Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Līg]

Persija nedaudz sabozās, kad tika ievērotas viņa vēl aizvien kurpjainās kājas.
Galvenais taču ir uzdevums!
Pieliekusies viņa lēnītēm sāka šņorēt vaļā kurpju šņores kārtīgi nolikdama vecās, mīļās kurpes. Tās jau bija nonēsātas no laiku laikiem, taču Persijai tas patika un ne viens pat ja censtos nespēstu piespiest viņu tās izmest. Meitenei parasti bija raksturīga pieķeršanās lietām. Laikam tas kompensēja cilvēku pieķeršanās un draugu būšanas trūkumu.
Vēlreiz nīgri palūkojusies uz kurpēm, viņa kājām graciozi slīdot pa grīdu, gāja uz virtuves pusi.
Tagad nebija laika domām ne par ko citu, pat ja tie būtu tie skaistie puiša mati. Saviebusies par sevi pie šādas domas, Persija aizvēra acis un centās attīrīt prātu no nevajadzīgajām domām. Uzdevums. No šī brīža viņa visa veltīsies uzdevumam. Tas taču bija tas ko viņa darīja vienmēr. Un viņa to vienmēr izdarīja lieliski. Kaut gan līdz šim viņa nebija strādājusi komandā...

[Eņģeļu gūstekne]

Lai nu tā būtu. Tīksminādamies par savu balsi, nodūdoja Yuki un jau pēc neilga mirkļa puisis bija kustībā iepretīm ārdurvīm, lai izgaršotu kādu no savām vaniļas cigarellām. Izdzirdējis piedāvājumu par tēju viņš pagriezās un nožilbinājis vēlvienu kolgeit smaidu, pamāja ar galvu. Pēc mirkļa es labprāt iedzertu kādu tasīti piparmētru tējas, tā manā sejā neļauj uzrasties pūtītēm un grumbām. Pilnībā apsēstais jauneklis ieteicās un tad palūkojies uz Persiju pasmaidīja atkārtoti, tikai šoreiz smaids bija koķetāks un intīmāks. Nevēlies man uz mirkli sastādīt kompāniju? Atļaušos stādīties priekšā, mans vārds ir Yuki. Viņš atkal jau pagriezās un lēni uzsāka iet uz durvju pusi. Uzlicis roku uz roktura, Yuki vēlreiz pagriezās un aicnoši pamāja ar galvu meitenei, tai brīdī viena no matu šķipsnām "netīšām" iekrita acīs, kas lika puisim atkal jau izskatīties narcistiskam.

[Džezā tikai Meit...]

Meitene pagriezās apkārt un paskatījās uz Deu. Nu labi. Bet viņas nav nemaz netīras. Novilkusi tās, meiten tās nolika pie pārējām kurpēm un piecēlās. Yuki šķiet nebija viņu dzirdējis un neatbildēja viņai, tādēļ meitene vienkārši paraustīja plecus un klusi noteica. Varēja jau pateikt, ka nē. Izdzirdējusi par tēju, meitene pasmaidīja un noteica. Jā, man lūdzu melno tēju, ja var. Un gāja uz virtuvi.

Šo rakstu rediģēja melomania: 09.09.2007 20:28

[Malduguns]

Selīna novaikstījās, izdzirdējusi Yuki atbildi, viņa apšaubīja puiša darba iespējamo kvalitāti, tomēr neko neteica.
-Un uz kādām tējām piesakās pārējie?-Sela vaicāja. Viņai nekad nebija izdevies būt labai mājsamātei un viņa nemaz necentās tāda būt. Viņa tikai centās aizgaiņāt savu īgnumu ar rosīšanos.-Varbūt kāds vēlas man nākt palīgā?-meitene noprasīja un uzlūkoja savus turpmājos komandas biedrus.

[Džezā tikai Meit...]

Jā, es tev varētu palīdzēt. Noteica Madlēna paskatīdaās atpakaļ uz Selīnu. Viņa pamanīja kādu vecu reklāmu, kura atgādināja vienu ļoti jautru gadījumu iz meitenes dzīves un viņa plati pasmaidīja.

[Eņģeļu gūstekne]

Pēkšņi Yuki attapās, ka bija dzirdējis vēl kādu balsi. Protams atradīsies. nedaudz samulsis puisis noburkšķēja zem deguna un nemanāmi nosarka, jo nebija radis nedzirdēt sieviešu balsis. Parasti tas bija pirmais ko pēc savas balss dzirdēja Yuki. Yuki, atvainojos, ka neatbildēju uzreiz, uz mirkli biju aizdomājies. Tad tu nāc? Protams, ja tu pieļauj cigarellu smēķēšanu. Puisis centās neērto situāciju vērst par labu, bet diez cik daudzsološi viņam neizdevās, bet vienu viņš zināja, centās Yuki no sirds.

[Līg]

Persijas skaistais augums jau bija ticis gandrīz līdz virtuves durvīm, kad viņa izdzirda kādu dūdojošu un neticami maigu balsi prasot, lai viņa tam pievienojas.
Asi apgriezusies apkārt meitene ieraudzīja skaisto matu īpašnieku.
Pievienoties? Laba ideja. Tomēr uzdevums ir svarīgāks. Tieši tāpēc viņa bija nākusi uz šejieni vai ne? Viņa klusi apspieda domas par vēl tiko lidojošajām fantāzijām par zēnu ar cigareti viņas galvā.
Ieskatījusies dziļi acīs skaisto matu īpašniekam, viņa pasmīnēja bezkaunīgu smīnu un pieklājīgi noteica, "Nē, paldies!" Smīns. Ak, šis smīns, kas padarīja Persiju tik iekārojamu. Vēl brīdi intensīvi pablenzusi zēna acīs, viņa pagriezās un lēnām iesoļoja virtuvē.
Tas sāka uztraukt Persiju. Parasti viņa bija pieradusi strādāt viena un dzirdēt visu interesējošo informāciju tūlīt. Viņa gribēja uzzināt uzdevumu!Taču tagad...komanda. un laika vilcināšana. Ar tēju. Nu ko.Būs vien jādzer tā.
"Man, lūdzu, Kumelīšu tēja, ja tāda atrastos," viņa nedaudz iedomīgi noteica. Persija to tiešām nebija vēlējusies teikt iedomīgi, bet tā tas kaut kā bija sanācis. Jebkurš kas uz brīdi būtu ieskatījies viņas mežonīgajās acīs redzētu tur iegailējamies nelielu vainas apziņas liesmiņu, taču pēc acu pamirkšķināšanas tā jau bija prom.

[Džezā tikai Meit...]

Pēkšņi puisis likās attapies un Madlēna paskatījās uz viņu visai aizkaitināta. Jā, priecājos iepazīties Yuki un es piedodu, taču šķiet es tomēr kādu paņemšu vēlāk. Varbūt pēc tējas. Meitene graciozi apgriezās un iegāja virtuvē vēl uzmezdama ašu skatienu reklāmai un Selīnai. Tur jau atradās kāda meitene. Sveika. Noteica Madlēna nostājoties pie loga un viegli pamādama meitenei. (pieņemu, ka tāds tur ir.)

Šo rakstu rediģēja melomania: 09.09.2007 20:55

[Eņģeļu gūstekne]

Meitene, kuru viņš bija uzrunājis pirmo atteicās, no kompānijas sastādīšanas. Yuki saprotoši uzsmaidīja, ne jau vienmēr bija vēlme kaut kur vilkties, taču uz otru meiteni viņš vēl lika cerību, piekritīs, nepiekritīs... Tas bija jautājums un to puisis apzinājās, viņš aizvien vēl truli stāvēja uzlicis roku uz durvju roktura gatavs doties ārā un tai pat laikā, pilnībā palikdams iekšā. Ceru pēc tam varēsim kārtīgi pievērsties uzdevumam, bet tikmēr kamēr malkosim tējas, nopietnas sarunas domājams nevarētu vērsties. Otra meitene arī atteicās, tā kā Yuki viens pilnīgi noteikti negribēja doties uzsmēķēt, viņš noņēma roku no roktura un atglaudis aiz aus nepaklausīgo šķipsnu, uzbūra nekaunīgu smīnu un novilcis spoži notīrītos armijas zābakus pedantiski tos novietoja pie sienas, vienu otram blakus, un tad raitā solī aizgāja līdzi pārējiem, iegājis virtuvē, viņš viegli pamāja ar galvu sveicienam. Sveicinātas dāmas. Saprotams ar sievietēm viņš sasveicinājās, bet puišus pat nepamanīja, ja tādi tur vispār bija, pēc Yuki domām.

Šo rakstu rediģēja Dvēseļu marionete: 09.09.2007 20:59

[Džezā tikai Meit...]

Sveiki, sveiki. Novilka Madlēna un palūkojās laukā pa logu. Vienīgais ko viņa redzēja, bija drūmas sejas un apmākušās debesis. Kā viņai tas bija noriebies. Gaisma no loga maigi apspīdēja meitenes stāvu un seju, tā izceldama viņas auguma kontūras. Meitene atgrūzās no palodzes un piegāja pie izlietnes. Sameklējusi kaut kādu krūzīti, viņa ielēja ūdeni un iedzēra malku, kamēr vārījās ūdens. Bija uznākušas pēkšņas slāpes.

[Līg]

"Sveiki," viņa atbildēja meitenei, kas to sveicināja.
Tad atkal iegrimusi domās un gaidot vai kāds viņai pasniegs tēju vai tomēr nē, Persija pēkšņi iztrūkās pie jau dzirdētās dūdojoši maigās balss. Kāpēc tieši šaj balsij vienmēr bija jāiztrūcina Persija?
Paskatījusies uz skaisto matu īpašnieku viņa nevis atbildēja ar 'Sveiki' , bet vēlreiz viegli pasmīnot teica, "Man likās, ka tu vēlējies iet ārā uzpīpēt."tas bija vairāk kā vienkāršs teikums, kas saturēja nelielu tincināšanas devu, nekā jautājums.
Persijas domas nepārtraukti noņēma domas par uzdevumu. Kāds tas būs? Kur tas būs? Vai viņai būs viegli sastrādāties?
Meitenei sasodīti nepatika būt par kaut ko absolūtā neziņā, tāpēc iekodusi apakšējā lūpā viņa gaidījā īsto mirkli.
Īsto mirkli kad uzdot jautājumus.
Tie viņu gandrīz vai grauza no iekšienes, taču Persija saprata, ka nepacietīgi izjautājot iegūs nepatiku no uzdevuma devējiem.

Šo rakstu rediģēja Līg: 09.09.2007 21:17

[Develin_]

Dea devās uz virtuvi. Tie, kuri ir pietiekoši lēni, lai pārģērbtos paši atradīs vietu, kur pulcējās visi jaunie brālības biedri.
Virtuve šajā mājā vienmēr bija Deai patikusi. Tā bija salātzaļā krāsā. Grīda bija no koka un kāju pēdas patīkami skāra ēvelēto un nolakoto koku. Skapīši un darba virsma bija veidota no mazliet gaišākas krāsas koka un vietām tajos bija iegrebti putni, kuri aizdomīgi atgādināja baložus. Pati virtuve bija paliela, tajā bija vietas pietiekoši daudz cilvēkiem neraugoties uz to, ka telpas vidū bija milzīgs koka galds, pieskaņots darba virsmai un skapīšiem. Arī tam bija aizdomīgie baloži. Krēsli bija vienkārši, ar taisnām atzveltnēm, tomēr izskatījās ērti. Uz četru riņķu plīts bija uzlikta tējkanna un uz nelieliem āķīšiem rindojās krūzītes. Uz galda stāvēja vien cukurtrauks un vāzīte ar ziediem. Par šiem ziediem bija ko brīnīties, jo tie bija reti, turklāt neviens pie pilna saprāta esošs cilvēks nevarētu atļauties tādus ziedus, ja vien nebūtu stāvus bagāts.
Dea apsēdās pie galda, salika pirkstu galus kopā, izveidodama tādu kā tiltiņu un lūkojās uz pārējo rosību vai arī cenšanos aptvert situāciju. Viņa uzmeta īsu skatienu logam, pie kura stāvēja Madlēna. Logu ieskāva jauki, bēši tilla aizkari, kuri bija pārsieti ar mazliet tumšāka toņa lentu. Palodze bija patīkami plata un uz tās rindojās dažādi nieki, kā, piemēram, akmentiņi un gliemežvāki.

Šo rakstu rediģēja Develin_: 09.09.2007 21:21

[hellwoman]

Visu šo laiku Roēna, klusībā pie sevis smaidot, klausījās notikumos mājas iekšienē vēl joprojām sēdēdama paslēpusies vārtu nišā. Viņa tikko bija atmetusi cerības, ka kāds viņu varētu līdz rītam atcerēties, jo saprata, ka šobrīd iekšā notiek sava veida kaislības, kuras aizņem lielāko daļu no kompānijas prātiem.Vēl joprojām klausoties balsīs, un to ieaijāta, Roēna lēnām slīga miegā.

[Zōzā zač zač]

Nedaudz nopētijis apkārtējos Džeimss lēnā solī ienāca iekšā pašā mājā.
Viņš uzreiz saprata, ka jānovelk savi apavi, ne tikai tādēļ, ka tā pirms brīža teica un visi apavi bija salikti smuki viens pie otra, bet tādēl, ka tā prasīja pieklājība.
Novilcis savas melnās kurpes,kas bija nospodrināta sun nopulētas, viņš tās nolika pie pārējo apaviem.
Puiša kājas, dŗizāk pēdas, sedza melnas zeķas.
Ar savām acīm, kuras bija zilganpelēas, viņš nopētīja atelpas iekšieni.
Viņam uz pirmā acu skatiena patika.
Nolicis kofeīti piesavām kājām viņš satvēris savus matus, kas bija saņemti as'titē, viņš tos pieārtoja, lai nezska'titos, tik izpūris.
To izdarījis viņš ieraudzījis Selu uzreiz sastinga, kā iedzīs zemē.
Bet tā tač nevarētu būt viņa, bet vai nu tomērt?!?
Puisis nodomāja un pacēlis savu koferīti viņš nostājās, tieši aiz meitenes.
Man lūdzams Stipru piparmētru tēju,ar četrām cukura karotītēm.
Ar lielu smaidu uz lūpām viņš noteica.
Redzēsim vai mani atpažis.

[Malduguns]

-Četras cukura karotītes piebērsi pats,-Sela nomurmināja un apgriezās riņķī. Meitene ieskrēja kādā puisī. Pacēlusi skatienu, viņa sastinga un ilgi lūkojās puisim acīs. Viņš šķita tik pazīstams. Pakāpusies soli atpakaļ, lai nesagādātu viņam neērtus brīžus, Selīna aplūkoja viņu ciešāk. Vaibsti bija pazīstami. Labi pazīstami, tikai piemirsti. Turklāt vēl kas uzjundīja atmiņas, turklāt, ne tās sliktākās.Cukurs
-Džeims?-Sela iepleta acis un apmetās puisim ap kaklu, pilnīgi ignorēdama visu un visus.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 09.09.2007 21:36

[Zōzā zač zač]

Puisis klusi iemsējās, par to, ka pats varēs likt.
Bet, tad viņa griežoties apkārt viņā ieskŗēja, viņš nedaudz viņu pieturēdams raudzījās viņā, kā viņa ar šoka izteiksmi Sejā, viņu uzlūkoja.
Untad notika, klo mazāk vai vairāk puisis gadīja.
Viņa nosauca viņavārdu un sasveicinoties apmetās viņama p kaklu.
Viņš tik mīli un sirsnīgi smaidīja.
Pareizi Sela, pareizi.
Viņš noteica aplikdams savu brīvo roku ap viņu un piekļaudams sev ciešāk klāt viņš viņu pacēla dažus sprīzūs virs zemes.
Kā nekā puisis bija 1.90 m garš.
Sen, nēsam redzējušies, ne?
Viņš samērā klusi viņai teica, lai viņa pietiekoši labi varētu dzirdēt.

[Malduguns]

-Sen gan,-Selīna staroja. Viņa bija uz mirkli aizmirsusi Gustu un visas savas problēmas. Atkalredzēšanās skurbināja.-Tu esi izaudzis un pieaudzis,-Sela ar smaidu uz lūpām sacīja un, pati to neapzinoties, noskūpstīja puisi uz vaiga. Prieks par sastapšanos bija pārāk liels lai prātotu par to, ko padomās citi. Džeimss bija pacēlis meiteni. Kad viņa bija nolaista zemē, Selīna atzinīgi novērtēja puiša pārmaiņas.-Neizskatās, ka šos gadus esi pavadījis dīkā,-smīns rotājās viņas lūpās un acis mirdzēja priekā.

[Zōzā zač zač]

Nu, tu jau arī neesi stāvēusi uz vietas.
Viņš pievērs acis vēljoprojām staroja.
Un tad notika ts ko puisis tiešām neparedzēja, kaut aŗi vieņa slavenākais teiciens: "Paredzi neparedzamo", viņam uz vaiga iedeva bučīņu.
Viņa vaigi nedaudz ieguva sarkanīgu toni.
Nolaidis meiteni zemē viņš viņu nopētija, no galvas līdz kājām.
Nu,es to, kā hobiju tikai uztvēru.
Ar nelielu mūlsumu viņš noteica unmaigi smaidot viņš atildēja viņai.
Tu ŗi esi paaugusies un pārmaiņas ir pamatīgas.
Nu, to puisis noteica, kā džeks, nevis kā draugs, bet, nu, tas jau bija normāli.
Sārtums vaigos vēl saglabājās.

[Malduguns]

Sela pasmīnēja, nolaida skatienu un nešpetni palūkojās puisī.
-Pļāpāsim vēlāk. Palīdzēsi man uzklāt galdu? Visi te ir aizņemti ar tā Narcisa tipa indivīda apbrīnošanu,-Selīna pasmaidīja un devās pēc krūzītēm. Uzmetusi Džeimsam nebēdīngu skatienu viņa pie sevis pasmīnēja par puiša nosarkušajiem vaigiem un sāka saimniekot gar krūzēm, drogām un tējkannu.

[Zōzā zač zač]

Puiša vaigi vēl nedaudz piesarka, kad meitene uz viņu nešpetni paskatījās.
Tas bija mūlsinoši.
OK, tikai saki,kas man jāizdara.
Viņš noteica un savu metāla kofeŗiti viņš piestiprināja pie milzīgās mugursomas,lai viņam būtu ērtāk darboties.
Viņš vēl neiedomājās novilkt somu.