Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[kraist]

Tas nav izskaidrojams, Spēks padara cilvēku savādāku - atšķirīgu. Spēks atļauj darīt vairāk. ar sava prāta palīdzību. Un mazliet pietiekami manipulēt ar apkārtni.To atklāti naver izskaidrot. Tas ir jāsajūt pašam. kad tu esi spējīgāks nekā citi. Un vari darīt vairāk nekā cits. Fels ar stopstīšanos pabeidza teikumu. Nu gan pajautāja es atklāti sako es pats viņu nēsmu vēl līdz galam izpratis.

[Ausminta]

- Sava prāta palīdzību, ko tas nozīmē, - Kerra piesardzīgi noņurdēja, ne gluži kā jautājumu, ne kā komentāru. - Manipulēt ar ē... apkārtni ... tas ir, nu, tur lidināt vai, hm, vēl kaut ko? -
Kerrai bija nelāga sajūta, kā ķimerējoties ap kaut ko riebīgu un reizē nepārvarama dziņa to tomēr darīt. Fela stomīšanos viņa īsti nefiksēja, pārāk pārņemta ar savu gribēt zināt/negribēt zināt dilemmu.

[kraist]

Jā var pārvietot priekšmetus. Un daudz ko vēl Jā ar prātu jo ir jāspēj koncentrēties, lai to spētu izdarīt. Kā arī manipulēt ar sasvu ķermeni. Un daudz ko vēl. Bet tas ir jāiemācās pašam darīt. Fels jau mazliet vairāk nomierinājies turpināja.

[dark_one]

Rēllu P'gnirts tikai paraustīja plecus par Fela jautājumu.
Vari jau teikt arī tā, bet lai ko tu domātu, gan jau tas arī pieder pie prasmes sargāt. Nu un tīri tādas izklaides lietas, kā roku veiklība un uzmanības novēršana. Piemēram, kad tu, Fel, skatījies uz Kerras kabatu, un pat nepamanīji, ka līdzsvaru pazaudēji tāpēc, ka es parāvu paklāju. Viņš pasmaidīja.
Neņem ļaunā, draugs, atcerējos to ierakstu, un gribējās takš man paskatīties, kādu seju taisīsi. Visu laiku staigā te tik uzrautiem pleciem, blenz uz visiem caur pieri. Atslābsti tak. Starp citu, visu cieņu par dīvānu, es tiešām nepamanīju, ar ko tev to izdevās izkustināt. Paklājs taču it kā tik tālu nesniedzās, kāda plāksne grīdā vai kāds striķīts, ko es nepamanīju, ko? Bet taisnība, koncentrēšanos tas prasa pamatīgu un ilgstošus treniņus arī. Un labas rokas. Tev Kerra ir labas rokas, ja gribi, kad būsim kādā gaišākā vietā, varu tev šo to parādīt.

[Ausminta]

Saspringti klausoties Fela teikto, pirmajā brīdī Kerrai Rēllu pastāstiņš neaizgāja. Tad, apsviedusies apkārt, uz to pusi, no kuras skanēja P'gnirta balss, viņa izdvesa neskaidru neartikulētu skaņu, kam sekoja - Paklāju?? Tu esi galīgi?! ... Un es jau, - viņa aprāvās, sapurināja galvu, kaut ko nesaprotama pie sevis purpinādama. Visbeidzot, šķiet ko izlēmusi, novilka tikai - ... pekstiņu taisītājs. Rādītājs atradies, kā tad, labās rokas, divas man tādas ir, un nevienas kreisās, - Kerra pagriezās, intonācija gan jau tāda neitrāli īgna neizklausījās. Tāda "ejiet jūs visi, vispār, ziniet, kur". Viņa gāja uz priekšu. Vienlaicīgi neveikli uzgrūžoties pa priekšu ejošajam, līdz šim ne vārda neteikušajam no ķiruģiskā galda nozvejotajam elementam. Laikam.
- Nu kas IR? Kustēs vai nē? -

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 28.03.2007 19:36

[Mattiass]

"Pacients", kā pārējie viņu saukāja, pamāja ar galvu. Izskatījās, ka tas ir viens no retajiem brīžiem, kad viņa apziņa funkcionē nedaudz labāk kā pārējā laikā. Bet tad viņš apstājās, un uzmetis dīvainu skatienu atpakaļ (kur it kā nebija nekā, izņemot gaiteni ar tur atstato rolodroīdu un līķi), vienkārši neveikli novācās Kerrai no ceļa un palaida viņu pa priekšu, joprojām nebilzdams ne vārda.

[Nimue]

OOC:pacientam, orientācijai: gaitenis ar līķi un rolodroīdu bija gaitenī ar zaļām bultām uz grīdas. tagad pacients atradās krietni tālāk, tumšā smilšakmens alā, priekšā vairumam pārējo.
OOC2 pacientam: tev PZ kaste pilna. Kad iztukšojas, atmet ziņu.

Tikai paejot garām 'pacientam' Kerra un pārējie beidzot apjauta, kas tikko viņā bija licies tik dīvains.

Viņi bija varējuši viņu redzēt.

Ala bija beigusies.
Aiz muguras vairāku desmitu, simtu? metru augstumā, niedzās slāņaina klints siena, kuras slānekļa rakstus šur un tur pārtrauca apaļas melnas mutes - kā tā, no kuras tikko izlīda oranžajos pilotu kombinezonos tērptie nesenie ieslodzītie. Kā izskatījās, tā milzīgā ielokā (pārdesmit kilometru diametrā?) apjoza visu šo vietu.

Priekšā, zvaigžņu gaismas apspīdētas, stiepās akurātas augļu kociņu rindas. Tuvākajos bija manāmi sīki auglīši, bet tālāk pa kreisi - tur skats apdūrās pret kokiem ko sedza kuplas ziedu kupenas.
Zvaigznes virs galvas neizskatījās pazīstamas. Gaišs kā vasaras pilnmēness naktī, lai gan neviens mēness pie debesīm redzams nebija. Lieki teikt, ka arī nesajaucami zilās Illas apveidus debesīs nemanīja.

Čīgāja naktskukaiņi. Kaut kur netālu burzguļoja ūdens. Mazais trušveidīgais priecīgi murkšķinādams leca ārā no rokām un gribēja skriet kaut kur pa labi, gan nekur tālu neskriedams, apstādamies un gaidīdams, vai tam nesekos.

Klusumu caurdūra "Pacienta" dziļā ieelpa. Viegli saviebts deguns un beidzot kāds mirdzums acīs liecināja, ka nu jau viņa apziņa funkcionē krietni labāk, kā iepriekšējā laikā.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 30.03.2007 09:05

[kraist]

Fels ienācis alā mazliet izbrīnijās.P'grint tu laikam mani uzskati mani par stūlbu vai kā? Un vēl, kas atšķirība no tevis es pekstiņus nemēdzu taisīt, jo man nav tam laika galu galā gribas ātrāk tikt prom no šejienes. Pabeidzis teikumu viņš devās tajā virzienā, kur bija aizlēkšojis trušveidīgais radījums.

[Roviela]

Nebrīnīšos, ka te ir arī kukurūzas lauki, Alea nomurmināja, un, ka lelles tiek žāvētas, lai tās izmantotu par putnubiedēkļiem!
Viņa arī pagriezās uz to pusi, kurp aizlēkšoja dzīvnieciņš.
Vīsādas runas par trikiem, spēku un sazin ko vēl, viņu īpaši nesaistīja. Nupat jau viņai šķita iespējami visādi brīnumi, un viņa vienkārši pieņēma dīvainību eksistenci bez pretestības. Kā dabas stihiju.

[Ausminta]

Kerra apstājās un paklusām nosvilpās, pavērdamās apkārt. Un uz augšu.
- Liekas, simts gadus ... - viņa aprāvās un saviebās. - Kas tās par debesīm?? Lampiņas salīmētas? Eh. Cerams, ka vismaz tas ūdens ir īsts, baigi derētu ... Fel, to komlinku tagad pārbaudi, kaut ko varbūt tver, - Viņa pagriezās pret vietu, kur tikko bija stāvējis Fels. - Ei!! Pārējos jāpagaida nav? Šitajos zvaigžņotajos mūžamežos ... - nozaudēt vienam otru būtu viegli. Kaut ko īdzīgu nomurrminājusi, Kerra sekoja priekšgalam. Pirms tam gan veltot iesāņus skatu Tam, kurš lēnām šķita sākam atjēgties. - Ē... garais, tu runāt māki? Varbūt vēl kaut ko? Mēs te tikko kvalifikācijas nosaucām, piemēram, m? -

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 30.03.2007 19:04

[kraist]

Klau kerra pasties vai ar vinnu viss ir kaartiibaa. Vai baterija nav noseedusies, vai arii kaut kas ar ieksaam nav kaartiibaa. Fels pagriezies pret Aleu. Klau pannem vienu no blaasteriem. tikai atceries ka vinnam ir viens saavins.

[Roviela]

- Nu, dod šurp! - akrobāte bija ar mieru ņemt blāsteri.
- Pie reizes nevari pateikt, pa ko tādu nojauta saka, būs jābliež?

[Ausminta]

- Jā, jā, desmit komlinkus es tev šitādā apgaismojumā varu salabot, - Kerra atburkšķēja, tomēr komlinku paņēma, tāpat ejot antenu pagrozīja, podziņas paspaidīja, aptaustīja. - Turklāt šitam vispār nekādas atvēršanas iespējas nav manāmas. Un diez vai baterija ir pie vainas... Ei, kur mēs vispār tagad ejam? Es ierosinu tikt pie ūdens. - Pa ceļam viņa norāva vienu no koku auglīšiem un apošņāja. Ar pēdu zemi pabakstīja. Īsta?

[Piligrims]

Beidzot ārā, BimBo ar patiku ievilka plaušās gaisu caur degunu, lai izgaršotu tā svaigumu. Bet nevar izlaisties, parasti, kad liekas, ka viss caur, tad pēkšņ sākas tās īstās zieps. Viņš ciešāk satvēra blastera rokturi un uzmanīgi nopētīja apkārtni.
Kerrai taisnīb, ūden vaig, tik kur mēs to liks? Iekš personīg āds trauk tas ilg iekšā neturas. Kāc zin uz kur pus ir jāiet? Un cik tāl?
Jautājumu bija vairāk kā atbilžu un BimBo tos uzdeva vairāk satraukuma pēc, ko radīja jaunā situācija un vēlme just, ka kāds zina, kas te notiek un uzņemas atbildību pār jauno situāciju kādā viņi ir nokļuvuši, kā patiesā ticībā, ka kāds spēs uz tiem atbildēt.

Šo rakstu rediģēja Piligrims: 01.04.2007 20:47

[Mattiass]

Brīdī, kad Kerra veltīja "garajam" kārtējo skatienu, viņam radās iespēja atbildēt. Vispirms viņš pielika roku pie kakla par zīmi, ka parunāt vis laikam nevarēs, tad novicināja roku, it kā gaisā kaut ko rakstītu, pie tam sejas izteiksme liecināja, ka viņam tiešām kaut kas pavēstāms ir.

[Ausminta]

- Jāiet ir tālu un prom, jo ātrāk, jo labāk, - Kerra sniedza viedokli Binksa aktualizētajā jautājumā. Tad uzmanība pievērsās sniegtajai kodētajai ziņai.
- Ē... hm... tu esi mēms? - Kerra pakasīja pakausi, liekoties tā kā mazliet samulsusi. Minēšanas spēlītēs "auksts-silts-karsts" viņa nejutās īpaši prasmīga. - Nūu... Kas ir ar tiem datapadiem, viņi darbojas? Varbūt var uz kāda, nu, uzrakstīt. Fel? Pie tevis palika? - viņa vēlreiz iešķībi noskatīja garo. - Par šito vietu varbūt arī ko pavairāk zini? Pavairāk kā mēs? -

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 02.04.2007 13:50

[kraist]

Fels apgriezaas apkaart noskatija meemo un iebaazis kabataa roku izvilka visus triis datapadus un piegaajis pie meemaa atlaava izveeleeties vienu. Tikai briidinu vini visi kodeeti un vispirms ir nepieciesams vinus atkodeet atkodeet.

[Nimue]

Trušveidīgais bija aizlēkšojis līdz ūdenim un cītīgi to sāka lakt. Vēlmi sekot zīvņaina-spalvaiņa paraugam gan aši nomāca liegā amonjaka dvesma, ko no klints sienas slaidā lokā iztekošais un tālāk pa renīti, starp taisnajām koku rindām kaut kur aizripojošais ūdens burtiski dvakoja.

Kerras norautais auglis bija bez aromāta un ļoti ciets. Nojauta, skats pa kreisi un labi uzdzina domas par to, ka tie tuvākie augļi laikam vēl ir zaļi.

Kaut kur tālāk klintī, pie vienas no melnajām mutēm bija manāma gaismiņa. Kā sarkani jāņtārpiņi, kas klusi ap to lidinās.

Zeme zem kājām šķita īsta visiem, izņemot Binksu. Binksam zeme zem kājām bija makten pūkaina un mēģināja uz viņu šņākt.
Neliels skats - un tur nu bija pavisam dīvains radījums. Bebru ar lielu, plakanu knābi spējat iedomāties? Nu re, šis kā reiz tāds arī bija. Arī trušveidīgais šņācienu izdzirdējis neizskatījās sajūsmināt.

Kaut kur uz ielejas centra pusi ūjinoši ķērca naktsputni. Bet redzēt kaut ko tur? Par blīvu tie koki, par blīvu.

[Mattiass]

"Pacients", "garais", "mēmais" paņēma datapadu un sāka rakstīt lietotājvārda logā, kad teikums bija izlasīts, to nodzēsa un rakstīja jaunu. Kopumā vēstījums izskatījās šādi:
(OOC — pieņemu, ka vismaz 64 simbolus ievadrindai vajadzētu paciest, ja ne, tad teikumi tiek sadalīti sīkāk bet ar līdzīgu saturu.)

Atkodēt es varētu mēģināt.
Ja jūs interesē mana necilā persona, esmu Daniels Rodžerss.
Esmu (te vārds tika nodzēsts un teikumu iesāka no jauna) Biju ārsts.
Kad pievērsos "alternatīvai pelnīšanas metodei", kļuvu par
kuģa ārstu un štata hakeri.
Nezinu par šo vietu daudz vairāk par jums.
Neemu bijis mēms, bet šobrīd laikam runas centrs nestrādā.
Nezinu, ko tie kverpļi izdarījuši.
Iedodiet man jūsu "aptieciņu", tur vajadzētu būt kaut kam pret
aptūkumu (manai mēlei) un apdegumiem.
Kas attiecas uz jums noderīgākām lietām:
Nāves nūjiņas nekādā gadījumā nelietot!
Aleai (tā viņu sauc?) jūs ievadījāt desmitkārtīgu devu
spēcīga, narkotiska, ātras iedarbības pretsāpju līdzekļa.
Brīnos, ka viņa vēl ir dzīva.
Starp citu, viņu ir operējuši.
Otrās zāles ir ar pretēju iedarbību, tikpat iedarbīgas.
Manuprāt, tās viņai noderētu, normālā devā, protams.
Tas "dakterītis", manuprāt, nekā nejēdz.
Jūs viņam ievadījāt antibakteriālu dezinfekcijas līdzekli.
Ar to īstenībā uzsmidzinot vajadzēja sterilizēt adatu.
Uzsmidzinot, bet var arī kaut ko samitrināt un ar to noslaucīt.
Tas večuks, kam pārgriezta rīkle, bija miris 1 — 3 stundas agrāk.
Ar to ākstu (mājiens Fela virzienā) notiek kas dīvains pēc zirnekļu istabas.
Iespējams, pēdējā telpā pirms alas mūs novēroja no augšas.
Griesti no atbilstoša materiāla.
Mazās pēdiņas varēja būt bērnu pēdiņas.
Daudz vairāk nezinu.
Uzskatu, ka lietderīgāk būtu iet atpakaļ un paķimerēties ap
viņu aparatūru, varētu daudz ko noderīgu uzzināt.
Labāk, kā iet uz priekšu (uz kurieni?) un eventuāli iekrist lamatās.
Lai gan, protams, iešu jums līdzi.
Iedodiet, lūdzu, zāļu somu.

— viņš uzrakstīja pēdējo teikumu un skaļi izelpojis atgāzās atpakaļ. Izskatījās, ka rakstīt viņam vēl sagādāja zināmu piepūli, bet pēdējie teikumi jau arī izskatījās bezsakarīgāk, saraustītāk uzrakstīti.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 03.04.2007 09:50

[Roviela]

Alea intereses pēc piegāja apskatīties, ko tas garais tur raksta. Izrādās - viņš raksta vēl interesantākas lietas, nekā viņa bija domājusi!
Pie ziņas par pārdozētajām zālēm viņa apjukusi pamirkšķināja acis, bet pie teikuma, ka viņa ir operēta, akrobāte tās iepleta tik lielas, ka to nevarēja nepamanīt pat šajā puskrēslā.
Kuram nelabajam tad to vajadzēja? viņa nenoturējās neuzdodot retorisku jautājumu. Un kā Tu to zini? Vai tāpēc man katru reizi pamostoties bija rokas un kājas saslēgtas? Neko neatceros! Bet laikam labi vien ir.