Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[Ausminta]

Pie maskas krišanas Kerra noelsās vien. Tomēr, instrukciju sadzirdējusi, nevilcinājās, pirksti jau nākamajā mirklī bija pie skausta un virve atsprādzēta. Nedaudz neveikls kritiens-lēciens sanāca, bet drīz viņa atkal nostājās stabili. Niknums gan acīmredzami nebija gājis mazumā.
- Dakterītis!... Nu ka paskaidro situāciju! Kas tie par zeņķiem un vergiem? Un kas tu pats, pie izlauztajiem dzinējiem, te esi?? -

[Nimue]

"Bailes uz tumšo pusi ved, Fel. Mēs visi gribam tikt prom no šīs žurku alas, pie tam Aleai ir vajadzīga palīdzība un drīz, un tad man pagadījās pa ceļam šie zeņķi kas izrādīja vēlmi ļoti labprāt palīdzēt. Netaisns tu savos apvainojumos esi. Labi, ka šoreiz vismaz rokas spējat pievaldīt, tu un tas gungānis. Bet vergi... man šķiet, viņus šeit tur augļu ievākšanai vai kaut kam tādam. "
Segās tīstošies veikli rāpoja pa plauktiem un satinās sudrabainajos kombinezonos. Tad devās ārā, kaut ko meklēdami.

Kaut kur ārpusē atskanēja tā specifiskā dūkoņa, kas vienmēr pavada spīderu darbību. Bija redzams, ka četri Leilo palīgi par to pilnīgi noteikti nav sajūsmā un tikai gaida atļauju doties prom.

"Vai es dzirdu P'Gnirtu un Aleu?" Leilo balsī toties skanēja atvieglojums. "Nākat šurp. Viss kārtībā, jā?"

Pamanot Aleu, visi četri izpalīgi reizē paklanījās, pat ar tādu kā mazliet svinīgu godbijību.
Pats Leilo tikai brīdi pievērsa skatu P'gnirtam it kā gribēdams ko teikt un pie tam neko labu, bet tā arī paklusēja, šķiet, pārdomājis.

"Tad augšā, ko?"

[dark_one]

"Nedomāju, ka tie metāla gabali būs patīkami vēl pēc stundas ceturkšņa, tie traucē kustēties.... Gan jau būs labi, Alea." Rēllu glāstoši atlaida savu roku no meitenes pleca.

"Es būšu tepat līdzās, neļaušu nevienam liekajam darīt tev pāri. Norunāts?" viņš centās Aleu iedrošināt, tad pieklusa, lai vēlreiz ierunātos tikai dažus soļus vēlāk, uzmanīgi pielāgodamies viņas tempam, turētos vienu soli atstatus.

"Lai gan, protams, tu pati par sevi vari lieliski parūpēties. Neaizmirsti to. Tev nav jādara nekas, ko tu nevēlies..."

Mīklaino pēdējo frāzi P'gnirts izvēlējās nepaskaidrot, tāpat kā iemeslu skumjām un kaunam, kam bija ļāvis ieskanēties savā balsī un iekrāsoties skatā. "Ne tā kā man" palika gaisā karājamies, nepateikts.

P'gnirts novērsās, kad viņam pievērsās Leilo jaunās zilās acis, tik pat košas kā viņa paša. Uz jautājumu par "Augšā" viņš neatbildēja.






.

Šo rakstu rediģēja dark_one: 10.05.2007 06:33

[Roviela]

- Paldies... - Alea pateicīgi paskatījās uz Rēllu. Nevarētu teikt, ka viņa saprastu, ko viņš domā ar metāla gabaliem - vai viņai ir kaut kas lieks "sabāzts" iekšā? Nebūtu brīnums, bet gan jau tad redzēs.

Bet tālākais viņu samulsināja. Kāpēc viņi klanās? Meitenes mute pat nedaudz pavērās aiz brīnumiem.
Aiz mulsuma viņa neattapa neko citu kā muļķīgi pavaicāt:
- Un kāpēc Kerra ir tik dusmīga? Ko jūs viņai nodarījāt?

Akrobāte pagājās vēl uz priekšu un paskatījās tai virzienā, kuru apzīmēja "uz augšu".
- Labi, rāpsimies augšā!

[Ausminta]

Kerras skatienā jautās aizdomas, un pamatīgas. Kaut kas galīgi nelīmējās.
- Ko tu sev acīs esi iepilinājis, - viņa noņurdēja, piepeši tik izlēmīgo iepriekšējo ņerkstētāju nopētīdama.
Tomēr spīderu skaņa bija pietiekoši motivējoša tālākai darbībai, un biedru atkalparādīšanās Kerru pat tā kā nomierināja. Gan ne gluži kā puikiņu reakcija.
- Kas IR? Ko jūs viņai klanieties?? Viņa jums varbūt būtu tā ksī? - Dusmīga, o jā. - Man viņi neko nenodarīja. Lai tikai pamēģina. Muld tikai nesakarības, - īgni atcirtusi Aleai, Kerra satvēra virvi. Ratā tādu palīdzētājus, bet citu jau te nebija. - Kabiniet klāt un tinamies. -

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 10.05.2007 07:46

[Roviela]

Kerrai ieminoties par acīm, arī Alea paskatījās vispirms uz Leio un pēc tam uz Rēllu.
- Kāpēc tās ir koši zilas, nevis melnas?
Jautājums nevilšus izskanēja skaļi. Viņasprāt šķībacainiem cilvēkiem ar bizītēm acīm bija jābūt melnām.
- Bez paskaidrojuma tālāk neiešu. Kā te teica - tev nav jādara tas, ko negribi. Negribu atpakaļ būrī. Īsu paskaidrojumu.
Viņa izskatījās kā ēzelis, kuram vajag vismaz grozu burkānu priekšā, lai tas izkustētos no vietas. Iespītējusies un ausis pieglaudusi.

[Ausminta]

No GM, pirms Rovielas raksta:

"Viņiem nē. Bet, ja pareizi saprotu, kavalērijai spīderos gan." Leilo steidzīgi atbildēja. Bija skaidrs, ka par kavalēriju viņš ir vēl sliktākās domās kā par vienu otru klātesošo. "Ir vēlmes pagaidīt un noskaidrot? Ja nav, piesprādzējieties pie kādas virves un jūs uzvilks augšā. Ja kāds nezin, kā tas darāms, viņi parādīs." - mājiens puišeļu virzienā.
"Dāmas pa priekšu?"

"Tas, lai tevi labāk redzētu." viņš aši atbildēja Kerrai, kas par acīm jautāja. "Arī gribi tādas?"

[Roviela]

(OOC - nesapratu. Kas uz ko te kuram atbild? "Viņiem nē. Bet, ja pareizi saprotu, kavalērijai spīderos gan." Uz kuru jautājumu ir tāda atbilde? Neatrodu, uz ko tā jāatbild. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) Vai Aleai vispār ir kaut kā jāreaģē, jeb man tagad jāmaina mans rakstītais un Aleas reakcija uz notiekošo?)

[kraist]

Tad tu vari redzēt arī pilnīgā tumsā vai ne? Un kādā tad veidā tu tos puišeļus atradi? Kaut kā interesanti viss tas sanāk!

Un kamēr nebūsi visu paskaidrojis tikmēr es netaisos nekur kustēties. Tad jau labāk riskēšu ar spīderiem nekā uzticēšos tev! Fels ar mazliet niknu izteiksmi skatijas uz Leilo.

Šo rakstu rediģēja kraist: 10.05.2007 15:50

[Ausminta]

OOC no GM:

Taa bija atbilde Kerrai, un Kerra droshi vien saprata uz ko, lai gan, protams, var uzskatiit, ka vinjas jautaajumu Alea nedzirdeeja un taadeelj arii nesaprot atbildi. Bet principaa taa ir atbilde uz jautaajumu "Vai vinjiem Alea ir Ksii".

Ja vien pashai speeleetaajai nav pretenziju, ka Alea kaut ko no rakstiitaa buutu dariijusi arii peec GM atbildee aprakstiitajam, tad, manupraat, viss ir kaartiibaa. Diemzheel tagad atbildes buus jaapagaida, gan tiem, kas taas grib dzirdeet, gan tiem, kas grib zinaat ko ir speejiigi atbildeet.

Atvainojos, darba laikaa speelei varu sekot tikai pa epastu. Vai nu gaidiet briivaaku briidi, vai vakaru.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 10.05.2007 17:12

[Nimue]

Viens no zēniem palīdzēja Kerrai piekabināties pie virves. Tas bija pavisam vienkārši patiesībā viņa to būtu varējusi izdarīt arī pati. Un parādīja, lai tikai parausta tā asāk trīs reiz, un viņa ātri vien aizlidos augšup. Virvju te bija daudz, pietika visiem un vēl pāri palika.

Leilo nogrozīja galvu par pēkšņo interesi par acīm.
Tās ir tikai acis, nu liekaties mierā, neesmu domājis, kāpēc tieši zilas, un par tumsu nezinu, pilnīgu tumsu ir grūti atrast, nepiekritīsiet?
Viņš gandrīz ieturēja pauzi. Gandrīz dodot iespēju kādam kaut ko atbildēt.

Bet puikas mani atrada paši, necerēta veiksme patiesībā. Bet pieredze man ir iemācījusi veiksmei neticēt, tā gan, kāds Spēks būs savedis mūs kopā. Feļ, ja vēlies te palikt un mirt varoņa nāvē, aizkavējot tos, kas mūs visus grib būros audzināt, pat neuzdrošinos mēģināt tevi atrunāt. Uz priekšu. Īss paskaidrojums dāmai... Tev ir vajadzīgas zāles, un drīz. Varbūt vēl nejūti, bet vispirms sākas reiboņi, tad sāk rokas un kājas smelgt kā pārstrādājušās, tad acis sāk rādīt lietas kuru nav, un tad pēkšņi attapsies ar draugu asinīm sev uz rokām, bez atmiņas kā tās tur nonākušas. Esmu pārliecināts, ka tu negribi tādas lietas darīt, tā kā hops, augšā, tur tev varēs palīdzēt.

[Roviela]

- Paskaidrojums der! Vienīgi par acīm nē. Jums nav jābūt zilām acīm. Nav un viss, tā nav pareizi, ir kāds īpašs iemesls, - akrobāte palika pie sava, bet vairāk netielējās un piegāja tuvāk virvēm.
Alea tās nopētīja, un tā kā tās viņai izskatījās ļoti līdzīgas tām, kuras drošībai lieto cirkā, pavisam drīz bija iesprādzējusies un asi paraustīja virvi trīs reizes, kā bija manījusi rādam Kerrai.

[dark_one]

"Jo tās nav īstas, Alea. Es reiz pārāk ilgi skatījos saulē." Rēllu klusi atbildēja un piedāvāja palīdzēt piesprādzēties pie virvēm.

[Roviela]

- Vai!... cik bēdīgi... Man tiešām žēl... palīdzi man, lūdzu! - meitene noteica, un izklausījās un izskatījās, ka viņa tā patiešām domā.
Rēllu palīdzību viņa pieņēma labprāt. Pat ar baktas plāksteri uz nesen lauztas ribas nav ērti pacelt rokas, lai kaut kur aiz pakauša spaidītu pogas un stiprinātu karabīnes.

[Ausminta]

- Kas ir ksī un kur esi dabūjis tādus pareģojumus par, kheh ... mūsu dāmu, tu mums vēl precizēsi, zilacainais redzētāj. Un par to ***** Spēku pat nesāc, jau tāpat nelabi, - Kerra noņurdēja. Kavalērijas labvēlība šobrīd uztrauca akūtāk.
- Lifts, m ... nu ko, aidā, - Pārējos īpaši negaidot, viņa parāva piekabināto virvi attiecīgās trīs reizes.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 11.05.2007 16:38

[kraist]

Fels negribīgi, bet beigās piegāja pie virvēm uzlika vienu sev ap vidukli.

Vēlāk mēs Leilo vēl parunāsim, bet tagad laikam būs tev jāuzticas. Tad Fels paraustija virvi trīs reizes.

[Ausminta]

Ziņa no GM: Turpinājums būs vakarā.

[Nimue]

Uzskatam, ka augšā ir visi, kas nav īpaši norādījuši citādi/nevēlas to ātri izdarīt tagad. Un jā, zinu, rīts jau (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Ātri vien visi gribētāji bija tapa uzvizināti augšā, kur gaidīja vēl viens no ļoti jaunajiem palīgiem. Šahta izskatījās pēc kaut kādas palīgbūves komunikācijām, ventilācijai un tamlīdzīgām lietām. Vadi, stieples, trubas visapkārt, vien vietām samanāms akmens - līdzīgs tam, kas veidoja alu, pa kuru bēgļi nonāca ābeļdārzā.

Vēl pirms griesti zem bēgļiem aizvērās, varēja pamanīt, ka atgriežas īdošie kautrīgie radījumi, vilkdami starp segām sasegtu kaut ko cilvēka ķermeni atgādinošu, zem segām iekš kaut kā gaiša ieģērbtu? ietītu? Viens skrēja pakaļ, slaucīdams sarkano švīku, kas palika uz dēļu grīdām.


Bēgļi bija nonākuši ne īpaši lielā, gaišā, apaļā telpā. Grīda tās vidū bija radiāli atverama (um... iris?), tieši virs tās bija vinčas, pie kurām tad arī bija sastiprinātas virves. Apkārt grīddurvīm bija vēl pietiekami daudz telpas, lai tur būtu izvietotas gan vairākas gultas, gan pa kādam plauktam, gad iespaidīga paskata pults ar ekrāniem vienā telpas malā. Uzbraucot pirmajam, zēns-virvju pieskatītājs steigšus izslēdza vienīgo ieslēgto no četriem ekrāniem - bet tajā varēja samanīt to pašu telpu, no kuras visi tikko uzbrauca.

Apbruņot jūs laikam nevarēšu. Leilo atvainodamies paraustīja plecus. [b]Bet šeit mēs kādu brīdi varam atpūsties. Ja pareizi saprotu, viņi vēl nemaz par šo telpu nezin.

Divi no zēniem izvilka lādi, kas bija uzmanīgi paslēpta zem vienas no gultām. No tās viņi izņēma un svinīgi Aleai pienesa krāšņu samta apmetni. Visā šajā laikā neizdvešot ne skaņu, vien uz brīdi piesardzīgi pavērdamies vispirms uz Leilo, tad Rēllu P'gnirtu, tad vēlreiz Leilo.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 15.05.2007 07:03

[Roviela]

Alea pagaidīja, līdz viņu izsprādzēja no siksnas, un tālākais atkal izskatījās pēc kaut kādas groteskas pasakas. Šoreiz, nolēmusi, ka jāspēlē iedotā loma līdz galam, meitene ļāvās aplikties samta apmetni un atbildot pietupās graciozā reveransā.
Viņasprāt tikusi galā ar ceremonijām, akrobāte paliecās uz Rēllu pusi, pameta acis arī uz Leilo, un klusi pavaicāja:
- Ko tas nozīmē?
Bija vēl viens jautājums:
- Rēllu, kā ir ar laiku? Cik man vēl ir laika? Vai nevajag... ē... nodrošināties?

[kraist]

Fels uzbraucis augsaa noskatijaas ceremoniju un piegaaja pie Aleas. un pielika savas rokaas pie Aleas savainot'as ribas.