Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Malduguns]

-Vienmēr laipni,-Selīna attrauca, liekot visu, atpakaļ.-Mums te ir pāris tādi mazliet nesaprātīgi cilvēki apkārtnē, bet man nav bijušas saķeršanās ar viņiem. Tev laikam uzsmaidīja veiksme. Tev tie zilumi nesāp?-Selīna vaicāja, vienu mazliet piespiezdama.-No alkohola man ir liķieris, pašbrūvēts.

[Zōzā zač zač]

Nu, tad rādi.
Viņš noteica un lēnā solī sekoja Selīnai, kas veda viņus ar yuki lejā pa kāpnēm'.
Nepagāja ne mirklis,ka aŗi Džeimss ieruadzīja nedaudz apsisto puisis, vārdu vi''s viņam nezināja, tikai arātru aci viņu noētija.
neveicas džekiņam.
Nodomādams 'Džeimss piegāja pie ši nezināma puiša un pastiepis roku sasveicinājās.
Džeimss, un izskatās,ka viņi tevi ir tā nedaudz pastrādājuši, ceru, ka tu viņus nedudz labāk.
Nedaudz iesmējies puisis pasmaidīja.

[Džezā tikai Meit...]

Madlēna dzirdēja atveramies bibliotēkas durvis un ieraudzījusi, ka pa tām ienāk Endrjū, nemanāmi pasmaidīja. Viņa juta puiša skatienu, taču turpināja lasīt un kad viņš apsēdās vienā no krēslim, Madlēna tikpat klusi atbildēja. Smagai literatūrai nav ne vainas. Nezinu kas man vislabāk patīk. Patiesībā šī ir pirmā reize kopš tēva nāves, kad es vispār esmu bibliotēkā. Ja nu vienīgi tad, kad kādu mošķi nejauši ietriecu caur stiklu galvenajā pilsētas bibliotēkā. Meitene pasmīnēja un iztaisnojās. Gaisma maigi apspīdēja viņas seju un viņas lielajās, zilajās acīs bija manāms mirdzums.

[Semijs]

Raiens vēl nomazgāja savas asiņojušās rokas un aizņēmās vēl ūdeņradi, lai notīrītu rokas. To izdarījis, viņš ievēroja Džeimsu, kas pie viņa piegāja klāt..
-Zigfrīds! Prieks iepazīties.-
Viņš nosmīnēja un paspieda roku. Džeimss tomēr jebkurā brīdi laistu savus jokus.
-Apstrādāju, apstrādāju. Varbūt te pat vēl vazājās. Ja gribi aiziet izlādēties, tad varu parādīt kur viņi ir.-
Raiens nosmējās un paskatījās uz Selīnu.
-Būtu ļoti jauki, ja tu mani uzcienātu ar liķierīti..-

[Enifs]

sāk rasties sajūta, ka visi te ir pārdzīvojuši ko traģisku, vai īpaši nejauku. nu jā, arī es... kad biju maziņš, nomira mans vectēvs un atstāja man mantojumā revolverus. ar pārējo ģimeni man nekad nav bijušas labas attiecības... kaut gan vienmēr jau ir laiks labot lietas... Endrjū uz mirkli apklusa, paskatījās griestos, apdomājās un ieskatījās Madlēnai acīs: Tev ir skaistas acis...

[Malduguns]

-Varbūt vēlāk, labi? Man vēl jāparāda puišiem viņu istabas un jātiek galā ar pāris savām lietām. Un vēl ir tikai deviņi. Tu taču vēl netaisies iet gulēt?-Selīna ielika aptieciņu atpakaļ virtuves skapja apkašējā plauktā pie izlietnes. Viņa jutās dīvaini. Meitene bija uzaugusi kopā ar brālību, tomēr brīvība, kura bija viņas rokās divus gadus bija darījusi savu un Sela bija daļēji zaudējusi savas kontaktēšanās un namamātes spējas.

[Semijs]

Raiens piekrītoši pamāja Selīnai ar galvu un teica,
-Labi, pagaidīšu - nē es vēl neiešu tik ātri gulēt. Esmu vēlais gulētejošais, nav man īpaši nācis miegs nekad. Izrādi visiem istabiņas.-
Viņš pasmaidīja un piepildīja atkal glāzi ar ūdeni un padzērās no tās.

[Zōzā zač zač]

Lab, zigrīf.
UN džeims visai spēcīgi iesita pa pakausi Raienam.
un pasmīneja.
Lab, tagad derētu tiešām parādīt istabu, kurā mitināšos, gribētos vismaz šodioen kaut maz iekārtoties.
paņēmis savu milžigo somu ar metāla koferīti, kas visu laiku stāvēja virtuvē, viņš gaidīja, kad selīnaparādīs kur ir tā saucamā viņa istaba.

[Malduguns]

Selīna palūkojās uz Džeimsu un gaiši pasmaidīja.-Nāc,-viņa uzlūkoja puisi un saņēma Džeimsa plaukstu. Blakus virtuvei atradās pašaurs, tumšs gaitenis, kurā, kreisajā pusē, vīdēja vienas durvis apmēram gaiteņa vidū. Uz tām bija numurs septiņi.
-Manuprāt, tev ir tikusi pati labākā istaba. Kad es tās dalīju, nolēmu, ka hakerim jābūt labai istabai, bet nekad nebiju domājusi, ka hakeris būsi tu!-Selīna pasmaidīja un palaida vaļā Džeimsa roku. Meitene sajura vēso rokturi savā plaukstā. Lūpas rotāja sērīgs smaids. Meitene pagrieza rokturi un atgrūda vaļā durvis. Šajā istabā bija dzīvojis viņas tēvs vēl pirms tam, kad viņi ar māti bija nolēmuši savas dzīves ceļus turpināt kopā. Istaba bija šaura un gara zilganpelēkos toņos. Pašā galā atradās logs, kurš skatienam atklāja nelielu šķērsieliņu un pretējo māju, kura neizskatījās apdzīvota. Pie loga atradās galdiņš ar ventilatoru uz tā. Ventilatora spārnu vienmērīgie, lēnie vēzieni šķita nomierinoši. Tajā istabas galā, kura siena robežojās ar vituvi atradās plata, ētra gulta ar tumšzilu pārsegu. Skapis atradās blakus galdam, bet pie gultas stāvēja neliels naktsgaldiņš ar lampiņu.
-Šī ir tavējā, Džeims,-Selīna kādu brīdi mīņājās istabā, varēja redzēt, ka viņa cīnās ar sevi.-Es nu iešu, veiksmi!-viņa nervozi noteica un izmtās ārā pa durvīm.

[Zōzā zač zač]

Džeimss pagriezies pret Selīnu, jau grasījās dotis, bet tad meitene saņēmusi viņa plaukstu, buriski, aizvilka uz viņa sitabau.
Un tās numursa bija septiņi.
atvērdama durvis, pavērās viss istabas izkārtojums.
Puisis to npētijis viegli pasmaidīja.
Laba, tiešām laba.
Nodomādams viņš iegāja iekšā, tadpagriezies pret selīnu viņš viņu uzlūkoja un pateicās.
PAldies. un ok, tev a veiksmi.
nopakālus noteica džeimss, kad selīna bija izgājusi no istabas.
pagriezies pret gūltu viņš piegāja pie tās.
Novilcis savu somu un nolicis savu kofeīti uz gūltas, viņš atvēra koferīti.
No tā viņš izņēma portatīvo, un ieroci atstāja tur patās, tikai kofeŗiti nolika tur pat pie gūltas.
Izņēmis portatīvā lādētāju viņš to saslēdza ar rozeti un datoru.
Atvēris vālā šo mazo kastīti viņš pāris sekundēs ielogojās un uzlika mierīgu mūziku.
Pārsvarā pagājušā gadsimta dziesmas.
Tās viņam patika labāk.
Pārsvarā bija Roks, etāls un tamlīdzīgie gabali.
Aizstaisījis datoru ciet viņš atstāja mūziku fonam un sāka rakņātie pa savu somju un likt savas drēbes skapī.

[Malduguns]

Selīna nervozi iemetās virtuvē un apsēdās uz krēsla maliņas. Meitenes rokas viegli trīsēja un viņa tukši lūkojās kaut kur sev priekšā. No Džeimsa istabiņas varēja dzirdēt liegu mūziku. Meitene piepeši attapās, palūkojās visapkārt un ieraudzīja Raienu, kurš vēl aizvien bija virtuvē.
-Uz tavu istabu es tevi aizvedu, vai ne?-meitene vaicāja.

[Džezā tikai Meit...]

Es nepazīstu nevienu no savas ģimenes. Tikai tēvu. Māte nomira dzemdībās, bet vecvecāki.. Nemaz nezinu vai man tādi ir. Vai kur viņi ir... Meitene nopūtās un paskatījusies uz puisi jautāja. Kādēļ tev ir sliktas attiecības ar ģimeni? Puisis ieskatījās Madlēnai acīs un viņa pasmaidījusi noteica. Paldies. Dīvainākais ir tas, ka es nezinu no kā tās ir mantotas. Manai mātei bija zaļas acis, bet tēvam tumši brūnas. Par to es vienmēr esmu brīnījusies... Balsī bija jaušamas mazliet skumjas, kad viņa runāja par māti un tēvu, bet tās gandrīz nebija manāmas. Viņa paskatījās laukā pa logu un noteica. Man uz mirkli ir jāiziet. Un piecēlusies kājās, viņa izgāja laukā pa durvīm.

[Enifs]

Nekad neesmu piekritis manas ģimenes uzskatiem. Mani vecāki vienmēr ir domājuši, ka zin labāk, kas man vajadzīgs, bet es tomēr jau esmu pieaudzis, un pats spēju par savu rīcību atbildēt... meitene piecēlās lai ietu prom, nenoskatījies nopakļ Endrjū teica : dodies, bet es gan te vēl kādu mirkli uzkavēšos. puisis tikai dzirdēja, kā aizveras durvis, atvēra grāmatu, un sāka to pārlapot...

[Džezā tikai Meit...]

Madlēna iegāja savā istabā un atkal nopriecājās par tās krāsām. Paņēmusi savu somu, viņa no tās izvilka nodilušas, tumši zilas džinsu bikses un kādu vienkāršu, melnu krekliņu ar sarkanu uzrakstu pāri krūtīm. Uzlikusi melnu jostu ar sudrabainiem kvadrātiem un kājās apāvusi botas, viņa izgāja no istabas, pa ceļam vēl paķērusi melnu jaku ar kapuci. Ieiedama bibliotēkā meitene apsēdās pretī puisim un paskatījusies uz grāmatu, kuru viņš jau bija sācis lasīt, klusi iejautājās. Nu, vai ir interesanta?

[Semijs]

Raiens apstulbis paskatījās uz Selīnu un iesmējās teica.
-Izskatās, ka tu sakāvies ar huligāniem, nevis es! Parādīji, parādīji man, ko tu tāda tā teikt sanervozējusies esi? Atslābsti taču, neviens nav miris... pagaidām.-
Viņš pasmīnēja. Lai vai kā, Raienam vienmēr pie sirds ir gājis melnais humors.

[Malduguns]

Selīna palūkojās uz Raienu ar tādu skatienu itkā nule būtu apjautusi viņa esamību telpā.
-Daudzi ir miruši, daudzi vēl mirs,-Selīna izstiepa rokas un truli lūkojās uz tām.-Un mēs tur neko nevaram darīt. Un atliek vien dzīvot tālāk ar cerību, ka tas viss mums paies garām. Bet parasti tā nenotiek. Pats drausmīgākais ir tad, kad cilvēks vēl ir dzīvs, bet nespēj pateikt neko sakarīgu, vien dzīvo savā pasaulītē un.. Labi, tev tas nav jāzina,-Selina piecēlās un lēnā solī izgāja no virtuves uz koridora pusi. Pēc mirkļa varēja redzēt, ka telpā pa kreisi, ja skatījās no virtuvespuses, bija ieslēgta gaisma. Tās strēle mazliet izgaismoja arī gaiteni.

[Semijs]

Raiens nepaspēja neko teikt līdz Selīna bija jau aizgājis tālāk. Vīrietis izlēma sekot un pielicis soli, uzlika Selīnai uz pleca roku, un mierinoši teica.
-Hei.. Izbeidz! Mēs varam kaut ko mainīt, kā nekā mēs esam Nakts Brālība un mūsu uzdevums ir mainīt visu, galvenais Selīn ir jātic sev. Es teicu sev, ka mēs spēsim visu vērst uz labu un vest gaismu atpakaļ uz pasaules.-

[Malduguns]

Selīna atvēra viesistabas durvis un nānāca mājas lielākajā telpā. Tā bija tumšzilā krāsā un uz sienām bija pielīmētas dažāda vecuma lapas no visdažādākajām grāmatām. Gaismas spuldzes apgaismoja šo telpu tieši tik daudz, lai radītu mājīgu noskaņu. Uz grīdas bija spilvenu grēdas, pašā vidū bija četri apaļi galdiņi ar zemām kājām. Selīna sakrāva grēdās spilvenus pie viena no tiem un uz galdiņa aizdedzināja sveci. Tā vien šķita, ka meitene nodarbosies ar kādu rituālu.
-Man patiešām prieks, ka tu tā domā, Raien, bet tev būtu jāsaprot, ka mēs esam tikai cilvēki. Un cilvēki ir nožēlojamas būtnes, kuras kanpai velk savu dzīvību šajā pasaulē. Man šodien laikam nav īsti pozitīvs noskaņojums,-meitene nomurmināja un no viena galdiņa apakšas izvilka pamatīgu, nobružātu sējumu.

[Semijs]

Raiens noklausījās Selīnas teikto un uzmeta aci telpai.
-Tīri neko..-
Viņš nodomāja pie sevis un piesēda pie viena no spilveniem, neapmierināts, viņš noburkšķēja.
-Selīīīnā, nu izbeidz taču! Mēs neesam nožēlojami! Paskaties, ko mēs esam uzbūvējuši, mūsu attīstības līmenis, tas ir nepārspējams! Kā mes spējam noturēt tos nezvērus aiz robežas? Nē, Selīn mēs neesam nožēlojami - tik mūsu skaits ir ļoti mazs un maz cilvēki tic sevī, ka var vērst visu uz labu!-

[Malduguns]

Selīna caur pieri lūkojās uz Raienu. Meitene nevarēja saprats, ko viņš īsti no viņas grib. Grāmata tika aizvērta un uz tās Selīna uzlika savas rokas. Gar malām gan varēja redzēt, ka uz grāmatas ir uzzīmēti dažādi augi.
-Redzi, Raien, ja mēs tik tiešām būtu attīstīti tik ļoti kā tu saki, gaisma jau sen būtu atgriezta. Bet, kā redzi, tas vēl nav izdevies.-Selīna piecēlās kājās un atrāva vaļā tumšzilos aizkarus, kuri bija perfekti saplūduši ar istabas sienām. Telpā ieplūda elektrisko spuldžu vakara režīma gaisma.-Es gribu piedzerties.
Selīna pagriezās pret Raienu un skaudri pasmaidīja.