Spoku ciems, [C] [BP] [PZP Opcijas

[Džezā tikai Meit...]

Daniels skrēja cauri mežam. Bija pagājušas trīs dienas kopš tā vakara. Viņš bija skrējis dienu un nakti, ik pa laiciņam atpūšoties uz kāda nokrituša zara. Dens paklupa pār kādu sakni un gandrīz uzkrita zaram, kas vertikāli gāja laukā no zemes. Viņš atviegloti nopūtās un turpināja skriet. Galvā atskanēja Saīdas balss. Pirmā upurēšana būs pēc nedēļas... Ak, Dievs. Un ja tie būs kāds no maniem vecākiem... Dens apstājās, padzēra ūdeni no kāda strautiņa un paņēma no kabatas cepumu. Bija grūti kaut ko norīt, tāpēc Dens ielika cepumu atpakaļ kabatā un turpināja skriet. Drīz viņš jau sadzirdēja mašīnas, braucam garām pa tikko atjaunoto lielceļu. Beidzot! Tūlīt, tūlīt jau būšu klāt. Bet tieši tad, kad līdz ceļam bija palikuši pārdesmit metri, viņš pēkšņi sadzirdēja krakšķi un nākamajā mirklī, caur kāju izgāja asas sāpes. Viņš sabruka uz mīkstā sūnu paklāja un paskatījās, kas noticis. Kāju bija caurdūris šķēps. Kāds mednieks droši vien izlicis lamatas meža cūkām. Viņš izrāva to no kājas un neskatoties atpakaļ, mēģināja tikt līdz ceļam. Vēl mazliet. Bija palikuši tikai trīs metri...

Ciemā:
Saīda stāvēja mājā uz balkona un noraudzījās uz spokiem. Tie paklausīgi nesāja baļķus un lika vienu pie/uz otra. Drīz altāris būs gatavs. Viņa nodomāja un paskatījās tālāk. Kāds spoku pāris kaut ko apsprieda. Viņi neizskatījās tik uztraukti kā pārējie un labprātīgi nodevās darbam. Es viņus paturēšu acīs... Saīda nogāja lejā un pie viņas pielidoja kāda satraukta spoku meitene. Pusdienas ir gatavas. Vai jūs vēl ko vēlēsieties? Nē. Tas būs viss. Vari atgriezties pie darba. Meitene pagriezās un aizlidoja pie kāda zēna. Viņi sāka klusi sačukstēties un laiku pa laikam mazliet paskatījās uz Saīdu. Tas jau sāk kļūt kaitinoši. Kad viss būs gatavs, es sākšu ar viņiem abiem. Viņa apsēdās pie galda un sāka pusdienot. Kāpēc mani nepamet sajūta, ka kaut kas nav kārtībā? Visi taču ir šeit. Neviens nevar iztraucēt manus plānus. Viņa paskatījās uz visiem spokiem. Nekas. Tās droši vien ir manas iedomas. Viņa sapurināja matus un turpināja ēst, bet šī sajūta viņu nepameta un dziļi sirdī vajāja.

Tātad, jūs pagaidām rakstāt kā satiekaties un izbraucat. Tad jums pievienosies Eleonora... Sākam! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[.kreizī.]

Lora piesoļoja pie pieturas, kur viss bija norunāts pirmā nu labi, pagaidīsim. Īsa nopūta, un uz acīm tika uzliktas saulesbrilles. Uz šodienu, meitene bija uzvilkusi džinsas, kreklijau ar īsām piedurknē, un kautkur sarkanajā mugursomā bija ari zila jaka. Uz pleciem esošā mugursoma izskatījās maza, bet tur satilpa daudzkas- kā viņa vienmēr būtu tukša. Lorēna jau cik reižū bija pārbaudījusi somu no iekšienes, bet nekā.
Cerams, ka viss būs labi.
Lorenu iepriekšejā naktī bija murgi, savādi murgi. Jā, vina jau zināja ka sapņi un murgi nāk no zemapziņas, bet tas gan no Lorēnas zemapziņas nē. Bet nu...

[Malduguns]

Ginters sēdēja stacijā un šūpoja kājas. Bija agrs un dzestrs rīts. Tieši kā radīts pārgājiena sākšanai. Pusis kā vienmēr bija ieradies krietni vien par ātru, jo bija pieradis, ka viņa brālēns vienmēr kavēja un tas bija ārkārtīgi kaitinoši. Gintera tumšās acis nopētīja garāmgājējus un uzmeta īsu skatienu kādam ķiķinošam meiteņu bariņam. Palielā mugursoma bija nevērīgi nomesta viņam blakus uz soliņa un aizņēma visu atlikušo vietu uz tā.
Puisis uzmeta skatu pulkstenim un nopūtās. Tad novlika melno svīteri ar augsto apkakli, jo neraugoties uz visu dzestrumu bija diezgan karsti. Tā nu viņš palika sēžot uz soliņa tērpies spilgti oranžā krekliņā, kurš vēl vairāk izcēla viņa matukrāsu, un gaidot savus sabiedrotos pārgājienā.

[NaeosPsy]

Grejs ieradās ar skeitbordu un pavīlēdams parka soliņa maliņu , uz kura sēdēja Ginters uzkliedza visiem:Halelujah!Sveiki no rītiņa.Pēc brīža viņš atradās kokā un iestenējies nodomāja:Kapēc es vienmēr ierodos kā stulbenis.Un tas skeitborda triks man laikam nekad nesanāks.Tā ir šausmīga patiesība.

[Malduguns]

Ginters palūkojās uz kokā ieskrējušo Greju kā cilvēks, kurš skatās ārkārtīgi garlaicīgu televīzijas pārraidi. Pavadot laiku kopā ar viņu nebija iespējams nepierast pie Greja izlēcieniem, kuri parasti beidzās apmēram šādi. Turklēt stipet skeitborda dēli uz meža pārgājienu arī bija īpaši "prātīgi".
-Ā, sveiks, Grej. Nesasities?-Ginters vaicāja, censdamies balsī raisīt kaut nelielu ieinteresētību.

[NaeosPsy]

Grejs ar sarkasmu atbildēja:Nē,zin.Nepavisam.Un iedomājās:Kāja un roka lauzta.Tad viņš aizgāja uz otru pusi un mēģināja vēlvienreiz.Šoreiz izdevās.Viņš pats sev aplaudēja un nepamanīja saldējuma ratiņus,kuros iebrauca.Viņš ātri piecēlās un iegrūda 3 latus saldējuma tantiņai.Piedodiet,es aizsapņojos.

[.kreizī.]

šovs var sākties.
Meitene klusām nodomāja kad ieraudzīja Ginteru un Greju.
Ginter, Grej1 čau!.
Lorēna sauca un pasmaidīja. Neīstu smaidu, jošodien nebīja viņas diena.

[Malduguns]

-Ja tu beigtu tirināties kā klauns un apsēstos kaut kur, tad varbūt mums pievienotos vēl kāds, jo es šaubos, ka tava pidriķošanās ir īpaši iedrošinoša tiem, kuri tevi tik labi nepazīst. Turklāt man visu laiku ir sajūta, ka tu varētu paslīdēt zem vilciena. Protams, tu neesi mans radagabals, bet man īpaši negribētos redzēt tavas asinis uz mana krekla,-Ginters lēni sacīja un sāka krāmēties ap savu somu, uzmetis Grejam vien īsu skatienu, un līdzjūtīgi pamādams saldējumu tantiņai.

[.kreizī.]

Jūhū! mani nepamana. La9i vai kā..
Lorēna noteica un piegāja una apsēdās blakus puišiem.
Nā, nā, naaāāā...
Viņa saāka Nannināties.
Cerams, ka pārgājiens būs jautrs. Ja nebūs nebraukšu pie.. hemm, jāizdomā pie kā...

[Malduguns]

-Lora, kāpēc tu jodelē?-Ginters vaicāja ar platu smaidu glītajā sejā. Viņa acīs varēja jaust draiskulības uguntiņas.-Man tā vien šķiet, ka šodien esmu kopā ar vieniem trakajiem. Grejs ālejas kā parasti, tu jodelē. Un piedod, ka es tev nepievērsos pirms mirkļa, jo mūsu ļoti aktīvais draugs bija aizņēmis visus, nu gandrīz visus, manus prātus.

[mehaniskais koli...]

Gvenda bija izgulējusies,atpūtusies un visādoi citādi gatava pārgājienā. Labs laiks,tātad labs garastāvoklis,man ir labs garastāvoklis,un esmu mazliet lepna bet koķeta.Uzdevumu saprati,nu tad ķeries klāt sarunas pašai ar sevi bija viņas specjalitāte.Lūpas rotā lūpu spīdums ,mai bija saņemti zirgastē.Mugurā meitene bija pavisam īsi džinsu šortiņi,botas ,zaļš lencīšu krekliņš,ko slēpa melns džemperis.Pieskrējusi pie pārējiem Gvenda tiem uzsmaidija, Labrīt! smaids lai arī nepaties ,likās nākam no sirds . kas vēl jāsagaida?Un kā iet?apstādamies pretī Ginteram viņa noteica.

[NaeosPsy]

Grejs atkal ieskrējās un iekliedžās:Praaactice makes perfect.Skeitbords uzlidoja uz Lorēnas galvas un Grejs uz ceļiem piezemējās viņas klēpi un noripoja zemē pie Gvendas kājām,nobrāzdams celi un plaukstu.Viņš piecēlās un paskatījās uz atnākušajiem:Sveiki!Kāds vēlas saldējumu?Un tas ir mans.Viņš paņēma skrituļdēli no Lorēnas galvas.

Šo rakstu rediģēja gints: 28.07.2007 22:00

[Malduguns]

Ginters pasmaidīja savu plato, blēdīgo smaidu un uzlūkoja Gvendu, kura bija nostājusies viņam iepretim.
-Man iet labi, paldies. Un tev?-viņš sacīja un bažīgi uzlūkoja Lorēnu, kurai pa galvu bija trāpījis dēlis.

(OOC: Gint, tu varbūt tiešām varētu mazliet piebremzēt ar savu visai neadekvāto rīcību, jo tādā stāvoklī kā Lorēnai drīzāk vajadzētu doties uz slimnīcu nevis pārgājienā un tavs varonis jau tādā gadījumā arī nav īpaši labā formā. Manuprāt, par kādām superspējām nebija runāts, bet tas ir tikai mans viedoklis.)

[mehaniskais koli...]

Gvenda sabijas,seja bailes tomēr neizpauda.Grejviņa koķeti smaidot teica Apsēdies ,lūdzu,vai arī es to dēli salauzīšu turpinot smaidīt viņa noteica Lorai uz galvas nē nu tas ir kaut kas? Gvenda pie sevis nodomāja Lora.Tev viss kārtībā? viņa veltīdama meitene līdzjūtīgu skatienu noteica.

[.kreizī.]

NU vienkārši garlaicigi. Un..
Lorēna jau gribēja teik ''tā nev jodelēšana, kad uz viņas uzlidoja... Grejs un viņa skrituļdēlis. Kāmēr viņš nebija noripojis no viņas klēpja, meitene viņam iedeva joku buču, bet kad bija zemē, tad viegli iebikstija viņam ar kāju pamuguru.
Tu protams vari tā darit, tikai tad lūdzu apmaksā man slimnīcu jau iepriekš
Lorēna speciāli nogāzdamās no soliņa un ņirgdama sacija.
Jā man viss kārtībā... tikai galva sāp...
Joprojām smiedamās vina atbildēja.

Šo rakstu rediģēja .kreizī.: 28.07.2007 22:07

[Malduguns]

-Ā, tad jau labi, ka ar tevi viss ir kārtībā, Lora,-Ginters sacīja un noņēma savu mugursomu no soliņa.-Gvenda, vai nevēlies apsēsties? Es laikam te esmu mazliet izpleties. Un... Ko mēs vēl gaidām? Vilcienam ir jābūt pēc kādām divdesmit minūtēm, bet es tā, intereses pēc.

[NaeosPsy]

Grejs iesmējās un nosarka.Labi.Pietiks traumēt tos kuri pat neprot ieskrieties.Viņš aizlaidās prom no viņiem uz tālāko saldējuma veikalu un pēc brīža atbrauca ar dažiem saldējumiem.Viņš ieteicās:Te būs mierinājums par psihiskajiem traucējumiem.Man dažreiz jumts aiziet ciet.Viņš izdalīja visiem saldējumus.

[.kreizī.]

Paldies, Gint. Viņa sacija un apsēdas zālē. Uz lūpām joprojā bija smaids. saldējums ātri tika apēsts, un nu viņas rokās bija kautkada lapiņa, krā viņa bija sarakstījusi visadus ķeburus, kas kopā veidoja labirintu, ieejamu, bet ne izejamu. So bzizeju, viņa bija zzīmējusi vakar, vienatnē sēžot savā dzīvoklī.

[NaeosPsy]

Grejs atteica:Lūdzu.Nav par ko.Vienmēr gatavs palīdzēt!Tad viņš apsēdās blakus Lorēnai un norādija ar pirkstu uz lapiņu.Viņš ierunājāsJa es nuzbāztos,tad ja lūdzu kas šī būtu par lietu.Abstraktais zīmējums vai nepabeigta skice.Viņš ataisīja saldējumu un diiieazgan atrī tas iegāja iekšā kunģī.

[Roviela]

Eleonora, kuru draugi drīkstēja vienkārši dēvēt par Elī, kravāja mantas šodienas ceļojumam un reizē dzēra kafiju. Šorīt pamodusies, viņa kā pirmo bija pamanījusi skaisto laiku ārā aiz loga, un tūlīt nolēmusi, ka diena būs kā radīta vienam labam izbraucienam. Tā kā Eleonora nemēdza atlikt to, ko bija nodomājusi, tagad viņa kārtoja somā to, ko parasti ņēma līdzi.
Beigusi pekelēties, viņa, mazliet padomājusi, mugursomai pievienoja vēl guļammaisu un tepiķīti - ja nu sagribas ceļot ilgāk par vienu dienu? - uzvilka velosipēdistu puscimdiņus, uzspieda mammas vaigam buču, izmeta - "gaidi mani šovakar vai rīt! čau! es pazvanīšu!" un pēc neilga laiciņa jau izbrauca ar savu mīļoto veļuku caur pagalma vārtiem.
Pilsētā nebija interesanti braukt, nācās uzmanīties no mašīnām, it īpaši tām, kas par katru cenu gribēja uztaurēt vai nolaist logu stiklus un uzprasīt, kurp tad viņa tā dodas, brīdi braucot viņai blakus. Elī ar šķelmīgiem smaidiem atjokojās par ceļojumiem apkārt pasaulei vai uz zemes malu, un veikli nozuda kārtējā mazajā šķērsieliņā, kur auto neuzdrošinājās viņai sekot. Lai nu ko, bet ielas un ieliņas meitene pārzināja labi.
Pēc vairākiem līdzīgiem manevriem pilsētas robeža beidzot bija klāt, tagad varēja tā, pa īstam braukt.
Kilometrs ritēja pēc kilometra, meitenes trenētās, slaidās kājas nenogurušas mina pedāļus, un pēc dažām stundām viņa bija jau mežā. Šo ceļu Eleonora nebrauca pirmo reizi, bet pirmo reizi uz tā gadījās nelāga ķibele. Kad viņa bija nokļuvusi netālu no iezīmīgas autobusa pieruras - tās jumts bija apbūvēts apkārt slaikam, augošam bērzam, tāds apaļš caurums, par ko meitene ne reizi vien bija nobrīnījusies - vai tad nevarēja pieturu uzcelt pāris soļus nostāk? - un nupat kārtējo reizi skatījās uz to un brīnījās, priekšējais ritenis neveiksmīgi ieslīdēja asfalta spraugā, atskanēja krakšķis, un Eleonora attapās zemē.
Piecēlusies un novērtējusi bojājumus - gan savus, gan riteņa, - viņa atklāja, ka pati tikusi cauri pilnīgi bez kādiem nobrāzumiem, par drēbes pietika vienkārši nopurināt, bet veļuka priekšējais ritenis bija saliekts, pāris spieķi mētājas atdalījušies no tā.
Meitene noskuma. Nekas cits tagad neatliek, kā stāvēt pieturā un gaidīt nākamo autobusu, jo, pāris reizes pamēģinājusi, viņa saprata, ka saviem spēkiem riteni taisnu neatlieks. Aizripinājusi nelaimīgo braucamo līdz pieturai, viņa to pieslēja bērza stumbram, noņēma ķiveri un apsēdusies uz soliņa sagatavojās ilgi gaidīt.