Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[Roviela]

Alea bija nomaukusi kombinezona augšdaļu līdz viduklim, lai ārstētājai ir ērtāk, nemaz neraizējoties par to, ka pašai nekā cita nav mugurā.
Viņa stāvēja mierīgi, rokas uz sāniem un uz augšu pacēlusi, kamēr Kerra nodarbojās ar saitēšanu, godīgi aizturot elpu pareizos brīžos.
Pēc piezīmes par elpošanu un klepošanu, viņai kā pēc komandas iekņudējās kakls. Alea piesardzīgi ieklepojās. Nekas traks nenotika.
Paldies, viņa pateicās. Pavisam un galīgi labi. Nē, plāksteri vairāk nekur nevajag, nekas cits nav pušu.
Akrobāte vilka atpakaļ mugurā kombinezonu.

[kraist]

Fels piecēlās pēc Rellu vārdiem Viņi mūs redz. piecēlās kājās ar vienu roku atbalstīdamies pret sienu. Ar otru satvēris galvu. tad lēnām pacēla galvu uz augšu lai labāk apskatītu par ko tur Rellu runāja. Tad viņš devās uz atvērtajām durvīm un pa gaiteni mazliet uz priekšu. galva vēl ar vien felam mežonīgi sāpēja un kustējās viņš rī gausāk nekā parsti. Nu ko nav vairs ilgāk te ko uzturēties. Pazūdam no šejienes. Fels uzsauca pārējiem tuvodamies ejai.

[Pūķēns Sāra]

Durvis padevās un Nirts atvieglots uzelpoja, bija sajūtams patīkams vēsums, uz mirkli tika pievērtas acis, un Fels jau bija iegājis telpā. Pagriezies, viņš vēlējās paskatīties, kur palikusi Alea, bet pamanījis abas meitenes un Aleas izskatu, viņš nekavējoties novērsās. -Nu ko, trusoni? Iesim skatīties, kas tur ir?- Puisis paņēma rokās trušveidīgo radījumu, kurš bija pieļepetojis viņam klāt. Radījums tika ērti izvietots uz vienas rokas plaukstas un otra ritmiski bužināja un glāstīja tā kažoku, pie viena pieturot, lai radījums nenoveļas no plaukstas. Nirts iegāja telpā, -Pilnīgi nekā, ja nu vienīgi...- Viņš gāja uz priekšu, līdz bija pārliecināts, ka saskata telpas sašaurinājumu. -Iesim pirmie.- Vīrietis ar uzjautrinājumu noteica, un sāka iet uz priekšu pa telpas sašaurinājumu.

[Roviela]

Ar apsēju kustēties bija pavisam cita lieta. Stīvāk gan, bet nesalīdzināmi mazāk sāpīgi.
Alea sekoja biedriem ejā. Mēs vairs neesam apdzīvotajā zonā, tā izskatās, viņa domāja, šim vajadzētu būt pavadoņa dabiskajam akmenim. Nez, uz kuriene mēs ejam? Durvis neviens neierīko uz vietām, kur nekā nav.

[Piligrims]

Neveiksmīgi izmēģinājies ap dīvānu, BimBo meta mieru šai neauglīgajai darbībai, Kam lemc rāpot, lai nesapņo par lidošan, norūca pie sevis Binks un pievienojās pārējiem, kas devās tumsā pa tikko atvērtajām durvīm. Gan jau būs vēl kāc brīvs brītiņš, tad varēs akal provēt, protams, ja tam ir kād jēg, nosprieda Binks, līzdams no pakaļas biedriem.

[kraist]

Šai vietai līdzīgā esmu jau bijis, bet neatceros kad un kurā laikā tikai zinu to, kad tas bija pēc mūsu pirmās misijas izgāšanās. Fels noteica un turpināja iet pa sašaurināto eju.

[Ausminta]

Vēl pēdējo reizi pametusi skatu augšup, uz griestos jaušamajiem pēdiņu apveidiem, un vēl vienu, tikpat aizdompilnu, uz iepriekš notikušo dīvaino notikumu liecinieku dīvānu, Kerra sekoja pārējiem ejā, vienlaicīgi nespējot neprātot par nākamajām manevru instrukcijām, ko varētu sākt čukstēt dažādas kabatās esošas piramīdas, un šie prātojumi radīja visai neomulīgas sajūtas. No otras puses, doma par iespējamu atbrīvošanos no piramīdas bija tikpat nepatīkama.
- Kāda tad bija tā tava cēlā misija, beidzot mūs apskaidrot negribi, biedri? -

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 22.03.2007 11:54

[kraist]

Pirmkārt to es jau teicu iepriekš. Mums bija jāmēģina noskaidrot kas bija noticis ap pazudušajiem stormtroperiem. Ka bija devušies uz šo staciju. Fels atskatijās un turrpināja doties uz priekšu.

[Ausminta]

- Mhm, - Kerra nošņaukājās, ejot soli aiz Fela. Tiešām izsmeļoši. – Nu, tagad taču ē... noskaidroji, ka sagriezti un izžāvēti. Misija sekmīgi piebeigta. -
Šermuļus tas uzdzina, jā. Nelabprāt, tomēr Kerra uzdeva jautājumu, kuru labprātāk necilātu - bet arvien vairāk rādījās, ka zināmu jautājumu cilāšana varētu būt tieši saistīta ar viņu tālākās eksistences iespējām.
- Ēe... vai jums ir kaut mazākā ideja par to, kāpēc viņi mumificēja tamo un kam viņiem vajadzīgas tās lelles? Un kāpēc datapadus glabā kopā ar peļu slazdiem, bet bērneļi parādās un pazūd? -
Un kas te, pie melnajiem caurumiem, vispār notiek, arī nebūtu, njā, slikti uzzināt. Vai labāk ne? Vai tomēr.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 23.03.2007 20:20

[kraist]

Man par to nav ne mazākās nojausmas. mhm.. par to kādēļ viņi datapadus glabā kopā ar peļu slazdiem es arī nezinu. Bet runājot par bērneļiem es zinu tikai to kad pēdējā reizē kas es redzēju bērnu tā bija holograma. Nevaru pateikt vai tas pats bja arī iepriekšējās reizēs. Fels pa ceļām arī beidzot izņēma no slazda blāsteri. Bet nu gan man viens nopietns jautājums jums visiem. Kādas jums ir specialitātes. Nu ko jūs vislabāk pieprotat.

[Roviela]

Man nekāda īpašā, Alea atsaucās. Es reiz biju cirka akrobāte, un vēl tagad varu rāpot pa griestiem, ja tur, protams, nav midzinošā gāze. Vai ielist dīvainos caurumos, vai pakasīt kreiso ausi ar labo kāju karājoties vienā rokā 20 metru augstumā. Nu, tā, apmēram. Vēl es protu gatavot, ja ir no kā, un nedaudz saprotu no droīdiem, un labi protu šaut no vieglajiem blasteriem. Tuvcīņā uz mani daudz neceriet. Vēl es protu labi un reprezentatīvi izskatīties, tikai te to nevienam nevajag, man šķiet.
Bet kāpēc tas tik svarīgi?
Nesaprotu, kas te vispār notiek, un priekš kam, man šķiet, ka vai nu vietējie, vai es esmu sajukusi prātā. Viens no diviem. Kaut kāda loģika te ir, tikai tāda pilnīgi kreizī.

[Ausminta]

Jāteic, šajā jautājumā izņēmuma kārtā Kerra reprezentatīvajai un šmorētprotošajai meitenītei (viņa nosmīnēja) pilnībā piekrita.
- Jā-a, ļoti oriģināla loģika katrā ziņā. - Kuras izsecināšanas mēģinājumi radīja neomulīgu varbūt-saprātam-drošāk-ir-nezināt sajūtu - Paga, paga, kura hologramma? A darīt - nu, man galvenokārt mehāniķošana, kuģu tur, bet ne tikai, atmūķēšana, atmīnēšana, sapierisms - mēdzām Impērijas nolikatavas laupīt, kad zvaigznes, he, bija spožas un mums vēl bija kuģis, - nelāgi, vecā komanda ienāca prātā - Hess un spalvu kušķis Jeeklo, un Siplinna.. Kerra nokremšļojās, bet tad savā parastajā īdzīgajā tonī turpināja sniegt pieprasīto kvalifikācijas aprakstu. - Ā nu jā, vēl pirmā palīdzība, tā tas laikam saucas. Vielas kaitīgās nekaitīgās šādas tādas atpazīstu. Blasteri ne pārāk, vibroasmeņi, tuvcīņa - tas gan tā neko. -

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 23.03.2007 21:59

[Roviela]

Mēs Impērijas noliktavās nebāzāmies, Alea nopūtās, mēs tirgoņi bijām. Kas var labāk noslēpt domu par ne visai tīru darījumu, kā perfekts izskats un pavadone, kas īstenībā ir miesassargs ar blasteri azotē? Tas strādāja ļoti labi, vien pāris reizes nācās blasteri patiešām izmantot.
Un tad sadomājām tikt pie vieglas peļņas... kaut labāk to nebūtu darījuši! Bet ko nu vairs...
Viņa klausījās, ko visu neprot Kerra. Ak, tas viss tagad ir daudz noderīgāk, nekā viņas māka.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 23.03.2007 22:24

[Nimue]

Tā. Bija jau doma iedot turpinājumu pirms pusnedēļas pauzes - bet.... Laikam jau labāk neiztraucēt jums to darīt, ja tik labi paši tiekat galā, un neatstāt jūs uz cliffhangera, kur apkārtni bez vadītāja nav iespējams saprast. Ala tā arī turpinās taisna. Apgaismojums - tik, cik iespīd no krēslainās istabas (nemaz) un kaut kāda gaismveidīga sajūta priekšā.
Gaiss -svaigs. Alā ir caurvējš. Neliels.

[Ausminta]

Kerra iesmējās, šoreiz pat uzjautrinoties par stāstīto, nevis stāstītāju. Runas par veciem, labiem laikiem (arī ne savējiem) radīja patīkamu apziņu, ka kaut kur joprojām eksistē un iespējams arī šis tas ... visnotaļ saprātīgs.
- Khe... Nē, nav slikti, nepavisam nav slikti. Nezin, kā ar imperiāļu žāvētājiem, bet, ja tiksim no šejienes ārā, kaut ko reprezentatīvu varētu sabīdīt, es to tehnisko pusi, varonis taču arī mums palīdzētu, ne, Fel? Kādu reprezentatīvu kuģīti, tā ja’... Ē, a kāds pilots te mums ir? – Kerra runāja, lēnām taustoties uz priekšu pa tumšo eju.

[dark_one]

Rēllu atsaucās kaut kur aizmugurē pārējiem, pārliecinājies, ka visi ir līdz alai tikuši.
"Es esmu... biju sargs. Sargāt māku. Bez ieročiem mani mācīja iztikt. Varu diezgan ciešami šaut. Šo to zinu par to, kā cilvēku un tiem līdzīgo ķermeņi darbojas, bet zāļu pudelītes man šķirot nedodiet, tāpat tos uzrakstus nemācēšu izlasīt."

[Pūķēns Sāra]

Nirts turpināja iet uz priekšu, turot rokās mazo trušveidīgo radījumu, kuru pie viena arī pakasīja un paglaudīja. Vīrietis rūpīgi klausījās, ko runāja pārējie. Jau sāka apnikt šis tunelis un svaigais gaiss... tas bija labs, bet vai tā jau nebija kārtējā ilūzija? Vai kas tamlīdzīgs?
-Mana nodarbe ir līdzīga, Kerras. Tā kā neko daudz vairs jau nav ko piebilst.- Viņš vienkārši noteica, -Mani gan šobrīd vairāk uztrauktu, cik garš šis tunelis īsti var būt, es ceru, ka neejam pa apli, vai vēl labāk, ka esam iekļuvuši sava veida labirintā. Bet vispār, Fel, kāda ir tava paša specializācija?-

[Piligrims]

BimBo klausījās, ko biedri stāsta par savām spējām un iepriekšējo dzīves pieredzi un jo vairāk viņš klausījās, jo mazāk gribējās pašam runāt. To fāzi, kad vēlamais tiek uzdots par esošo, viņš jau sen bija sāpīgi izslimojis un ieguvis imunitāti uz visu mūžu. Viņš prātā pārlika, ko tad viņš īsti prot un kā var būt noderīgs un sausais atlikums sanāca nožēlojamas druskas.
Viņš prata rīkoties ar parastajiem personīgajiem ieročiem vis maz tā, ka parasti nesavainoja sevi un savus biedrus, bet arī pretiniekam nenodarīja visai izcilus bojājumus.
Visas tās pīkstošās un mirguļojošās sīkās un lielākās lietiņas bija viņam pilnīgi svešas. Populārākajām viņš vismaz bija iemācījies pateikt, vai tās ir darba kārtībā un kādiem mērķiem paredzētas.
Par medicīnu viņš zināja tik cik tā attiecās uz viņu pašu un tad arī pašus vienkāršākos gadījumus.
Vadīt mazos transporta līdzekļus viņš prata tādā līmenī, lai vienā gabalā, ideālos apstākļos, tie sasniegtu gala mērķi. Kad bija kāda atbildīgāka, vai bīstamāka misija, vienmēr atradās kāds, kurš uzņēmās vadību, gan pār personālu, gan tehniku un viņam tika vai nu kaut kas elementārs, vai arī kas tāds, ko citi nevēlējas darīt prestiža dēļ. Kapteinis viņu ieredzēja dēļ neambiciozitātes un lojalitātes. Viņam vienmēr atradās kādi 100 sīki darbiņi, kur BimBo bija ‘neaizstājams’ un viņš jutās kā pilntiesīgs komandas loceklis. Lai arī pārējie šad tad pavilka viņu uz zoba, bet neviens nebija ļaunprātīgs un tik mazisks, ka vēlētos izcelties uz Binksa fona. BimBo, protams, to nezināja, bet kapteinis izmantoja viņu kā lakmusa papīru, lai noteiktu, kas jaunam komandas biedram aiz ādas, vērojot viņa un BimBo attiecības, tā varēja ātri atsijāt ļaunus un bīstamus kadrus uz kuriem kritiskā brīdī nevarēja paļauties.
Būt kapteinc te, mēs jau sen būtu laukā no šejien. Nez ku viņ i? Vai vēl i pie dzīvīb? Šīs domas bija ļoti smagas un BimBo sajutās ļoti vientuļš un bezpalīdzīgs. Nē, tā nevar, ir jāturas. Var būt ir vēl kād iespēj viņiem palīdzēt? BimBo zināja no pieredzes, ka nolaist rokas ir tas pats, kas aiziet bojā, nedrīkst padoties un zaudēt cerību, kamēr vien esi dzīvs. Arī šī vitalitāte bija viens no iemesliem kāpēc kapteinis Go paturēja savā komandā Binksu.
Tā, ieklausoties biedru sarunās un gremdējoties savās domās un atmiņās, BimBo sekoja biedriem pa tumšo eju.

[kraist]

Man kā jau paši sapratāt es varu pārvaldīt spēku. Esmu pietiekami labs cīņā ar blāsteriem, un gaismas zobenu, pārvaldu arī vibroasmeņus, kā arī varu pārvaldīt neordinārus ieročus. Mazliet specializējies arī elektronikā, bet neko daudz. Fels mazliet ieturēja pauzi un tad turpināja. Bet Rellu es tavu stāstīto apšaubu, es zinu ka tu vari daudz vairāk nekā stāsti.

[Ausminta]

Kerra saņēmās, un, domās ievilkusi dziļu elpu, uzdeva Jautājumu.
- Ē... Fel? Kas tas spēks tāds ir, m? -
"Starp citu" intonācija tomēr ne sevišķi pārliecinoša izklausījās.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 27.03.2007 13:36