Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Semijs]

-Mēs jau pie tā strādājam! Ar mūsu zinātnieku un mūsu pašu palīdzību, mēs atgriezīsim gaismu gadu laikā!-
Raiens pasmaidīja un ievēroja, Selīnas grāmatu. Vīrietis jau gribēja vaicāt vai viņa ir biologe, bet tad Selīna izteica piebildi, par dzeršanu, par kuru Raiens piekrītoši teica.
-Es esmu līdzīgās domās ar tevi šobrīd!-

Šo rakstu rediģēja Ilivarra: 22.09.2007 22:08

[Malduguns]

Selīna pasmīnēja. Viņas galva bija tukša, tajā nevirpuļoja nekādas domas. vien izmisums un skaudra sāpe. Gustavs arī būtu šeit, ja būtu dzīvs. Tieši šajā mirklī viņai pietrūka puiša tik ļoti, ka šķita, sirds saplīsīs tūkstoš gabaliņos. Viņai vajadzēja atblastu, mierinājumu un siltumu. Liķieris, iespējams, to visu varēja dot. Kas to lai zina?
Meitene aizgāja uz virtuvi un pēc mirkļa atgriezās ar pudeli un divām glāzītēm.
-Es negribēju dzert ar tevi no vienas pudeles. Nedomāju, ka vēlēsies, lai manas siekalas ir tavā mutē vēl trīs dienas,-meitene nomurmināja, uzlikusi pudeli un glāzes uz nelielā galdiņa. Viņa pastūma grāmatu zem galdiņa tur, kur tā jau iepriekš bija stāvējusi un apsēdās Raienam pretī turku pozā.

[Semijs]

-Godīgi sakot, esmu nedaudz vienaldzīgs. Ir dzerts lielās kompānijās no vienas pudeles.-
Raiens nosmīnēja un paņēmis liķiera pudeli, piepildīja abas glāzes. Vīrietis paņēma un nedaudz padzērās liķieri.
-Mmm.. labs!-
Viņš pasmaidīja Selīnai un pacēlis glāzi teica.
-Tad par brālības, visas cilvēces un tavas skaisto acu veselības!-

[Malduguns]

Selīna juta vaigos iesitamies sārtumu. Viņa kaut ko nomurmināja un izrāva glāzi vienā paņēmienā. Meitene darīja visu, lai tikai nebūtu jāskatās Raienam acīs.
-Tātad, kādēļ tu vispār esi brālībā?-viņa vaicāja, piepildot glāzes atkal.

[Semijs]

Raiens ievēroja Selīnas sarkanīgos vaidziņus un ar nelielu smaidu sejā. Skatotities uz viņu teica.
-Kāpēc iestājos? Godīgi sakot tas bija tāds kā negadījums. Es jau zināju labu laiku pa viņiem šo to, bet vienu dienu izlēmis papētīt mošķus aiz robežas uzdūros vienam savainotam vīrietim, kas bija no brālības. Viņš bija pārāk smagi savainots un es nespēju viņam līdzēt, bet viņš man pirms nāves palūdza, lai nogādāju informāciju par kādu jaunu mošķu paveidi brālībai. Es neuzdrīkstējos noskaidrot, kas tie ir pa mošķiem un nogādāju to brālībai - tā viņi mani arī uzņēma un nu te es esmu. Kāds liktenis lika tev iestāties brālībā?-
Viņš atkal piepildīja glāzes.

[Malduguns]

Selīna pacēla skatienu un ielūkojās Raienam sejā. Liķieris bija mazliet atbrīvojis mēli un Sela jutās mierīga un brīva. Brīva no visa.
-Es uzaugu šajā mājā. Mana mamma bija viena no brālības, bet tēvs bija gaismas meklētājs. Viņiem te bija viena brālības daļa. Kaut kas līdzīgs mums tagad. Viņus visus, izņemot manu tēvu, nogalināja. Viņš vienkārši nebija kopā ar viņiem, bet gan kopā ar mani. Tas notika pirms četriem gadiem. Viņš pēc tam sajuka prātā un te palikām dzīvot mēs ar manu puisi, Gustavu. Viņu nogalināja un es paliku viena šeit. Tad kapteiņiem radās ideja komadu atjaunot. Te nu es esmu. Kopā ar jums visiem un nezinu, ko pasākt. Man bail, ka vēsture atkārtosies. Agrāk vai vēlāk tas vienmēr notiek,-Selīna izrāva savu glāzīti un ielēja papildinājumu.

[Enifs]

Endrjū domāja par visu citu, tikai ne par grāmatu ko lasīja... viņš jau vienu rindkopu bija pārlasījis vairākas reizes, kad bibliotēkā atgriezās Madlēna. viņš uzmeta ātru skatu meitenei, un mēģināja atgriezties pie lasāmvielas, bet saprata, ka gana tas ir gana bezjēdzīgi. Ne pārāk interesanti, šodien nez kāpēc nespēju koncentrētie uz to , ko esmu izlasījis. kaut kas novērš manas domas... varbūt tu zini, kas tas varētu būt...? Endrjū piemetināja atkal paskatoties meitenei acīs un pasmaidot...

[Develin_]

Bibliotēkas durvju rokturis noskrapstēja, bija dzirdama durvju čīkstoņa un mazu solīšu dipināšana. Tie klusām pārvietojās te uz vienu istabas galu, te uz otru. Radās spokaina sajūta, jo bija skaidrs, ka tas, kurš atrodas bibliotēkā kopā ar Madlēnu un Endrjū pavisam noteikti nav cilvēks. Pēc kāda brīsniņa solīši nāca tuvāk un Madlēnas klēpī ielēca milzīga, ruda kaķene, kura ar savām dzintarkrāsas acīm gurdi lūkojās meitene. Šķita, ka viņu cilvēku klātbūtne vai fakts, ka viņa ir klēpī kādam, kurš ir nepazīstams pilnīgi nesatrauc. Kaķene iekārtojās ērtāk un sāka mazgāties.

[Semijs]

Raiens iedzēra vēlvienu glāzi un piepildīja to. Vīrietim vēl tik ātri nedeva alkohols pa virsu, bet viss nāks ar laiku.
-Izsaku tev līdzjūtību. Es es jau neesmu savus vecākus redzējis 6 gadus un dzirdējis pa viņiem arī nē. Cerams, ka tēvs vaktē māti. Viņš pats ir dienējis vairākus gadus armijā un ir tiešām cilvēks uz goda. Neuztraucies - Kamēr es un Džeimss te esam, vēsture neatkārtosies(pasmaida un piemiedz ar aci). Kā nezini ko pasākt? Ko iepriekšējā komanda darīja, kad tavs Tēvs bija?-

[Malduguns]

-Mans tēv pēc mātes nāves uz kādu laiku pazuda. Bet viņš atgriezās. Pēc kāda mēneša. Šajās sienās viņš zaudēja savu saprātu, lai gan, manuprāt, viņš kaut ko zināja un viņu vajadzēja novākt no ceļa. Viņš zināja veidu vai kaut ko, kas pietuvinātu dienu, kad mēs atkal atgūtu gaismu. Bet viss velti, viņš tagad tikai guļ savā baltajā slimnīcas istabiņā un blenž griestos-Selīna noteica. Viņa virpināja pirkstus un sakārtoja spilvenus, uz kuriem sēdēja. Tie bija dažādās krāsās, bet visas tās bija tumšas. Tie bija izrotāti ar sudrabainām tresēm un izskatījās jauki.

[Semijs]

Raiens uzmeta aci intersantajiem spilveniem, bet piepildījis atkal glāzi, iemalkoja to un teica.
-Tad mēs varbūt varētu tavu tēvu apciemot un noskaidrot kaut ko no viņa, ja mēs uzzināsim ko lietderīgu, iespējams mēs spētu, kā vienota komanda atrast gaismu viņa vietā. Ko tu domā par to?-

[Džezā tikai Meit...]

Nav ne mazākās jausmas. Meitene paraustījusi plecus noteica un arī pasmaidīja. Pēkšņi atskanēja durvju čīkstoņa un bija dzirdami soļi. Tie nevarēja būt mošķa soļi un tos Madlēna uzreiz pamanītu. Pār muguru noskrēja tirpar un viņa nolamāja sevi par to, ka nebija paņēmusi līdzi savu zobenu. Pēkšņi meitenes klēpī ieleca ruda kaķene un Madlēna mulsi lūkojās vaiņai acīs. Tā sāka mazgāties un nepavisam nelikās satraukusies vai kā. Meitene pavērās uz Endrjū un pajautāja. Vai tā būtu Selīnas kaķene? Vai arī viņa te ir ielavījusies? Neizskatās, ka mēs viņu uztrauktu. Viņa skatījās kā kaķene sevi mazgā un noglaudīja tās muguriņu. Sen meitene nebija redzējusi tādu kaķi.

[Malduguns]

-Es diennaktis neesmu gulējusi un vienkārši runājusi ar viņu, gaidot, kad viņš pateiks kaut vārdu. Bezjēdzīgi. Turklāt lūkoties uz viņu tādā stāvoklī ir sāpīgi. Es jau pierunāju Džeimsu, ka viņš man atnāks līdzi pie tēva, viņi jau kaut cik zināja viens otru. Bet ja tev ir vēlēšanās, varēsi atnākt līdzi,-Selīna nomurmināja. Viņa nezināja, kur likt savas rokas, tādēļ paņēma klēpī lielo grāmatu un sāka to šķirstīt, nemaz nelūkodamās uz lapām, bet gan kaut kur tukšumā.

[Enifs]

netiku dzirdējis, ka Selīnai būtu kaķis, bet neizskatās, ka šis taisītos kādam galvu noraut. Endrjū piecēlās un lēnām aizgāja aiztaisīt durvis, atgriezies vietā un atkal uzrunāja meiteni, kuras klēpī mazgājās kaķis: gudrs kaķis, ja mācēja attaisīt durvis, varētu padomāt, ka viņš to ir darījis ne vienu reizi vien. un vēl man liekas, ka tu sēdi šī apburošā kaķa vietā...

Šo rakstu rediģēja Enifs: 23.09.2007 12:32

[Semijs]

-Es uzstādīšu kompāniju, varbūt Džeimss kaut ko uzzinās no jūsu tēva, kā nekā cerība mirst pēdējā.-
Raiens piepildīja abas glāzes ar liķieri, bet tad uzlūkoja Selīnu, kura sāka tā pat šķirstīt grāmatu un skatīties bez maz vai vienā punktā, kā kāds trakais.
-Selīn, nomierinies taču. Padomā par ko labu, atstāj visu slikto zem šiem spilveniem un atslābsti, iedzer labāk liķieri!-

[Džezā tikai Meit...]

Nē, viņa ir miermīlīga. Šķiet, ka pieradusi pie cilvēkiem. Pakašājusi kaķenei aiz auss viņa noskatījās, kā puisis aizver durvis un teica. Jā, reti ir redzēts, ka kaķis spēj pats atvērt durvis.. Var jau būt, ka sēžu, bet tagad pārcelties citur man tākā negribās. Madlēna paskatījās laukā pa logu. Sāka palikt tumšāks. Drīz laikam būs jāiet patrulēt. Meitene nenovērsusi skatienu no kāda mākoņa, kurš ļoti atgādināja kaut ko simtiem reižu redzētu un pazīstamu, klusi jautāja.

[Malduguns]

Selīna attapās no transa un gluži vai automātiski izdzēra gavu glāzi.
-Tev vajadzētu iet gulēt, Raien,-viņa pārliecinoši sacīja.-Es droši vien palikšu tepat, jo man nav nemazākās vēlēšanās nokrist pa trepēm, bet tu to varētu izdarīt. Nu uzkāpt pa tām,-meitene klāstīja. Šķita, ka viņa būtu aizmirsusi visu, ko ir teikusi, bet paiesībā viņa centās par to visu nedomāt.-Gustavs arī noteikti būtu komandā, ja būtu dzīvs,-viņai paspruka.

[Enifs]

Jā, laikam būs gan... bet vai jau šonakt? Gribētos vismaz vienu vakaru pavadīt mierā... bet ja tā padomā, viens no maniem labākjiem draugiem sen nav ticis pie darba... puisis strauji noteica, uzmezdams ašu skatienu logam un nolikdams grāmatu uz galdiņa. kā tev patīk šī māja...?

Šo rakstu rediģēja Enifs: 23.09.2007 12:47

[Semijs]

-Par mani vari neuztraukties, esmu jau kopš mazotnes rūdīts uz alkoholu, kaut ko vajadzēja taču dzert, kad ar tēvu skatījos Tv!-
Raiens nosmīnēja, bet tad izdzirdēja par Gustavu un teica.
-Es Gustavu nepazīstu, bet es zinu, ka viņš bija labs cilvēks un es tev iesaku beigt bubināt, lai viņam mierīgs miegs, savādāk viņa rīcības brālības labā būs izkaisītas pa vēju.-

Šo rakstu rediģēja Ilivarra: 23.09.2007 12:52

[Malduguns]

-Viņa darbs brālības labā jau tāpat ir nenovērtējams, mēs kopā uzaugām un jau no bērna kājas bija skaidrs, ka mēs abi būsim mednieki. Tas bija mšu kopīgaias sapnis, kurš arī uz mirkli kļuva par realitāti. Tev to laikam nesaprast, bet viņš ir vienīgais cilvēks, kuru es esmu mīlējusi. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri iemīlas. Man tikai...-Selīna nožagojās un gandrīz izgāza savu glāzi uz krekla, bet liķieris tika vien uz biksēm un arī mazliet.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 23.09.2007 12:55