Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Zōzā zač zač]

Puisis visu laiku bija nedaudz nopakaļus meitenei.
Viņa soļi bija salīdzinoši lielāki nekā meitenei, pusotrs meitenes - viens puiša.
Tā, lēnām abi nonāca virtuvē.
Puiša smaids ceļā uz virtuvi bija nedaudz padzisis, bet kad, abi iegāja virtuvē, viņa sejas rota atgriezās.
Tāda pati, kā pirms divām minūtēm.
Neuztraucies par manu miegu, galvenais, lai būtu kafija.
Nedaudz iesmējies puisis izstiepās.
muskuļi bija nedaudz stīvi.
Bet, kā nekā vakars jau bija.
Kamērt Selīna šiverēja pa virtuvi, puisis apsēdās kādā krēslā, kas bija pie galda.
Iekārtojies tajā ērtāk viņš pārlieca savu galv pār tās atzvelti, tā, ka viņšvarēja meirīgi novērot griestus.
Ik pa laikam tikai uzmesti, nevērīgi acu skatieni Selīnai.
Diez, kā būtu viss izvērsies, ja es būtu atzinies, jau tad. Agrāk.
Bet, tieši, tad, kad Džeimss atlieca savu galvu, atkal, normāli, viņš, tā pat, kā Selīna, pēdējā mirklī tvēra krūzīti.
Bet sanāca visai amizanti. Krūzīte bija meitenes rokā, bet Džeimsa rokā bija meitenes roka, kura jau pirms tam bija noķērusi krūzīti.
Džeimss lēnām un nedzuadz neuzkrītoši ieksatījās Selīnai acīs.

[Malduguns]

Selīna bija gluži vai nohipnotizēta. Viņa lūkojās Džeimsa pelēkzilajās acīs gluži kā apburta. Meitene sajuta savu roku, kura turēja krūzīti un bija Džeimsa plaukstas balstīta. Selīna aizvēra acis. Viņai bija bail, ka kļūdīsies, ka izdarīs ko pārsteidzīgu. Tādēļ viņa tikai aizvēra acis..

[Zōzā zač zač]

Džeimss istaisnojās, bet roka, ar vieglu glāstu, kā maigs zīds, pārslīdēja pār meitenes roku.
Viņš aizvēra acis un ievilka dziļu elpu, bet pēc tam to smagi izpūta.
Tomērt, viņa vēl k-kas bija palicis no skolas laika.
Tieši simpātijas pret Selīnu.
atvēris acis "Dziemss uzlūkoja Selīnu un nedroši iesāka.
Vai.. emm. kaut kā vajag palīdzēt. Tev?

[Džezā tikai Meit...]

OOC: savedēja

Madlēna smaidot skatījās kā kaķene graciozi pieiet pie viņas un tad izgājusi gaitenī ar skatienu centās aicināt līdzi. Meitene uztvēra šo signālu un sekoja viņai, kad tā sāka skrāpēties pie Endrjū istabas durvīm. Madlēna klusi pieklauvēja pie tām un pavēra durvis spraudziņā, lai kaķene, ja viņa to vēlētos, varētu ieiet istabā.

[Semijs]

Raiens sēdēja un vilka dūmu, viņam gar galvu šaudījās domas par to, ka izturējās rupji, kaut vai tas nebija domāts tā pret Selīnu. Viņš nopūtās un juta, ka jau sāk nākt miegs.
-Nedaudz aizvēršu acis.. pa ļaunu nenāks..-
Vīrietis nodzēsa cigareti un nolaidis galvu, aizvēra acis. Drīz vien Raiens aizmiga.

[Malduguns]

Selīna attapās, iztaisnojās un izlikās, ka nekas nebūtu noticis, lai gan meitene trīcēja un sirds viņai sitās. Vienu mirkli viņai pat šķita, ka Džeimss varētu izdzirdēt viņas sirdspukstus, tādēļ viņa devās izrevidēt skapīšus otrā virtuves galā, lai būtu pēc iespējas tālāk no puiša. Patiesībā, viņai no turienes neko nevajadzēja, bet tas varēja meiteni izglābt.
Vēl joprojām, vēl joprojām, Selīna nespēja noteicēt tam, ko nule bija sapratusi.
-Gan jau es pati tikšu galā, bet paldies,-viņa attapās, ka nav atbildējusi uz jautājumu. Tējkanna sāka griezīgi svilpt un Selīna aši to izslēdza, bet tas nozīmēja, ka viņa atkal bija Džeimsa tuvumā. Viņa iekoda lūpā, jo vienmēr tā darīja, kad nervozēja, ielēja ūdeni krūzītēs un vienu krūzītinolika priekšā Džeimsam.
-Cukuru vajadzēs?-viņa nervozi vaicāja. Balss skanēja savādi, svešādi. It kā to sacītu kāds cits.

[Zōzā zač zač]

Džeimss apsēdās krēslā.
Acis vēljoprojām vērjoa selīnu, kaut prāts, mēģināja, tām pavēlēja pretējo.
Noliecis galvu viņš ar labo roku izberza sev acis.
Tās bišķ sūrstēja, bet, tā bija parasti.
Tējkanna sāka svilpt un puiša ausis nedaudz saspīcējās, tādējādi viņš vēl dzirdēja, ka meitene ir tuvumā viņam.
Kad meitene ievaicājās par cukuru puisis uzreiz pacēla galvu, lai paska'titos uz viņu.
Jā, 3 karotītes.
Viņš noteica pasmaidot.
Acis, kā metāla bumbiņas bija pielipuša spie meitenes,kas bija kā magnēts.

[Malduguns]

Selīna paķēra cukurtrauku, karotīti un to visu nolika Džeimsam priekšā.
-Iebērsi pats vai vēlies, lai es to izdaru?-Selīna vaicāja, lai gan bija pārliecināta, ka to nespētu izdarīt, jo viņas rokas gauži trīcēja, tādēļ viņa tās sabāza bikšu kabatā.
Domas šaudījās pa galvu gluži kā kanārijputniņi. Pati Selīna vienkārši stāvēja blakus Džeimsa krēslam, baidīdamās pakustēties vai ko sacīt. Puisis šķita tik tuvu un reizē tik tālu. Jutas piepeši bija uzbangojušas, turklāt tās bija daudz spēcīgākas nekā tās, kuras viņa bija lolojusi pret Gustavu.
Sasodīts, sasodīts, sasodīts!

[Zōzā zač zač]

paldies, nu, un es pats.
Viņš laipni noteica un paņēmis karotīti no galda ibēra sev krūzītē trīs karotītes ar cuuru.
Tad uzlūkojis Selīnu viņš smaidīdams pavaicāja.
A, tu sev..?

[Malduguns]

-Es... ēēē... laikam iztikšu bez,-Selīna nepārliecinoši noteica, viņa nevēlējās, lai viņu nodod roku trīcēšana, kura nu bija sasniegusi savu augstāko pakāpi. Viņa domīgi stāvēja pie Džeimsa krēsla un lūkojās puiša pakausī. Kaut kas viņu turēja tajā vietā kā pilīmētu un neļāva pakustēties.

[Zōzā zač zač]

Tikai neizdari, to ko varētu nožēlot.
Puisis nodomāja un strauji piecēlās kājās, tā, ka jau stāvēja meitenei tieši priekšā.
Abus šķīra, kādi 10-15 centimetri.
Puiša krūtis lēnām un mierīgi cilājās, viņš izskatījās tik mierīgs, itkā tas viņu nemaz nesatrauktu, bet viņa sirds un pŗāts dauzījās, kā mežonīgi savaļas mustangi, kas būtu iko pārbiedēti.
Lēnām un mieŗigi puisis pacēla savu labo roku, kas vieglītiņām trīcēja.
Tā maigi skārā meitenes vaigu to vieglītiņām noglāstot.
Puiša zilganpelēcīgāsacis bija pievērstas meitenes ačim.
Bija tāda sajūta, ka tagad notiks k-kas tāds, kam nevajadzētu notikt, bet tai pašā laikā tā būtu vis piemērotāka situācija, kad tam vjadzētu notikt.

[Malduguns]

Selīna raudzījās Džeimsā. Viņas rokas trīcēja vēl stiprāk, bet viņa tās izvilka no bikšu kabatām, jo secināja, ka viņas rokas nav vienīgās kas trīc. Džeimsa pieskāriesn nedrošs un bezgala tīkams. Tas pamodīnāja kaut ko, ko parastie cīlvēki mēdz dēvēt par taureņiem vēderā.
Meitene veiglītēm pieskārās kreklam vietās, kur varēja redzēt vēl mitros asaru plankumus. Selīna pacēla skatienu un tas sastapās ar Džeimsa acīm. Selīna nervozi iekoda lūpā, bet skatienu nenovērsa. Tā bija kā saikne starp abiem. Spēcīga saikne, kuru nedrīkstēja pārraut.
No prāta viss bija pagaisis. Palicis bija vien Džeimss un sajūtas, kuras bija uzplaukušas viņa klātbūtnē.

[Zōzā zač zač]

Nu, vairs meitenes vaigu neglāstija puiša prikstgali, bet gan visa paluksta, kas lēnām un maigi slīdēja pa meitenes vaigu.
Acis nedaudz pievērās, lai izbaudītu mirkli, bet tasnebija vienīgais iemesls.
Otrs bija tas, ka meitne pieskārās puiša kreklam.
Viņa krūtis nedaudz pacēlās un viņš ieelpoja dziļu ieelpu, jo šie maigie pieskaŗieni,pat caur kreklu, bija patīkami un lika visai ādai kļūt daudzreiz jūtīgākai nekā parasti.
Labā roka lēnām nosīdēja uz meitenes zodu.
To nedaudz pacēlis Džeimss pieliecās tuvāk un maigi sakļāva abu lūpas kopā.
Skūpsts.
Pār puiša ķermeni pārskrēja skudriņu marš un vēderā tauriņi dejoja mežonīgu deju skudriņu maršu pavadībā.
Kājas palika vieglas un trauslas.
Un šīs izjūtas....
Puisis tagad vēlējās kaut šis mirklis turpinātos.
Prātā vairs nebija nekādu domu, tikai šis mirklis.

[Malduguns]

Džeimsa glāsti apreibināja. Tie bija reibinošāki par liķieri un saldāki par medu. Puiša plauksta, kura glāstīja meitenes vaigu bija silta un pieskāriens tik bezgala maigs.
Selīna aizvēra acis un juta kā Džeimsa pirksti aizslīd līdz viņas zodam un paceļ to augstāk. Meitene ļāvā, ļāvās mirklim un juta kā Džeimsa lūpas skar viņējās. Tas bija bezgala maigs skūpsts, sen gaidīts un nu piepildīts. Trīsēšana no rokām pārmetās arī citur, bet meitene to ignorēja, viņa apvija rokas ap Džeimsa kaklu tādējādi pievelkot puisi mazliet tuvāk, ja vien tas vispār vēl bija iespējams. Selīna elpoja mierīgi, lai gan patiesībā viņai nācās piepūlēties, lai elpu novaldītu.
Palikt šeit kaut mūžību, tas bija viss, ko vien viņa vēlējās.
Paliec.

[Zōzā zač zač]

Sajūtas, jau tā cēla debesīs, bet, kad Selīna apvija savas rokas ap puiša kaklu un piekļāva sev ciešāk klāt, sajūtas bija tādas, ka puisis būtu tiešām nonācis debesīs.
Svētlaime pārņēma puiša ķermeni, vaigi pietvīka un ķermeni pārņēma uzbudinājuma vilnis, kas lika viņam palaist vaļā savu iekšējo dzīvnieku - zvēru.
Bet viņš to valdīja.
Džeimss nevēlajās šo visu izjaukt. tieši šo mirkli.
Skūpsts turpinājās, tik pat maigs un juteklisks,kā tas iesākās.
Puiša abas rokas, nu, jau atradās uz meitenes gurniem, kur tās tos glāstija un ik pa mirklim arī muguru.

[Enifs]

Šis kaķītis māk pats attaisīt durvis, bet pieklauvēt gan viņš nevarētu... Endrjū teica, pieceldamies sēdus pēc tam, kad kādu laiciņu bija blenzis griestos... puiša lūpas rotāja smaids un viņš nojauta, kurš varētu stāvēt aiz durvīm. Tikmēr kaķītis lēnām pastaigājās pa telpu... Nāc droši iekšā, neviens te nekodīs - Endrjū teica gana skaļi lai persona aiz durvīm varētu viņu dzirdēt...

[Develin_]

OOC: (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif)

Mince vērtējos nopētīja Endrjū, tas apmeta loku ap puiša istabu un iekārtojās uz palodzes. Tā vien šķita, ka kaķenītei pilnīgi neinterisē tas, kas notiek apkārt. Pēc mirkļa, klusi piezemējusies uz paklāja, viņa atstāja abus, lai paši kārto savas darīšanas un devās uz istabu numur četri. Tur dzīvoja Roēna. Mince veiksmīgi atvēra durvis un bez īpaša trokšņa ietipināja istabā. Kaķene uzlēca uz Roēnas gultas, tādējādi pamodinot meiteni un kājgalī sāka mazgāties.

[Malduguns]

Tagad viņa zināja, nekas, ko viņa bija piedzīvojusi agrāk nebija īsts. Īsts bija vien šīs mirklis, viņi abi un tas, ko viņi juta un darīja. Selīnas rokas slīdēja augšup pa Džeimsa kaklu, izjaucot viņa kārtīgi saņemtos matus. Vienīgais, ko viņa tagad vēlējās bija būt puisim pēc iespējas tuvāk. Izbaudīt katru viņa glāstu, katru pieskārienu.
Viss varēja būt bijis citādi, ja viņi nebūtu tik kautrīgi kaut kad tāltālā pagātnē. Tomēr tam tagad vairs nebija nozīmes. Jūtu robeža bija nojaukta un atlika vien ļauties laimes mirkļiem.
Kates pieskāriens šķita tik pareizs, tik pašsaprotams un sengaidīts. Tā nebija vien acumirklīga kaisle, tas bija kas cits, kas ilgāk lolots un gaidīts.
Selīna uz mirkli atrāvās no Džeimsa un palūkojās puisim acīs. Viņa smaidīja, bet neatvirzījās no puiša, tieši otrādi, meitene piekļāvās viņam ciešāk klāt, apskāva viņu un, uzlikusi galvu puisim uz pleca, smaidīja.

[hellwoman]

OOC:pieņemsim, ka kaķene mazgājoties murrāja.

Roēna bija gulējusi saldā un ciešā miegā bez sapņiem, kad viņas sajūtas uztvēra kaut ko istabā notiekošu un lika celties augšā. Uzslējusies strauji sēdus varēja sadzirdēt gultas kājgalī mazgājamies un murrājam kaķi, kas lika klusu novaidēties.Dzīvojot uz ielas viņa bija pieradusi pie šo radījumu vēlmes viņu sasildīt, bet šis kaķis, šķiet gribēja viņu pamodināt un paziņot par savas klātbūtnes esamību.
Atkritusi guļus gultā Roena nolēma, ka aizmigt nevarēs, tāpēc sakoncencentrēja savas maņas uz mājā notiekošo.Taču visu dzirdamo pārmāca smaržas.Viņa sajuta no kaut kurienes plūstam vieglu drogu aromātu, kurš nebija tikai dažas tējas lapiņas, bet kaut kas kvantumos daudz, daudz lielāks.Izkāpusi ārā no gultas, viņa uzvilka savu sarkano atlasa halātu, kurš bija izrakstīts ar melniem nojautu zīmējumiem, un maigi pacēlusi kaķeni un iekārtojusi to ērtā pozā sev uz vienas rokas, viņa devās smaržas avota meklējumos.Nonākusi pie savas istabas durvīm nācās konstatēt, ka tās ir vaļā un tādejādi secināt, ka kaķene ir šīs mājas klusā valdniece, kas pārvietojas kur un kā grib.
Smarža nāca no pirmā stāva.Roēna nekur neturējās, bet vienkārši gāja, koncentrēdamies uz savu kustību atmiņām. Nokāpjot lejā bija dzirdamas divu cilvēku sarunas virtuvē, taču viņa tām nepievērsa uzmanību un virzījās tālāk.Pretī Džeimsa istabai vina sataustīja pagraba durvis aiz kurām bija jūtams drogu smaržas avots.Durvis bija aizslēgtas un Roēna ar klusu nopūtu atspiedās ar muguru pret durvīm un aizstaisījusi acis, glaudīja kaķeni.
Atverot acis Roēnai gandrīz izlauzās pārsteiguma vaids.Viņas acis tagad visu redzēja, un pats brīnumainākais bija tas, ka šī parmaiņa bija notikusi nemanot.
-Ko nu?- viņa klusu sev pārsteigti jautāja.

[Džezā tikai Meit...]

Madlēna pasmaidīja un ienāca puiša istabā. Mince nu jau gulēja uz viņa palodzes, beit meitene vienkārši stāvēja un noteica. Viņa laikam vēlējās pie tevis ienākt un man bija sajūta, ka viņa vēlas lai es arī nāku līdzi. Madlēna paskatījās uz kaķeni, kura nu jau devās prom. Vai es tevi iztraucēju?