Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Semijs]

-Nu nav jau TIK daudz! Bet labāk ejam, izskatās, ka šonakt mošķi ir pārlieku aktīvi.-
Raiens nopētīja gaisotni un turēja rokās savu pistoli. Pēc šitā gadījuma ieroci nedrīkstēja novērst ne uz acu mirkli. Nopētījis apkārtni, viņš sāka lēnām iet atkal uz māju.
-Ejam! To roku tev jāsalabo, netīkami tek asinis.-

[Malduguns]

Roēnas balss pamodināja Selīnu no apātiskā stāvokļa, kurā meitene bija ieslīgusi. Viņa izbrauca ar roku cauri matiem, kuri jau bija pažuvuši, tomēr vēl tajos varēja jaust mitrumu. Meitene domīgi lūkojās uz Roēnu, kuru apspīdēja no virtuves nākošā gaismas strēle.
-Tev nāksies pierast. Šī ir māja, kura nekad neguļ. Un man... man viss ir kārtībā. Es tikai nedaudz uztraucos,-viņa nomurmināja. Selīna zināja, ka tā nav patiesība. Nekas nebija kārtībā, tomēr viņa nezināja, ko teikt. Viņai vajadzēja kādu, kurš tobrīd nebija tuvumā. Kādu, kuram, iespējams, draudēja lielas briesmas.
Viņš ir hakeris, saso.dīts!, Selīna nodomāja. Tieši tādēļ viņam nevajadzētu vazāties apkārt, bet ko padarīsi!
Selīna pieslējās kājās un apbrīnojamā mierā devās atpakaļ uz virtuvi.
-Kāpēc tu neguli?-viņa atkal pievērsās Roēnai. Meitene aplūkoja katanu. Skaidrs bija viens - Selīna deva priekšroku šaujamieročiem un dunčiem. Pārlieku liela vicināšanās viņai nekad nebija patikusi.
Meitene uzlika tējkannu, tās sīkoņa mazliet nomierināja. Basās kājas skāra vēso virtuves grīdu. Selīna apsēdās pie galda un uzrāva kājas uz krēsla. Saritinājusies kamoliņā turpat uz vietas viņa lūkojās uz savu jauno biedreni un ieklausījās. Gaidīja.

[Zōzā zač zač]

bet vismaz'ir.
"dzeims nosmīnēja un Šekoja Raienam aiz muguras uzmanīdams katru ēnaināko stūri,kaut aŗi ieroci turēja ŗokā ar kuru viņš pieturēja ievainojumu.
Nu, tiesa, labāk jāapsaitē, ja nu kas.
Džeimss noteica.

[Develin_]

Līdz vārtiem abi puiši nokļuva bez starpgadījumiem. Džeimsa roka vēl aizvien asiņoja, bet vairs ne tik stipri.
Tomēr skaidrs bija viens, bez trokšņa viņi iekšā netiks, jo Selīna vēl nebija izdalījusi atslēgas un savādāk tikt iekšā nebija iespējams.

[Līg]

Persija lēnām pacēla galvu.
-Kur es...?- viņas galvā nozibēja pavisam muļķīga doma.
Meitene vēl aizvien sēdēja bibliotēkā un bija aizmigusi uz kādas grāmatas.
Laikam jau veldzējošais vēsums meiteni bija nomierinājis un tāpēc viņa bija iemigusi.
Atklāti sakot viņa tagad jutās kā saburzīta lapa.
Gulēt uz grāmatām nekad nav bijis sevišķi ērti un patīkami. Piecēlusies un nolikusi vietās tās pāris grāmatas, kas kalpoja par spilvenu, meitene piecēlās un devās uz vannas istabu. Viss notika kā gandrīz katru rītu. Rīta dušošanās, atsvaidzināšanās.
ļoti slāpa. Patiesībā šķita, ka slāpst nevis viņas ķermenim, bet drīzāk dvēselei, taču šī doma tika nostumta.
Nokāpusi lejā uz virtuvi viņa apsēdās vienā no krēsliem un sāka gaidīt, kad parādīsies pārējie. Nebija pieklājīgi svešā mājā brokastot vienai pašai.

[Zōzā zač zač]

Paraus'tijis durvis Džiemss smagi nopūtās.
Laikam vajadžjeapaņemt atslēgas.
UN nepagāja ne mirklis, ka Džeimss viegli pieklauvēja pie durvīm ar asiņaino roku, kura tad bija visa noklāta ar asinīm.

[hellwoman]

-Viss kārtībā?Aiztaupi to kādam citam.- Roēna aizdomājusies piebilda pēc kāda brīža.
-Vispār, labi, ka pajautāji.Es neguļu tāpēc, ka tava kaķene mani pamodināja.Un tad es sekoju kādai smaržai, kura bija kaut kas līdzīgs pļavas smaržai, nonācu pie kaut kādām durvīm, bet viņas bija ciet un tad viss miegs mani jau bija pametis un kaut kur pa to brīdi es atguvu redzi.Kas tā par kaķeni?Un kas tās par durvīm?Un kas tā par smaržu?- sieviete tieši jautāja, jo nebija pieradusi runāt aplinkus.
Katanas monotono spodrināšanu viņa bija izbeigusi un izveidodama sarežģītu mezglu no savas halāta jostas viņa iesēja tajā katanu.Viņa bija pamanījusi Selīnas skatienu, bet tomēr nekas viņai nespēja atņemt tādu prieku kā mošķu pārvēršana gabaliņos, kaut arī bez šaujamā viņa pilnībā neiztika.

[Malduguns]

-Man viss ir kārtībā. Es esmu biologs, mācos. Tā ir manas mammas vecā laboratorija, kur es audzēju visādas lietiņas. Tas tagad ir ļoti noderīgi. Bet tā ir mana teritorija. Tikai un vienīgi. Vismaz pagaidām. Un kaķis var staigāt kur grib. Tā ir viņas teritorija. Viņa te ir īstā saimniece, lai gan nespēj runāt. Mammas kaķis,-vārdi bira kā pupas. Selīnai bija jārunā kaut vai beztēmā, lai viņa tikai aizmirstu uzrodšo nemiera sajūtu.
Selīna saausījās. Klauvējiens. Vai arī tas bija apziņas radīts māns. Meitene izslējās krēslā taisnāk, tad drudžaini pielēca kājās un metās uz duvīm. Basās pēdas neradīja ne skaņas uz koka dēļu grīdas. Nedomādama par to, ka kājas būs netīras vai tās var sagriezt, meitene izskrēja ārā un piesteidzās pie vārtiem. Atvieglojuma nopūta. Džeimss. Dzīvs un vesels. Kopā ar viņu arī Raiens un Madlēna.
Selīna atrāva vaļā vārtus un šokā iekunkstējās.
-Kas noticis ar tavu roku?-viņa šausmās lūkojās te uz Džeimsa seju, te uz roku, kura viscaur bija noplūdusi ar asinīm. Viņa piekļāvās puisim klāt tikai uz mirkli, tad ievilka viņu pagalmā un uzmanīgi veda atpakaļ uz māju.
-Aiztaisiet aiz sevis vārtus, labi?-Selīna uzkliedza atpalicējiem. Tagad svarīgs bija tikai Džeimss un tas, cik stipri ievainots viņš bija.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 27.09.2007 21:04

[Semijs]

Raiens paklausīja Selīnu un ar pistoli vēljoprojām rokās, aizgāja aizvērt vārtus ciet. Atgriezies, viņš nopētīja visus klātesošos un ielika pistoli sev aiz biksēm. Ievilcis elpu, Raiens iegāja iekšā un aizgāja līdzi Selīnai ar Džeimsu. Tagad viņam arī rūpēja Džeimsa veselība - bez viņa Raiens nebūtu izdzīvojis.
-Uzdūrāmies tepat netālu mošķu baram. Kādi padsmit viņi bija. Savāca visus savus kritušo biedru līķus un aiztinās.-

[Zōzā zač zač]

Džeimss ieraudžijis selīnu tikai smaidīja,pat neizrā'dija sāpju apzīmes.
neuztraucies, man ir viss labi.
Viņš noteica iedamsiekšā mājā.
tikai skramba.
Viņš iesmējās, bet rokas ievainojums un asinssraknā roka liecināja citu.

[hellwoman]

-Jauka kaķene, es jau neko nepārmetu.- Roēna paspēja piebilst pirms atskanēja klauvējiens.
Viņa sekoja Selīnai tikai līdz parādes durvīm, ieraudzījusi trīs medniekus no komandas Roēna nopūtās.Uzvedas kā bērni.Lai vazātos apkārt ir jābūt nemanāmam, nevis mērķim, bet viņa apsieda šīs skeptiskās domas ar Viņi ir tikai cilvēki.Un tu arī, cita starpā.
Roēna klusus atkāpās atpakaļ, lai palaistu komandas biedrus iekšā mājā un vēroja, kas notiek tālāk.Viens bija ievainots un abi noliedza, ka būtu, kas nopietns.Mošķu aktivitāte lika meitenei sarosīties un atgādināja, ka viņa ilgi nav bijusi kādā sev vien svarīgā vietā.
Sapratusi, ka kaut kā vajag aizpildīt laiku, Roēna paņēma cigareti, kas bija ielikta viņas halāta kabatā un aizdedzināja to, ievelkot garšīgo sokolādes dūmu.Tagad tikai jāizdomā kad notīties.

[Malduguns]

Selīna raudzījās Džeimsā.
-Nemānies, es zinu, ka tu gribi būt stiprāks. Es zinu, ka tu tāds esi, bet nevajag jau pārspīlēt! Nāc, es apskatīšu brūci,-Selīna ieveda puisi virtuvē.
-Ģērbies vien nost. Vismaz to kreklu vajag novilkt, lai es tieku apskatīties brūci,-meitene atglauda matu šķipsnas no sejas un izvilka aptieciņu. Viņa uzlika tējkannu un atrada bļodu, kuru līdz pusei poiepildīja ar aukstu ūdeni. Vēl Selīna atrada mīkstu lupatiņu, kura nepūkojās un gaidīja, kad Džeimss novilks kreklu.
Paldies Dievam, viņš ir dzīvs. Savainots, bet dzīvs! Selīna sprieda. Nemiera vietā tagad bija nācis atvieglojums. Bet tā otra sajūta, tā, kura sakņojās dziļi viņas sirdī, tā neapsīka.

[Džezā tikai Meit...]

OOC: jā, nekas, ka es biju iepostojusi, bet to protams ignorējiet kā līdz šim.

Patiesībā es esmu pieradusi katru vakaru iet laukā, pastaigāties. Meitene noteica un ieskatījās Endrjū acīs. Pēkšņi viņa jutās savādi un piegājusi pie loga, apsēdās uz palodzes. Es neko nespēju iedomāties.. Ko tad tu gribētu darīt? Madlēna klusi iejautājās.

Šo rakstu rediģēja melomania: 29.09.2007 18:01

[Zōzā zač zač]

Lab, lab.
Puisis nedaudz iemsiedamies noteica, kad ienāca telpā.
Nedaudz noviebdamies no sāpēm, Džeimss novilka savu kreklu, kur viena piedurkne bija slapja no asinīm.
Un atsedzās viņa labi veidotais agums, kurā bija trenēts pat vismazākais muskulītis.
Viņa krūšu muskuļi, vēdera muskuļi u rokas muskuļi bija labiizteikti, bet ne pārpumpēti. Tie bija ideāli.
Tā sakot, ne pa daudz, ne pa maz.
Bet kreisā rokā varēja redzēt pamatģu atšķēlumu, pa kuru asinis tecēja straumītē.
Uz grīdas, jau veidojās maza peļķīte.
Nopētjis savu bŗuci un roku viņš nedaudz domīgi noteica.
Varbūt tomērt tā nav skramba.

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 01.10.2007 17:33

[hellwoman]

Sapratusi, ka mājā katrs aizņemts ar savām problēmām, Roena nolēma izmantot situāciju.
Viņa klusām izlavījās ārā no mājas un piegājusi pie vārtiem atdarināja dūjuas ūjināšanu.Pēc dažiem bezgalīgi ilgiem mirkļiem atlaidās dūja vārdā Baltā (neko oriģinālāku Roēna nebija spējusi izdomāt) un uzsēdās uz viņas iztieptās rokas.Mazie nadziņi nedaudz dūra, taču sievietei tas raizes jau sen nesagādaja.Pie Baltās kājas, bija piestiprinata zīmīte.Nez cik ilgi viņa mani meklē?
Saudzīgi nosējusi zīmīti, viņa noglaudīja dūju.- Paliec tuvumā, bet skaties, lai tevi neierauga.Atbilde būs, tad pasaukšu.-
Dūja klusi ieūjinājās un aizlidoja.
Roēna paslēpusi, mazo papīrīti sev plaukstā ar sajūtamu, bet ne manāmu, satraukumu devās atpakaļ mājā, augšā uz savu istabu.Durvis vēl joprojām stāvēja vaļā un svece bija izdegusi jau līdz pusei.Istaba bija patīkami vēsa, bet Roēna uztraukumā to pat nepamanīja.Viņa aizvēra un pat pieslēdza durvis, aiztaisīja logu, paņēma sveci un apsēdās uz gultas lotusa pozā un nolika sveci tā lai viņa varētu lasīt.Elektrība viņai šķita mazsvarīga.
Pēc brīža Roēna piecēlās un saburzījusi zīmīti sadedzināja to sveces liesmā.Uztraukums bija pieņēmies spēkā.Viens teikums nelika viņu mierā, liekot nervozi staigāt šurpu turpu pa istabu.Tevi te vajag, tu vienīgā saprastu kāpēc tas notiek.Tevi te vajag...Kāpēc?Parasti viņa bija bijusi laba novērotāja, bija vēl labāki, bet, lai arī viņa bija pat ne viduvējība un arī ne pēdējā, viņas palīdzība tika uzskatīta par nepieciešamu.
Roēna atraisīja jostu un izņēmusi katanu, novietoja to speciālā ādas makstī un ielika zobenu starp matračiem.
Bridi pastāvējusi, viņa nolika aiz skapja gatavībā savu 7 dunču, asu ka žiletes, komplektu un savu šaujamieroci, kam klāt vēl divas pilnas atveres.
Tad viņa ķērās pie atbildes rakstīšanas.
Es saprotu situācijas steidzamību, bet ir mainījušies apstākļi, kas man liedz doties pie jums uzreiz.Līdz manam ierašanās brīdim visu dokumentējiet.
Tad Roēna atttaisīja logu un noūjināja, Blatā atlaidās acumirklī un ātri, bet cieši, piestiprinājusi mazo zīmīti viņai pie kājas, palaida to.
Veiksmi.

[Malduguns]

Selīna vēroja kā Džeimss novelk kreklu. Meitenes skatiens slīdēja pa viņa augumu, nopētīdams katru tā iliekumu, katru līniju. Visbiedzot Sela pacēla skatienu un ieskatījās puisim acīs. Viņa samitrināja drāniņu un uzmanīgi noslaucīja Džeimsa roku. Tai pieskārās arī Selīnas pirkstu gali, kuri viegli slīdēja pa ādu.
-Jauki neizskatās,-viņa sacīja, apskatījusi brūci.-Būs jāšuj. Tu gribi, lai es to izdaru vai arī man vest tevi uz slimnīcu? Es to esmu darījusi jau vairākkārt un vēl neviens nav miris, ja nu kas,-Selīna pasmaidīja, vismaz centās izspiest kaut ko smaidam līdzīgu, jo patiesībā bija uztraukusies. Džeimss bija dzīvs un tas bija labi, bet ievainojums tik tiešām nebija no tiem patīkamākajiem, lai gan bija redzētas arī sliktākas lietas. Tomēr, ja kāds ir sirdij tuvs, tad varēja uztraukties arī par skrambām un tamlīdzīgām lietām. Tas vairāk vai mazāk bija atļauts.
Selīna izskaloja drāniņu. Siltajā, tomēr ne karstajā ūdenī varēja sasildīt rokas, kuras, kā par brīnumu, bija nosalušas. Selīna pieņēma, ka tas bija no uztraukuma. Meitene uzmanīgi izmazgāja brūci ar ūdeņraža pārskābi un asiņošana pamazām saruka.
-Nu tad, ko?-viņa vaicāja un lūkojās Džeimsam acīs. Viņam tās vēl aizvien bija fascinējoši skaistas.

[Enifs]

Occ: neignorēju, vienkārši laiciņa nav. piedod ja vari...

Endrjū ar acīm sekoja katrai meitenes kustībai. Viņa apsedas uz palodzes, un Endrjū atbildēja tikpat klusu, kā bija izskanējis jautājums: Tiešām nav nekādu ideju? Kad jautājums bija izskanējis, puisis piegaja pie loga, nostājās blakus Madlēnai... Viņš turpināja vēl klusākā balsī : ja tā, tad labrāt izietu pastaigā, bet varbūt nedaudz vēlak. Sen nav nācies doties mierīgā vakara pastaigā, un mierīga pastaiga šodien galīgi nesolās būt.

[Zōzā zač zač]

Lab, dar kas jādara,.
Viņš noteica un mierīgi elpodams centās nedomāt par sāpēm, kas viņu šobrīd bija pārņēmušas.
Bet tās izspiedās viņa sejā redzamāk, tad, kad viņam uz bŗuces lējā ūdēnraža pārskābi,tas gan dedzināja un durs'tija.
gandŗiz neizturami.
OK, izdari visu ātrā,lai viss ātrāk būtu galā.
Viņš noteica vēroties viņai acīs.

[Malduguns]

-Ja vien es varētu darīt ko tādu, kas mazinātu tavas sāpes,-Selīna nomurmināja. Viņai tiešām bija grūti skatīties kā Džeimsam sāp. Protams, puisis turējās pat neiepīkstējies, tomēr visas viņa sāpes atspoguļojās viņam sejā.
Selīna kādā no skapīšiem atrada šņabi un ielēja to nelielā glāzītē.
-Izdzer. Tad es šūšu,-viņa sacīja.-Kādas krāsas diegu gribēsi?

[Zōzā zač zač]

Labs miegs, pēc šī.
Džeimss iesmējās, skatoties uz Selīnu.
Un puisis novēroja ik katru meitenes dartbību, viņa sejā iespraudzāt tāds, kā laimes, jeb smiakla smīns.
Nē, man nevajadzēs.
Viņš noteica.
Bet paldies, Un tu tikai aizšuj.
Viņš iesmējās.
Laikam būtu vajadzējis ņemt.
Viņš nodomāja skatoies vienā punktā uz grīdas, gatavojoties sāpēm.