Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[Roviela]

Alea tikmēr nesteidzīgi bija tikusi līdz notikuma vietai. Viņa paskatījās augšup. Tad uz grīdu un to, kas tur gulēja.
Te, laikam, pieņemts visu vajadzīgo karināt pie griestiem. Tie, kas staigā pa zemi, nav normāli un pareizi, un tiek iznīcināti.
Tas skanēja dīvaini.
Kā lai rāpo pa griestiem?
Viņa vēlreiz paskatījās uz augšu, vai tas vispār iespējams. Tad atcerējās, cik ļoti viņai pašai pamostoties bija noguruši muskuļi. Varbūt patiešām viņai visu laiku lika rāpot pa griestiem?
Es tagad to nevaru... Bēdigs secinājums.

[dark_one]

Rēllu nostājās aiz Aleas un Kerras, bet droīda aptaustīšanā neiesaistījās.
"Šim te ir atstāta tā ē... kā sauca, uzvedības skrūve? Ko vispār tās skrūves īsti dara?"

[Nimue]

Nav skrūves.

[Roviela]

Alea pastiepa roku un nobrauca droīdam pa korpusu.
Vecs! Tam ir vairāk šuvju, kā vajag būt, ja vien pareizi atceros, un daudz visādu caurumu. Citādi šie droīdi vienkārši blenž un ieraksta redzēto. Varbūt noraida kādam.

[Ausminta]

- Ko tu tur murkšķi, - Kerra neapmierināti norūca. - Neviens tev neliek rāpot pa griestiem. -
Droīds vibrēja. Ieslēgts. Bet dīvaini mierīgs tomēr. Aizdomīgi.
- Uzvedības skrūves, uzvedības skrūves. Tās tiek iebakstītas tāpēc, lai šamie par daudz nesāk ar saviem bleķa gabaliem domāt un nelabas lietiņas darīt. Nebrīnīšos, ja šitas ar' būs izskrūvēts, visi viņi te... - Kerra aptaustīja korpusu. - Nē. Nav skrūves. Vismaz tur, kur parasti ir. -

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 14.03.2007 11:29

[kraist]

Fels piecēlās pēc tam, kad kerra nocēla no viņa robotu mazliet ar ļenganām kājām. Nu nebūtu brīnums, kad arī ierksta. Uzmanīgi Kerra paņem nazi un esi viņam tuvumā visu laiku ja nu kas. Vajadzētu viņu vai nu stiept līdzi līdz tuneļa galam vai arī nest atpakaļ, lai var kārtīgi apskatīt.

Šo rakstu rediģēja kraist: 14.03.2007 11:34

[Ausminta]

Iespējamība šobrīd tikt ierakstītai un pārraidītai Kerrai nelikās nekāds jaukais jaunums. Viņa nošņaukājās.
- Paklau, vecīt, ripināt vari pats. Es tādu lūriķi te labprāt arī atstātu, bet dariet, kā ziniet. Un to ģeniālo stratēģiju pēc kuras tu, Fel, domā viņam kaitēt ar dunci, es laikam ar savām primitīvajām smadzenēm neesmu spējīga apjēgt. Duncis tev nav nekāds metālu kapājošs vibroasmens. - Toties droīdu pātagas drošo atrašanos savā kabatā Kerra tikmēr nekavējās pārbaudīt. Gadījumam. Ko var zināt, kādus brīnumus šim iemontējuši un kurā brīdī šis izdomās tos izmantot.

[Roviela]

Redzot, ka droīds neko īpašu nedara, Alea sāka ar roku bakstīt vietā, kur tādam ķēmam vajadzētu būt holoprojektoram. Lai parāda, ko ierakstījis! Protams, ja tāda tehnika šim te lūznim iekšā vispār ir.
Fela iedomas par droīda novaldīšanu ar nazi, akrobāti sasmīdināja. Viņa iesmējās, nekas nesāpēja, bet kaut kāds kraukšķis krūšukurvī tomēr lika atcerēties, ka smieties pašlaik labāk nevajadzētu.

[Piligrims]

Arī BimBo bija sasniedzis vietu, kur biedri pētīja droīdu. Par šitād manējam tēvs stāstij. Manējs pac tād nav vel redzējs. Viņiem ir ļot grūt trāpīt, tie ir ļot ņipr. Lai to nobeigt ir jātrāp ar kārtīg stroķ no attālum, vai džedaj gaism zoben. Par to, ka šos arī varētu ganīt ar to pātagu ar kuru viņš klapēja mehāniskos zirnekļus viņš, protams, neiedomājās. Droš vien ne pa velt šits bij sasiec, lai nelaižas lapās. Nez vai bij prātīg siet to vaļa. BimBo izteica savas bažas. Es tik neatmin, vai šitāds šaut ar varēj. Es labāk ātrāk lasītos prom no šejiens.

[vargr]

Leilo negribīgi atkāpās no durvīm un, somu kaklā pakāris, sāka pārcilāt tās saturu. Izdzirdējis sirēnu, viņš salēcās. Telpu Leilo atstāja pēdējais, pirms tam vairākas reizes atskatoties uz ieeju.
— Dakteris, dakteris, — viņš murmināja un sasvīdušā plaukstā žņaudzīja divas atlasītas kapsulas. — Ieņēmuši galvā...
Panācis pārējos, Leilo apstājās pāris soļus nostāk. Ar trakiem labāk uzmanīgi. — Piedodiet, ka iejaucos. Es atradu kaut kādas zāles. Pie kā, lūdzu, palika injektors?

[Nimue]

Holoprojektors bija, bet plaisa projektora lēcās attēla kvalitātei acīmredzami par labu nenāca. Arī kaut kas atskaņošanas sistēmā bija ierūsējis - attēla fokusu varēja vēlēties krietni labāku.

Koridora tumsā izplaiksnījās plašs zaļš aplis. Starp zaļas zāles stiebriem lēkāja un rokas vēcināja miniatūra, sprīdi augsta figūriņa, kas izskatījās impērijas parauga baltajās bruņās ieģērbta.
Lai gan varbūt figūriņa bija pareiza izmēra, tikai apkārt bija ne zāle, bet lekni kukurūzas stāvi - apskates punkts bija krietni virs zaļās jūras, strauji pārvietojās un attēls pazuda pirms izdevās atrast kādu atskaites punktu, kas ļautu pareizi izlemt par izmēriem.

čarkstoņa, švīkstoņa. Ik pa laikam kaut kas pazibēja, bet kaut kas ar ierakstu nebija kārtībā, nekāds īsts attēls neuzradās, tas pats atkārtojās vēl pāris reizes.

čarkstoņa, švīkstoņa - un tad droīdu apstāvošo ausīs ietriecās baiļu pilns kliedziens. Šķiet "NĒ!", vai kas tamlīdzīgs no pilnīgi bezjēdzīgo izsaucienu sērijas, ko ļaudis šādos brīžos mēdz izsaukt. It kā ar sirēnas radīto troksni nebūtu bijis pietiekami. Attēls šūpojās - un šim ierakstam pat bija skaņa, kas gan, šķiet, attēlu apsteidza par veselu sekundi vai pat vairāk. Kliedziens, soļi, smags būkšķis pret sienu.

Nekustīgā skatā no augšas bija redzams gaitenis pelēku grīdu, pelēkām sienām un izslēgtu diožu rindām grīdas malās. Diožu rindas: joslas, kur var parādīt dažādus attēlus. Piemēram, skrienošas vai neskrienošas zaļas bultiņas, kas norāda uz izeju.. Pēc visa spriežot, arī tas, kurā visi šobrīd atradās, varētu izskatīties līdzīgi, ja nebūtu tik tumšs. Varbūt arī nē - bet vismaz nekas neliecināja par pretējo.
Pa to skrēja (cik nu pēc pāris soļiem varēja spriest) kāds stāvs oranžā pilota kombinezonā. O, attēla kvalitāte šoreiz bija daudz labāka - ja kāds būtu vēlējies saskaitīt, tieši cik balti īsi mati bija izspraukušies no zeltainā pakauša ādas - tik apturiet attēlu brīdī, kad pakausi nešķērso lēcas plaisas ēna, un tad to varētu izdarīt.
Vien pāris skrienoši soļi - un oranžti tērptais pavisam dīvaini palecās un ietriecās sienā. Dīvaini tādēļ, ka nekāda gatavošanās lecienam nebija redzama - vien ātrs skats pāri plecam. Un arī leņķis lecienam dīvains - nu pilnīgi it kā kāds būtu viņu pēkšņi pametis gaisā un atsitis pret sienu. Bet neviena cita jau attēlā nebija.

čarkstoņa, švīkstoņa. Tas pats gaitenis, bet grīda šoreiz izskatījās dīvaini, skaņas nebija. Pagāja pāris mirkļi, pirms acis saprata, ka grīda izskatās dīvaini tādēļ, ka tā vairs nav grīda - tā ir vesela jūra čumošu un mudzošu grauzēju, spīdīgu zvīņu un spalvu klātām muguriņām un cietām, zvīņainām astēm. Un visi kaut kur cītīgi skrien. Pretējā virzienā, nekā pirms tam oranži tērptais. Lai gan, kas zin, varbūt vienkārši kamera pagriezta otrādi. Arī šis ieraksts ātri vien beidzās.

Droīdam noteikti bija vēl stāstāmā un rādāmā, ja tik tā labi paurķētos. Bet ne jau tumsā peč taustes tur ko tālāk varēja atrast, un arī gaismā, cik ilgu laiku tas prasītu bez diagnostikas ierīcēm pagaidām noteikt nebija iespējams.

Droīda augšdaļa sāka lēni griezties.


Tas gan attiecas arī uz visu pārējo - bet pie šāda garāka apraksta laikam jau jāatgādina. Ja jūtat, ka nepieciešams precizēt kaut ko par kādu no detaļām kādos ierakstos - droši, prasiet.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 15.03.2007 09:34

[Roviela]

Meitene, izdzirdusi Leilo pieklājīgo uzrunu, paskatījās uz viņu. Skats neiepriecināja, bet ja nu viņš tiešām prot dakterēt? Alea būtu ar mieru izmēģināt arī kaut kādas zāles, lai tikai spētu vēl kādu laiku turēties kājās. Vienīgi negribējās pēc tam par to pārāk dārgi samaksāt. Jau tagad nav labi...
Droīda rādījums novērsa viņas uzmanību no veselības problēmām. Savādi! Tas notiktu, te, šajā gaitenī, kur viņi droīdu atrada?
Lēno mehānisko kustību viņa sajuta ātrāk, nekā ieraudzīja ar acīm - kaut kāda detaļa, vai auklas gals pieskārās Aleas rokai, kura joprojām bija pie droīda projektora slēdža. Viņa noelsās, notupās zemē, lai nebūtu droīda kustīgās detaļas tiešajā zonā (tā viņa domāja) un mēģināja sataustīt izslēdzēju, kuram taču vajadzēja būt kaut kur tepat, vai tur? Ja tikai tāds vispār ir. (OOC - kā C3PO, kuru varēja mehāniski pie kakla uz muguras izslēgt)

[Ausminta]

No ausis mokošās sirēnas un pļāpām Kerra kļuva arvien īgnāka. Toties dakterītis, rādās, tikmēr bija sakopojis prātiņu un spēciņus.
- Ko? Ā, atradi gan. Ilgi bija jāmeklē, - Kerra noņurdēja un pagramstījās kabatās, pirms tam lieku reizi norīvēdama gar biksēm pa daļai savām, pa daļai svešām asinīm noķepušās plaukstas, daudz tīrākās gan tās nekļuva, bet vismaz nebija lipīgas. - Še, - viņa padeva manipulatoru.
- Nu, kas tad būs? Stieps vai atst... - Kerra pagriezās pret līkņātājiem ap droīdu.

- Zvērudārzs kaut kāds ... - ierakstam beidzoties, Kerra novilka. Intonācija gan tāda tramīga likās, nemaz ne uzjautrināta. Šausminātais NĒ vēl labu brīdi atbalsojās Kerrai ausīs. - Imperiāļi pļaviņās un žurku upes. Kur tā varza palika, to jau slazdos saķert nevarētu. Un kas tam nabaga fruktam bija, ka viņš pret sienu leca? Ē.. - viņa aprāva nervozo runāšanu.
- Kas ir? Rokā kož? - Kerra sagrāba droīdu pātagu.

[Roviela]

Nekož. Izslēdzēju meklēju, Alea, aiz centības iekodusies lūpā turpināja gramstīties ap droīdu.
Viņu kaut kas pameta gaisā, vai arī pēkšņi nomainījās gravitācijas virziens.
Pirmā iespēja šķita dīvaina, bet otrā mēdza gadīties.

[Nimue]

Cik nu mehānisko kustību vispār vājajā apgaismojumā varēja ieraudzīt. Tur vairāk skaņa - un jā, vibrācija, kas lika domāt, ka galvas pagriešana droīdam draud ar pāris skrūvju izkrišanu vismaz.

Izslēdzējs neatradās. Vispār šī modeļa droīdiem shēmu vienkāršošanai nereti mēdza izslēdzēja funkciju uzticēt tai pašai nelaimīgajai drošības skūrvei - kuras nebija.

Atmiņā palikušais no redzētā leciena versijai par gravitācijas virziena pēkšņu maiņu nelika izskatīties diez ko ticamai.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 15.03.2007 10:08

[dark_one]

Rēllu P'gnirts notupās tā, lai viņa seja būtu vienā līmenī ar droīda aci. Zaļo bultu gaismā novizēja draudīgi smaidoši zobi.
Nu, bezzobainais, skrien saimniekiem sūdzēties, ja? Parādi vispirms mums vēl kaut ko.

[kraist]

Fels noskatijies kas bija rādāms droīam. Nē mēs te nevaram palikt vairs ilgāk un runājot par to nelaimīgo es laikam zinu kas tas bija kā dēļ viņš atsitās pret sienu. Nav vērts to droīdu striept nekur līdzi vairāk neko pārāk noderīgu viņš nepateiks, tās aizdomas kas man visu laiku bija ir apstiprinājušās.

[vargr]

Leilo samulsis grozīja pirkstos nehigiēnisko medicīnas inventāru un mēģināja tajā iestiprināt vienu no kapsulām.
— Varbūt kāds cits varētu... nu, durt? — viņš izstostīja.

[Nimue]

Droīda acs apstājās pie P'gnirta sejas un pēkšņi ieslēdza prožektoru, apžilbinot gan Rēllu, gan viņam līdzās esošos.
Pie tam, beidzot noskaidrojās, ka mēms šis metāla klucis tomēr nebija - nu tas bija atradis īsto brīdi sākt makten ņipri pīkstināties, lampiņas pār tā muguru ar sāka mirkšķināties.

Bija dzirdēts stāsts par rolodroīda proto-modeli, kuram ar nelāgu humora izjūtu apveltītais inženieris bija piešķīris nespēju pārraidīt iegūdotos datus klusām un neuzkrītoši, nebrīdinot par to visu apkārtni. Vēlāk jau tas it kā tapa izlabots un dabā gluži tādu droīdu redzēt nebija nācies. Bet šis laikam piederēja tieši pie tādiem.

Nu, vai gluži vienkārši tas savā skrūvju neierobežotajā shēmu prātiņā bija izdomājis atbildēt Rēllu apvainojumam.

[dark_one]

P'gnirts papurināja galvu un samiedza acis, cenzdamies ātrāk atgūt redzes spējas.

"Kādas vēl aizdomas, ka šis te nav rokdarbu pulciņš topošajiem senatoriem? " balsī jautās neapmierinātība ar Felu, kuru pastiprināja aizdomīgs uztraukums. Neapmierinātības iemesls tā kā bija skaidrs, tāpat kā tas, ka kaut ko savu uztraukumu iemeslus P'gnirts izvēlas noklusēt.

"Tu nezini cik sen atpakaļ tas ir filmēts," viņš ar pārleicību paziņoja, " bet uz priekšu, protams, jākust un jācer, ka neviens pa ceļam neaizmigs, tāpēc..." viņš pievērsās Leilo.
"Dod tik šurp, pamēģināšu trāpīt, redzēju kā Kerra to pirmīt darīja, nekas TIK sarežģīts tur nevarētu būt, pat tumsā ne. Tikai atļausi vispirms uz tevis paša izmēģināt?"