Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[Nimue]

"Trusi" acīmredzami joprojām uztrauca "pīļknābis". Kad Nirts bija aizgājis, trušainās ausis bija pieglaustas, priekšķepas mīcījās pa zemi, skanēja nu jau klusa rūkšana, ik pa brīdim nodemonstrējot zobus - lielus priekšzobus, un ne daudz mazākus iklņus aiz tiem.

"Pīļknābis" savukārt izskatījās nobijies. Ja arī durvju aizciršanās kā spēja skaņa bija likusi tam satrūkties, zāles čaboņa zem Aleas kājām un putnu ķērkoņa viņu šobrīd noteikti uztrauca vairāk kā klusinātās skaņas no alas.


Ziedošās kupenas bija sākušas birdināt ziedus zemē. Vispirms tuvākās, tad pakāpeniski arī tālākās.

Ups, tikko mazliet ne tur shift+del nospiedu. Ja varat izlīdzēt - tie, kas no manis šodien saņēma PZ - lūdzu pārsūtiet man tās ziņas, citādi aizmirsīšu un var sanākt, ka vēlāk spēlē kas cits sāks notikt. Ī (Un Mattiass - pēdējās pāris, ja vēl ir saglabājušās, man izskatās, ka arī no tām kaut kas ir pazudis). kas vēl saglabājušās).

Šo rakstu rediģēja Nimue: 07.04.2007 21:45

[Piligrims]

Arī Binksu aizvien vairāk uztrauca no alas šurp plūstošās skaņas.
Alea jautājums viņu pārsteidza nesagatavotu. BimBo nebija aizmirsis viņas interesi par piramīdu, tāpēc ar neuzticību balsī jautāja, Ko tev vaig no tā šujamverķ? Grib, nožmiegt to radījum uz kur manējs bij uzkāps? To takš var izdarīt ar naž, redz, ka tas prom nemūk. Tāpēc jau nau jātēre vienīg šāviņ iekš šitā verķ.

Šo rakstu rediģēja Piligrims: 07.04.2007 22:02

[kraist]

Fels iegājis iekšā sajuzdams cepto gaļu mazliet saviebās, bet pēc tam jau mēģinādams pierast pie smakas devās tālāk. Pirmās skapja durvis ko Fels atvēra bija viņam labās malas pusē.

[Roviela]

- Nu jau gan! - Alea sašuta par BimBo priekšlikumu izmantot vienreizlietojamu blāsteri savainota zvēra piebeigšanai.
- Nē, Fels gribēja, lai es paņemu vienu no blāsteriem tāpēc, ka pietiekami labi protu ar tiem rīkoties. Ja nevēlies dot, tad nedod, man būs mazāk pienākumu. To zvēru tu jau esi pietiekami samīcījis, tagad man izskatās, ka trusis taisās šo pavisam nobeigt.
Viņa paspēra pāris soļus, un nostājās starp "trusi" un "pīļknābi", kā starp diviem kaķiem, kas nav izlēmuši, vai viņiem vienam otrs patīk vai nepatīk.
- Un tu arī! - meitene uzrunāja "trusi". - Kušs! Tūlīt izbeidz. Tikai kautiņa mums vēl te trūkst.

[Piligrims]

Lab, ņem ar, jo manējs nevar lepoties ar baig trāpīgum. BimBo racionāli novērtēja savas spējas, kopīgo izdzīvošanas varbūtību un pārkāpa pāri savām bailēm, savtīgumam un egoismam un ar smagu sirdi atdeva ieroci Alea. Var būt ir kād brīv naž vēl palikuš? Gluži bez ieroča viņš tomēr negribēja palikt.
Ēst nevienc negrib? Var būt vaig tomēr to zvēr nožmiegt, var būt viņ ir ēdam? BimBo izteica priekšlikumu. Nez kad vēl tād iespēj būs?

[Roviela]

- Un ja nu nav ēdams, tāpat kā ūdens te nav dzerams? - Alea iebilda, paņemdama jokaino šaujamrīku, - Tad tāpat vien busim šo nobeiguši, veltīgi. Priekš kam? Un vai uguns tev ir? Jeb ēdam jēlu? Es negribu ēst, es dzert gribu! Man nav naža, Nirtam atdevu, bet somā, šķiet, vēl bija kāds.

[Mattiass]

Izskatījās, ka Daniels tomēr kaut ko lietderīgu bija atradis. Katrā ziņā pa apdegumiem un mēli šis tas tika pielietots.

Pēc tam Daniels parādīja vēl vienu ziņu Aleai (no citiem īpaši neslēpjot, ja kāds ieinteresējas). Tur bija tikai viens brīdinājums:

Ir pamats domāt, ka tas traumētais dzīvnieks ir indīgs.

Pēc tam viņš nolīda malā ar datapadiem.

[Roviela]

Alea izlasīja, kas rakstīts, un pamāja ar galvu:
- Paldies! Es viņam rokas klāt netaisos likt, un citi jau dzirdēja, ka no šī labāk pa gabaliņu.

[Nimue]

Likās, ka vēl vienam nazim somā bija jābūt, bet nē, nebija gan tur vairs neviena. Kāds neuzkrītoši bija piesavinājies pēdējo.


Ziedošie koki jau gandrīz pilnībā bija šķīrušies no savas krāšņās rotas - tā sačokurojusies klāja zāli ap kokiem. Pie pirmā pieskāriena tie pārvērtās putekļos.

Alā aiz muguras bija dzirdamas lamas. Smags zābaks iespēra pa durvīm. Tapa izkliegtas komandas, zem skrienošu soļu dipoņas tāluma skanēja metāla grīdas.

Otrā pusē kāds dzīvnieks lēkāja no zara uz zaru, liekot vietām nokrist kādam gatavam, piebriedušam, mīkstam auglim.

Ūdens līmenis tērcītē cēlās.

Daniels turpināja urķēties datapadā.

Fels, Leilo, un ja nu vēl kāds jūtas Felam aiz muguras stāvošs
Skapis sienā bija krietni dziļāks, kā izskatījās. Augšējos un apakšējos plauktos, uz salocītas follijas bija sakārtots daudz pītu grozu. Tajos, ērtā pasniegšanās augstumā - trauki, no ārpuses kā koka tējkannas tilpumā ap litriem pieciem, ar noņemamiem vākiem un gariem snīpjiem, bet ieskatoties, tur iekšā Fels manīja kādu viltīgu mehānismu, kuru saprast tā īsti nemācēja.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.04.2007 06:17

[Piligrims]

Ja pirms tam no alas nākošās skaņas BimBo tikai intriģēja, tad tagad tās jau bija draudīgas un neko labu nevēstošas. Neatradis nazi, Binks jutās pliks un neaizsargāts, Mumsim vaig kaut kur laisties lapas un ātr, vai ar lab nolīst kau kur. Te mēs ir kā dzīv mērķ iekš šautuv. Un viņš izmisīgi sāka lūkoties, kur varētu aizlaisties, vai paslēpties. Bet tad viņš atcerējās par piramīdu un aši iešāva roku kabatā.

[Ausminta]

Kerra nošņaukājās, žāvējot novēcinādama miklās plaukstas. Degustatora gars puisim noplacis, cerams.
- Nja, diez no kurienes viņiem šitais avotiņš tek - no kāda ... pārstrādes ceha? Ne jau ka es gribētu zināt, bet ... un vēl slūžas, ko, pacēluši ... ei, kas ar tiem kokiem notiek?? -
Lai gan pēkšņajam ziedkritim sevišķi daudz apjūsmošanas veltīt nesanāca. Ne arī indīgā olu dējēja utilizāzijai, par kuru te daži ķīvējās.
Šoreiz Kerra kātiņacim nešaubīgi piekrita.
- Taisamies prom. Garais, pēc tam ar aparātiem nodarbosies, - viņa apslāpēti nošņāca, aši dunci rokā sažņaudzot un novērtējoši apkārt paskatījusies (alās? labāk nē) ātriem soļiem devās uz pusi, kur pirms brīža bija rēgojies Fels.
- Reids kājās. Kaut ko šeit atradāt? -

[dark_one]

Reellu P'gnirts domiigi veeroja birstoshos kokus, aciimredzami neieintereseets no alas skanoshajos trokshnjos.

Atraa lauksaimnieciiba? Interesanti, peec cik ilga laika novaakshanas brigaade peec dienishkjaas razhas ieradiisies?

Vinjsh sekoja Kerrai, bet peec briizha apstaajaas un atskatiijaas.
Kaa buus, Alea, veelies tapt ievaakata? Tai istabai bija veel divas durvis bez taam, pa kuraam iznaacaam mees, varbuut apkaartceljsh vinjus aizkavees, bet es necereetu, ka iiipashi ilgi.

[Roviela]

Alea atstāja zvērus mierā un sekoja biedriem. Koki ar paātrināto augšanu viņu īpaši neinteresēja. Pārāk ātri viss notiek. Viņa šaubījās, vai šādu ražu var normāli ilgstoši ēst.
Nonākusi telpā ar tārpainajām durvīm, viņa nelīda skapjos, bet uzreiz devās pie durvīm pretējā sienā. Izpētīt vai atveramas un ja jā, tad kas ir aiz tām.

[kraist]

Fels apstijies, ka visi lielā steigā dodas uz istabu kur pats atradās pie sevis nodomāja. Aha kāds jau dzenas pakaļ. Biju domājis ka tas notiks daudz ātrāk. Tad turpināja skaļi Kerra apsties šo mehānismu varbūt tu vairāk spēsi ko saprast. Tad Fels devās pie otra skapja un atvēra to.

[Ausminta]

- Ceru, ka tās nav humanoīdu miesiņas, - Kerra paošņāja gaisu. - Varbūt pēc brīža būs mūsējās. Uz blasterīšiem. Bet mūsu varonīgais Fels taču šos aizlidinās. -
- Mēē-e-eģināšu, - Kerra novilka, nopētot un pirkstiem veikli pieķeroties "tējkannas" mehānismam.
- Pēc ūdens filtra izskatās, - pēc brīža viņa komentēja. - Varbūt pat dzeramu var ar šito pataisīt. -

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 12.04.2007 19:55

[Piligrims]

Joprojām turot roku kabatā, BimBo veikli cilpoja visiem no pakaļas. Izdzirdot par ūdens filtriem, viņa mute tūlīt palika sausa. Bet vai mumsim ir laiks skraidit pēc ūdeņ? uztraucies jautāja Binks. Bet dzerti gribās, viņš skumji konstatēja. Un drīz te ies ell vaļa, ja neizcepinās ar blaster, tad sauļ piebeiks noteikt. Nāvs ielej.
Kopš viņš vairs neturējās pie blastera roktura, viņa dūša bija strauji šļukusi uz leju.

[Nimue]

Otrā skapī blīvi bija sakārti paplāna, ne īpaši ērti pastīva, spoža materiāla kombinezoni ar sejsegiem. Neizskatījās, ka tie spētu piedāvāt kādu aizsardzību pret sitienu, dūrienu vai šāvienu. Arī blastera enerģija tiem droši vien būtu par koncentrētu lai atstarotu. Tik, ka tādi spoži, atstarojoši visu miesu nosedzoši, seju un rokas ieskaitot, sejsegā bija kaut kāda elpošanas maska. Un vairāki plaukti dažāda izmēra līdzīgu zābaku, garie stulmi no līdzīga materiāla, biezās zoles no kaut kā cieta un smaga.

Uzmanīgi paverot nākamās durvis Alea redzēja palielu telpu, ar tādu pašu dēļu grīdu un sienām. Netālu no durvīm bija spainis, ar netīri brūnsarkanu ūdeni un sarkanu lupatu tajā.
Grīda izskatījās nesen cītīgi berzta, bet nu jau gandrīz izžuvusi.

No durvju sienas līdz tālākajai sniedzās gari, tukši galdi. Durvis sienu vidū pa labi un pa kreisi. Pie tālākās sienas - neliels ekrāns, uz kura vienmērīgi mainījās mierīgi attēli. Dažādu krāsu mākoņi dažādu krāsu debesīs. Kāda jūra kas sitās pret kādiem krastiem. Klusa meža viegla čabēšana vējā.
Puslokā ap ekrānu bija izvietoti vairāk par desmit ļoti ērta paskata krēslu - daudz ērtāku par tiem tukšajiem ķebļiem pie tukšajiem galdiem. Vienā no tiem kāds sēdēja, krēsla muguras skatam gandrīz pilnībā noslēpts no ienācējiem - jauns vīrietis, gandrīz vēl zēns, saulē labi iedegušu ādu, īsiem tumšiem matiem, aziātiskiem sejas vaibstiem. Mugurā - tunika līdzīgi tai, kas mugurā Leilo.
Sejas labo pusi no uzacs gandrīz līdz zodam izķēmoja iededzināts raksts, savā konstrukcijā līdzīgs tiem, uz piramīdām un tiem, telpā ar operāciju galdu redzētajiem. Sākumā šķita,ka viņš sēž, ievilcis krēslā arī kājas, bet tikai rūpīgāk paskatotis varēja pamanīt, ka pēc augštilbiem viņa kājas beidzās.
Viņš sasprindzināti skatījās vienā punktā, kaut kur ekrānā, rokām monotoni burzot baltu auduma gabalu un paresnu virvi, un nekādi neizrādīja, ka būtu pamanījis durvju atvēršanu.

[Roviela]

Meitene turpināja ziņkārīgi iet tālāk.
Ieraudzījusi dīvaino sēdētāju, kas izskatījās pilnīgi nohipnotizēts, Alea, neskatoties ekrānā, sāka pētīt, vai ekrānam nav kāds veids kā to izslēgt. Ja neizdodas neko atrast, viņa, neko īpaši nedomājot, paņem vienu no ķebļiem un ietriec ekrānā.

[kraist]

Fels paneema vienu no kombinzoniem un uzvilka kasku gan patureeja pagaidaam rokaas. Un tad devaas uz jaunajaam durviim. Mums tagad nav laika neko taisiit. Jaatinas no sejienes prom, jo cik nopratu no juusu steigas tad kaut kas nogaajis greizi.

[Nimue]

Aleas soļiem šķērsojot telpu, krēslā sēdošais iztrūkās, bet nepagriezās Aleas virzienā un neizdvesa ne skaņu. Arī pēc ekrāna sasišanas viņa skats joprojām nekustējās... neizskatījās, ka viņš ko redz. Un nebija pārliecības, ka ko dzird.

Felam kombinezonā bija ļoti neērti. Bija skaidrs, ka paskriet tādā nav ko domāt.