Jaunā Atlantīda. Pēdējā Karaļvalsts., [ATD], [C] Opcijas

[Ného]

(IMG:http://www.tvnet.lv/resources/albums/martins.maskalis/5109312/atlantida_sign2.jpg)

Tās nolāpītās siļķu mucas neciešami smirdēja, Gēroks aiz tām tupēja jau pusstundu un nu jau vairs nesaprata, kā ko tik smirdošu var ēst. Viņam riebās, ka viņam jāsēž tādās vietās, bet tomēr viņu priecēja uzdevums, ko viņam tēvocic bija lūdzis izdarīt.
Puisis atradās pie kāda neciešama, skopulīga un visādā ziņā nepatīkama vīra kuģa, kas veda pārtiku un daudz ko citu no salām ziemeļos. Šis kuģa kapteinis nebija vēlējies maksāt kārtīgi ostas nodevas, nebija ļāvis apskatīt sava kuģa kravu, ko tieši viņa pagātnes dēļ vēlējās visās ostās pārbaudīt. Pirms dažiem gadiem viņš bija sagāzis lielus podus kādā ostā - tajā viņu vairs viņu neielaiž. Bet ko nu par viņu, šis vīrs nav tas, kas mums vajadzīgs.

Gēroks gandrīz aizsnaudies pamanīja, ka no kuģa nokāpj seši vīr, tai skaitā pats kuģa kapteinis un dodas uz ostas krodziņu ieraut kādu rīta mēriņu. Puisi nogaidījis kamēr viņi pazūd aiz stūra un veikli uzrāpās pa trapu un, cik vien nemanāmi spēja, aizlavījās līdz kapteiņa kajītei. Tā, par laimi izrādijās neaizslēgta - nu gan viņš ir drošs, ka nekas nenotiks ar viņa mantām - tā nodomājis Gēroks ielavijās kajītē, bet pēkšņi viņām gar acīm sagriezās zvaigznītes un viss satumsa.

- Sveiki Kaara jaunskungs! - saldā un pieglaimīgā balsī teica kāds vīrs. Gēroks atvēr acis un pamanīja sev tuvu piebāztu resnu un ļumīgu seju - kā jums nepaveicās, šitā iekrist manās lamatās, es domāju, ka jūs esat gudrāks nekā parasts kramplauzis - vecis netīkami pasmaidīja.
Viņš atradās kapteiņa kajītē un viņam blakus stāvēja divi būdīgi vīri. Tādēļ viņs, laikam, nebija piesiets pie krēsla, uz kura sēdēja. - Nesaprotu ko jūs tādu slēpjat, jūs taču visu nokārtojāt kā nākas. Jums taču nebūtu jāsatraucas par to, ka ostas darbinieks nāk saskaņot papīrus. - puisis veikli atbildēja un grasijās slieties kājās, bet divas smagas rokas viņu piespieda pie krēsla.
- Ha, tu smejies par mani, neesmu es tāds muļķis, zinu, ko meklēji, bet vari neķert kreņķi, priekš taviem papīriem te nekā nav. Un pasaki sava tēvocim, lai vienreiz liekas mierā. Un pats lūgtum nerādies tuvumā manam kuģim. - attrauca kapteinis un iesvēlās savā krēslā pie galda. - Tagad puiss būs tā, tu neesi šeit bijis, es tev neko neesmu darījis, be, ja padzirdēšu pretējo, skaties, kas nesatiecies ar maniem vīriem.
Gēroks tika palaists vaļā un viņš varēja piecelties kājās. Viņš piegāja pie kapteiņa un pieglaimīgi teica - Jā, kaptein, darīšu kā teiksiet, tikai neaiztieciet mani.. - viņš virzijās pie kajītes durvīm un, kad bija pie tām nostājies, skaļi smejoties, iesaucās - ..es pie jūsu vecās tupeles nerādīšos, tikai pārdesmit ostas sargu, muļki! Gēroks iespēra pa viena būdīgā vīra pakaļu un, ātri atrāvis durvis, metās prom no kuģa, vēl aiz muguras izdzirdot saniknotu - ... ķeriet to sīko maitu!!!

Gēroks vēikli pārleca pāri kuģa bortam un viegli piezemējās uz laipas. Viņš skrēja cik jaudāja pa to prom, bet aiz sevis dzirdēja smagus soļus, kas bija vēl palielā attālumā. Pakaļskrējējiem, nebija nekādu cerību panākt puisi, bet viņš, lai šos vēl vairāk nokaitinātu, skrienot pagrieza galvu uz atpakaļu un nokliedzās - Ei, lāči, veiklāk citādi es jūs pa diviem lāgiem apsteig...
Gēroks, neskatoties uz ceļu, bija aizķēries aiz kāda kuģa trapa, un slaidā lokā nokrita uz laipas. Viņš nepaspēja tik veikli piecelties, kad viņu piespieda pie zemes kāds. Abi būdīgie vīri bija viņu panākuši - Nu kurš te ir tūļa! - viens no viņiem ierēcās mežonīgos smieklos. Abi vīri liecās pēc Gēroka, kā dvi izsalkuši vilki, kas gribētu viņu apēst.

Uz trapa, aiz kura aizķērās Gēroks, stāvēja kāds vīrs un noskatijās uz notiekošo.

[Puķu elfs]

Tissa brīsniņu vēroja savas rokas, kas nemierīgi taustīja viena otru, mēģinot samainīt vietām pirkstus: īkšķa vietā zeltnesi, zeltneša vietā rādītājpirkstu. Process bija gauss un rokas drīz vien nogura, to drudžainā darbošanās apsīka. Arī domas galvā bija nomierinājušās un rimti snauda katra savā kambarītī. Gaisā smaržoja pēc ēdiena un kaut kas dziļi Tissas vēderā nejauki ierūcās. Caur pieri uzmanīgi palūrējusi uz galda biedriem, meitene sev par izbrīnu atklāja, ka neviens uz viņu neskatās. Katrs bija aizņemts ar sava šķīvja vai kausa satura baudīšanu un nelikās ne zinis par tādu blakus parādību kā viņa. Nu jau drošāk pacēlusi galvu, Tissa pastiepa roku pēc tuvākās ēdiena bļodas, turpinot vērot pārējos un sev par prieku atklājot, ka vēl joprojām neviens viņu neredz. Kustības kļuva drošākas un drīz vien uz šķīvja bija salikts pa drusciņai no visiem drošā attālumā esošiem gardumiem.
Cik tas bija gardi! Kumoss pēc kumosa pazuda Tissas izsalkušajā mutē, remdinot nejauko vēderrūcēju Izsalkumu. Bet, lai cik gardas bija vakariņas, uzmanība neatslāba ne mirkli. Ar acs kaktiņu tika uzmanīti gan viesmīlīgie saimnieki un viņu atvase, gan svešinieks un draugi, Tissa bija gatava kuru katru mirkli sastingt un noslīdēt no sola pagaldē.
Līdz ar stiprinošo maltīti atgriezās dzīvesprieks un interese par notiekošo. Ausis atkal dzirdēja aicinošās lietus lāses aiz logu slēģiem, acis prata saskatīt draugus starp pie galda sēdošajiem. Kopā ar pārējiem Tissa piecēlās no galda un, pašai par pārsteigumu, no savas mutes izdzirdēja skaļu "paldies". Bažīgi uzmetusi skatu saimniekiem, viņa atskārta, ka viņas balss nav sadzirdēta, ka neviens uz viņu neskatās. Kaut kur dziļi iekšā sakustējās tumša nejaucība:
- nu kāpēc gan censties sevi pārvarēt? Tāpat tam nav jēgas.
Klusa un domās iegrimusi Tissa iegāja meitenēm domātajā istabā un nebildusi ne vārda piekrita Lauras priekšlikumam. Atbrīvojusies no drēbēm, viņa drīz vien pazuda zem segas. No segas apakšas Rainas labas nakts vēlējumam pretī atskanēja nesaprotama bubināšana, kurā varēja saklausīt gan saldu sapņu vēlējumu, gan lādēšanu un sodīšanos.
Miegs nenāca ne saucams

Šo rakstu rediģēja Puķu elfs: 08.10.2007 13:07

[Romija]

Kad Tissa bija palīdusi zem segas, arī Laura noģērbās un iekārtojās platajā gultā. Kājas nedaudz smeldza un iedomājoties, kā tās jutīsies rīt, Laura nopūtās. Kā jau svešā vietā, uzreiz aizmigt nevarēja. Šur tur apkārt dzirdētie trokšņi šķita skaļāki par tiem, kas skanēja savā mājā. Un tomēr nogurums darīja savu. Pēc kāda laiciņa grozīšanās un iekārtošanās, arī Laua pamazām miga ciet.

[Aiva]

"Tad pie tā arī paliksim, uzmetīsim rīt no rīta vēl skatienu akmeņiem, un tad dosimies," Reks atbildēja Gērokam.

"Ar labu nakti visiem," viņš novēlēja, un saritinājās zem segām. Nepagāja ne pāris minītes, kad Reks jau saldi šņāca. Galu galā, šeit bija jābaidās tikai no bandītiem un mežazvēriem, nevis kā nopietnāka, kā duncis tumsā.

[echo3]

Neatsakiet vismaz rīt rītā zirgu pakavu pārbaudi. Tā gan iznāk, ka es vietējam meistaram darbu ņemu nost, bet es tomēr vēlētos pateikties par laipno uzņemšanu. - Holens atbildēja saimniekam, apsēžoties un sākot vilkt nost zābakus.

Kurp rītā doties, kalējzellim bija vienalga. Viņš novēlēja visiem labu nakti, nopūta gaismekli un ieritinājās segā. Istabā vēl silti kvēloja atklātais pavards, tā ka pavisam tumšs nekļuva. Holens šodien bija pietiekami daudz jājis un arī strādājis, rūpes par rītdienu viņš, kā ieradis, atstāja rītdienai pašai, tāpēc aizmiga ātri.

[Ného]

Gēroks piekrītoši noņurdējās un iekārtojās uz naktsmieru. Mājas saimnieki jau bija devušies uz savam guļamtelpām, arī meitenes gulēja - vismaz nebija dzirdama nekāda kņada no viņu istabas. Lai arī grīda bija cieta, tomēr mīkstās un biezās zvērādas bija gana ērtas, lai neuztrauktos par nogurumu nākamajā dienā. Apkārt skanēja uguns sprakšķēšana, lietus bungošana, Holena un svešinieka elsas.

Nākamais rīts uzausa skaidrs, debesīs gozējās vien austošā saule un daži balti spalvu vīkšķīši. Gaiss vēl nebija iesilis, tādēļ arā bija pavēss, bet mājā bijanedaudz vēsāks, kā vakarā, jo kamīns bija izdzisis, vien gruzdēja dažas oglītes.
Mājas saimnieki vēl nebija piecēlušies, tādēļ apkārt valdīja klusums.

[Puķu elfs]

Kaudamās ar domām, Tissa vaļējām acīm vērās tumsā. Visapkārt bija iestājies klusums, balsis apklusušas, dzirdami vien vienmērigi elpas vilcieni. Miegs nenāca. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem aizmigt, Tissa bija tikai vēl vairāk nogurusi, domas un sajūtas pinās un jaucās, neļaujot atcerēties neko jauku un patīkamu.
Sekundes. Minūtes. Stundas. Laiks stiepās un staipījās kā apžuvuši priežu sveķi, brīžiem šķita, tā tecējums ir apstājies pavisam. Bija pārdomāti gan visi nodzīvotie gadi, gan arī vēl tikai gaidošie, pārcilāts ik mirklis, sadalīts mirklīšos un atkal salīmēts kopā, kad beidzot loga četrstūris iezīmējās mazliet gaišāks par apkārtējo tumsu. Lēni, bet neapturami tuvojās rīts, modās putni, kuru skaņās balsis kļuva ar katru brīdi dzirdamākas. Nakts tumsas aizsegā lietus mākoņi bija izklīduši un pasauli aiz loga pārplūdināja saules gaisma. Domu labirinti izšķīda, sajūtas kļuva dzidras kā debesis. Klusu klusītiņām, lai nevienu nepamodinātu, Tissa izslīdēja no segas apakšas, apģērbās un izgāja no istabas, nokļūdama virtuvē, kur vēl aizvien gulēja ceļa biedri. Mirkli saminstinājusies, jau gatava sprukt atpakaļ, viņa ieklausījās: vīru elpas bija vienmērīgas un Tissa uzdrīkstējās doties tālāk. Garām ejot viņa ziņkārīgi ielūkojās gulētāju sejās, ilgāk pakavējoties pie Reka. Miegā atrisušie mati kā melns vainags apņēma seju, kas krēslainajā rītausmā izskatījās vēl tumšāka.
- Kas gan tajā tik biedējošs? - Tissa pieliecās tuvāk.
- Neparasta seja, ne tāda, kā mūsu cilvēkiem. Kaut kas tajā ir svešāds. Krāsa? Nē, ne krāsa. Kaut kas vēl, aiz krāsas.
Tissa atcerējās, ka S'Jego reiz bija to mācījusi, kā ieskatīties aiz cilvēku sejām. Notupusies tur pat uz grīdas, viņa pievēra acis un caur skropstām cieši raudzījās Reka sejā.
- Varbūt nevajag? Nekad neesmu mēģinājusi. Vai es tiešām vēlos redzēt to, ko varētu ieraudzīt?
Reka seja Tissas acu priekšā pamazām izplūda, tā izgaisa, sajaucoties ar rīta krēslu. Tās vietā skatam pavērās kaut kas cits. Tissas acis atsprāga vaļā, bet redzēja vien savā priekšā tumsnēju seju, kurā nodzīvotie gadi bija atstājuši pāris rievas. Strauji pielēkusi kājās, jaunā sieviete metās uz ārdurvīm, pa ceļam kaut ko nogāžot. Durvis aiz viņas ar blīkšķi aizcirtās.

[Romija]

Lauras miegs ar rīta gaismu bija kļuvis mazliet caurāks, bet Tissas piecelšanos viņa nemanīja. Toties būkšķi apakšstāvā gan. Redzēdama, ka ir jau gandrīz gaišs, meitene izstaipījās un pamanīja, ka Tissas gultā vairs nav. Ja viņa nepazītu draudzeni, tad domātu, ka vienkārši agrāk pamodusies, bet tagad kaut kas lika domāt par ko nelāgu. Ka tik Tissa nav kaut kur iekūlusies, nobijusies vai pazudusi. Lai arī kāda bija draudzene, Laura viņu mīlēja kā māsu un tāpēc uztraucās. Aši iekāpusi biksēs un kreklā, viņa klusiem solīšiem steidzās paskatīt, vai kaut kur viņu nesastaps. Vispirms uz ēdamistabu.

[echo3]

No tāda blīkšķa Holens vienā rāvienā bija sēdus. Ieraudzīt gan viņš neko nepaguva, vien saprast, ka aizcirtušās durvis. Citādi viss likās kluss. Pārlaidis skatienu apkārt, zellis neko dīvainu neieraudzīja, visi trīs biedri bija tepat, mantas arī. Netālu no durvīm zemē mētājās slota. Kas te skraida?

Holens paraudzījās uz loga pusi - tikko gaismiņu mana, tātad agrs vēl. Viņš atkal apgūlās. Celsies tad, kad saimnieki sāks kustēt.

[Roviela]

Raina gulēja un sapņoja par mežu, kurā viņa klīda starp akmeņiem. Bija silti, spīdēja saule un nekur nebija jāsteidzas.
Meiteni nepamodināja nekādi trokšņi.

[Aiva]

Reks uzsprāga sēdus pēkšņi, kā no kāda murga pamodies.

Viņš pārlaida ašu skatienu telpai.

Viss bija klusi un mierīgi, visi ceļabiedri tepat vien gulēja, viens no tiem šobrīd kā likās, vēlās no viena sāna uz otru.

"Un parādīsies ar tādi murgi..." Reks klusi nomurmināja pie sevis, tik klusi, lai nepamodinātu pārējos. Ārā tikko vēl krēsla sāka pazust...

Tomēr miegs nu bija kā ar roku noņemts.

Reks klusi piecēlās, un tāpat kā bija gulējis, gurnautā, basām kājām piegāja pie durvīm uz pagalmu, pavēra tās.

Lietus pa nakti bija piestājis, debesis solīja tīru un skaidru laiku.

Reks atgriezās pie gultas, uzvilka bikses un zābakus, un izgāja ārā pagalmā. Turpat netālu no mājas, pie malkas strēķa izmeklējis kādu garāku un tievāku kārtiņu, viņš sāka ar to vingrot, jo jau sen bija aptvēris, ka tā visvieglāk izdzīt visādas stulbas domas no galvas ārā.

Nu kurš gan lai šai nomalē būtu tik gudrs un spēcīgs un nekaunīgs, lai mēģinātu viņam ielīst galvā?

[Puķu elfs]

- Paslēpties. Vajag paslēpties. Te par gaišu, mani pamanīs. Durvis. Nē, aizslēgtas. Te aiz stūra, ēnā.
Brīdi šaudījusies pa pagalmu no viena stūra uz otru, Tissa iespruka mājas pakša radītajā ēna, notupās aiz plaukstoša krūma un sastinga, cieši aizvērusi acis. Kādu brīdi nekas nenotika un jaunā sieviete uzdrošinājās atvērt acis.
- Kas gan tas bija, ko es redzēju? Un vai maz ko redzēju? Varbūt tikai iedomas. Vai mazums visādu mošķu esmu redzējusi tikai tādēļ vien, ka labpaticies viņus iztēloties? Negulēta nakts, vēl pie tam jau otrā, visādu domu un sajūtu pilna diena. Vai maz pati spēju atcerēties, ko visu par to svešinieku vakar sadomājos.
Te pēkšņi atskanēja kluss troksnis, kas lika Tissai atkal sastingt. Plaši ieplestām acīm viņa no krūma apakšas vērās pagalmā.
- Tas ir viņš.
Spējš pietvīkums ielija jaunās sievietes vaigos, locekļus stindzināja bailes un vēl kaut kas neapjausts, kam nebija iespējams atrast apzīmējumu. Tas, ko viņa redzēja, izraisīja vienlaikus sajūsmu un cieņu, un bailes un paniku. Šīs vienkāršās kustības pauda spēku, tās bija vienlaikus graciozas un spēcīgas. Tievā kārts Reka rokās likās tik trausla, tūlīt, tūlīt spēcīgais tvēriens to salieks, tā salūzīs ar sausu krakšķi. Bet kārts nesalūza. Tā cēlās un grima, klausot spēcīgajām rokām. Tissas skatiens, kā piekalts, sekoja šai kustībai, un viņa piemirsa par piesardzību.

[Aiva]

Reks veltīja fiziskajam treniņam aptuveni pusstundu. Kārts vīra rokās šaudījās kā šķēps, uztverot, novirzot, atvairot iedomātos pretinieku uzbrukumus, un uzbrūkot pašam. Tikai pēc pēdējā izklupiena sastindzis nekustīgi uz viena ceļa,atvikdams elpu, Reks sadūrās satieniem ar meiteni, vieno no trim, ko Geroks ieteica paņemt sev līdzi. Klusētāju.

"Vai tu re, vēl kādam neguļas," Reks pasmīnēja un uzsauca viņai, pieceļoties kājās un noliekot kārti kur bija to pacēlis.

Īsti pat negaidot atbildi, viņš devās pie akas, iesmēla saujās ūdeni un iešļāca sejā un uz krūtīm, ātri noberzējoties. To paveicis Reks devās uz māju, ar nodomu celt kājās arī visus pārējos, kas vēl gulēja.

[Puķu elfs]

Kā dzelta Tissa ierāvās ēnā.
- Beigas, beigas, beigas, beigas.
Ierāvusi galvu plevos, viņa gaidīja – tūlīt viņu izraus no slēptuves un pratinās. Ceļgali un pleci trīcēja, likās, pasaule sadalījās gabalos un katrs no tiem aizpeldēja uz savu pusi, pat pamats zem kājām šūpojās. Bet nekas nenotika, apkārt valdīja tāds pats klusums, kā pirms Reka parādīšanās pagalmā. Parliecināties par to, ka ir palikusi viena, Tissa neuzdrošinājās. Bija kauns par visu – gan par celšanos rīta agrumā, gan par raudzīšanos tumsnējajā vīrieša sejā, - viņš noteikti zin un smīnēja par to, - gan par to, ka tagad neuzdrošinājās izlīst no kakta.
- Viņš noteikti pateiks pārējiem, ka esmu te ielīdusi un viņi nāks mani meklēt un jautās...

[Romija]

Vēl netikusi līdz puišu guļamtelpai, Laura dzirdēja trokšņus, kas pilnīgi viennozīmīgi lika domāt, ka kāds vēl ir pamodies. Tā kā Tiss nekaur nebija manāma, Laura izgāja pagalmā, kur jau darbojās Reks. "Labrīt!" viņa pasveicināja pieklājības pēc, lai arī pret svešo vīrieti juta bijību. Tad viņa palūkojās apkārt, vai kaut kur kādā puķu dobē Tissa nelasa puķes. Nelasīja. Tad viņa paskatījās ap mājas stūriem, vai viņa nav aizklīdusi uz mežmalu. Nebija. Griežoties atpakaļ, Lauras skatienam pavērās ēnā sēdošā Tissa.

"Labrīt!" viņa daudz maigākā balsī sveicināja draudzeni, pietupās blakus un aplika roku viņai ap pleciem. "Vismaz kaut cik pagulēji?"

[Puķu elfs]

Cik ļoti gan Tissai gribējās sastapt Lauru, nākot no ar smaržām un pavasara ziediem pilna meža, priecīgai un līksmai kā neprātīgais cīrulis, kas bārstīja rīta debesīs skaņu krelles! Greizi uzsmaidījusi, Tissa piecēlās kājās. Vēl tik nesenais izbīlis nebija pārgājis un kājas arī vēl negribēja klausīt.
- 'brīt. - viņa nomurmināja, cenšoties uzminēt, vai Reks Laurai ir ko teicis vai licis noprast. Likās ka ne, bet nekad jau nevar būt drošs.
- Tikai mazliet pagulēju. - Tissa meloja, vērsdama skatienu sāņus. - Pastāstīt vai noklusēt?
Vārdi rautin rāvās uz āru, un Tissa pielika visas pūles, lai tos noturētu iekšā.
- Muļķības tas viss, vien iedomas. Rītausmā iznācu ārā, jo nekādi vairs nevarēju izturēt, tāpat neaizmigtu. Tu jau gan šņāci saldum saldi, tāpat kā Raina. Bija vēsi, tādēļ satupos te maliņā un vēroju, kā viss mostas. Daļēji tas pat atbilst patiesībai, es tiešām vēroju, kā kāds modās.
Lai kā slēptas, trīsas nepārgāja un savādā sajūta, kas bija radusies brīdī, kad Tissa bija skatījusies aizmigušā Reka sejā un vēlāk, vērojam viņu vingrojot, vēl vairāk pastiprinājusies, urbās apziņā kā izsalcis tārps.

[Romija]

"Jā, rīts ir pienācis skaists!" viņa piekrita un balsī nebija manāma ne mazākā pazīme, ka viņa gribētu kaut ko slēpt. "Tā jau ir svešās vietās, ka nevar lāga aizmigt. Mani laikam vakardienas ceļojums makten nogurdināja, tāpēc gulēju tīri labi!" Laura bezrūpīgi pļāpāja un vedināja Tissu vismaz no ēnas iznākt. "Citi jau arī pamazām mostās, tā kā drīz būs brokastis. Vai vēlies vēl palikt ārā?" viņa vaicāja, jo pati vēlējās uzvilkt vismaz apavus kājās - nebija radusi staigāt pa vēsu, rasainu zāli, jo dzīvoja pilsētā, kur akmeņi un bruģis tomēr labāk minās ar apautām kājām.

[Aiva]

"Rīts labs," Reks atņēma otrās meitenes sveicienu, garām ejot. Vārdu vēl nebija izdevies iegaumēt, bet gan jau... Atliks tikai papūlēt prātu pa dienu, un visu iemācīsies.

Viņš iegāja istabā un nostājās plāna vidū, vērojot pārējos.

"Labs rīts visiem!" Reks uzsauca, tiesa, ne īpaši skaļi, saimniekus uzcelt negribējās. "Meitenes jau augšā, mēs tikai te guļam."

Tiesa, redzēt viņš bija redzējis tikai divas, bet tas jau netraucēja mazliet uzspēlēt.

[Puķu elfs]

- Jā, palikšu ārā. - Mazliet par steidzīgu atbildēja Tissa, bet tad apdomājās – vēlāk varbūt pašai būs jāiet iekšā vienai, vai arī jāpaliek ārā, līdz pārējie jau būs gatavi doties tālāk. No tikšanās tik un tā nevarēs izvairīties, tad jau labāk iet iekšā kopā ar Lauru, nekā klaji izrādīt visiem, ka kaut kas ir noticis
- Pag, iešu tomēr iekšā, rīts tāds apvēss.

[Romija]

Laura gāja iekšā, visu laiku skatīdamās, vai Tissa viņai seko un kaut kur neatpaliek. Viņa pļāpāja par to, cik skaisti rasas lāses mirdz puķēs sētā un cik jauka šodien varētu būt diena, jo zināja, ka Tissai tādas runas varētu šķist nomierinošākas.

Īpaši nepētīdama, vai puiši ir jau pamodušies, viņa kāpa uz meiteņu guļamistabu. "Laikam jāsaģērbjas! Saimnieki jau arī gan drīz celsies, jo lauku cilvēki taču negulšņās visu dienu!" viņa nedaudz pieklusināja balsi un turpināja pļāpāt.

"Raina laikam vēl guļ!" Laura minēja, kad abas bija nonākušas istabā. Tad viņa sameklēja savas kurpes un āva tās kājās.

[Puķu elfs]

- Tikai neatpalikt un izskatīties bezrūpīgai. - Tissa cieši pa pedām sekoja Laurai, ik pa brīdim nomurminot kādu “jā” vai “hmm”. Ar acs kaktiņu viņa redzēja Reku, kas rosījās “puišu istabā”. Nevilšus ienāca prātā doma par izgaišanu vai neredzamības iegūšanu. Gandrīz vai minot Laurai uz papēžiem, Tissa steidzās augšup, atrāk prom no acīm.
- 'brīt, Raina, mosties nu no saviem sapņiem! Saule jau tev pēdas kutina!
Bezrūpība bija grūts darbs, vajadzēja apsēsties un apdomāties, kaut uz brītiņu būt drošai, ka pasaule nav saplīsusi. Parunāties par neko.
- Kur mēs šodien diez dosimies? Pie tā saimnieka radinieka Nehnā vai atpakaļ uz Akmeņu mežu? Man jau gribētos atpakaļ... - Tissa apsēdās uz Rainas mazās gultas malas un nopūtās. Viņai vispār gribējās, lai būtu vakardiena un šī diena vēl nebūtu pienākusi un vispār, lai viss būtu savādāk.