikai visu rūķis nevelk ārā no somas, un cieņa pret rūķa spēku auga augumā. Pagaidām tikai pret to, jo gatavu darbu priesteris nebija redzējis, vienīgi, ka varēja novērtēt instrumentus, un tie izskatījās pavisam labi.
- Remonts droši vien noderēs, par rotājumiem vēl padomāšu, slikti jau nebūtu, - viņš sprieda, tagad skatīdamies, kā Urdrins saiņo visu atpakaļ.

[Dayns]

es gan cer ka remonts nebūs vajdzīgs. bus klope, nu i goblins dillēs, bet ja var izdomāt kā mazāk lai sāp - ta labaki beidzis krāmēt visu somās viņš pārbaudija siksnas lai tās neveiklā brīdī neatraisās vismaz tik cik lai mums mazāk sāp. tad apsēdiens jau mazliet mierīgāks, ka nekas nav aizmirsts viņš paņēma iepriekš izvilkt meteorīta gabalu rokā no šitā gan brangs asmens sanākt. nu neba tik liels kā divrok zobes, bet mans paps mācija kā no šī cietā gabala savijot ar mīkstākiem dzelžiem dabūt vīto tēraudu, ko pārlauzt ir varen grūš un ja vēl norūd kā pienāks tad var labu labu duramo, šaurasmens zoben vai brang šķēp uzgal vai pat ļot neslit duncīt pataisīt, tik tas laik paņemun pašlaik es nez cik mums te viņ būs lai sēdēt, bet pa vakariem pie ugunskur ko padarīt jau varēs. man kā redz āmurīc un tam asmen nevajg gan tā ja. ruķis runājās izskatijās ka vairāk savās domās kā ar kādu personu, bet runājās diezgan saprotoši par amatu kuru viņš pārzināja.

[echo3]

Eru bija atmetis apmetni uz muguras, un uzreiz dīvainā kārtā kļuvis tāds kā reālāks. Tagad viņš mierīgi stāvēja un vēroja pārējos, pats sarunu neuzsākdams. Pret cilvēku meiteni elfs viegli paklanījās, atņemdams sveicienu. Kad ienāca elfa, Eru to pasveicināja, pēc elonu paražas paceldams abas rokas ar plaukstām uz augšu un tad pielikdams tās pie krūtīm, reizē noliecot galvu.

[Sindra]

Pēc sasveicināšanās Tarī rūpīgāk nopētīja visus sanākušos. Meitene ieklausījās rūķa un cilvēka sarunā ar interesi aplūkoja gleznas un beigu beigās apsēdās pie galda netālu no Eru. Satikt vēl vienu elfu droši vien bija labākais, kas varēja atgadīties. Tarī bija brīdinājuši, ka ne visiem ļaudīm var uzticēties un dodoties prom no mājām, meitenes sirdī bija zināmas bailes. Sastopot elfu, viņa zināja, ka būs drošībā. Ja vien Galleans būs lēmis un viņu ceļš turpmāk būs kopīgs.
Mani sauc Tarī. elfiete stādījās priekšā elfam.

[Elony]

Sieviete pie loga tikai pamāja ar galvu, kad kāds iepazinās, bet klusēja.
Virietis, kas sēdeja pie galda un ēda augļus tikai pateica: "Demirs, zaglis." un turpināja gremot augļus. Tiesa, viņs rūpīgi nopetīja katru atnācēju, jo īpaši meiteni, kas likās būt elfa un nosauca par Tarī.

*****

Kad jau palicis tumšs, ieradās bruņinieks, tērpies tumšās bruņās un pelēkā apmetnī virs tām. Viņš aplūkoja visus, kas bija sapulcējušies un viegli pakalnījās, bet savu vārdu nenosauca. Sak, kamēr nekas nav skaidrs, nav ko mutes dzesināt.
Neilgi pēc tam ieradās kalpotājs, kurš lāpu turekļos ielika kātus, kuru galos bija mirdzoši akmeņi, acīmredzot apburti ar zibens maģiju. Telpu tie apgaismoja tikpat labi kā lāpas.

"Tiklīdz būs pusnakts, ieradīsies kungs." kalpotajs teica klātesošajiem, "tad arī jūs uzināsiet, kāpēc esat šeit. Ja nu kāds vēl kavējas... Atvainojiet." Kalpotājs pēc tam aizgāja prom.