Spoku ciems, [C] [BP] [PZP Opcijas

[Džezā tikai Meit...]

Daniels skrēja cauri mežam. Bija pagājušas trīs dienas kopš tā vakara. Viņš bija skrējis dienu un nakti, ik pa laiciņam atpūšoties uz kāda nokrituša zara. Dens paklupa pār kādu sakni un gandrīz uzkrita zaram, kas vertikāli gāja laukā no zemes. Viņš atviegloti nopūtās un turpināja skriet. Galvā atskanēja Saīdas balss. Pirmā upurēšana būs pēc nedēļas... Ak, Dievs. Un ja tie būs kāds no maniem vecākiem... Dens apstājās, padzēra ūdeni no kāda strautiņa un paņēma no kabatas cepumu. Bija grūti kaut ko norīt, tāpēc Dens ielika cepumu atpakaļ kabatā un turpināja skriet. Drīz viņš jau sadzirdēja mašīnas, braucam garām pa tikko atjaunoto lielceļu. Beidzot! Tūlīt, tūlīt jau būšu klāt. Bet tieši tad, kad līdz ceļam bija palikuši pārdesmit metri, viņš pēkšņi sadzirdēja krakšķi un nākamajā mirklī, caur kāju izgāja asas sāpes. Viņš sabruka uz mīkstā sūnu paklāja un paskatījās, kas noticis. Kāju bija caurdūris šķēps. Kāds mednieks droši vien izlicis lamatas meža cūkām. Viņš izrāva to no kājas un neskatoties atpakaļ, mēģināja tikt līdz ceļam. Vēl mazliet. Bija palikuši tikai trīs metri...

Ciemā:
Saīda stāvēja mājā uz balkona un noraudzījās uz spokiem. Tie paklausīgi nesāja baļķus un lika vienu pie/uz otra. Drīz altāris būs gatavs. Viņa nodomāja un paskatījās tālāk. Kāds spoku pāris kaut ko apsprieda. Viņi neizskatījās tik uztraukti kā pārējie un labprātīgi nodevās darbam. Es viņus paturēšu acīs... Saīda nogāja lejā un pie viņas pielidoja kāda satraukta spoku meitene. Pusdienas ir gatavas. Vai jūs vēl ko vēlēsieties? Nē. Tas būs viss. Vari atgriezties pie darba. Meitene pagriezās un aizlidoja pie kāda zēna. Viņi sāka klusi sačukstēties un laiku pa laikam mazliet paskatījās uz Saīdu. Tas jau sāk kļūt kaitinoši. Kad viss būs gatavs, es sākšu ar viņiem abiem. Viņa apsēdās pie galda un sāka pusdienot. Kāpēc mani nepamet sajūta, ka kaut kas nav kārtībā? Visi taču ir šeit. Neviens nevar iztraucēt manus plānus. Viņa paskatījās uz visiem spokiem. Nekas. Tās droši vien ir manas iedomas. Viņa sapurināja matus un turpināja ēst, bet šī sajūta viņu nepameta un dziļi sirdī vajāja.

Tātad, jūs pagaidām rakstāt kā satiekaties un izbraucat. Tad jums pievienosies Eleonora... Sākam! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Džezā tikai Meit...]

Kad gandrīz visi bija sanākuši, stacijā iebrauca vilciens. Tas bija skaistā, sarkanā krāsā ar divām baltām, horizontālām svītrām pa vidu, visā garumā. Atvērās durvis un no tām izkāpa pāris cilvēki. Vilciens palika tukšs, jo bija pārāk agrs un turklāt šī bija svētdiena. Ceļinieki pa vienam sāka kāpt vilcienā (zēni izpalīdziet dāmām (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) ) un apsēdās vienā kupejā netālu no trešajām durvīm. Pēc īsa laiciņa kupejā ienāca konduktore un visi nopirka biļetes. Vilciens sāka kustēties. (pieņemu, ka visi jau ir iekāpuši) Viņi izbrauca no stacijas un jau atradās pusceļā līdz nākamajai pieturai. Aiz loga bija redzamas pļavas, kurās ganījās aitas vai govis, ezers ar kādu gulbju ģimeni un kalni tālumā.

[Malduguns]

Ginters, palīdzējis meitenēm iekāpt un nopircis biļeti, iemetās solā pie loga pretēji braukšanas virzienam. Puisim vienmēr bija patikuši vilcieni, tomēr šodien viņš izjuta savādu nemieru. Tā vien šķita, ka kalni, uz kuriem viņi brauca, pat pārāk vilinātu. Puisis lūkojās ārā pa logu un domīgi noraudzījās garāmslīdošajā ainavā. Tā vien šķita, ka aiz muguras paliek visa dzīve.
-Klau, kā būtu ar kādu zolītes partiju?-viņš visbeidzot atrāva domas un skatienu no ainavas un pievērsās saviem ceļabiedriem.

[mehaniskais koli...]

Paldies Grej saldējums patiešām ir garšīgs! viņa smaidot noteica un apsēdās piedāvātajā vietā,pēc mirkļa [piebrauca vilciens iekāpusi viņa apsēdās blakus Ginteram Kas šodien jums uznācis tādi labiņie esat? Gvenda smaidot jautāja,nopirkusi biļeti viņa to iebāza kabatiņā.[b] Zolīti,nu varbūt,bet es labi nespēlēju[b/] viņa jau ar nopietnu sejas izteiksmi atbildēja,kāršu spēles viņai nepatika.

[NaeosPsy]

Grejs iesmējās:Es varu palīdzēt.Ginters manis priekšā nobāla kā vampīrs.Un labiņais arī neesmu- viņš pateica,domādams,ko tajā brīdī nodomāja saldējuma tantiņa.Skeitbords bija drošībā.Laikam salauzts nebija.Grejs to ielika bagāžniekā un nopircis biļeti apsēdās.Viņš paskatījās uz kalniem.Skaisti.To katru dienu nevar redzēt.

[Malduguns]

-Vēl kāds? Šī spēle ir jāspēlē trijatā un studentu zolīte nav zolīte,-Ginters sacīja un maisīja kārtis.
-Starp citu, Grej, manis pēc tu varēji tajā kokā arī palikt, jo es tevi nestiepšu, kad tu ar savu neaptēsto rīcību būsi padarījis kādu sava ķermeņa daļu nelietojamu,-puisis caur pieri palūkojās uz Greju. Sīkais viņam īpaši nepatika. Pareizāk sakot, viņam nepatika Greja ārišķības un nepārtrauktā izrādīšanās.
-Lora? Varbūt tu vēlies spēlēt?

[Lianjuks]

Par spīti tam, ka Elija kavēja viņas gaita nelikās diez ko steidzīga. Viņa nesteidzīgi vilkās cauri stacijai. Rokās bija liela avīze ko dīvainā kārtā viņa turēja ačigārni un vēl pietam lasīja. Pēkšņi atskanēja smiekliņš.
- Eu, Elij! - tuvumā esošā meitene pacēla labo kāju izveidojot padeni, bet joks neizdevās, jo kreisās kurpes papēdis nolūza un ar skaļu blīkšķi meitene nogāzās zemē. Apkārt esošo meiteņu bariņš apskrēja cietējai apkārt. Elija sastinga un apjuka, viņa bija tik ļoti iegrimusi avīzē, ka nebija ievērojusi meitenes mēģinājumu nogāzt Eliju no kājām. Salocijusi avīzi Esmeralda noliecās un novilka savas oranžās kediņas un pameta tās meitenei, kas nupat bija mēģinājusi viņu nogāzt.
- Noderēs..
Un Elija nozuda tuvējā vilcienā kas pēc nepilnas minūtes aizbrauca, bet svešā meitene šokēta nopētija oranžās kediņas. - Viņa aizbrauca ar basām kājām..
Elija nopētija visas kupejas un nedomājot iegāja vienā no tuvākajām. Apsēdusies patālāk no pārējiem un izvilkusi avīzi viņa nopūtās. - Es zolīti spēlēt nemāku.

[Malduguns]

-Esmeralda! Kāds prieks tevi redzēt! Kur ir palikuši tavi apavi? Tikai nesaki, ka esi tos aizmirsusi uzvilkt,Ginters plati pasmaidīja, ieraudzījis meiteni.

[Lianjuks]

- Neaizmirsu.. Es tos atstāju stacijā.- metene pāršķīra avīzi un kaut ko nomurmināja zem deguna, pārskaitīja savus pirktus un pati sev iejautājās. - A, uz kurieni es braucu?
Elija no somas izvilka pāris konfektes un padeva tās kupejas biedriem, bet pati atkal iegrima avīzes lasīšanā ik pa laikam kaut ko citiem nesaprotamu runājot.

[Elony]

Stulbais pārgājiens! Daniels pukojās.

Viņš atradās nelielā pieturā ārpus pilsētas, jo bija spiests dzīvot pie vecmāmiņas, kamēr vecāki bauda atvaļinājumu. Daniels jau zināja, ka tēva māte ir pagalam valdonīga un izmanto savus ciemiņus radiniekus, lai tie uzkoptu māju. Danielam riebās mazgāt grīdu, slaucīt putekļus un darīt citas draņķības. Pārgājiens bija izeja, vismaz uz dažām dienām. Bet viņš nebija radis dzīvoties pa dabu, citi noteikti smiesies par viņu, jo īpaši meitenes...

Daniels pārbrauca ar roku pār matiem, sakārtodams frizūru. Nemaz negribējās domāt, kas notiks ar viņa matiem, kad viņš būz pavadījis pāris stundas mežā vai kur citur, kur nav želejas, šampūna, kārstā ūdens un fēna.

Kad pienāca vilciens, Daniels bija vienīgais pasažieris, kas kāpa iekšā. Viņš meklēja pa visiem vagoniem pārējos pārgājiena dalībniekus, jo pats viņš nemaz nezināja, kur paredzēts doties, vienīgi, ka pie dabas.

Beidzot Daniels tos atrada. Esmeralda, Grejs, Ginters un citi bija ērti iekārtojušies gandrīz tukšā vagonā.

"Čau, veči." Daniels uzsauca, ienācis pa durvīm no cita vagona. VIņš joprojām nezināja vai pārgājiens ir laba doma. Viņš ar roku instinktīvi pārbrauca pār matiem.
Pienācis tuvāk un apsēdies uz sla netālu no pārējiem, viņš pamanīja, ka Elijai trūkst apavu, bet Lorēnai uz galas ir brūce.
"Es skatos, ka mēs vēl nekur neesam tikuši, bet piedzīvojumi jau sākušies, ne?"

[.kreizī.]

Lorēna paskatījās uz vilcienu un pasmaidīja.
Kāpjam iekšā.
Viņa ātri uzrausās kājās un noslaucīja putekļus no drēbēm un somas. Viņa novilkusi kurpes, un turēdama tās rokās iekāpa vilcienā, un apsēdās tur, kur vairāk cilvēku.
Tad viņa pamanīja Danielu.;
Mjā, Čau. Nu man Grejs n etīšām savā trikā uzmeta skrituļdēli uz galvas.
Viņa kā parastu notikumu pastātīja.

Šo rakstu rediģēja .kreizī.: 30.07.2007 11:36

[mehaniskais koli...]

Sarunas apkārt neraisijās darīt nebija ko atlika tikai skatīties pa logu govs melna ar baltiem plankumiem,rekur vēlviena tkai balta ar melniem plankumiem varbūt viņas ir radinieces?garlaicība,kaut nu tas ātrāk beigtos!Gvendai jau bija garlaicīgi.Ainava aiz loga bija skaista,pat ļoti bet braucot pašo maršrutu jau trešo reizi tā šķita vienmuļa o...ieradies arī Daniels,viņam ir glīta frizūra,varbūt,koķetet,nē,tas nekādu labumu nedos,bet varbūt,nu tikai treniņa pēcGvedai patika trenēties,censties viņa vēlējš kļūt par aktrisi un uzskatija ka var to sasniegt.Vēl pirms dažiem gadiem kad viņa izlēma,kādu karjeru vēlas visi varēja pateikt kad viņa melo un kad nē.Tagad neviens to nespēja,tas Gvendu biedēja,viņa varēja melot gandrīz par visu un viņai ticēs. sveiks,izlēmi mums tomēr pievienoties!smaidot Gvenda noprasija.

[Elony]

"Skaidrs, ka izlēmu pievienoties, man taču bija tik brīnišķīga alternatīva, ko man nācās noraidīt." sarkastiski pasmīnēja Daniels. Pārējam pulciņam viņš nebija stāstijis par vecmāmiņas problēmu. Viņš vienīgi cerēja, ka atbilde neizklausījās stulbi.

"Bet par Lorēnas problēmu, nu Grej, tas ir nebijis skeiteru trikis - uzbraukt meitenei uz galvas - ne kā tev tas ienāca prātā?" Daniels smiedamies teica, taču tad viņam ienāca prātā, ka varbūt būtu pareizāk izrādīt līdzjutību Lorēnai. Diemžēl tas viņam nepadevās, tāpēc Daniels nolēma klusēt šajā jautājumā.

"Tas jau bija tikai joks. Ko tad darīsim, kamēr nonāksim galā? Sitīsim kārtis?" Vaicēja Daniels, redzot kārtis Gintera rokās.

[Malduguns]

-Sveiks, Daniel,-Ginters pasmaidīja.-Vispār lieta tāda, ka neviens tā īsti vēlmi spēlēt kārtis vēl nav izrādījis. Varbūt tu pievienosies? Vēl jau mēs varētu patiranizēt konduktori, bet nedomāju, ka viņa par to būs īpašā sajūsmā. Šodien izskatās galīgi izsista no sliedēm,-puisis, kurš ar šo vilcienu brauca teju katru dienu, paziņoja un plati pasmaidīja. Šodien visu dienu smaids no viņa lūpām tikpat kā nenozuda. Viņš dievināja gājienus pie dabas.

[Lianjuks]

Salocījusi avīzi Elija nopūtās.- Esmu ar mieru spēlēt. Kāds vēl grib konfektīti? - meitene piegāja pie zēniem. - Protams, ja man iemācīsiet. Kā jau minēju spēlēt nemāku.. - Elija iekārtojās blakus Ginteram..

[Malduguns]

-Jauki gan, Elij. Tātad, spēlei ir nepieciešama koncentrēšanās, uzmanība un kāda neliela daļa veselā saprāta, lai gan es spēlēju zolīti arī ar savu vectētiņu, kurš kādu laiciņu jau to bija pazaudējis un neraugoties ne uz ko bija nepārspējams zolītes spēlmanis. Daniel, varbūt tu varētu izskaidrot Esmeraldai noteikumus, kamēr es atrodu šo to mums nepieciešamu savā somā?-Ginters pievērsās puisim un iegrūda Elijai rokās kārtis.

[.kreizī.]

Lorēna iesmējās.
Galva vairs nesāp, bet smieklu lēkmi pielika.
Meitene pasmaidīja, un piegāja tuvāk pie bariņa kas spēlēja kārtis.
Ginter, es jau labprāt spēlētu, tikai nemāku.
Viņa atvbildēja uz puiša jautājumu, iekārtojoties puisim gandrīz pretīm.

[Elony]

Tā kā Elija sēdēja blakus Ginteram, bet Lorēna viņam pretī, tad Daniels nolēma, ka viņam jāpārsēžas blakus Lorēnai. Taču Gintera teiktais viņu nedaudz samusināja.
"Zolīti? Navs mans lauciņš. Pokers, acīte un parastā kāršu sišana, proti duraki, to es vēl māku. Varbūt spēlējam pokeru uz Elianoras konfektēm?" viņš ieteicās.

[Lianjuks]

- Kāpēc nevarētu uz izģērbšanos? - Elija apjukusi iejaucās un turpināja maisīt kārtis. - Nu, bet var arī uz konfektēm. - meitene nolika kārtis kuras bija samaisījušās pa krāsām puse sarkanas, puse melnas. Tad viņa paņēma savu somu iegāza lielu daļu savu konfekšu Ginteram klēpī un noteica. - Pokeru pagaidām nespēlēšu, jo vēl neesmu spēlējusi zolīti..

[mehaniskais koli...]

Elij tev kauna nav vilcienā nedrīks,mūs izmmetīs pirms vēl nākošās stacijas! viņa smaidot attrauca ja spēlētu uz izģērbšanos Gvenda arī spēlētu ,bet uz konfektēm spēlēt viņai neintresēja,arī īpaši labi viņa nespēlēja Varbūt pārgājiena laikā! viņa smejoties attrauca.Gvenda to pteica tādā tonī ka saprast vai tas bija domāts kā joks vai pilnīgi nopietni nevarēja saprast.Gvenda pārvācās no savas vietas blakus Danielam,spēlēt viņa negribēja bet just līdzi viņai patika.

[.kreizī.]

Nu nez, lai jau met ārā, vai nav vienalga?
Viņa ķiķinot sacīja, un novēroja pārsēšanos, bet neko neteica. Viņa pavērās pa logu, kurā bija skaists kalnu skats. Ja meitene ar šo vilcienu būtu braukusi pirmo reizi, tad viņa iesauktos "cik skaisti" bet tākā viņa ar šo vilcienu jau bija braukusi...
Bet labāk spēlējam durakus, jo zolīti es saku- es nemāku.