Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[vargr]

Leilo paraustīja plecus. — Ja tu tā vēlies. Tikai, lūdzu, ļoti maz. Jo pirmkārt man to nevajag, un otrkārt — mazāk paliks meitenei. — Viņš pasniedza manipulatoru un abas kapsulas.

[Ausminta]

Pie Fela apcerēm Kerra nošņācās.
- Paklau, dižās misijas pārņemtais misionār, ja tavā rīcībā ir kāda sakarīga informācija, tu varētu dalīties tajā ar komandu, nevis te melst miglu par kaut kādām aizdomām, - kuras Kerrai pietika pašai, padarot viņu saspringtu un nervozu. - Un kas tu vispār esi par puņķa gabalu?? - viņa izmantoja izdevību uzkliegt arī dakterītim. - Adatu nevar iedurt! Adatu vispār tev pašam, plikgalvi, labāk vajadzētu, tu esi otrais traumētākais šajā komandā. Fiziski, es, protams, domāju. -
- Pavācieties nost no viņa! - Kerra rupji parāva nost Aleu no droīda un ar elkoni pagrūda Rēllu. - Nekādus pa gaisu mētātājus tu mums te nesauksi ... - izstiepusi pātagu, viņa centās ar to iebakstīt uzvedības skrūves iztrūkuma punktam un dot pa to triecienu.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 15.03.2007 15:29

[dark_one]

P'gnirts izurbināja no injektora tur esošo trīsceturtdaļtukšo kapsulu un iemeta kabatā, tad izņēma no kabatas otru analgētiķa kapsulu un iebakstīja to vajadzīgajā vietā.
"Man neviens analgētiķi nepārdozēja, tā kā stimulantus šobrīd vajag tikai Aleai. Bet ar viņu mēģināt nebūs labi." Viņš saķēra dakterīša roku un, nu jau droīda prožektora gaismā sācis redzēt, cik nu spēja centās nomērīt pusi kapsulas satura.

[Nimue]

Prožektors apdzisa un gaitenis atkal grima zaļo bultu vāji kliedētajā tumsā.

Rēllu devu bija izdevies nomērīt gana precīzi. Vismaz gana precīzi, lai īsā laikā jau otro reizi interesenti varētu iepazīties ar pretsāpju līdzekļa pārdozēšanas efektiem.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 15.03.2007 16:15

[Roviela]

Tik rupji parauta prom no droīda, Alea no sava tupus stāvokļa pēkšņi atradās pavisam sēdus zemē.
Oh! Viņa tā arī palika sēžam.

[vargr]

— Pagaidi, to mēs jau... — Leilo sāka iebilst, ievērojis kapsulas marķējumu, pēc tam mēģināja izraut roku, bet nepaspēja. Viņš atspiedās pret sienu, paspēja dobjā balsī paziņot — Mani sāk uztraukt tava neticī-ī-ā-āba, — un noslīdēja uz grīdas, kur palika, blenžot uz Aleu ar nefokusētu skatienu.

[Ausminta]

Pļāpīgais robots, dabūjis pa pakausi, apklusa, gaisma izdzisa, Kerra atslāba un iestūma stroķi kabatā, mirkšķinot pie pustumsas atkalpierast centīgās acis. Lai gan diez ko daudz iemeslu atslābt nebija - ja bija kāds, kas otrā galā klausījās, tas noteikti jau bija dzirdējis pietiekami.
- Nu, kā tad ar ... -
Jāteic, saistību starp "izslēgts droīds" - "gaismas trūkums" - "injicēšanas grūtības", Kerra ātrumā nebija iedomājusies.
Un vispār rādījās, ka te vēl daži ir atslābuši un pārāk atslābuši.
- Ko TU tur esi sadarījis!? Man varbūt tagad būtu jājautā "vai viņš tikko kļuva traks un aizmiga"?? -

[dark_one]

"Nē, es tikai palūdzu viņam apsēsties." P'gnirts paraustīja plecus un ķērās pie atkārtotas ķimerēšanās ap injektoru, izurbinot analgētiķu kapsulu, ieliekot kabatā pie otras analgētiķa kapsulas, paņemot vienu no jaunajām. To, kas likās reljefāka, un ievietoja injektorā.
"Starp citu, gaismā bija daudz ērtāk" viņš komentēja, injicējot Leilo pavisam nedaudz kapsulas satura. Tad notupās pretī pacientam un gaidīja rezultātu.

[kraist]

beidzat spēlēties ar tām kapsulām, kad būsim tikuši laukā tad varēsiet mēģināt kaut vai piecpadsmit reizes. bet labi pateikšu kaut ko ums tas cilvēka lidojums nebija parasts, bet gan to bija darijis kāds ar spēka palīdzību. Un tas kāds šeit nebija ieradies ar labiem nolūkiem. un vispār es nedomāju kad tas ir uzfilmēts nesen, Jo ne jau par velti tur mazliet iepriekš, pēcmanām domām tas arī ir mūsu pārraidē redzētais nelaiķis. Fels beidzis stāstīt piegāja pie P'grinta un Leilo paņēma somiņu cik nu varēja staustīt un izvilka vienu no dunčiem un iebāza sev kabatā.

[Nimue]

Leilo attāli šķita, ka viņa rokā ieduras dedzinoša straume, kas skrien lejup, līdz pat pirkstu galiem.

[dark_one]

"Pārraidē nelaiķa nav. Vai tev ir zināms kas vairāk? "P'gnirts atbildēja, nepagriežoties un nepārtraucot vērot Leilo.
"Un par to Spēku, par to tu arī kaut ko vairāk zini, ko? Ko jūs tur ar dakterīti pirms tam īsti darījāt?"

Kad pēc dažām minūtēm vēlamais efekts joprojām nebija panākts, viņš paņēma pēdējo kapsulu un injicēja Leilo nedaudz šīs kapsulas satura. Var jau būt, ka tikai iepriekšējās deva bija bijusi par mazu, bet... Vajadzēja taču pārbaudīt arī šo. Pavisam uzmanīgi.

[vargr]

Leilo beidzot pamirkšķināja, viscaur notrīcēja un mēģināja norīt siekalas, kas izdevās tikai otrajā reizē.
— Tu... jūs... kas jums visiem ir? — Viņš tāpat sēdus sāka rāpties atpakaļ uz monitoru telpu.

[dark_one]

Apmierināts ar paveikto Rēllu piecēlās un piegāja pie Aleas un saņēma viņu aiz rokas, ieskatīdamies acīs, cik tumsa atļāva.
"Tā, izskatās šitās var tev likt nobīties. Bet tu nebaidies. Bailes nogalina prātu. Bailes ir mazā nāve, kas nes pilnīgu iznīcību. Laid bailes sev pāri un cauri."
Viņš uzmanīgi injicēja Aleai līdzīgu devu no otrās kapsulas un sapsrindzis vēroja, kas notiks, kā dzīvnieks, kas gatavs lēcienam.

[Ausminta]

Plikgalvja stratēģija pamazām noskaidrojās.
- Miers, miers, - Kerra saķēra promrāpojošo dakterīti aiz piedurknes. - Neviens tevi slaktēt netaisās. Ja taisītos, tu būtu nomodā, aci pret aci un tev rokās būtu ierocis. Jāteic, tuvākajā laikā gan tas ē... nav ieplānots, - nosmīnējusi viņa palīdzēja uzstutēties bižainim kājās un pie reizes atbrīvoja no somas.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 15.03.2007 18:33

[Roviela]

Alea redzēja, kas notiek ar Leilo, un viņa nepretojoties atļāva paņemt savu roku un injicēt to, kas bija kapsulā.
Pēc Rēllu teiktā viņa vāri pasmaidīja:
Zinu! Es sastapšu savas bailes. Es ļaušu tām iet man pāri un caur mani. Un kad tās būs garām, es gara acīm skatīšu to ceļu. Kur bailes gājušas, nepaliks pēdu. Tikai es.

[Piligrims]

BimBo skatījās visu, kas notika ar un ap droīdu kā paralizēts. Bērnības atmiņas par tēva stāstīto papildinātas ar bērna dzīvo iztēli un viss, kas tagad notika šeit, sajaucās vienā lielā emociju kokteilī, kas bija viņu pilnīgi pārņēmis savā varā. Viņš atjēdzās tikai tad, kad droīds ieslēdza savu prožektoru un Kerra atslēdza to droīdu. Ir jāiet prom,prom,prom. Un viņš devās pakaļ Felam prom pa gaiteni. Lai nomierinātos, viņš iebāza roku, kura viegli trīcēja, kabatā un satvēra tajā piramīdu.

[kraist]

Jaa es zinu par speeku pietiekami daudz lai no taa peec iespeejas vairaak izmainiitos un tiktu no taa prom. Jaa leilo izmantoja praata kontroli, bet cerams ka tas ir garaam. Pagriezaies pret Leilo Fels teica. Zini peec taa kaa
vins lidoja tur pietika ar nedaudz speeka lai vinu piebeigtu. Un tas skreejiens veel paliidzeja. Bet nu nav laiks to vairaak apspriest. Fels pagriezies pret BimBo Nekur paaraak taalu neskrien. Pagaidi paareejos. Fels pagriezies pret P'grimu Pabeidz peec iespeejas aatraak un paliidzi Aleai ja buus nepieciesams es arii paliidzeesu. Kad no sejienes buusim tikusi laukaa pastaastiisu ko vairaak.

[vargr]

— Kā tad, zinu tādus. — Leilo uz Kerru drūmi skatījās caur pieri. — Tavs ierocis visdrīzāk būs zem galda.
Tomēr palīdzību viņš pieņēma, jo acīmredzami vēl bija pamatīgā zāļu iedarbībā. Bet pēc Fela vārdiem Leilo neticami pārvērtās, viņa acis iemirdzējās.
— Tu... tu zini par Spēku? Pastāsti, pastāsti, pastāsti!!! Kur tas bija? Kā? Kas to darīja? Es vēl nekad pats neesmu redzējis, kā lieto spēku. — viņš sekundi aizdomājās. — Ah, nevar būt! Tu droši vien pazīsti kādu Džedaju!!! Ar īstu blasterzobenu! Ak jā, ne šeit.
Leilo grīļodamies sarosījās. — Ejam, visi ejam tālāk, mums drīzāk jānonāk drošā vietā.

[Piligrims]

Satvēris piramīdu, BimBo atkal sajuta patīkamu tirpoņu, kas izgāja caur viņa roku. Iestājās patīkams atslābums un viņš gribēja apsēsties te tumsā un palikt. Arī Fels saka, lai nesteidzās...Fels,Fels,Fels, jo vairāk viņš domāja par Felu, jo vairāk viņu pārņēma vēlme viņu nožmiegt. Ar pēdējām veselā saprāta paliekām BimBo izrāva roku no kabatas – Te kau kas nav ritīg ar to piramīd! Fels ir jocīg, bet nav bīstam, kapēc manējs grib viņ nožmiegt? Var būt paprasīt viņam? Nē, te nevar nekam uzticēties! Bet tā piramīd ir bīstam un viss te ir bīstam!. BimBo atkal gribējās pēc iespējas ātrāk pazust no šejienes. Nečammājs tik ilg, īgni noburkšķēja BomBo, jo viss šis pamatīgi čakarēja nervus un prasīties prasījās uz āru. BimBo mazliet pagājās uz priekšu un palika gaidīt biedrus skatoties uz priekšu un mēģinot tumsā saskatīt, kas tur priekšā darās.

[Nimue]

Aleai runājot apklusa arī sirēna un apdzisa bultas gaiteņa malās.
Un tie soļi pirms tam... nē, tie arī vairs nebija dzirdami. Bija tikai klusums, tumsa un pašu soļi. Un arī tumsa vairs nebija tik melna - šķita, ka blāvu gaismu izstaro visa siena. Tās nebija daudz un tā neļāva saskatīt neko īpaši tālu priekšā... bet nu vismaz savas izstieptās rokas apveidu ieraudzīt varēja.

Tas viss kopā iedvesa miera sajūtu. Kaut nelielu īslaicīgu un... droši vien jau mānīgu - nu cik ticama drošības izjūta varēja būt šais apstākļos? Bet gaiss šķita tīrs un mierīgs.

Binks (un jebkurš cits, kas devās tajā pašā virzienā) pamanīja, ka gaitenis strauji paplašinās - nu it kā bez kādām atdalošajām durvīm no salīdzinoši šaurā gaiteņa būtu nonācis palielā telpā. OOC: ja nevarat iztēloties bļaujat, paintā shēmu uzmetīšu. Vēl pāris soļi, un zem kājām līdzšinējā cietā seguma vietā bija kaut kas pavisam mīksts un mazliet pūkains, tāds kā jocīgs paklājs. Un tur pa labi, augstumā līdz pat ceļgalam arī jautās kaut kas liels un atsperīgi mīksts, tā melnais siluets atgādināja dīvānu, gultu vai ļoti platu krēslu. No tā puses atskanēja klusa skaņa, pārāk īsa lai izlemtu, vai pīkstiens, smalks ņaudiens, smilkstiens vai kas cits. Skaņa šķita dabiska, ne droīdiskā binārā pīkstoņa.