Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Develin_]

Dea iešļūca virtuvē un nolūkoja apkārtējos. Nekas īpaši mainījies nebija, vien daži bija atradusi savas tējas tasītes. Dea viegli nokremšļojās un ar skatienu nomērīja lielāko daļu savas komandas.
-Tā, es atradu jūsu trūkstošo posmu, kurš bija nolēmis pavadīt laiku nišā pie mājas,-Dea paskaidroja.-Tā ir Roēna,-viņa sacīja un uzlūkoja meiteni, kura stāvēja pie durvīm.-Nāc vien tālāk, es apsolu, ka pārējie tevi nenokodīs,-Dea gaiši pasmaidīja.

[hellwoman]

-Sveiki.- Roēna teica un pasmīnēja. -Man tā niša likās ļoti simpātiska, labākā vieta, kur esmu pavadījusi laiku kopš pagājušā mēneša.- Viņa runāja sarkastiskā tonī, bet tad atjēdzēs, ka tas ko viņa saka ir patiesība, un piebilda: -Nopietni.-
Viņa neredzēja apkārtējos un arī nesaprata, kur viņai būtu jāiet un kas viņai būtu jādara.Vina gribēja sekot Deas aicinājumam, bet saprata, ka pati to nevarēs. Roēna sekundi cīnījās ar sevi, un visbeidzot, uzsverot vārdus, bet joprojām smīnot, teica : -Īstenībā es periodiski kļūstu akla un jums ir paveicies to uzzināt jau pašā sākumā.Es tagad neko neredzu.Vai kāds varētu mani apsēdināt kādā puslīdz brīvā vietā un iedot kaut ko siltu?Tas būtu jauki.Lūdzu?-
Viņa beidzot pacēla seju augšup nebaidoties, ka kāds tur ieraudzīs kaut ko šausmīgu. Viņas acis joprojām bija stindzinoši zilas, bet varēja redzēt, ka tās nefokusējas uz apkārtējiem kā redzošam cilvēkam. Viņa atkal atglauda blondos matus un šoreiz mīļi uzsmaidīja tiem, ko neredzēja.

[Malduguns]

-Sarakstā tu esi, bet sāksim ar to, ka nejūsojies, ja vien nevēlies, lai es tev nodaru ko nepatīkamu. Tas nevienmēr ir sāpīgi,tas var būt vienkārši nepatīkami. Un es esmu Selīna Dēringa,-viņa sacīja un ieslēdza gaismu veselā gaiteņu mazizmēra labirintā. Sienas bija debeszilā krāsā ar dažādiem izzīmētiem koku siluetiem. To zarainās rokas slējās uz augšu un izskatījās mazliet savādi. Veikli šķērsojusi gaiteni, Selīna nogriezās pa kreisi un aizveda puisi līdz gaiteņa galam. Tur, istabā ar nummuru viens rēgojās atslēga. Selīna no pagrieza un, izvilkusi no slēdzenes, pasniedza Raienam.-Laipni lūgts savā valstībā,-meitene atvēra durvis un palaida puisi pa priekšu.
Telpā bija tikai divas krāsas - balta un melna. Pie sienas, kura bija kreisajā pusē no durvīm vīdēja logs ar platu palodzi un baltiem tilla aizkariem. Pretējā stūrī varēja redzēt platu, ērtu gultu, kura bija pārsegta ar melnu pārklāju. Skapis, kurš bija milzīgs izskatījās sens, bet restaurēts un pārkrāsots melni baltā krāsā. Šur tur varēja redzēt švīkājumus un šķietamu nevīžību, kura bija tikai izspēlēta. Divas pretējās sienas bija melnā krāsā, divas pārējās - baltā. Vairāk nekā diža istabā nebija, lai gan tā bija pietiekoši liela. Vien krēsls, naktsskapītis ar lampu un neliels galds. Viss baltā un melnā krāsā.
-Cerams, ka būs laba?-Selīna vaicāja.

[Līg]

Nu jau Persija bija atkritusi krēslā pie galda un viņas priekšā bija kūpoša tēja (occ: nebiju pārleicināta vai tēja jau gatava vai nē, bet pieņemšu, ka gatava).
Pašlaik viņas skatiens bija ieurbies tasītes dziļumos it kā censtos kaut ko saskatīt. No malas iespējams izsktījās tā it kā Persija zīlētu.
Virtuvē ienāca kāda meitene gaišiem matiem un tika iepazīstināta. Klusi un nedaudz grūtsirdīgi nopūtusies Persija pacēla galvu.
Ja vēl tikko laiks likās velkamies kā sešpirkstu gliemezis, tad tagad tas skrēja un drosmīgi lauzās uz priekšu kā kolibri spārniņi.
Daži jau bija apmeklējuši istabas, taču Persijai šķita, ka būtu labāk palikt virtuvē.
Ja nu tomēr iesākas runas par uzdevumu.
Lieki bija teikt, ka viņa bija satraukta par gaidāmo uzdevumu un vēlējās ātrāk noskaidrot, kas īsti būs jādara, lai pēc tam visu kārtīgi varētu apdomāt.
"Sveika," viņa vienkārši noteica Roēnai, jo nevēlējās būt nepieklājīga.
Lai nu kāda, tomēr nepieklājīga viņa nebija.
Skatiens klīda pa Persijas jaunajiem tā saucamās komandas biedriem un viņa nespēja sev melot un neatzīt, ka pāšlaik meitenē valda apjukums.
Nekad viņa nebija sadarbojusies ar komandu. Mazliet trūka ticības, vai viņa to maz spēs, taču zināja vismaz centīsies.
Iekšās virmuļoja šaubas vai ir nepieciešams ar viņiem iepazīties, vai sākt sarunu kā normāliem cilvēkiem, vai tomēr gaidīt līdz uzdevumam, kad būs jāstrādā kopā.

[Semijs]

-Iespējams es esmu mazohists Selīn. Gluži kā trešdaļa vīriešu uz pasaules.-
Raiens nosmīnēja un iegāja iekšā savā jaunajā istabā. Novietojis somu uz gultas, viņš pagriezās pret Selīnu un teica.
-Vai pie palodzes varēs smēķēt?-
Viņš nopētīja istabas sienas un atvēra skapi nemaz nepievērsdams uzmanību skrāpējumiem, kuri bija ievērojami. Aizvēris skapi, Raiens atgāzās gultā un apmierināts teica.
-Istaba laba.-
Viņš pasmaidīja Selīnai un tad viņa sejā parādījās liels prieks, viņš kaut ko stūrī bija ievērojis.
-Paldies dievam kondicionieris!-

Šo rakstu rediģēja Ilivarra: 11.09.2007 20:31

[Malduguns]

-Man prieks, ka tev patīk, bet tagad būtu labi, ja mēs dotos lejā un noklausūtos to, kas sakāms Deai. Viņai arī uz mājām kaut kad jātiek,-Selīna atspiedās pret Raiena durvju stenderi un uzlūkoja vīrieti, sakrustojusi rokas uz krūtīm.
-Ja tu pats vēlēsies dzīvot piesmēķētā istabā, manis pēc vari smēķēt pie palodzes, bet ja kas būs sajūtams citās telpās, tad šo privilēģiju tev nāksies atņemt. Un ja tu esi mazohists, tad ziņo, gan jau es ko izdomāšu, ja kas, mana istaba ir blakus,-Selīna noteica un devās atpakaļ uz virtuvi.
Meitene nokāpa lejup pa kāpnēm un paspēja tieši uz Roēnas teikumu, ka viņa neko neredzot. Sarauksi pieri, Sela piegāja pie meitenes un saņēma viņas roku.
-Sveika! Es esmu Selīna, šīs mājas saimniece. Vari vērsties pie manis vienmēr. Un tagad es tevi aizvedīšu pie galda,-Sela arī izdarīja, ko bija teikusi, nosēdīnāja Roēnu pie galda un piestūma viņai tuvāk krūzīti ar piparmētru tēju.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 11.09.2007 20:41

[Džezā tikai Meit...]

Madlēna paskatījās uz Selīnu un tad pagrezās apkārt. Paņēmusi savu krūzīti, viņa ielika tajā piparmētru tējas paciņu un aplēja to ar verdošu ūdeni. Apsēdusies pie galda, meitene pamanīja, ka Dea ieved virtuvē vēl kādu meiteni. Madlēna atcerējāsās, ka bija viņu redzējusi. Viņa atklāja, ka ir periodiski akla un pašlaik neko neredzot. Madlēna vēroja, kā Selīna atgriežas virtuvē un piesēdina Roēnu pie galda. Sveika Roēna. Viņa mierīgi noteica. Mani sauc Madlēna. Viņa ieskatījās meitenei acīs un paman';ija, ka tās neseko citu kustībām.

Šo rakstu rediģēja melomania: 11.09.2007 20:45

[Semijs]

Raiens uzmeta izaicinošu aci uz Selīnu, lai arī cik daudzi tādus skatienus neveidot, Raienam tas bija tīri pievilcīgs skatiens. Nedaudz nosmīnējis, viņš teica.
-Tad es apciemošu kaut kad tavu istabiņu... Tad ejam.-
Viņš piecēlās un paņēmis atslēgas izgāja laukā no istabas, aizslēdzot to. Sekodams Selīnu, Raiens no mugurpuses nopētīja sievieties augumu un sūdzēties nevarēja. Sekodams, Selīnu, Raiens tika uz virtuvi un gaidīja, kad kāds ko svarīgu paziņos.

[hellwoman]

-Priecājos iepazīties, Madlēna.- Roēna atbildēja pavērsusies Madlēnas balss virzienā. Tad viņa pēc ožas un taustes samanīja sev priekšā pastiepto krūzīti un pacēla to pie lūpām un iedzēra malciņu.Tā viņu patīkami sasildīja, jo viņa bija jutusies nedaudz nosalusi, par spīti karstumam. Diemžēl viņa nezināja, kas tā par tēju, jo nebija gadījies tādu dzert.
-Paldies par tēju Selīn.Bet, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, kā šo tēju sauc?-

[Malduguns]

Selīna juta teju vai svilinošo Raiena skatienu savā pakausī, kamēr bija kāpusi lejā pa trepēm, tādēļ centīgi ignorēja vīrieti, kad bija nonākusi virtuvē.
Meitene paņēma savu krūzi, nolūkojās uz visiem, kuri bija sasēdušies ap galdu un, atspiedusies pret darba virsmu, sāka malkot tēju. Viņas skatiens kādu mirkli pakavējās pie Raiena, bet tad meitene pievērsās savai māsai.
-tad, varbūt tu mums visu varētu apskaidrot, lai būtu brīva un dotos kur nu tev ir jādodas?-Selīna vaicāja. Viņa zināja, ka viņas māsa vienmēr ir aizņemta un šāda kavēšanais viņai nebija izdevīga.
-Roēna, tā ir piparmētru tēja. Drogas ir ļoti grūti dabūt, bet mani ir savi, khem, avoti,-Selīna nomurmināja. Neviens normāls cilvēks, cik viņa zināja, nepazina augus, jo tādi vienkārši nebija sastopami. Nodzeltējušie krūmeļi parkos neskaitījās. Visu pārtiku varēja dabūt jau gatavu, tādēļ ziedu, tējas un dažādi augu produkti bija vēl vērtīgāki par zeltu, bet pie Selīnas tādus varēja sastapt un tas vien jau bija dīvaini.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 11.09.2007 21:25

[Semijs]

Raiens virtuvē sajuta Selīnas skatienu un atspiedies pret sienu, ieskatījās viņai acīs tajā brīdi, kad viņa lūkojās viņā. Vīrietim seju rotāja viltīgs smaids. Novērsies no Selīnas, Raiens paņēma glāzi un piepildīja to ar ūdeni. Uzmetis aci klātesošajiem, viņš malkoja ūdeni.

[Develin_]

Dea bungoja ar pirkstiem pa galdu, bet tad attpās, jo māsa bija viņu uzrunājusi.
-Protams, es aši visu pastāstu un tinos. Patiesībā, šodien jau nav daudz ko stāstīt. Sākumā jūs visi te vienkārši centīsieties iedzīvoties un sastrādāties, jo mums vajag stabilu un saticīgu komandu, lai kaut kas sanāktu. Klausiet Selīnu un jautājiet viņai visu, ja kas ir nepieciešams,-Dea uzlūkoja Selu, kura piekrītoši pamāja.-Šodien es jau kavēju kapteiņu sapulci, kurā man dos tālākos norādījumus par to, kas ar jums īsti ir jādara,-Dea šķelmīgi pasmīnēja.-Pagaidām jums atliek vien iedzīvoties un turpināt savas ikdienišķās gaitas. Visiem skaidrs? Ir kādi jautājumi vai arī es varu doties?-viņa piecēlās kājās uz uzlūkoja savu komadu.

[Semijs]

Raiens izdzēra visu savu glāzi un dzirdēdams teikumu, vai ir vēl kādi jautājumi, pacēla roku un teica.
-Jā man ir.. Kur ir tualete?-

[Enifs]

Endrjū mierīgi sēdēja un dzēra savu tēju, ko namamāte gādīgi bija pagatavojusi. puisim neizprata, kā iespējams īslaicīgs aklums, bet būdams pieklājīgs teica: būšu priecīgs tev palīdzēt, kā vien spēšu... pazibēja prātā doma par istabiņas atrašanu, bet tas viņam pašlaik nebija vajadzīgs. Viņš turpināja uzņemt enerģiju no savas tējas, un turpināja pētīt cilvēkus...

Šo rakstu rediģēja Enifs: 12.09.2007 08:28

[Malduguns]

Selīna norādīja uz durvīm, kuras bija pa labi no virtuves centrālajām durvīm.
-Tu pāri gaitenim ir labierīcības un balkus var arī atrast dušu, ja nu kas. Otrajā stāvā abi divi arī ir,-Selīna noteica un viegli pasmaidīja.

[Develin_]

Dea pasmīnēja par Raiena vēlmēm un domīgi noklikšķināja pāris pogas savā plaukstdatorā.
-Bet tagad man patiešām jāiet,-viņa noteica.-Ar visām neskaidrībām dzīvošanas sakarā griezieties pie Selīnas, viņa te zina vairāk nekā es. Un atcerieties vienu, jums ir jāizveido labākā komada, kuru jebkad ir radījusi brālība. Veiksmi!-Dea pamāja un devās apģērbties. No priekštelpas viņa vēl nokliedzās:-Ja kas, jūs zināt manu e-pastu!
Un pēc mirkļa kapteine projām bija.

[Semijs]

-Paldies!-
Raiens pateicoši pasmaidīja Selīnai un aizgāja uz tualeti kur drīz vien nokārtoja savas darīšanas. Nomazgājis rokas, vīrietis izgāja ārā un pagājis nedaudz tālāk no durvīm, izvilka cigareti, lai ievilktu dūmu.

[Malduguns]

Selīna atcerējās, ka vēlas vēl ko sacīt Deai, tādēl izmetā ārā no mājas, bet ieskrēja Raienā un pēc nelielas attapšanās viņa konstatēja, ka māsa jau ir projām.
-Atvaino,-Selīna nomurmināja un ar basām kājām nogāja lejā, pagalmā.-Bez tā tu nevari iztikt? Un tu kādu no šejienes pazīsti? Un ko tu domā par šo visu?-jautājumi bira kā no pārpilnības raga. Vajadzēja izlādēt emocijas.

[Semijs]

-Nekas, visiem gadās..-
Raiens pasmaidīja un ievilcis dūmu, nopūtās uz citu virzienu, pievērsies Selīnai, viņš teica.
-Piedod, bet nu nevar iztikt. Tu laikam nesmēķē.. ja smēķētu tad gan jau saprastu mani.. Vai kādu pazīstu? Jū, Džeimsu es pazīstu, mēs esam tik paziņas, nekas daudz.-

[Malduguns]

-Es uzskatu, ka laiu var pavadīt arī savādāk un lietderīgāk,-Selīna zīmīgi uzlūkoja cigareti Raiena rokās.-Bet man jau ar tevi jāprecās nav tā, ka viss ir kārtībā,-viņa noteica un apsēdās pagalmā uz asfalta, pavilkusi kājas sev apakšā, viņa uzlūkoja Raienu, kurš vēl aizvien stāvēja uz lieveņa.-Džeimsu? Es arī pazīstu Džeimsu!-viņa šokēta paziņoja.