Lielā iedzeršana (PG-15 aptuveni. bet ne augstāk ), [ATD] Opcijas

[Milēdija]

Moldas Pils
Rīts.

Dragomirs atvēra acis. Viņš gulēja sēdus, Kāds gulēja atspiedies viņam pret plecu, bet vel kādi pāris (kaut kas) krāca kaut kur netālu. Visa istaba bija piegrūsta pilna ar tukšām vīna pudelēm. Tik pat tukšām alus mucām un kolbām ar kaut kādiem nezināmiem ķīmiskiem reaģentiem. Ak kungs, kas te vakar notika...? Dragomirs centās atcerēties. - "Tā...es sarīkoju balli...Uzaicināju visus...Atnāca brālis un atvilka sev līdzi kaut kādu iedzērušu slepkavu- mūku...Piedāvāja apmazgāt balli... Viss. beigas. Filma pazūd. Ceru, ka viņš izdarīja visu kā vajag....
.

[Demiurgs]

Vinijs piegāja pie cilvēka kurš šķiet bija mājas saimnieks un uzsita viņam pa muguru, Ei draugs vai neatradīsies kas ēdams vēders dumpojas kā nelabais, arī malks viskija nenāktu par skādi

[rudo lapu vilcēn...]

-To laikam varētu jautāt visiem.- puisis klusi nomurmināja un sāka masēt stīvo kaklu. Derētu kauliņus izkrakšķināt, ja vien tas neizraisītu vēl leilākas galvas sāpes.
Ar nopūtu atkritis atpakaļ uz grīdas, suņpuika brīdi vērās griestos, cenšoties saprast, ko īsti pārējie grib. Rādījās, ka pohas lāpīt.
Aplaizījis sausās lūpas, Estas secināja, ka arī noderētu kāds malciņš, lai vismaz mute nav tik sausa.
-Vīna nebūs.- piecēlies sēdus, puisis apgrieza kājām gaisā tuvāko zaļgano pudeli. -Ja vien pagrabā kāda vēl nav aizķērusies.- īss smiekliņš, kas atkal beidzās ar vaidu, pārskrēja pāri viņa lūpām. -Varbūt kāda lāse vēl palikusi kādā no alus mucām.- paraustījis plecus, viņš centās piecelties kājās.
Kājās piecelties izdevās, taču nācās secināt, ka grīda nav tik stabila kādai tai vajadzētu būt. Piemiedzis vienu aci, pēc tam atkal otru, pieglaudis vienu ausi, pēc tam otru, Estas mēģināja iet. Ne pārāk veiksmīgi, jo attapās ar degunu grīdā pie kādas jaunkundzes kājām. -Oi, atvainojiet. Vakardien grīda bija stabilāka- tāpat guļot uz grīdas, puisis iesmējās un tūlīt ievaidējās. Vajadzēs uz kādu brīdi beigt nemitīgi smieties, vismaz tik ilgi, līdz galva beigs sāpēt un ķermenis sāks klausīt, viņš sev piemetināja

[Malduguns]

Ketlīna palūkojās uz Estasu pie savām kājām un, pievilkusi kājas sev tuvāk, liegi iesmējās.
Gan jau būs labi, sliktāk kā tagad manuprāt, man nevar būt,-viņa sacīja un atkal atbalstīja galvu rokās.

[rudo lapu vilcēn...]

-Var gan.- puisis centās piecelties kājās, un reizē cent\ās atkal neiesmieties. -Pēc Rufūža īpaši stiprā sajūta tāda, ka tevi būtu atsituši pārītis troļļu, vai milzis nolēmis uzspēlēt futbolu ar tevi bumbas vietā.- piecēlies uz ceļiem, Estas pasamidīja. -Tagad vēl nav tik ļauni.-
Šķiet ļoti pamierināts pats ar sevi, suņpuika turpināja mazliet muļķīgi, bet labsirdīgi smaidīt un viegli novēcināja asti, cenšoties notraust pāris gružus no krekla un vestes. Uz mirkli viņš šķita ieinteresējamies par kādu nezināmas izcelsmes sarkanu traipu uz krekla piedurknes, taču tad nolēma tam mest mieru
Vēl aizvien muļķīgi smaidot (īpaši muļķīgu viņa izskatu radīja noļukušās ausis), viņš beidzot pcēlās kājās, bet vēl neriskēja doties uz priekšu.
-Dragomir! Tur tajā mucā tev blakus vēl kāda laše neskalojas?- viņš cerīgi ievaicājās, pagriezis galvu uz nama saimnieka pusi.
Ja nebeigšu tā smaidīt, tad man drīz vaigu muskuļi sāpēs. klus pie sevis norūcis, Estas gaidīja atbildi, vēl joprojām smaidīdams un cenzdamies pavēcināt draudzīgi asti, kas gan iznāca diezgan stīvi.

[Malduguns]

-Tādā gadījumā es negribu zināt, kāda ir tā sajūta,-Ketlīna nomurmināja. Viņa nejutās labi un grīļīgā gaitā devās uzmeklēt tuvāko podu.

[Milēdija]

Grīda stabila ir bijusi vienmēr.Mucas ir tukšas par nožēlu man...Jāpameklē kaut kas pagrabā... Mājas saimnieks nestabili piecēlās

[Malduguns]

Ketlīna atrada puslīdz tīru vannasistabu un veiksmīgi atbrīvojās no kuņģa satura.
Labi, ka vismaz kuņģis man vēl strādā meitene nodomāja un, nomazgājusi seju, puslīdz labāk jūtoties devās atpakaļ pie pārējiem.

[rudo lapu vilcēn...]

-Tad vaina laikam manī. Vakar biju stabilāks.- suņpuika viegli paraustīja pecus un vāri eispurcās. Smieties pa īstam nebija iespējams. Jau spurciens vien maksāja galvas sāpes, smiekli prasītu vēl vairāk.
-Nu tad iesim meklēt ar ko sauso rīkli paslacināt.- viņš praustīja plecus un nedroši, nedaudz grīļīgi paspēra dažus soļus uz priekšu.
Ķermenis bija stīvs, kājas laģā neklausīja un pie kāda nedaudz ašāka soļa galvā iedzēlās sāpes. Ko īsti viņš vakar bija dzēris? Galvenais jau vairs nebija cik daudz, bet ko tieši. Rēgs runāja par reaģentiem. Ik, tā jau var paraut uz žagām un ne tikai. Nav brīnums, ka daudziem slikti. Varbūt Estas pats pļumpēja visu pēc kārtas, kad bija nonācis tajā fāzē? Apkārt, maigi izskaoties, valdīja grautiņš.

[Sarkanais Krūštu...]

Brendija nav, vīna laikam nebūs.. Nu sasodīts - ūdens te vismaz kaut kur ir? Lai gan ūdens jau nemaz nederēja - vajadzēja kaut ko labi grādīgu.
Anabelle sev zem deguna nomurmināja visai nepieklājīgu vārdu un pievērsās personām telpā. Lielāko daļu viņa nespēja atminēties, bet viens jaukums gan lika smaidīt. Estas izskatījās visai jocīgi un vilku meitene iesmējās, uzreiz pēc tam gan tika pieglaustas austiņas un sāpēs saķēra galvu. Tikai no brendija un vīna tā nebija. Kas vēl vakar tika liets rīklē? Laikam kāda pašbrūvēta dzira - tās viņai personīgi parasti vairāk `deva pa galvu`.

Nu tad iesim meklēt ar ko sauso rīkli paslacināt. Belle piecēlās kājās, lai sekotu aicinātājam.
Es par.. Ar vienu roku turēdamās pie sienas un otru saķērusi galvu viņa paspēra soli līdz durvīm. Tās bija tur pat blakus, bet vajadzēja izšķirties - kur īsti ir durvju rokturis. Pasaule griezās. Ne tik stipri kā citās reizēs, bet tomēr griezās. Un tas jau bija daudz!
Tad uz pagarabu vai kā? Belle lēni vaicāja - it kā pārdomājot katru vārdu un pārliecinoties vai viss pasacīts pareizi. Pašai par sevi nāca smiekli. Viņai vienmēr par sevi šādā stāvoklī nāca smiekli, bet tīri tādēļ, lai nebūtu jācieš vēl stiprākas galvas sāpes, viņa vienkārši klusēja.

[Malduguns]

Pēc atbrīvošanās no kuņģa satura Ketlīna jutās nedaudz labāk, vismaz galva tik ļoti negriezās un grīda nelikās tik šķība.
-Tad ejam meklēt to, kas slāpes veldzē?-viņa jautāja un apsēdās vietā, kur pirms tam bija sēdējis mājas saimnieks.

[rudo lapu vilcēn...]

Estas izstiepa rokas un veigli izstaipīja stīvos kaulus. Ne pārāk veiksmīgi, jo tikk tikko noturēja līdzsvaru, kad nokrašķēja pleci. Vēlreiz celties augšā no grīdas pilnībā negribējās, tādēļ puisis, ali nturētos ka'jaš, veikli pieķeŗās pie tu'vak stāvošās personas.
-Ui, atvainojos.- viņš atkal viegli pieglauda ausis un mulsi pavēcināja asti. -Es tikai...-
Sapurina'jis galvu(kas gan veicināja sāpju pakāpes celšanos), viņš novaldījās, lai neiesmietos, un nostājās pats uz savām kājām.
-Nu tad iesim.- atvēris vaļā tuvākās durvis, puisis brīdi centās atminēties ceļu uz pagrabu Jācer gan, ka līdz brīdim, kad tur nokļūšu, būšu jau pietiekami atguvies. Novelties lejā pa kāpnēm galīgi ngribās...

[Roviela]

Zem telpā esošā, pudelēm piegāztā lielā galda atskanēja daži aprauti arfas akordi, kam sekoja maigā un ļoti patīkamā balsī nodziedāti pāris vārdi - "Ar, rozīt, skaistā!", kas beidzās ar pamatīgu šķaudījienu.
Šķavas atskanēja vēlreiz, un starp smagā, tagad nez ar ko nolaistītā, samta galdsegas bārkstīm parādījās balsij atbilstoša seja, kuras pievilcību nespēja sabojāt pat tas, ka skaidri bija redzams, ar ko tās saimnieks bija nodarbojies vakar. Seja diezgan sapņaini smaidīja, acis bija puspavērtas.
Četrrāpus no galdapakšas izlīda bards Jalens, aiz sevis velkot mazo arfu un ar vienu roku sev pie krūtīm saudzīgi spiežot pustukšu pudeli vīna.
- Labrīt! - bards sapņaini noskatīja istabā esošos, tad pacēla pie lūpām pudeli un iedzēra krietnu malku. Pēc pāris mirkļiem viņa acis kļuva skaidrākas.
- Vai mēs tagad ejam pēc Īdija zirgiem?
Jautājums bija negaidīts, bet bards pats, paskatoties ārā pa logu, uz to stingri atbildēja:
- Nē... būs jau rīts... laikam. Vai ir rīts?
Tad viņš viena acumirklī aizmirsa klausīties, vai kāds uz to atbild vai neatbild, jo ieraudzīja, ka atrodas turpat pie saimnieka krēsla, kurā redzami ne saimnieka zābaki, bet gan pāris piemīlīgu kājiņu. Pacēlis acis augstāk, viņš pazina, ka tā ir Ketlīna.
Jalens uzsmaidīja piemīlīgajai gaišmatei, vienlaikus pūlēdamies atcerēties, vai nav vakar sastrādājis ko tādu, kas šodien liegtu labvēlīgu attieksmi pret viņu no Ketlīnas puses. Tās, protams, bija veltīgas pūles, tāpēc bards vienkārši iekārtojās ērtāk viņai pie kājām, ielika vienu elkoni klēpī (lai viņa nevar aiziet), un, satvēris arfu un skatoties gaišmatei acīs, sāka dziedāt romanci:
- Eņģel', balto, parādies, kā lil'jas zieds!

[Malduguns]

Ketlīna kā transā palūkojās uz Jalenu, kurš bija ielicis savu elkoni viņai klēpī un tagad dziedāja kādu romanci. Meitene nožagojās un pasmaidīja.
-Tas ir ļoti jauki no tavas puses, bet man šķiet, ka man vajag vēl kaut ko grādīgu. Viņš taču mani pameta,-Ketlīna izskatījās izmisusi.

[Roviela]

Jalens pārtrauca dziedāt un pārmetoši paskatījās uz skaistuli:
- Viņš ir bijis nejēga, ja ko tādu izdarījis! Turklāt, es taču esmu te, ne tā, rozīt daiļo?
Mazu mirklīti ar nožēlu ar acīm noglāstījis savu pietaupīto, visumīļo pudeli, viņš tomēr bruņnieciski to pasniedza Ketlīnai.
- Iedzer!

[Malduguns]

Ketlīna paklausīgi paņēma pudeli, pielika to pie lūpām, bet tad atrāva to nost, neizdzērusi ne malka.
-Bet varbūt man tikai ir viņam jāpalūdz un viņš atgriezīsies pie manis. Ja nu viņš mani tagad kaut kur gaida, bet es te sēžu un dzeru,-Ketlīna aplūkoja pudeli un grasījās celties kājās, bet Jalena elkonis to viņai neatļāva, tāpēc viņa atslīga krēslā un truli lūkojās ārā pa logu.

[mr Bl@ck]

Oromiss pamodās, un pirmais pamanīja, ka apkārt ir tumšs, ka galva viņam plīst pušu un ka guļ viņš uz kaut kā cieta. Vairāk tā nedzeršu... viņš sev nosolījās. Laigan pa 50 pļēurošanas gadiem ne reizi nebija pildījis šo solījumu. Kā viņa aknas to izturēja, tas pat elfiem bija brīnums.
Tā tika atbildēts jautājums par galvassāpēm, jautājums kāpēc te ir tik tumšs arī tika ātri noskaidrots, viņš bija pagrbā un gulēja uz pudeļukaudzes, pēc skaņas tukšu pudeļu. Rokā vēl bija sažņagta pēdējā brendija pudele.
Lēnām pamatīgi zvārodamies, neizdarīdams straujas kustības ( tās nāca par sliktu viņa ķobim) Orromiss sāka kāpt pa kāpnēm uz augšu, tas prasīja lielāku piepūli nekā viņš bija domājis. Mēģinādams neapgāzties viņam izdevās aizkļūt līdz durvīm, minūtes desmit vilcis tās un nesekmīgi mēģinājis atvērt viņš pamēģināja pagrūst. Durvis atvērās un elfs ieklumburoja istabā. Saules gaisma likās dauzīja viņa acis un galvu ar simts nokaitētiem krāsns kruķiem.
Novaidējies viņš vilkās uz telpu kur skanēja mūzika.
Labrīt saimniek, jūsus dzērienu pagrabā ir kārtīga nekārtība. Oromiss izdvesa iemezdams lielu malku brendija. Tas mazliet remdēja galvassāpes.

[Kalevale]

Keta pamodās no trokšņiem. Apkārt bija tumšs, viņa devās uz priekšu un ātri vien atpazina soļus, kāds no pagraba devās uz istabu. Keta veikli izslīdēja cauri sienām un jau atradās ļaužu pildītā istabā.
Neizskatījās, ka kāds no tiem būtu sevišķi sajūsmināts, drīzāk nomākti. Kas tad nu, ļaudis, izklaidēties nemaz vairs negribas? spoks iesmējās skaļā, ķērcošā balsī, likās, ka šodien visi drīzāk gribētu novērst vakardienas radītās galvassāpes, tikai nebija ar ko.
Ak, ak, ja man būtu tā spēja izjust galvassāpes... viņa laidelējoties pa istabu ķiķināja.

[Malduguns]

Oromisa parādīšanās telpā Ketlīnu atbrīvoja no transam līdzīgā stāvokļa. Kādu brīdi meitene pētīja elfu un sekoja katrai viņa sīkākajai kustībai, tad nopūtās un saņēma galvu rokās.
-Tam tomēr nebūs nekādas jēgas. Viņš ir mani pametis un nekad vairs neatgriezīsies,-viņa sāka šņukstēt.

[mr Bl@ck]

Ja tu būtu dzīva... Oromiss dziļdomīgi norūca. Tā ķķināšana jau skaidrā esot krīt uz nerviem, padomāt tikai, kas notiek kjad kāds griezīgi ķiķina tad kad tev ir nāvīgas pohas?
Tad viņš sajuta kā viņu vēro, meitene, Ketlīna laikam vārdā, Oromiss nebija īsti drošs, vai viņš vakar bija darījis ko neprastu? Laikam, ka nē, bet tas bards laikam gan darīja.
Meitene sāka šņkstēt, Salauzta sirds, nabadzīte. Līdzjūtīgi nodomāja elfs, viņš pats itin labi to zināja. Pienācis klāt viņš pasniedza meitenei gandrīz pilno pudeli. Varbūt jutīsies labāk.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 18.08.2007 18:45

[Malduguns]

Ketlīna pacēla calvu un ar saraudātajām acīm lūkojās Oromisā.
-Es nezinu, vai tas tagad būtu labākais, lai remdēbu dvēseles sāpes, lai gan ko var zināt,-Ketlīna skaļi izšņauca degunu un tagad šņaukšana atbalsojās viņas smadzenēs pagalama griezīgi.-Ko tu darītu manā vietā?