Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Malduguns]

Vēl viens smīns par Džeimsa vaigiem, kuros vēl joprojām vīdēja sārtums un tad Selīna pievērsās Madlēnai.
-Varbūt tu varētu saskatīt cik mēs esam un atrast karotītes rau, tajā atvilknē. Tas būtu ļoti jauki,-Selīna uzsmaidīja meitenei.
-Starp citu, varbūt novelc somu un pastāsti, ko esi šajā laikā sadarījis?-Selīna atkal palūkojās uz Džeimsu. Saīgums bija pazudis un viņā bija atgriezusies kripatiņa dzīvesprieka.

[Zōzā zač zač]

Džeimss jau bija nostājies vienā stūrī, kad sela, izrīkoja vienu citu viešņu un norādija,ko vajag darīt.
Džeimss tikai pasmīnēja un viņa smaids,kas u zlūpām parādījās,ka meitene viņu apskāva, vēl nebij nozudis.
ā, jā varētu.
Viņš noteica un nedaudz iesmiedamies novilka savu somu un nolika virtuvē, tālākaj'un mazāk taucējošā kaktā.
pagriezies pret meiteni viņš viņu uzlūkoja.
nu, kā redzi, nedaudz esmu trenējies, tad vēl šo to palīdzējis Brālībai un tad es saņēmis vēstuli nonācu šeit. Un visbeidzot satiku tevi.
ātri un īsi viņš noteica skatoties meitenei acīs.
Un Ko tu labu esi sadarījusi?
Viņš pavaicāja ziņtkāŗības dzīts.

[Malduguns]

Selīna uz mirkli piemetās uz krēsla blakus Džeimsam un šķībi uzlūkoja puisi.
-Es apglabāju mammu, pabeidzu vidusskolu, regulāri apmeklējot tēvu slimnīcā, visu laiku biju brālībā. Nupat kā apglabāju Gustavu un iesaistījos šajā projektā. Tagad studēju bioloģiju,-Selīna vienkārši paskaidroja. Viegli varēja noprast, ka dzīve viņai nav viegla, tomēr meitene runāja ar smaidu uz lūpām. Tas bija pagātnē. Ir jādzīvo mirklim.

[Zōzā zač zač]

.

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 10.09.2007 14:38

[Zōzā zač zač]

.

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 10.09.2007 14:38

[Zōzā zač zač]

Puišasmaids pēc visa šī dzirdētā novīta, kā puķe karstā tveicē bez ūdens.Tev ir smagi gājis.Viņš noteica un nolaida acu skatienu uz savām kurpēm.Bet,es redzu,ka tu esi tikusi, tam pāri. Bet, nu, man tikai tā škiet.Viņš noteica uzlūkodams meiteni.Puišasmaids pēc visa šī dzirdētā novīta, kā puķe karstā tveicē bez ūdens.Tev ir smagi gājis.Viņš noteica un nolaida acu skatienu uz savām kurpēm.Bet,es redzu,ka tu esi tikusi, tam pāri. Bet, nu, man tikai tā škiet.Viņš noteica uzlūkodams meiteni.


ooc: sors pa trīkāršu postu, man Nets nočakrarējās :/

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 10.09.2007 14:38

[Malduguns]

OOC:Gan jau es pārdzīvošu.. Varbūt

Selīna palūkojās uz Džeimsu ar savādu, skumju smaidu sejā.
-Cilvēks agrāk vai vēlāk pierod pie visa. Priecājies, ka tev nekas tāds nav noticis. Un pasmaidi,-Selīna pacēla Džeimsa zodu, lai varētu ieskatīties viņam acīs.-Mums vēl daudz kas priekšā un es negribēšu dzīvot kopā ar kādu, kurš visai depresīvi raugās uz dzīvi. Krīzes periodi ir visiem, bet tā ir jāpārvar un ar smaidu uz lūpām jādzīvo tālāk. Nevajag kavēties atmiņās un sapņot par nākotni, jādzīvo mirklim. Labi, Džeims?-Selīnas skatiens bija drošs un atklāts. Viņa teica to, ko domāja nopietni. Meitene palaida vaļā Džeimsa zodu un uzmundrinoši viņam uzsmaidīja.

[Džezā tikai Meit...]

Madlēna atsmaidīja pretī meitenei, pamāja un nolikdama krūzīti uz izlietnes malas, paskatījās apkārt. Tur bija kāds puisis ar pusgariem matiem un kazbārdiņu, viens, meitene arkuru viņa sasveicinājās tikko virtuvē, divi, mājas saimniece un puisis ar kuru viņa runājoties ienāca virtuvē, četri, vēl kāds izskatīgs puisis, pieci, meitene ar ļoti gariem blondiem matiem, seši, Yuki, tātad septiņi un vēl galvenā. Astoņi. Pieskaitījusi vēl sevi, viņa izņēma no norādītās atvilknes deviņas karotītes un nolika uz galda. Lūk. Vai vēl kas? Viņa palūkojās uz Selīnu ar vieglu smaidu sejā.

[Semijs]

* Nez vai kāds ar mani runā, sorry, ja ignorēju, nav gribasspēka lasīt

Raiens bija izpīpējis savu cigareti un aizmeta to tālāk, protams sagaidot, lai neviens no iespējamiem namas īpašniekiem neievēro to. Vīrietim uznāca neliela vienaldzība un viņš noģērbās atstājot tikai bikses virsū, jo karstums bija pārlieku liels. Nometis drēbes uz somas, viņš iegāja virtuvē un ievaicājās.
-Atvainojos, bet vai kāds nezin kur es guļu?-

[Enifs]

Gan jau uzzināsi, kad pienāks laiks. Endrjū noteica, kad kādu mirkli bija sēdējis uz krēsla nedaudz nomaļus, nu jau bez saviem armijas zābakiem. Viņa plecu soma gulēja pie viņa kājām, un uz tās katana. Viņš bija vērojis meiteņu siekalošanos, Yuki un citus. par meitenēm viņš iekšēji smējās līdz sirds dziļumiem, bet nevar jau to izrādīt uz āru, kāds var apvainoties, un sabojāt ar kādu attiecības jau pirmajā dienā, nu nevienam nav vajadzīgs. Endrjū piecelās un devās uz virtuvi. apsēdies kādā brīvā krēslā, viņš uzrunāja selu, lai pārtrauktu jauniešu aizkustinošo sarunu... Man lūdzu zaļo tēju... Viņai tiesām gājis grūti - Endrjū nodomāja, uzmaidīdams meitenei, kura tiko satikusi senu paziņu

Šo rakstu rediģēja Enifs: 10.09.2007 17:32

[Malduguns]

OOC: es ar tevi runāju par tēju, bet nu labi

Selīna atbildēja Endrjū smaidam mazliet atturīgi. Viņai nepatika, ka viņas saruna tiek pārtraukta, tomēr pamāja un devās uzliet visiem tēju. Kamēr tējas biezumi ievilkās, Selīna uzlūkoja puspliko puisi, kurš nupat kā bija iedrasējis virtuvē.
-Nāc, es tev parādīšu,-Selīna sacīja un devās ārā pa vienām no trim virtuves durvīm. Šajā gadījumā, tām, kuras bija pa kreisi no centrālajām durvīm, bet pa labi no gaiteņa tumšā cauruma. Selīna tās atvēra un skatam atklājās tumšas kāpnes. Pēc mirkļa meitene bija pazudusi tumsā.

[Semijs]

Raiens uzreiz aizgāja pakaļ savai somai un sagaidīja, kad Selīna atgriezīsies. Tiklīdz sieviete nāca, viņš sāka sekot viņu un teica.
-Diezgan jauks namiņš tev te..-
Viņš izteica komentāru pa māju un paskatījās, kā Selīna pazūd tumšajā kāpņu telpā. Pasmaidījis, viņš devās līdzi.

[Malduguns]

-Paldies,-Selīna atbildēja, uzmetusi skatienu Raienam. Meitene jau bija jau kāpņu augšgalā un ieslēdza gaismu. Kāpnēs sienas bija gaišzaļā krāsā ar savādu rakstu, kuru radīja šķietami saburzītas avīzes nospiedumi.
-Un kā tevi sauc? Man jāskatās, kuru istabu tev iedalīju,-Selīn atspiedās pret durvju aili un izvlika no bikšu aizmugurējās kabatas kādu papīra lapu.

[Develin_]

Dea sēdēja pie galda un visus vēroja. Iespējams, skuķēni vairāk interesējās par tāda matu stāvokļa panākšanu nekā par pašu puisi.
Selīna atkal bija sastapusies ar savu labāko draugu no senseniem laikiem un beidzot bija atguvusi kaut nelielu daļu no labā noskaņojuma.
Dea vēlreiz uz visiem palūkojās. Saskaitīja un neizpratnē sarauca pieri. Viena pietrūka. Pareizāk sakot, vienas. Jaunā sieviete aši ieslēdza savu plaukstas datrou un izgāja cauri visu personas lietām. Trūka Roēnas. Piecēlusies kājās, viņa izstaigāja istabas, kur kāds varēja atrasties. Meiteni neatradusi, Dea uzvilka apavus un izgāja ārā no mājas, Pagalmā neviena nebija. Ārā uz ielas tāpat. Dea pagāja garām kādai nišai un visbeidzot, nākot atpakaļ, pamanīja meiteni.
-Ko tu te dari? Tev taču vajadzēja nākt iekšā pie pārējiem,-Dea uzrunāja Roēnu un sarauca pieri.

[hellwoman]

Roēna pamodās no tā, ka kads viņai pagāja garām.Tā bija Dea, kura viņu atklāja nākot atpakaļ un pajautāja, ko viņa te darot.
-Es izgāju pastaigāties, jo sapratu, ka mājā valdīs haoss vai kaut kas tam līdzīgs.Atnākot atpakaļ kostatēju, ka vārti ir ciet un nolēmu palikt tepat,cerot, ka kāds mani atcerēsies.Un tu atcerējies.Zini, es galu galā neesmu pieradusi pie lielām kompānijām.- teica Roēna un klusēdama, neko neredzošu,aklu skatienu veikli salocīja sev virsū uzsegto mēteli, ielika to somā, piecēlās un izstaipījās.Atcerējusies zobenu, viņa to pacēla un piestiprināja sev pie jostas.
-Paldies.- viņa piebilda un centās neskatīties uz to pusi, kur viņa, ar savām maņām, juta stāvam Deu, lai paliktu nepamanīts viņas akluma stāvoklis.

Šo rakstu rediģēja zvārgulīte: 11.09.2007 15:21

[Develin_]

-Haosa tur nav, vari nesatraukties, vienīgi visi ir mazliet nervozi. Labi, nervoza esmu es. Turklāt te jau nav daudz cilvēku. Ja tu kādreiz redzētu kapteiņu sapulces! Tur taču jēgu var pazaudēt. Bet nāc, iesim vien iekšā. Selīna ir uzlējusi visiem tēju. Un gan jau iedzīvosies. Visi agrāk vai vēlāk pierod. Cilvēki pierod pie visa un kāpēc lai viņi nepierastu pie sabiedrības. Turklāt gan nekur pārāk daudz neklīsti. Visu laiku jau es blakus nebūšu un vajadzēs kaut kā kulties pašai. Bet Selai vienmēr var zvanīt. Sīkā varbūt dažkārt viņa šķiet īgna un noraidoša, bet ir ļoti pozitīva neraugoties uz to, kas ar viņu ir noticis pēdējā laikā. Pie viņas ir jāpierod un būs labi. Viņa ir draudzīga un daudz laika ir pavadījusi visādos baros. Viņas puisis nesen kā gāja bojā viņas priekšā un viņa zināja, ka nespēs viņam palīdzēt. Bet nu labi, viņa pati par to runās, kad būs gatava. Bet pie viņas tik un tā vajag vērsties vienmēr. Viņa ir tā pa īstam jāatgriež dzīvē. Varbūt viņa šķiet atguvusi pozitīvismu, bet patiesībā Selīna iekšēji ļoti pārdzīvo,-Dea stāstīja un devās iekšā pagalmā, tad augšup pa trepēm un mājā iekšā, pārliecināta, ka Roēna viņai seko.

[hellwoman]

Un Roēna tik tiešām sekoja, paturēdama prātā visu, ko teica Dea.Viņa sekoja, bet bija noticis, kas dīvains. Viņai nevajadzēja klausīties Deas soļos, lai noteiktu, kur jāiet, bet viņa vienkārši to zināja un sajuta. Šīs izjūtas bija kas jauns un Roēna secināja, ka dzīvošana kopā ar medniekiem nesīs viņai daudz laba, vienalga, kam arī būs jāiet cauri.
Iegājusi mājā, viņa novilka savus melnos zābakus un mulsi palika stāvam koridorā, nezinādama, kas viņai tagad būtu jādara.Māja izstaroja no sevis kaut ko patīkamu un tikko jaušamu, bet tieši tas palīdzēja sajust, ka šīs tik tiešām būs labas mājas.

[Develin_]

Dea nometa savas kedas kaktā un uzlūkoja Roēnu.
-Ar tevi viss kārtībā?-viņa vaicāja.-Nāc, iesim pie pārējiem. Iedzersim tēju un papļāpāsim neformālā gaisotnē,-Dea tipināja pāri gaitenim uz gaišo virtuvi nemaz neieslēdzot gaismu, jo zināja šajā mājā teju katru stūrīti izņemot Selīnas personīgo teritoriju, kura bija diezgan plaša.

[hellwoman]

-Jā, viss kārtībā, tikai nedaudz aizdomājos.Tēja man noderētu.Un, laikam, sarunas arī.- Roēna pasmaidīja un sekoja Deai pa pēdām un juta, ka tuvojas kaut kam gaišam, nojaušot, ka tā ir virtuve.
Ja Deai gaismu nevajadzēja, jo viņa šeit zināja visu, tad Roēnai gaismu nevajadzēja, jo viņai no tās šobrīd nebūtu nekādas jēgas.Iegājusi līdzi Deai virtuvē, Roēna klusībā cerēja, ka tiks pieteikta, jo tas padarītu viņas situāciju vieglāku.Nepacietīgi atglaudusi blondos, mirdzošos matus nost no sejas, viņa nostājās uz virtuves sliekšņa un atspiedās pret stenderi, gaidot tālākos notikumus.

Šo rakstu rediģēja zvārgulīte: 11.09.2007 18:50

[Semijs]

-Raiens... Raiens Kisnlejs.-
Uzkā```` augšā pa trepēm, Raiens teica Selīnai.
-Cerams, ka esmu sarakstā. Piedodiet, bet mēs laikam arī neesam tā iepazinušies? Ja nav noslēpums, jūsu vārdu varētu uzzināt?-