Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[kraist]

Fels izlasijis ko raksta Rodzers. Nu ko tad keries vien klat. Fels atdeva visus datapadus Rodzersam un pastijies uz binksa pusi mazliet salecaas. Eeee..... Binks man liekas ka tev gribeetos pabeegt malaa peec iespeejas taalaak.

[Piligrims]

Pēc Fela uzrunas arī BimBo beidzot pievērsa uzmanību tam ‘šņācošajam tepiķītim’ uz kura viņš stāvēja. Kooaa! Ieaurojās Binks un palecās gaisā, tā saspiežot vēl vairāk nelaimīgo zvēriņu, vai kas nu no tā bija palicis pāri. Piezemējās viņš labu gabaliņu nostāk no iepriekšējās vietas un ļoti aizdomīgi nopētīja starta laukuma pūkaino pamatni. Lab, ka neiekoda! Vai viņš uz to bija spējīgs BimBo, protams, nezināja. Fu kā pārbijos! Ārā ir lab, bet, ka te visād mūdž pa kājām maisas. Un ārpuse Binksam vairs nelikās tik jauka un romantiska, lai arī atpakaļ līst viņam absolūti negribējās, bet komandas biedru un kapteiņa liktenis viņam bija svarīgs un ja kāds uzņemtos vadību un ietu, BimBo sekotu.

[dark_one]

Jā, Fel, uzskatu gan. Katram mums savi trūkumi, man, redz, tāds patrāpījies. P'gnirts vienaldzīgi atbildēja, pieiedams pie viena no tuvākajiem kokiem un noraudams pāris augļus. Brīdi pažonglējis tos no vienas rokas otrā, viņš tos pameta gaisā... un paspēra soli sāņus.
Augļi tā arī nesasniedza zemi.
Dzirdi putnus, Alea? Tie ir izlūki. Tēviņi, kas pirmie pamet savas ligzdas, barības meklējumos. Tagad viņi dejo un dzied. Dzied, par barību, kas viņus pabarošot nedēļu. Dzirdi?

[Ausminta]

Kerra pieliekusies uzmanīgi lasīja visu, ko rakstīja ē... Daniels, uzacīm te saraucoties, te paceļoties, pie noteiktām frāzēm (piemēram, precizējuma par analgētiķa dozu) saviebjoties ( tā jau bija riebīgi par šiteno - taisnoties gan viņa netaisījās, tas bija pārāk ... nu, netaisījās un vis. Lai gan meitenīte tādā gadījumā tiešām bija izturīga, nja, aizdomīgi gandrīz) un pie noteiktiem (Fela apzīmējuma) nosmīkņājot. Vispār, šis frukts rādījās reti saprātīgs, par spīti šobrīdējiem funkcionāliem traucējumiem ē... runas centros. Kas bija priecējoši. Salīdzinot ar dažu labu – viņa pablenza uz apcerīgo, auglīšus žonglējošo P’gnirtu.
Kad pēdējā rindiņa bija izdzisusi, Kerra ķērās pie somas. - Tak ļauj cilvēkam atjēgties, Fel, - parakņājusies viņa izvilka aptieciņu.
- Nekā diži daudz tur nav, pāris bakta strēmeles. Pats liksi, kur tev vajadzēja? – viņa padeva plāksterus, tad arī somu. - Aptūkumam nav. Nūu... vēl kaut kādas kapsuliņas ir, ja jau tu ar viņām gudrs. –
Savukārt atpakaļiešanas ideja Kerru noteikti nebija iejūsminājusi.
- Klau, ja mūs meklēs tie, kam droīds ziņoja, tev nešķiet, ka viņi vispirms meklēs tieši tur? Nedomāju, ka ceļš pie tām pēdiņām, bērnu vai ne-bērnu, ir mums veiksmīgākais, - viņa nošņaukājās.
Un salēcās.
- Kas jums tur?! ... par āpsi, - viņa blenza uz iztramdīto radījumu. Zvērudārzs turpinājās.

[Roviela]

Aleu daudz neinteresēja, ko dara "tas garais", kas tikko bija izrādījis zināmu apjēgu par notiekošo.
Viņa pagājās uz Rēllu pusi.
- Dzirdu! Tā barība būtu mēs, ja? Bet kā Tu to zini?
Viņa pablenza uz milzu pīļknābim līdzīgo radījumu, no kura nokāpa BimBo.
- Paklau, man šķiet, ka tad ir jāiet atpakaļ. Ja vien vēl ir ceļš atpakaļ.

[Mattiass]

Ar mājienu paaicinājis tuvāk vistuvāk stāvošo, Daniels nolēma ievadīt vēl dažas rindiņas, un jau sāka tās ievadīt (OOC — pieņēmu, ka kāds, vismaz Kerra, pienāca palasīties tālāk):

Par Aleu — viņai tak papilnam pēcoperācijas rētu.
Vienā brīdī varēja redzēt.
Par Felu — domāju, viņš zirnekļu istabā kaut ko redzēja.
Cik saprotu pēc reakcijas, tas varēja būt
kāds izgāzies kājinieku mentālās kondicionēšanas mēģinājums
Tāda uzvedības skrūve.
Tam var būt sekas, var arī nebūt.
Personīgi es uzskatu, ka viņš var būt neprognozējams.
Domāju, ka viņš jāpatur acīs.

Pēc īsa pārdomu brīža viņš pierakstīja:

Tāpat, kā visus mūs — nedomāju,
ka viņi ar mums ko labi izdarījuši.

Tad viņš beidzot lika mierā datapadus, noglabāja pie sevis ar nodomu izpētīt, un sāka rakņāties pa "aptieciņu".

[kraist]

Fels apstijies ko mēmais raksta mazliet nikns palika. Tu sāc apšaubīt mani, ko tici man man nepatīk šādas lietas ja saka par mani. es tagad esmu ļoti aizkaitināms. jā es tur redzēju šausmu lietas, bet tas jau nenozīmē, kad es vēl nēsmu domāt spējīgs. Ai tiekat paši galā ja jau neuzticaties man tad varat vien no šejienes paši tikt laukā. Fels devās uz gaismiņu pusi apstīties kas tur atrodas.

[dark_one]

Nedomāju, ka mēs, Alea. Mēs vēl esam dzīvi, ne tā? Tur, kur es uzaugu, tie, kas tā naktīs dziedāja, ēda miesu, kura tās saimniekiem vairs nebija nepieciešama. To ķermeņus, kas tādu godu dzīvē bija izpelnījušies, rūpīgi novietoja uz klints pārkares, lai putni tos aiznestu tuvāk debesīm, tuvāk zvaigznēm. Ir savs skaistums tajā... Protams, ja vien šie ir tie paši. Vismaz izklausās tāpat, lai gan ko nu es zinu. Rēllu paraustīja plecus un iekodās vienā no auglīšiem, ko tikko bija aizmetis gaisā. Tfu, rūgts. Nu ilgi jūs tur vēl ap to aparātu ņemsieties? Kāds varbūt izlasīs skaļi, ko šis tur sarakstījis? Viņš ceļu zin?

[Pūķēns Sāra]

Nirts apsēdās blakus trušveidīgajam, un mierīgi novēroja visus no malas. Visi tā satraucas, kur gan steigties, gan jau mēs iztiksim, dzīvi vai miruši, bet tiksim laukā. Puisis nošausminājās pats par savām domām. -BimBo, labāk paej vēl mazliet tālāk no tā zvēra, savādāk tas vēl var pamēģināt tevi pataisīt par to pašu putnu barību, par ko te runā P'gnirts- Vīrieša roku nobrauca pa trušveidīgo spalvu, tā censdamies nomierināt mazo radījumu, -Nomierinies, gan jau pirmajam viņš metisies virsū tam nelaimīgajam, kurš viņu nomina, pa to laiku gan jau paspēsi aizbēgt- Rokās iesmēlis ūdeni, puisis noskaloja ar to seju, aizgaiņādams pēdējās sliktās dūšas pazīmes, un tad arī padzērās to. Kas būs, tas būs...

[Ausminta]

Kerra jau likās adaptējusies datapadu pastarpinātajai komunikācijai.
Nez, nez, kurā brīdī tad tās rētas nopētīji? Smīniņu viņa nepievaldīja.
Bet pie tālākā teksta neviļus noskurinājās, žoklis saspringa. Tās jau vairs nebija tikai aizdomas. Un tomēr ticēt negribējās, ļoti negribējās. Kāds ir krāmējies ar ķermeni, kāds ir krāmējies ar prātu, kāds ar to var krāmēties ar tālvadību ... Komandēt. Pavēlēt. Likt lidot. Lidināt.
- Nu ko tu ņemies kā tāds ņemļaks par katru štruntu pret tavu spožo spalvu?! Kas, mums tevi nemitīgi debesīs būtu jāceļ, kaut vai par to pašu zvilnēšanu dīvānos pie katras iespējas? - Kerra izmantoja izdevību paīgņoties uz Felu un sapīkusi paraustīja plecus, bīstamajam elementam demonstratīvi aiztešoties. Jāteic, par sevišķi bīstamu viņa Felu tomēr nespēja uzskatīt, ne vairāk kā jebkuru citu no klātesošajiem. Lai gan, tas dīvāns... Nja. - A kas tur bija ar to .. ierakstu? - viņa tomēr piesardzīgi turpināja (kamēr garais utilizēja aptieciņas saturu), nu jau pie visiem vēršoties. – Es tur neko tādu neredzēju. Smuki rakstiņi, nekas īpašs. Nu bet jūs jau tur daži gar zemi kritāt. Varonis vispār likās no prātiņa atvadījies. Un tas .. bērns? Tas arī ē... maldināšanai bija nolikts? Bet viņa dēļ mēs vispār no turienes ārā izkļuvām. Viņiem tur laikam ... kaut kādas iekšējās nesaskaņas. –
Nevarētu teikt, ka Kerra sevišķi kārotu tās izzināt.
- Es negribu iet atpakaļ, nedomāju, ka tas ir labākais variants, kā jau atļāvos paziņot. Bet, ja komanda izlemj ... komandas lēmums – likums, – viņa paironizēja, tomēr likās, šo lēmumiem sekošanu domāja pietiekoši nopietni.
Maitu lijas. Njā, arī Kerrai šis tas atmiņā uzausa. Nekādas patīkamās domas tās nebija. Līķi, jā. Gan jau te viņiem to ... netrūka.
Piegājusi strautam, viņa pieliecās, lai nomazgātu rokas. Brūce jau bija aizvilkusies. Tad saviebās. Un veltīja apstulbinātu skatu Nirtam.
- Tu to tikko dzēri?? Tas taču ... amonjaka līķūdens!! -

[Roviela]

- Jā, noteikti netrūkst. Šai vietai jābūt ar pilnu ciklu, nekas netiek aizlaists velti postā...
Alea stāvēja netālu no P'gnirta, kurš niekojās ar negatavajiem auglīšiem un prātoja. Viņa esot operēta. Bet kāpēc Kerra neko neteica par rētām, kad līmēja plāksterus? Neredzēja vai?
- Kerra! Vai Tu neredzēji manas rēta, ka neko par to man neteici?
Tad viņa prātoja tālāk. Alea pati... vai viņa tik nedabīga būtu, ka nebūtu sevi kārtīgi apskatījusi, kad bija tāda iespēja? Un - neredzēja... Kā tas var būt? Just nejuta pilnīgi neko. Savādi! Meitene nupat bija tik aizņemta ar sevi, ka attaisīja kombinezonu un sāka sevi aptaustīt, vispirms ar vienu roku aiz nenovilktā kombinezona, pēc tam ar otru. Ja ir, tad rodas vēl kāds jautājums - priekš kam? kas ir izdarīts?
Tikai pēc tam viņa atkal sadzirdēja, ko runā apkārt.
- Bērns? Bērnu es redzēju, bet citur nekur neko neredzēju, nezinu, kāpēc daži palika jocīgi tur, pie monitoriem. Un kas ir ar tām piramīdām, ar ko te daži ņemas?

[Piligrims]

BimBo ar vienu ausi klausījās ko biedri apspriež. Ar otru viņš ieklausījās apkārtnē vai netuvojas briesmas, kas būtu lielākas un bīstamākas par to no kuras viņš tikko ‘nokāpa’.
Kad Alea pieminēja piramīdu viņš nedaudz nodrebēja un sāka klausīties ļoti vērīgi. Akal sāksies, vienc psihs jau provēj noņemt. Lai gan piramīdas dēļ kādu nogalināt viņš netaisījās, tomēr blasteri sažņaudza ciešāk rokā. Te nevienam nevar uzticēties. Šī doma nebija jauna, bet papildus informācija no ‘mēmā’ lika izdarīt šo slēdzienu vēlreiz un tas Binksa atmiņā iesēdās pamatīgi. Nipatīk manam mēmais, viņ ir bīstam. Un viņš nolēma paturēt ‘mēmo’ acīs, jo viņa sniegtā informācija, pat ja tā bija patiesa, viņus šķēla un lika raudzīties vienam uz otru ar aizdomām. Otrs faktors, kas runāja viņam par sliktu bija tas, ka viņš ir gudrs. Ja gudrība nav savienota ar labu sirdi, tad tā ir dubultbīstama. Uz ‘mēmā’ sirdsšķīstību BimBo šajos apstākļos lielu naudu vis neliktu. Lieka piesardzība šajos apstākļos ir labāka par lētu uzticību katram pretimnācējam. Aizdomāties līdz tam, ka viņš nevar šajos apstākļos uzticēties pat sev, Binks nespēja.

[Pūķēns Sāra]

Mirkli Nirts sastinga, izdzirdot Kerras teikto, bet tad plaši pasmaidīja. -Viss ir tikai tavā galvā... ja domāsi, ka tas ir amonjaka līķūdens, tad tas arī tāds būs, ja domāsi, ka tas ir parasts ūdens, tad tas arī būs parasts ūdens.- Puisis piecēlās kājās un nopētīja visus klātešošos, saldi izstaipījies, viņš piegāja pie viena no kokiem un noplūca augli. Un šis vēl būs kaut kāds ausu tīrāmais līdzeklis. Viņš jautri pie sevis nodomāja, bet auglī nekodās, puisis centās noliegt domu, ka viņš būtu dzēris... Kur tev bija prāts? Kā tu nepamanīji? Šķidrums lēnām sāka kāpt aukšā, vēloties atkal iztikt brīvā vaļā. Nirts norīstījās, bet veikli to noslēpa aiz klepus, atspiedis vienu roku pret koku, viņš uz tās nolika galvu. Tā gribējās tikt vaļā no tās sasodītās sajūtas, bet tagad viņš to dabūja desmitreiž stiprāku. Izcili, vienkārši izvili. Dziļi elpojot, viņš centās tikt vaļā no pretīgās, sliktās dūšas sajūtas

[Nimue]

Danielam ar rakstīšano nodarbojoties bija pagājis vismaz kārtīgs stundas ceturksnis. Varbūt vairāk, varbūt mazāk - kurš gan šeit to spēja pateikt?
Kaut kur dziļāk alā, no kuras visi bija iznākuši, atskanēja skaļš plīstošu stiklu troksnis un kliedziens, gandrīz vienlaicīgi ar to. Tad skaļš, dobjš troksnis, kā smagām durvīm caurvējā aizcērtoties.

Aleas zilumi un nobrāzumi pēc pieskārieniem par sevi atgādināja. Nekādas briesmīgas lielas rētas atrast neizdevās. Kaut kādi nesadzijuši skrāpējumi u muguras, nu uz rokām arī it kā kaut kas. Varbūt arī zem apsēja, kas to lai zin, vispār neērti tai apsējā tā grozīties.

Radījums ar knābi, spalvām, zvīņaino asti un draudīgi asajiem nagiem turpināja šņākt, draudīgi skatoties apkārt, bet no vietas nekustējās, tikai pakaļējo ķepu centās sargāt, ko Binks lēkājot bija sabojājis.

Fels ieraudzīja nomelnējušu dēļu durvis, pa kurām naski rāpoja resni, pūkaini kāpuri, kas te spīdēja vairāk, te mazāk.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 04.04.2007 22:17

[Ausminta]

Iedvesmotais pravietotājs, vēl par vīnu varēja pārvērst.
- Galvā, galvā un tavējā! VEM TAČU TO ĀRĀ!!! -
- Nu nepētīju es tavas dižās rētas, meitenīt, piedod. Ar to lai nodarbojas profesionāļi. Un nav ko dīdīties tik daudz, tavai ribai tas par labu nenāk. Pie tam ...-
Par piramīdu Kerra runāt netaisījās. Nebija tam arī ... laika.
- Joprojām atpakaļ gribas? - viņa novilka caur zobiem. Prātā sāka zīmēties ainas - pret sienām triekti ķermeņi, pretīgi zaļas gaismas pielietas telpas, kolbas un pusšķaidīti preperāti. - Taisamies prom. Kur tas varonis palika??-

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 05.04.2007 09:59

[Roviela]

- Nē, negribas, - Alea gauži pazemīgā balsī atbildēja kareivīgajai Kerrai. Viņa bija sadzirdējusi stiklu šķindoņu un kliedzienu atpakaļ ejā.
Akrobāte nopūtās un aiztaisīja kombinezonu. Cerams, ka kāda būtiska detaļa viņai nav izmontēta. Vai piemontēta. To tāpat varēs noskaidrot tikai tad, ja viņi tiks no šejienes ne tikai ārā, bet prom.
- Jūs esat nenormāli ar tām piramīdām! Kā dabūjāt, tā dulli palikāt. Fetišus iegādājušies. Sāciet tikai vēl bakstīt ar adatām, lai dabūtu to, ko vēlaties!
Šis konstatējums jau skanēja diezgan izsmējīgi.
- Varonis ir tur! - viņa parādīja ar roku kaut kur tālāk, kur gaismiņas ik pa brīdim aizsedza tumšāka ēna.
- Kušs! Beidz šņākt! - Alea noteica uz "pīļknābja" pusi. - Ar ķepu nekas nenotiks! Vai tu tur perē, vai, ka neatej no tās vietas?

[kraist]

Fels piegājis pie durvīm un mēģināja tās atvērt.

[Pūķēns Sāra]

Puisis slikto dūšu bija kaut kā nospiedis un iztaisnojies, jau vēlējās uzsmaidīt, tā norādot, ka viss ir kārtībā, kad tomēr vēdera saturs nāca pār lūpu. Viņš tik paspēja pagriezties un paiet mazu gabaliņu nost no pārējiem, kad jaukais amonjaka līķūdens atkal ieraudzīja skaisto dabu un ieelpoja svaigo gaisu, likās, ka tas nevien pats vēlējās tikt ārā, bet līdzi vēl paņemt iekšējos orgānus. Sāpēs viņš nokrita ceļos, Tad tādēļ es tik ļoti ienīdu šo padarīšanu. Izskrēja caur prātu vēl doma, kad vēl viena daļa vēdera satura tika grūsta ārā.
Smagi elsodams, viņš piecēlās kājās, kaut kas tik pretīgs kādu laiku jau nebija piedzīvots. Mazliet atpūties un nomierinādamies, kā arī sakārtodamies, viņš nāca pie pārējiem. -Neko nesaki,- Viņš noteica Kerrai

[Nimue]

Neizskatījās, ka ar radījuma ķepu 'nekas nebūtu noticis'. Saprast, vai tas šobrīd sēdēja ligzdā un perēja? Nu... nekas neliecināja, ka tas tā nevarētu būt. Tik daudz, ka zvērs izskatījās visnotaļ siltasiņu, un pat knābi vērā ņemot, tomēr vairāk pēc dzīvnieka, nevis putna izskatījās... Bet visādi jau brīnumi bija sastopami. Pēc bļaušanas uz to, tas pierāvās un aizdomīgi/bailīgi skatījās uz Aleu.

Ūdens mazliet dzēla Kerras rokā un tā aromāts, pieliecoties, sita ciet elpu, bet citādi.... Lai gan ko nu vēl citādi - tāpat jau smirdēja gana.

Alā, no kuras visi iznāca, joprojām bija dzirdamas ļoti klusinātas skaņas, kas liecināja par cīņu, izmisumu, naidu un sāpēm.

Fela pastumtās durvis vērās vaļā diezgan viegli. Aiz tām bija neliels kambarītis ar dēļu grīdu, dēļu sienām, kokgriezumiem rotātām skapju durvīm labajā un kreisajā pusē un pretī - tieši tādām pašām durvīm, kā tikko atvērtās. Fela nāsis viegli kutināja smarža, ko tās sen nebija sajutušas - cepta gaļa. Mazliet piedegusi.

[Roviela]

Manot, ka "pīļknābis" vairs nešņāc, Alea palika pret to laipnāka.
- Ei, esiet visi, lūdzu, tik jauki, un vairāk nemīņājaties pa šo te radījumu, kam BimBo uzkāpa virsū! Viņš kaut kāpēc nevar to vietu atstāt.
Viņa notupās, lai labāk nopētītu zvēru, bet tuvumā nebāzās. Tā, pa gabaliņu. Meitene atcerējās, ka šņāca zvērs pietiekami sparīgi, lai nerastos vēlēšanās tam likt klāt pirkstus.

Tā, pētot, viņa sadzirdēja cīņas troksni alā. Pagrieza galvu. Kas tur notiek? Tad atkal paskatījās uz zvēru - vai to tādas skaņas uztrauc? Un ko dara "trusis"?
Paskatījusies tālāk, viņa pamanīja, ka Fels iegājis pa durvīm, bet pati nesteidzās doties turp.

- Vai kāds man iedos šaujamo vai neiedos? - viņa noprasīja.