Lielā iedzeršana (PG-15 aptuveni. bet ne augstāk ), [ATD] Opcijas

[Milēdija]

Moldas Pils
Rīts.

Dragomirs atvēra acis. Viņš gulēja sēdus, Kāds gulēja atspiedies viņam pret plecu, bet vel kādi pāris (kaut kas) krāca kaut kur netālu. Visa istaba bija piegrūsta pilna ar tukšām vīna pudelēm. Tik pat tukšām alus mucām un kolbām ar kaut kādiem nezināmiem ķīmiskiem reaģentiem. Ak kungs, kas te vakar notika...? Dragomirs centās atcerēties. - "Tā...es sarīkoju balli...Uzaicināju visus...Atnāca brālis un atvilka sev līdzi kaut kādu iedzērušu slepkavu- mūku...Piedāvāja apmazgāt balli... Viss. beigas. Filma pazūd. Ceru, ka viņš izdarīja visu kā vajag....
.

[Kalevale]

Kas tad nu, Ketlīn, mīlas kreņķi? Vai varbūt kāds nomiris? Keta apstājās tieši blakus Ketlīnai. Paņem kādu graķīti no tā vecā elfa, gan jau pāries... gan sirdssāpes, gan galvassāpes, Keta atkal ieķiķinājās un palīdzēja Oromisam iespiest pudeli Ketlīnas rokās.
Jā, ja es būtu dzīva, tad man vai galva plīstu pušu klausoties, kā es runāju savā spiedzīgajā balsī, spoks sajūsmināti iekliedzās un turpināja ķiķināt. Varbūt tomēr viss alkohols nav izgājis no mana caurspīdīgā organisma, ja jau uz tādu jautrību spējīgā, viņa domājot ieķiķinājās un netīšām izlidoja cauri kādai sienai, bet tūlīt pat jau atgriezās.
Ak, ko gan jūs darītu, bez maniem smiekliem šajā burvīgajā rītā... Keta aizgrābti ierunājās, zinot, ka šobrīd visi vislabprātāk gribētu viņas nāvi, tikai viņiem par nelaimi tā jau bija mirusi.

[Malduguns]

-Viņš... viņš teica, ka mīlot mani,-Ketlīna izstomīja un ciešāk sažņaudza pudeli.-Bet tad viņš pavisam vienkārši aizgāja pie citas. Pie citas, kura bija naudīgāka.
Jauno sievieti meitenes rēgs netraucēja, viņa bija pārāk aizņemta ar sevis žēlošanu.

[mr Bl@ck]

Tieši šobrīd Orormiss bija jau valdījās lai neskrietu uz alķīmiķa laboratoriju un mēģinātu izgudrot atdzīvināšanas mikstūru Ketai, tikai tāpēc lai viņam būtu tā laime viņu atkal nosist. Ja tu būtu dzīva, tu jau būtu mirusi. Orormiss palaboja Keutu pašūpodams sāpošo galvu. Tad pamāja Ketlīnai, Labāk dzer iekšā, lai nav jādomā par tādiem cilvēkiem. Interesanti kāpēc es viņu nenodūru jau sen? Viņš izmeta ieslīgdams pats savās domās.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 18.08.2007 19:11

[Malduguns]

-Ko tad tu gribi nodurt?-Ketlīna ierāva krietnu malku un ar aizmiglotu skatienu paraudzījās elfā.

[Kalevale]

Raudi, raudi, izraudi visu, un tad kļūsti bagāta, lai vari paņirgāties par viņu, Keta centās uzmundrināt Ketlīnu, taču tā nebija viņas stiprā puse. Tik ilgi dzīvodama kā spoks viņa jau bija aizmirsusi par cilvēciskajām jūtām. Nu, ja neskaita to glīto spoku no pagrabstāva...
Ak, Oromiss, neglaimo sev, ja es būtu dzīva, tad mani jau pārsimts reižu būtu nogalinājuši. Ne tu pirmais, ne pēdējais, viņa atkal ieķiķinājās. Starp citu, miru es, jo nokritu no tilta, nevis tādēļ, ka kāds būtu mani nogalinājis. Keta viszinīgi smaidīja un atsāka lidināšanos pa istabu, ik pa brīdim pakaitinādama elfu.

[Malduguns]

-Bet... bet es gribu... gribu būt mīlēta,-Ketlīna atkal izplūda asarās un atkal sāka dzert.

[mr Bl@ck]

Gan es izdomāšu kaut ko. Orormiss sacija aizkaitināti vērodams meitenes spoku. Protams bards bija turpat un viņš laikam nebija laimīgs, ka Oromiss tā ieradās un rupji runājot, nozaga meiteni, kuru viņš bija pirmais apamanījis, bet ko lai dara tāda ir dzīve.
Ketlīn es negribu izklausīties nejauks, bet vai tu iedotu man to brendiju? ļoti vajag. Galvassāpes kas bija pazudušas uz mirkli gāzās virsū ar pilnu jaudu. Sāpju vilnis bija tik spēcīgs, ka Orormiss salīgojās un ievaidēdamies sabruka blakus Ketlīnai.
(OOC: No vienas puses Ketlīnai tagad ir Bards (aizmirsu vārdu) un pie otra sāna es tikko sabruku)

[Malduguns]

Ketlīna bija galīgi izsista no psiholoģiskā līdzsvara. Oromiss bija sabrucis pie viņas kājām un meitenei uzmācās viegla panika. Viņa nolika brendija pudeli kur pagadās un pieliecās pie elfa, lai saprastu, kas viņam kaiš. Gaišās citras Ketlīnas seju nu ieskava kā aizkari.
-Kas ar tevi notika?-viņa maigi, bet diezgan spēcīgi iepliķēja Oromisu. Meitene paķēra brendija pudeli un pielika pie elfa lūpām, bet tad pārdomāja.

[Kalevale]

Nu, nu, bez kārtīga malka viņš neatjēgties, Keta noskaldīja un izrāvusi pudeli no Ketlīnas rokām centās ieliet dziru Oromisa mutē.
Pietiekoša noskaņošanās, koncentrēšanās un voula! Es spēju satvert priekšmetus! Keta pie sevis priecājās.
Bet tu tik raudi, raudi, gan jau paliks vieglāk, meitēn... spoks turpināja uzmundrināt Ketlīnu. Bez maz likās, ka viņi būtu vienīgie istabā, jo pārējie stāvēja klusu.
Nesatraukājies, Ketlīn, viss būs labi ar viņu. Tikai smagas paģiras, acīmredzot, nav pieradis pie tāda daudzuma alkohola, Keta zobgalīgi pasmīnēja un beidzot iedabūja dziru elfa mutē. Tā, tagad lai tik neaizrijas...

[Malduguns]

Ketlīna vairs nespēja raudāt. Oromisa bezsamaņa bija viņu izsitusi no raudāšanas noskaņojuma.
-Uzmanīgi, nenosmacē viņu, citādi vēl būs jāelpina-Ketlīna sacīja, kad Keta bija ielējusi Oromisam mutē krietnu devu brendija.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 18.08.2007 19:57

[Kalevale]

Keta pasmaidīja. Nu, tas jau nebūtu nekas traks, tu varētu veikli aizmirst vecās sirdssāpes, spoks iesmiedamies teica. Kamēr jams te guļ, tu varētu pateikt, kas ir tā vērts, lai tik skaista Ketlīna kā tu lietu asaras viņa dēļ.
Gan jau būs labi, kad sajutīs garšu, tad vajadzētu atjēgties, viņa ne visai pārliecināta nodomāja un drošības labad ieknieba elfam vaigā un, lai būtu vēl drošāka, uzpūta savu dvašu.

[mr Bl@ck]

Nakamais kadrs ko Elfs samanīja bija tas kā pa rīkli notek kautkas svilinošs. Tad kniebiens vaigā un ledus auksta davaša. Pavēris acis šaurā spraudziņā viņš redzēja uz viņu lūkojas divas meitenes Keta un Ketlīna. Ir nācies pamosties arī ļaunākā situācijā. Oromiss nodomāja. Es tak vēl esmu dzīvs ja? viss ko viņš dabūja pār lūpām.

[Malduguns]

-Tu vismaz izskaties dzīvs. Kā jūties?-Ketlīna noteica, uzlūkojusi elfu.
-Kāpēc es leju asaras viņa dēļ? Es pati to variāk nezinu. Visādi notikumi virpuļo manā galvā,-Ketlīna turpināja lūkoties uz elfu, lai gan runāja ar spoku meiteni.

[Kalevale]

Nu, re! es tak teicu, ka tik viegli ar viņu galā netikt, Keta pašapmierināti iesaucās. Nē, miris tu neesi. Miris tu neredzētu mani, bet gan sazin ko... nez, tur augšā mani nelaiž, saka, ka esot pārāk kaitinoša. spoks nopūtās.
Nu, ja nezini, tad ko tu sēdi, laiks izklaidēties, laiks tikt vaļā no galvassāpēm, te visi kā zīdaiņi jādzirda, Keta atkal nedaudz spiedzoši, bet nu jau ar dusmu pieskaņu noteica un veikli pielikusi pudeli arī Ketlīnas lūpām, iegāza pāris malkus viņas mutē.
Kas tik spokiem nav jāpārdzīvo... viņa nodomāja un iedomājās, ka pati arī varētu sākt žēlošanos par krišanu cauri sienām un reizēm, kad gadās ieskriet galdos. Ak, cik, tas viss ir sarežģīti!

[Roviela]

Brīdī, kad Ketlīna tomēr bija pārdomājusi dzert no šorīt tik dārgās vīna pudeles, Jalens to bija izņēmis viņai no rokas un saudzīgi noslēрis, pirms tam iedzerot vēl vienu krietnu malku no tās.
Tagad viņš turpināja sēdēt zemē pie daiļavas kājām, ar elkoni viņai klēpī (tā bija visai ērti), un ik pa brīdim domīgi patrinkšķināja stīgas.
Brīdī, kad Ketlīna raudulīgi čikstēja, ka gribot būt mīlēta, bards saausījās, un liegā balsī apņēmīgi paziņoja:
- Visudaiļā, es esmu gatavs dāvāt tev savu sirdi.
Tas, protams, neko nenozīmēja, lai gan šo lomu viņš godīgi spēlētu vismaz kādu nedēļu, un arī visādi elfi kaut kur blakus viņam nemaz netraucēja, tikai Ketas griezīgā balss reizēm lika sarauties nepatikā. Jalens gluži labi zināja, ka izskatās pievilcīgāk par viņiem visiem te.
- Ketlīn, rozīt' baltā, nāc līdzi, un mēs ātri tiksim galā ar tavām sirdssāpēm.
Un galvassāpēm, viņš nodomāja.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 18.08.2007 22:44

[Malduguns]

Kad Keta iegāza Kelīnas rīklē dedzinošo dziru, meitene sāka klepot, bet tad atguvās. Asaras saskrēja acīs, bet tām nebija nekāda sakara ar aizgājušo mīlestību.
-Kā zīdaiņi jādzirda? Lai paši tiek galā,-Ketlīna nomurmināja.
-Jalen, tu runā tieši kā viņš. Un tas manī nevieš uzticību tev. Varbūt tev arī prātā ir tikai saldi vārdi un pēc kāda laiciņa tevis te vairāk nebūs-meitene palūkojās uz bardu.

[mr Bl@ck]

Tikai neaizraujaties dzērienu mums ir ļoti maz. Tikai šī pudele, ar to tikai lāpīties. Oromiss sacīja mēģinādams pieslieties kājās. Nekas nesanāca jo tikko pieslējies kājās viņš paspēja paspert tikai dažus soļu, kad pasaule atkal sagriezās un viņš apgāzās. šoreiz zinš apjēdz ka ir nokritis uz kaut kā mīksta, pareizāk sakot netīšām uzkritis Ketlīnai virsū. Nu ir vāks... Oromiss nomurmināja.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 19.08.2007 12:44

[Kalevale]

Ja lielie bēbji paši tiktu galā, tad tu te nebimbotu un man tam tur, Keta pamāja uz elfa pusi. Nebūtu bijis jālej rīklē tā velna dzirda!
Spoks jau sāka kļūt īgns, taču izdzirdējusi Jalena balsi viņa atkal ieķiķinājās. No vilka bēgot lācim uzskries? Tomēr savas domas viņa paturēja pie sevis un nolēma palaidelēties vēl pa istabu.
Pārējie šķita kaut kā noklusuši, taču Ketas ideju izjauca pēkšņais troksnis, kad radās, kad elfs uzkrita virsū Ketlīnai. Keta atkal nenovaldījās un skaļi jo skaļi sajūsmināti iespiedzās: Kas par orģijām, kas par orģijām!! Un turpinot kliegt un smieties, viņa atkal izkrita cauri sienai.
Ak, šīs neizturīgās sienas, viņa nešpetni nodomāja un ielīda atkaļ istabā.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 19.08.2007 12:50

[Malduguns]

-Jēziņ!-Ketlīna izsaucās, kad Orimiss bija uzkritis viņai virsū. Cietusi viņa nebija, bet šis stāvoklis dāmai bija visai nepieņemams. Saudzīgi novēlusi elfu no sevis viņa to cieši uzlūkoja.
-Varbūt tomēr kādu laiciņu paliec uz vietas?-Ketlīna vaicāja, atglauzdama kādu matu šķipsnu no Oromisa sejas, lai elfs varētu redzēt, ar ko runā.

[Roviela]

- Kur - te? - bards atsaucās, sirdsšķīstām acīm veroties Ketlīnai acīs.
Tā skatoties, viņš nevilšus nodomāja, ka, sasodīts! Ketlīna patiešām ir skaista, un, ja viņa beigtu nemitīgi raudāt par kādu vārdā nesaukto (nez, viņa vispār atcerās, ka šo sauca?), kas viņu esot pametis, tad Jalens pat būtu ar mieru Ketlīnu apprecēt. Ar noteikumu, ka tas neuzliek pienākumu sēdēt mājās 24 stundas no vietas un skatīties tikai uz Ketlīnu. Bardam bija plaša sirds, ar vienu sirdspuķīti viņam nekad nepietika, bet pret kārtīgu vietu, kur vienmēr atgriezties, viņam iebildumu nebūtu.
Jalens labpatikā pievēra acis, iedomādamies savu namu ar Ketlīnu saimnieces lomā. Nē, nē, viņš nebūtu tik egoistisks, ka pieskatītu, ko viņa dara tad, kad viņš nav mājās.
Saldās pārdomas iztraucēja elfs, kurš bija pamanījies uzkrist barda jau iedomātajai sirdsmīļajai virsū.
- Kāp nost, - viņš īsi noteica, jo celties viņam negribējās.
- Tu tikko uzkriti virsū dāmai, kurai es piedāvāju savu sirdi. Par ko domājuši tavi vecāki, kad tevi audzināja, es nezinu!